Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Jānis Garjāns: Mēs pirmoreiz satikāmies 90. gadu sākumā, kad tu ieradies savā senču zemē Latvijā no Austrālijas, lai rakstītu studiju darbu par Latvijas muzejiem. Pēc tam tu atbrauci vēlreiz – jau uz dzīvi Latvijā – un atvedi savu darbu. Tas, protams, bija angliski, bet titullapā bija latviešu tautasdziesma kā veltījums taviem vecākiem. Tas bija tik aizkustinoši…
Marianna Auliciema: Man jāsameklē tas darbs. Es ceru, ka manos laukos tas varbūt ir. Es runāju ar Unu Sedlenieci, ka būtu ļoti interesanti tagad to apskatīt. Nu jā, es ierados toreiz Latvijā, viena pati dzīvoju un gribēju saprast, kas ir noticis Latvijas muzejos kopš neatkarības atgūšanas. Es domāju, ka visi mani jautājumi, protams, bija naivi.
JG: Un mūsu atbildes…
MA: Vai ne? Bet būtu interesanti paskatīties. Bija pagājuši divi trīs gadi pēc neatkarības. Mani interesēja viss – kā tieši jūsu darbība ir mainījusies, kā mainījusies vēstures interpretācija. Es taču neko nezināju, es vēl tagad maz zinu, kā bija tajos padomju laikos. Cilvēki jau arī tagad par to nerunā… Nu, vismaz ar mani nerunā par tiem laikiem. Divas galvenās lietas, ko atceros par šo pētījumu. Cilvēki stāstīja, kā viņi padomju laikā bija slēpuši krājuma priekšmetus, ka visi zināja, kur tie ir, bet to nekur nenorādīja. Tas man likās fantastiski! Un otrs – es neko nesapratu izstādēs. Bija muzejā izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem” – un es neko nesapratu.
JG: Es atceros, tu mani stāstīji par izstādi Literatūras muzejā, to laikam Romāns Pussars bija veidojis. Tur zāles vidū bija nolikts arkls. Mums tas simbolizēja zemniecību, darbu, laukus, bet tev tā bija mīkla.
MA: Jā, es nesapratu. Vēstures muzejā vitrīna izklāta ar samtu, un uz tā bija plastmasas karavīriņi, kas bija apgāzušies… Tagad saprotu, bet tad – ko tas nozīmē? Kur ir teksts, kāpēc nav interpretācijas? Tad visi man stāstīja par Ēzopa valodu, kā mēs esam iemācījušies saprast no tādām simboliskām lietām. Mēs mākam nolasīt visu, bet man kā cilvēkam no ārpuses tas bija ļoti interesanti.
JG: Tu Austrālijā studēji antropoloģiju vai muzeoloģiju?
MA: Es biju mācījusies antropoloģiju. Tad bija papildu iespēja iegūt honours grādu, rakstīt darbu, bet tas nav maģistra darbs, tas ir starpposms starp bakalaura un maģistra darbu. Mani tajā brīdī interesēja muzeji, un es piestrādāju universitātes muzejā. Es izdomāju braukt uz Latviju, pētīt tēmu, kas varētu saistīties ar Latvijas muzejiem, kā tie ir mainījušies kopš neatkarības atgūšanas. Uzrakstīju vēstuli Annai Eglienai. Es nezinu, kurš man iedeva Annas kontaktus.
JG: Annai bija sakari Latviešu muzejā Austrālijā.
MA: Jā, Biezaitis kundze! Tā varētu būt viņa. Atceros, es uzrakstīju smuku vēstuli, mans tētis tai izskatīja valodu, centos, kā varēju. Un tad viņa atbildēja – jā, varētu palīdzēt, bet neviens neraksta vārdu “muzejs” ar garo “ū” – “mūzejs”. Nav nekāds “mūzejs”… Tas bija sākums. Bet nekas, laikam kādreiz bija arī “mūzejs”.
JG: Jā, patiesībā mēs esam pazaudējuši saikni ar mūzām, no kā vārds radies.
MA: Un tad es ierados. Gāju tikties ar cilvēkiem un, protams, pavisam jaunu pasauli! Anna mani saveda ar cilvēkiem. Tu man daudz stāstīji par muzeoloģiju. Es uzrakstīju to darbu. Pēc tam atgriezos Austrālijā un aizgāju studēt muzeoloģiju. Tas bija Dīkina Universitātē (Deakin University), bija ļoti intensīvs gads, un es ieguvu Graduate Certificate, diplomu muzeoloģijā. Bija ļoti interesanta studentu grupa, jo Austrālijā muzeoloģija un darbs muzejā bija ja ne gluži prestiža lieta, tad saistoša kultūras joma, kur bija liela konkurence – kurš tiek, kurš iegūst darbu. Liela sacensība. Šeit Latvijā es to nejūtu, vēl joprojām tā nav. Austrālijā tas bija tāds “krutais” darbs – strādāt muzejā.
