Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Jāni, kā tu iepazinies ar Margrietu [Margriet Lestraden]?
Jānis Garjāns: Margrieta vadīja menedžmenta kursus Latvijas muzeju darbiniekiem 1995. gadā. Bet pirms tam kā Dienvidholandes provinces muzeju konsultante viņa bija Latvijā 1992. gadā, kad Cēsīs notika starptautisks seminārs par pašvaldību muzeju darba aktualitātēm. Tajā piedalījās vairāki muzeju pārstāvji no Anglijas, Zviedrijas un Nīderlandes, tostarp Margrieta. Šo pasākumu organizēja Muzeju metodiskais un informācijas centrs un Astra Kalniņa. Margrietas saikni ar Latviju nostiprināja ICOM. Tajā laikā vairāki muzeju darbinieki no Latvijas bija pievienojušies ICOM un ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu kļuva par ICOM Nacionālās komitejas locekļiem. Tad, manuprāt, Margrieta iepazinās ar Agritu Ozolu. Agrita kļuva par ICOM Nacionālās komitejas priekšsēdētāju, un radās ideja organizēt menedžmenta kursus. Pirmie kursi notika Engurē 1995. gadā, pēc tam 1996. gadā tie pārcēlās uz Jūrmalu. Tad es sāku vairāk sadarboties ar Margrietu.
IZS: Margriet, kāds ir jūsu stāsts? Kā jūs kļuvāt par muzeju konsultanti?
Margrieta Lestrādena: 12 gadus es strādāju Dienvidholandes Muzeju apvienībā, kurā ietilpa 120 dažādi muzeji. Kad krita Berlīnes mūris, es sāku savu privāto konsultāciju uzņēmumu, kas orientējās uz attīstības valstu muzejiem, un strādāju ar vairāk nekā 100 dažādiem muzejiem, organizējot ilgtermiņa un vidēja termiņa vadības plānošanas mācības.
IZS: Kad jūs pirmo reizi apmeklējāt Latviju un kāds bija jūsu pirmais iespaids par Latvijas muzejiem?
ML: Es pirmo reizi apmeklēju Latviju 1992. gadā, lai lasītu lekciju par reģionālajiem muzejiem. Tas bija pasākums, ko Cēsīs organizēja Kultūras ministrija un Metodiskais centrs. Tur bija divas lektores no Nīderlandes, viena no Anglijas un viens lektors no Zviedrijas. Pēc tam es no redzētā un piedzīvotā Latvijā biju tik pārņemta, ka iesniedzu pieprasījumu Nīderlandes Ārlietu ministrijai par mācību organizēšanu Latvijas muzejiem un tūrisma nozarei. Sākumā viņi man atteica, jo Latvija tajā laikā nebija Nīderlandes prioritāšu grupā. Tad pēc gada man piezvanīja. Tas bija zvans no Ārlietu ministrijas, un viņi teica: “Labi, mēs atbalstīsim jūsu projektu. Vai jūs varat iesniegt savu priekšlikumu?” Tad es uzrakstīju projektu par muzeju infrastruktūras pētījumu Latvijā un vēl vienu priekšlikumu par muzeju vadītāju mācībām. Tad divu gadu laikā – no 1995. līdz 1996. gadam – es trīs sesijās apmācīju apmēram 90 muzeju direktorus un muzeju speciālistus. Kursi nebija tikai par vadību, bet arī par muzeju izglītojošo darbu, par to, kā veidot izstādes, par krājuma uzskaiti utt.
JG: Jā, mums bija un joprojām ir kursa materiāli, kuros var atrast lekciju saturu un aprakstu.
ML: Jā, Māra Skujeniece tulkoja šos materiālus.
JG: Knuta Skujenieka meita tulkoja šos lekciju materiālus no holandiešu valodas uz latviešu valodu. Tas bija šī kursa pamats.
ML: Jā, toreiz Māra dzīvoja Nīderlandē.