JG: Vai Austrālijā, lai strādātu muzejā, ir nepieciešama izglītība muzeoloģijā?
MA: Es domāju, ka arī, piemēram, antropologs, kas nav muzeoloģiju studējis, varētu dabūt darbu muzejā. Bet bija liela konkurence, un tev tomēr vajadzēja muzejos brīvprātīgi strādāt pie izstādēm un citādi iesaistīties muzeju pasaulē, lai papildinātu savu CV. Kad es dabūju pirmo darbu Austrālijā, bija sīvs konkurss. Es biju lepna, ka dabūju darbu. Pārcēlos uz Melburnu, 2000 km no mājām, lai varētu strādāt muzejā. Es palīdzēju veidot jauno Imigrācijas muzeju, kas ir Melburnas muzeja filiāle. Tas bija liels pasākums ar jaunu ēku, lielu budžetu. Tā man bija liela un laba sākuma pieredze.
JG: Skatoties Latvijas Muzeju biedrības mājaslapu, dominējošā informācija ir darba piedāvājumi. Acīmredzot ir ļoti aktīva paaudžu nomaiņa mūsu muzejos. Jūs arī pagājušā gada nogalē meklējāt krājuma glabātāju. Kā jums veicās?
MA: Mēs dabūjām cilvēku, bet tikai vienam, kurš pieteicās, bija pieredze muzeja darbā. Arī citi bija jauki cilvēki, kuriem patīk muzeji. Vienīgais cilvēks ar pieredzi arī dabūja šo darbu. Pirms diviem gadiem, kad arī meklējām darbinieku, pieteicās vairāk cilvēku.
JG: Kāds varētu būt iemesls?
MA: Varbūt tāpēc, ka darbs bija tikai uz gadu ar iespēju pagarināt termiņu. Varbūt cilvēki meklē ko stabilāku. Varbūt iemesls bija arī nauda.
JG: Ar algām jūs savus darbiniekus pārāk nelutināt.
MA: Nē, bet ne jau tikai mēs. Esmu redzējusi muzeju sludinājumus un domāju – ārprāts! Prasa augstāko izglītību, pieredzi muzeja darbā, vēl tev būs atbildība par zinātnisko darbu un vēl, un vēl… Un tad alga ir tuvu minimālajai. Es domāju – kurš piesakās? Ja tu neesi gatavs maksāt kaut cik normālu algu par zinātniski akadēmisku darbu, tad es nezinu, kurš pieteiksies tādiem darbiem.
JG: Austrālijā tā nebija?
MA: Nu, nē. Nebija lielākās algas, bet nebija tādas…
JG: Pazemojošas?
MA: Pazemojošas, tieši tā.
JG: Kad tu atbrauci uz Latviju, man liekas, muzejiem tas bija traks laiks, jo īpaši vēstures profila muzejiem, – padomju laika ekspozīcijas bija jāņem nost. Kara muzejs, kur mēs tikāmies, iepriekš bija Revolūcijas muzejs.
MA: Latvijas muzejos mani traucēja tas, ka vienmēr vajadzēja gidu, kas tev stāsta. Es negribu, ka man stāsta, es gribu izlasīt un pati atklāt. Bet Latvijā visur vienmēr stāsta. Viņi man rādīja, kur tu, piemēram, vari redzēt Latvijas karogu gleznā. Bet es tā ļoti neatceros, ka kāds man pievērstu uzmanību kaut kādām padomju ideoloģijas lietām.
JG: Iespējams, cilvēki gribēja pēc iespējas ātrāk aizmirst, novērsties no tās pagātnes. Iespējams, jutāmies kaut kā līdzdalīgi visā tajā. Es jau arī nevaru pateikt, ka Andreja Upīša muzejs uz mani neattiecas.
MA: Jā, es atceros, kā es ar tevi krājuma telpā sarunājos. Bet tu runāji par muzeoloģiju. Tu biji tas, kurš teica, ka muzejs var būt arī bez ēkas. Tas varbūt bija labākais, ko tu man pastāstīji. Ka muzeja pamatā ir kolekcija, kas tiek pētīta un parādīta sabiedrībai. Tā bija pamata doma šim muzejam. Mums vēl nav ēkas, vai ne? Tu man šo domu piedāvāji.
JG: Interesanti, kad es tā varēju runāt? Bet jūs joprojām uzturat domu par sava muzeja ēku, jūs gribat “enkura” vietu?
MA: Jā, mums to vajag. Mēs esam šeit [Berga bazārā], mums [Nacionālās] bibliotēkas pagrabstāvā ir krājuma telpa, šeit ir tāda maza izstāžu zāle un birojs. Es gribu pastāvīgo ekspozīciju, lielo stāstu par izbraukšanu no Latvijas, man ļoti prasās lielā ekspozīcija. Esam runājuši, ka mēs varētu nomāt telpas kādu 5–10 gadu garumā, lai tajās izveidotu pamatekspozīciju. Tomēr budžeta ziņā saprotam, ka tā nav izeja. Ja būtu sava ēka, tad varētu palielināt apmeklētāju skaitu. Pašlaik mums nav, kur ar bērniem vai skolēniem nodarboties, mums nav, kur viņus likt. Man ir tāda sajūta, ka mēs varam vairāk un varenāk.
JG: Ko jūs uzskatāt par savu mērķauditoriju?
MA: Kultūrkapitāla fondam mēs vienmēr rakstām, ka mērķauditorija ir gan latvieši Latvijā, gan arī ārpus tās. Mēs sakām, ka mērķauditorija ir visi, visi, visi latvieši. Bet, protams, kad sāc strādāt pie kāda konkrēta projekta, tu saproti – nu vajadzēja to mērķauditoriju precīzāk nodefinēt. Tas ir labs jautājums. Bet patiesībā mūsu mērķauditorija ir gan ārzemēs dzīvojošie latvieši (mēs viņus uzrunājam, lai viņi jūt piederību Latvijai un arī piederību muzejam, lai viņu bērniem un mazbērniem viņu stāsts par Latviju ir pastāstīts), gan, protams, arī mūsdienu Latvija – muzejs atrodas Latvijā, nevis ārzemēs, un mums ir svarīgi, lai cilvēki Latvijā uzzina vairāk par tiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Bet tas nav tik viegli. Es domāju, ka visiem muzejiem ir grūti dabūt cilvēkus uz pasākumiem, grūti panākt, lai cilvēki nāk uz muzeju. Pie mums nāk cilvēki, kuri mūs jau pazīst, kuriem ir saikne ar ārzemju latviešiem, un viņi nāk regulāri pie mums. Tādi, kas mūs nepazīst, ienāk daudz retāk.
JG: Un to latviešu daļu, kura izvēlējusies dzīvi ārpus Latvijas nevis pēc Otrā pasaules kara, bet tagad – pēc visām ekonomiskajām problēmām –, jūs cenšaties uzrunāt?
MA: Jā, mēs cenšamies, bet es domāju, ka mums tas jādara vairāk. Viņi arī ir daļa no mūsu uzmanības loka.
JG: Tu vienmēr esi uzsvērusi krājuma, materiālo liecību un dokumentēšanas nozīmību. Kādā veidā jūs muzejā cenšaties komplektēt liecības par šiem 21. gadsimta izceļotājiem?
MA: Mums ir ļoti labas attiecības ar sabiedrību ārpus Latvijas. Mēs braucam ekspedīcijās, mums bija ekspedīcija Norvēģijā tieši pirms Covid-19, kur mēs tieši vācām mūsdienu izbraucēju stāstus. Mēs braucam pie viņiem, intervējam un saņemam dāvinājumus. Bet mums to būtu jādara vairāk. Viņi arī ierodas šeit, mēs uzņemam kontaktus. Veidi ir dažādi.
JG: Tā ir jūsu politikas sastāvdaļa. Es to jautāju tāpēc, ka zinu, cik ļoti sarežģīti ir izprast tieši neseno pagātni un izlemt, ko vajadzētu komplektēt.
MA: Bet ir labi, ka šodien to var darīt, nevis gaidīt 50 gadus un tad meklēt liecības par šo laiku! Es atceros, ka es nācu lasīt lekciju Muzeju [Valsts] pārvaldē. Man kā cilvēkam, kas neauga padomju laikos, likās, ka neseno vēsturi ir jāvāc. Es mēģināju muzejniekiem, kuri tur bija, stāstīt par to, ka mūs interesē arī pavisam ikdienišķas lietas – tā padomju ikdiena, kura tagad izgaist. Ja tu neesi to izdzīvojis, ja neesi pastāstījis saviem bērniem, kur mēs varēsim to kaut kā uzzināt? Nu, protams, grāmatās mēs varēsim lasīt, bet… Šis ir mans “jājamzirgs”.
JG: Vai tu domā, ka mūsu novadpētniecības muzeji un tāpat Vēstures muzejs to nedara pietiekoši?
MA: Es Vēstures muzejā esmu redzējusi mazliet, bet novadpētniecības muzejos es neesmu redzējusi tādu sociālo vēsturi, kā gribētu. Aizkrauklē [ekspozīcija “Padomju gadi” Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā] tas ir mazliet kā nostalģijas muzejs uztaisīts. Tur vajadzētu vākt un izstādīt cilvēku liecības par pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Nevis tos tipveida sarkanos kaklautiņus, bet to, kā cilvēki jutās, tos valkājot, par viņu lēmumiem, viņu dzīvi zem okupācijas varas.
JG: Okupācijas muzeja rašanās bija īpašs gadījums – muzejs radās no idejas. Eiropeiskā kultūrā tradicionālais ceļš ir kolekcija kā pamats, kas vienā brīdī prasās materializēties muzejā. Mūsu muzeju vēsturē Okupācijas muzeja stāsts ar Pauļa Lazdas ideju ir kaut kā ārpus tradicionālā. Vai ar muzeju “Latvieši pasaulē” nav kaut kas līdzīgs?
MA: Nu jā! Kad mēs sākām, mums nebija krājuma. Bija doma, ka Latvijas izbraukšanas, izbraucēju stāsti ir jāpievieno lielajam Latvijas stāstam. Tad mēs arī sākām. Mūsu vadītāja Maija Hinkle, pirms dibināja muzeju, bija Norvēģijā redzējusi emigrantu muzeju, viņa bija arī daudz intervējusi Otrā pasaules kara bēgļus Amerikā. Protams, muzeja pamatā bija ideja. Un tad mēs sākām vākt. Tagad mums ir vairāk nekā 30 000 priekšmetu. Nākamgad būs 20 gadi kopš muzeja izveidošanas.
JG: Jūs esat izdarījuši milzīgu darbu. Tagad jūs darbojaties Latvijas muzeju saimē, esat privāts un valsts atzīts – akreditēts – muzejs. Pagājušā gada nogalē jums bija kārtējā akreditācija. Pastāsti man, kā tu šo muzeju sistēmu izjūti, kāda tā izskatās privātam muzejam, uz visiem procesiem un mehānismiem raugoties?
MA: Esmu pateicīga, ka mums ir iespēja akreditēties. Domāju, tas ir ļoti svarīgi, ka mēs esam akreditēti. Mēs vakar tikāmies ar Pasaules latviešu mākslas centru no Cēsīm, viņi atnāca apskatīties mūsu krājumu, un es viņus mudināju domāt par akreditāciju. Tas dod tev iespēju, runājot ar ziedotājiem, teikt – mēs esam atzīta kā profesionāla iestāde. Ne tikai naudas ziedotājiem, bet arī mantu ziedotājiem. Cilvēki tevi nopietnāk uztver. Arī mums pašiem ir doma – ja kaut kas notiek? Mēs esam nevalstiskā organizācija, mēs vācam ziedojums, un kādā brīdī tie var arī nebūt… Mums ir kāds pamats tagad, krājums savā ziņā ir nodrošināts.
JG: Jūs pieļaujat šādu iespēju?
MA: Jā, tagad mūsu krājums ir daļa no Nacionālā krājuma, un tas ir ļoti svarīgi. Es domāju (varbūt tas izklausīsies pārāk iedomīgi), bet mēs arī bez akreditācijas strādājām diezgan profesionāli. Mums akreditācijas prasības, protams, lika kaut ko papildus sakārtot. Tomēr man liekas, ka mums tas viss bija diezgan okey, pirms mēs gājām uz akreditāciju. Vairāk akreditācijas nozīme ir tajā, ko tā dod mūsu pašapziņai un arī muzeja nākotnei tieši krājuma drošības ziņā.
JG: Runājot ar kolēģiem par šo jautājumu, īpaši ar tiem, kam akreditācija nevedas tik gludi, bija pārmetumi par birokrātiju, nepamatotām prasībām. Tad jāsāk domāt – varbūt tiešām tiek pārspīlēts, prasot, lai muzejam būtu krājuma politika, stratēģija?
MA: Nē, man liekas, tas viss ir ļoti labi un pareizi. Mums ir jābūt skaidrībai šajos jautājumos, protams, ka tas ir vajadzīgs. Varbūt ir kaut kas, ko mēs nedarījām, kā jādara, bet, runājot ar komisiju, mēs varējām to pamatot, kāpēc mēs darām tā. Komisija bija ļoti saprotoša un pieņēma to. Mēs esam nevalstiskā organizācija, arī mūsu darbiniekiem (kaut arī viņi saņem algu) ir tāda personīga atbildība par savu darbu. Mēs vienmēr atceramies to, ka mēs strādājam par ziedotāju naudu, viņi mums maksā algas. Mēs daudzreiz skatāmies uz valsts muzejiem, kuri var pateikt: “Nē, šodien es esmu krājumā, es nevaru atbildēt uz jūsu e-pastu.” Ir bijušas šādas sarunas. Mēs vienmēr esam saspringti, jo mums vienmēr ziedojums būs svarīgs, cilvēku atbalsts ir svarīgs. Tādēļ mums liekas, ka akreditācija ir vēl viens svarīgs faktors mūsu darba profesionalitātes novērtēšanā.
JG: Es gribu pateikt, ka ļoti cienu jūsu nostāju un reakciju pagājušā [2025.] gada situācijā, kas bija saistīta ar privāto muzeju un valsts attiecībām. Tas, kā jūs formulējāt savu viedokli, bija korekti un cieņpilni.
MA: Paldies par reakciju! Parasti ir grūti saprast, ko cilvēki domā. Ja viņam nepatīk, viņš noteikti tev pateiks, bet, ja patīk, viņš nesaka. Un ar šo vēstuli arī bija tā, ka bija kapa klusums… Mēs izsūtījām vēstuli; televīzijā bija kultūras raidījums, kurā viņi ņēma visus, kam ir kaut kādas pretenzijas, bet neviens žurnālists negribēja runāt ar mums. Ne žurnālisti, ne citi muzejnieki.
JG: Domājot par aizvadītajiem 35 neatkarības gadiem un nevalstiskajām organizācijām, es centos sameklēt informāciju. Ir “Muzeju Vēstnesis”, kas iznāca no 1992. līdz 2010. gadam. Pēc tam – mājaslapas. Es skatos šīs mājaslapas un kļūstu arvien dusmīgāks, jo neko tur nevar atrast. Par šī brīža situāciju tur ir informācija, bet kaut kur tālākā pagātnē – nekā. Gatavojoties tikties ar tevi, es, protams, atvēru jūsu mājaslapu. Un tad es sapratu, ka es nepareizi daru, dusmojoties uz mājaslapām. Man ir jādusmojas uz tiem cilvēkiem, kuri strādā ar mājaslapām. Jūsu mājaslapa iedod visu to, ko vajag iedot. Tas droši vien ir kompliments Džeremijam [Džeremijs Smīdss (Jeremy Smedes) – Mariannas dzīvesbiedrs, kopš 2018. gada Latvijas pilsonis].
MA: Jā, tas ir Džeremija nopelns. Mums gan liekas, ka vajag lapu pārtaisīt, lai tā būtu vienkāršāka, dažas lietas ir pārāk dziļi “ieraktas”, tu netiec ātri tām klāt. Bet mūsu mājaslapā patiešām ir ļoti daudz informācijas. Es nesen lasīju vēstuli, ko tu biji mums uzrakstījis, tādu kā atskaiti, ko mēs esam darījuši Latvijā 1997. gadā, kad Džeremijs uztaisīja Muzeju asociācijas mājaslapu.
JG: Jā, tas bija kaut kas jauns. Muzeju asociācija pirmo reizi piedalījās Balttour izstādē kinostudijā. Mēs uz izstādi aizvedām to milzīgo datoru ar Latvijas muzeju katalogu. Mēs taču dabūjām atzinību par labāko stendu. Jo toreiz mājaslapa un muzeja katalogs piesaistīja lielu uzmanību un interesi.
MA: Vēlāk mums Sorosa fonds naudiņu iedeva, lai taisītu ko jaunu – interneta izstādi ar mājaslapu kopā. Atceros, es ierados pie toreizējās Muzeju asociācijas priekšnieces viņas kabinetā, apsēdos, iepazinos, un tad sākām pārrunāt, ka mēs taisīsim izstādi internetā – vai mēs varam konsultēties? Un viņa atbild: “Internets? Kāds internets, kāda mājaslapa?” Nu dari, ko tu gribi! Es biju iedomājusies, ka būs konsultatīva grupa, kura mums palīdzēs izdomāt tās lietas. Es gāju un darīju, ko es gribēju. Tad jau vēl Latvijā internets bija jaunums.
JG: Tas, ko jūs darījāt muzejiem un Muzeju asociācijai, bija pilnīgi brīvprātīgi, mēs taču jums neko nevarējām samaksāt. Salīdzinot ar sākuma periodu, tagadējā Muzeju biedrība var daudz vairāk, ir liela starpība. Kultūrkapitāla fonds tomēr iedod atbalsta naudu nevalstiskajām organizācijām, to pamatdarbībai. Muzejā “Latvieši pasaulē” arī dažs strādā kā brīvprātīgais.
MA: Jā, bet ne daudz.
JG: Bieži, runājot ar kolēģiem ārvalstīs, viņi jautā, kāpēc mēs neizmantojam brīvprātīgos. Kā tu tagad paskaidrotu, kāpēc Latvijā to ir tik maz? Mēs nemākam piesaistīt?
MA: Mums nav tās volontieru kultūras, kāda ir, piemēram, muzejos Austrālijā. Tur ir lielas grupas ar brīvprātīgiem darbiniekiem, ar savu kultūru, kādreiz pat ar uniformām! Mēs muzejā neesam varējuši to tik ļoti attīstīt, kā gribētu. Milzīgi ilgs laiks paiet, kamēr brīvprātīgie darbinieki var konstruktīvi palīdzēt darbā. Vēl vajag ļoti piestrādāt, lai viņi kaut ko no šī darba saņemtu atpakaļ sev. Volontieri grib sabiedrību, grib gandarījumu, ka ir palīdzējuši, bet tajā ir daudz jāiegulda. Mums muzejā nav tam laika. Ja būtu viens cilvēks, kam tas ir darba pienākums, kurš būtu kā “mamma” volontieriem, tad varētu grupu ņemt. Austrālijā man bija vesela grupa ar studentiem, bet šeit es nezinu, cik viegli būtu dabūt vairākus cilvēkus, kas regulāri nāktu. Mums ir bijuši cilvēki, kas palīdz. Tagad ir viena ļoti forša Amerikas latviete pensijas gados. Viņa ir ļoti zinoša par diasporas latviešiem.
JG: Mēs tikko iztulkojām Ninas Saimonas [Nina Simon] grāmatu par līdzdalīgo muzeju. Kā tev liekas, vai Latvijā tāda veida sabiedrības (gan jauniešu, gan citu grupu) līdzdalība muzeju dzīvē un muzeju procesos ir kaut kas reāls un vajadzīgs?
MA: Es domāju, vajadzīgs tas ir. Un ne tikai muzejos, bet visās jomās. Vispār es ļoti gribētu redzēt, ka cilvēki Latvijā sāktu vairāk iesaistīties pilsoniskajā līdzdalībā. Es esmu palīdzējusi dibināt Āgenskalna apkaimes biedrību. Apkaimju biedrības ir ļoti nesena lieta, un tas sākās, kad Āgenskalna tirgus bija apdraudēts. Es dzīvoju turpat blakus un izmisumā meklēju, kurš var palīdzēt tirgu glābt. Nav, nav nevienas organizācijas. Tas bija iegansts sākt biedrību. Vismaz es tā to atceros! Ir patīkami satikt citus kaimiņus, parastus cilvēkus, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku un darbu, lai uzlabotu sabiedrību mūsu visu interesēs. Man vispār liekas, ka Latvijā trūkst cilvēku, kuri var atļauties savu laiku ziedot, var “atrauties” no grūtās ikdienas, lai piedalītos pasākumos, kur tev nemaksā, kur tev vienkārši jāiegulda darbs. Bet, kad mēs augām ārpus Latvijas, mēs savā latviešu kopienā visu darījām brīvprātīgi, un vēl joprojām cilvēki iegulda lielu darbu bez jebkāda atalgojuma, lai pastāvētu un attīstītos latviešu diasporas kopienas – latviešu skolas, tautas deju ansambļi utt. Mēs augām ar to, ka vienmēr nav atalgojums, bet tu dari, jo domā, ka tas ir svarīgi, un tu gribi, lai visiem būtu labi.
JG: Jā, interesanti. Tu redzi attaisnojumu tādai malā stāvēšanai dzīves apstākļos, kas varbūt ir šķērslis. Bet vai vienmēr? Ir arī pārtikuši cilvēki, kuriem būtu iespējas, bet ir kaut kādas barjeras, nevēlēšanās socializēties.
MA: Varbūt to ietekmēja padomju laiks, kad gribējās nošķirties? Es nezinu. Austrālijas muzejos daudzi volontieri ir jaunie pensionāri, kuriem vairs nav darba, bet kuriem vēl gribas darboties. Šeit es nejūtu, ka pensionāriem ir tāds pats “vaibs”, kā angliski saka. Šeit viņiem ir grūti. Tā ir interesanta problēma, uz kuru mēs paliekam atbildi parādā.
JG: Vai tagad tu daudz apmeklē citus muzejus?
MA: Jā, cik vien es varu. Mēs patiesībā muzejā ļoti aktīvi skatāmies, kur kas notiek, ko ir apbalvojusi Muzeju biedrība. Mēs katru gadu braucam arī tādā ekspedīcijā pie kolēģiem uz muzejiem un uzprasāmies, lai mūs uzņem un pastāsta visu.
JG: Kāds ir iespaids? Kā tu raksturotu Latvijas muzejus, ja tev Austrālijas draugi prasītu?
MA: Nu, tie ir moderni, es domāju. Ļoti daudz muzeju Latvijā ir, ir forši, bet kādreiz ir grūti saprast, kas tajos notiek. Tas ir mans skatījums, man vienmēr ir ļoti augstas prasības tieši par interpretāciju. Es gribu daudz uzzināt, bet ir reizes, kad es neuzzinu. Muzeji ir ļoti aizrāvušies ar dizainu, ar formu. Bet man saturs liekas svarīgāks. Un kādreiz šī satura trūkst. Forma ir ļoti skaista, bet es visas zeltītās lādes atveru, visas pogas saspiežu, bet tomēr to, ko gribu zināt, es neuzzinu. Varbūt es esmu pārāk kritiska… Es pati visu laiku meklēju veidus, kā mūsu muzeja savāktos stāstus izstāstīt, un neesmu apmierināta ar savu darbu. Es vispār esmu dziļi nepārliecināta par muzeju kā mediju, kam šie stāsti ir jāstāsta. Tāpēc mēs taisām arī dokumentālas filmas – es mēģinu stāstīt arī ar filmām, grāmatām, ne tikai ar izstādēm. Bet es vēl neesmu sapratusi, kā vislabāk to izdarīt. Man ir sajūta, ka muzeji gan Latvijā, gan citur vēl meklē to labāko veidu, kā cilvēku pārdzīvojumus un piedzīvojumus, saikni ar citiem cilvēkiem izstāstīt apmeklētājiem.
JG: Bet ārpus Latvijas muzejiem? Vai tev ir kāds labs piedzīvojums kaut kur citviet?
MA: Man tas ir Tartu Nacionālais muzejs. Man tas ļoti patīk. Ļoti. Jo tur – ekspozīcijā – ir cilvēkstāsti, tur mēs “dzirdam” viņu balsis, un tas mums palīdz saprast igauņus. Pirmie priekšmeti, kurus sastopam, ieejot izstādē, ir Skype izgudrotāja biroja krēsls ar izsēdētu porolona spilvenu – blakus pareizticīgo ikonai! Un uzreiz man ir priekšstats par daudzveidīgu, gudru un modernu sabiedrību, ar dziļu un sarežģītu pagātni. Es gribētu, lai mums būtu Latvijas vēstures muzejs vai kāds cits muzejs, kur tu kā ciemiņš Latvijā varētu aiziet un labāk saprast Latvijas cilvēkus. Kas īsti ir latvietis un kāpēc viņš ir tāds? Latvijas muzejos šodien var uzzināt par zināmām vēsturiskām norisēm, par viduslaiku velvēm! Bet saprast, kāda ir Latvijas sabiedrība šodien un kā esam veidojušies, – to es vēl neesmu atradusi Latvijas muzejos. Man ir sajūta, ka Igaunijā tas ir. Jā, tur arī ir dizains, bet dizains kalpo saturam. Mani kaitina, ja saturs kalpo dizainam.
JG: Tas varētu būt interesants jautājums – vai muzeja dialogs ar dizaineriem vienmēr ir pietiekami kvalitatīvs? Varbūt muzeja speciālisti nespēja pārliecināt par saturu.
MA: Jā, vispār ir tāds mākslinieku kults, es domāju, attiecības ar māksliniekiem veidojas hierarhiskas. Man ir sajūta, ka Latvijas muzeja speciālistiem saskarsmē ar publiku vajag kādu papildu mediatoru. Muzeja darbiniekam liekas svarīgi uzrakstīt uz sienas visu, visu, ko viņš zina. Galvenais, lai visi zina, ka viņš zina! Cilvēki baidās kaut ko pateikt ļoti vienkārši, jo tad tas liksies bērnišķīgi.
JG: Saskaroties ar tevis minēto problēmu, mana atbilde ir, ka dažkārt cilvēkiem pietrūkst muzeoloģiskās izpratnes par muzeja komunikāciju un tās specifiku.
MA: Tas, man liekas, ir jāmācās jebkurā radošā jomā – vai tā būtu filma, vai teātris, vai muzeja izstāde. Angliski ir teiciens kill your darlings, kuru ierosināja rakstnieks Viljams Folkners [William Faulkner], runājot par radošo procesu, – tev ir jānogalina savi mīļākie. Tev ir jāprot atteikties no liekā. Lai tu pateiktu to, ko cilvēks atcerēsies, tev vajag ļoti daudz izmest ārā. Man liekas, mūsu teātros tā arī ir problēma. Ja sešas stundas paiet, lai pastāstītu man kaut ko par čekas maisiem, tad tu vienkārši neesi izdarījis šo nepieciešamo darbu. Pusi, vismaz pusi, tev ir jāmet prom. Man liekas, ka muzejos varbūt arī kādreiz tā pietrūkst.
JG: Ja atgriežamies pie mūsu muzejiem 90. gados un jau 21. gadsimtā, kas būtu tie momenti (gan labi, gan slikti), ko tu gribētu pieminēt, kas tev palikuši, aizķērušies atmiņā?
MA: Digitalizācija ir svarīga lieta, kas ir notikusi šajā laikā. Diemžēl rezultāts nav tāds, kādu gribētos. Es atceros, ka, sākot procesu, jūs aicinājāt uz Latviju uzskaites sistēmu veidotājus no visas pasaules. Viņi rādīja savas programmas, standartus. Tur viss bija izstrādāts un muzejos aprobēts. Kāpēc neizvēlējās kādu no gataviem produktiem?
JG: Varbūt tāpēc, ka ar sistēmas nopirkšanu jau nekas nebeidzas. Tā ir jāuztur un jāattīsta. Kā to nodrošināt ar ārzemju partneri? Toreiz pieredze starptautiskai sadarbībai bija ļoti neliela, varbūt tāpēc bija šaubas. Iespējams, lēmuma pieņēmēji gribēja dot iespēju radīt sistēmu (un nopelnīt) pašmāju firmām. Nevaru atbildēt.
MA: No pēdējo gadu laikā Latvijā apmeklētajām muzeju izstādēm man visvairāk ir palikušas atmiņā tieši novadpētniecības jeb rajonu muzeju jaunizveidotās ekspozīcijas. Tajās esmu piedzīvojusi vietējos cilvēkstāstus, personisku saikni ar indivīdiem un konkrētām dzīves pieredzēm. Piemēram, mani nesen īpaši fascinēja ar vietējo iedzīvotāju pieredzēm piesātinātā ekspozīcija Balvu muzejā, Alūksnes Bānīša muzejā, Veidenbauma muzejā, kā arī Cēsu muzeja torņa pagrabstāvā, kur apmeklētājs var “sastapt” viduslaiku pils iemītniekus, kas gatavojas uzbrukumam.
Spilgtas atmiņas man saistās arī ar muzeju izstādēm, kurās apmeklētājam tiek piedāvāts individuāls, personisks atklāsmes brīdis. Šādu pieredzi nesen piedzīvoju Kuldīgas muzeja atklātajā krājumā, kur vecā bankas seifā – gluži kā paslēptus dārgumus – ieraudzīju vēsturiskās tautastērpu saktas. To novietojums un apgaismojums radīja maģisku atklājēja sajūtu. Atkal pieminot Cēsu muzeju, līdzīgs personiskas “atradnes” moments daudzus gadus bija iespējams arī muzeja pagalmā, kur apmeklētāji varēja ielūkoties lielā koka “zārkā”, kurā bija novietota Ļeņina statuja. Tā, šķiet, bija saglabāta, nezinot, kā un kur to “utilizēt” pēc pieminekļa demontāžas Atmodas gados. Mēs bieži vedām ārzemju viesus to apskatīt – šim eksponātam piemita spēcīgs šoka un kuriozitātes elements, kas ļāva uzsākt sarunas par komunisma sabrukumu un Latvijas pārmaiņām kopš neatkarības atgūšanas. Uzskatu, ka valsts politika fiziski iznīcināt šos pieminekļus, kaut arī saprotama, diemžēl ir bijusi tuvredzīga. Daudz vērtīgāk būtu bijis tos demontēt un atrast piemērotu vietu jēgpilnai un kritiskai interpretācijai.
Ar kolēģi Ievu Vītolu "Nyet Nyet Soviet" izstādes atklāšanā. 2022. gads
Krājums LNB. 2021. gads
Nominanti muzeju balvai 2022 par filmu "Valiant"
Uzruna izstādes "Uzvilkt Latviju" atklāšanā. 2023. gads
Foto no Mariannas Auliciemas privātā arhīva
Grafiskais dizains: Edvards Percevs