IZS: Kāds bija jūsu pirmais iespaids, kad ieradāties Latvijā? Kā jums izskatījās muzeju nozare un muzeju darbinieki?
ML: Viņi izskatījās kā normāli cilvēki, bet uzvedās pavisam citādi. Piemēram, parasti, kad mēs Nīderlandē apmeklējam kursus, mums ir akadēmiskais ceturksnis, kas nozīmē, ka var nākt nedaudz vēlāk, piemēram, no 9.00 līdz 9.15. Visi holandieši ierodas 9.15, bet latvieši ieradās jau pirms 9.00, stāvot garā rindā un nepacietīgi gaidot, kad varēs ienākt. Viņi visi bija ārkārtīgi ieinteresēti un apmeklēja visas iespējamās lekcijas. Man bija trīs pasniedzēji, un pusdienlaikā es grupai teicu, ka vakaros varam rīkot konsultācijas. Es piebildu, ka, ja neviens neieradīsies, tā nebūs nekāda problēma. Ieradās visi. Šis entuziasms bija patiešām lielisks! Latvijā cilvēki tad domāja un uzvedās citādi. Viņiem tika dots uzdevums, piemēram, izstrādāt izstādes plānu, un viņi nāca klajā ar šamanistiskām idejām, piemēram, muzejs zem zemes un virs zemes, par smadzenēm, ķermeni un dvēseli. Arī tas nebija holandiešu stilā. Ļoti atšķirīgs domāšanas veids.
IZS: Valodas zināšanas tajā laikā nebija problēma?
ML: Nē, nekādu problēmu. Mums bija Astrīda Rogule, kas ļoti labi runāja angļu valodā, un 20 stundas dienā viņa tulkoja lekcijas un visu nepieciešamo. Un bija dīvaini, jo daži termini latviešu valodā vēl nepastāvēja, piemēram, sabiedriskās attiecības, brīvprātīgie utt.
JG: Es joprojām atceros šos kursus un piekrītu, ka kolēģi bija ļoti motivēti un vēlējās runāt ar profesionāļiem. Tas, ko mēs tagad cenšamies darīt ar Inetu, – mēs gribētu aprakstīt situāciju, kā izskatījās Latvijas muzeju nozare šajā pārejas periodā – 90. gadu sākumā, kad notika lielās sociālās un politiskās pārmaiņas. Tu biji ļoti aktīva ICOM, apmeklēji daudzus muzejus dažādās valstīs, un es zinu, ka pirms šiem kursiem tu apmeklēji daudzus muzejus Latvijā. Varbūt tu varētu raksturot to, kas notika muzejos? Ne tikai Latvijā.
ML: Jā, atceros, ka izstādēs Latvijas muzejos viss izskatījās plakans, divdimensionāls, ar līmlenti vai kaut ko tamlīdzīgu piestiprināts pie sienas, bet ļoti maz priekšmetu. Un tad es atceros, ka izstādēs teksti bija divās valodās – latviešu un krievu. Es zināju par jūsu saspringtajām attiecībām ar krieviem, bet tad kāds teica – jā, bet mums ir jādzīvo kopā, tāpēc mēs visu tulkojam.
Ekspozīcijās izmantotie materiāli bija diezgan nabadzīgi. Manos plānos bija arī atrast kādu, kas varētu piedāvāt materiālus, piemēram, vitrīnas un visu, kas varētu palīdzēt izveidot pievilcīgu, profesionālu izstādi, tomēr tas nerealizējās. Un vēl atceros, ka uz muzejiem nāca daudz skolēnu. Iespējams, toreiz tas bija obligāti, nezinu. Un muzejos strādāja tikai sievietes. Tad es atceros, ka es teicu Jānim: “Jums ir nepieciešams ceļot uz Rietumiem, jūs esat brīvi.” Un viņš teica: “Jā, mēs esam brīvi, bet tas ir pārāk dārgi – ceļš, viesnīcas, viss pārējais.” To es arī atceros.
Bet nesen es apmeklēju Rakstniecības un mūzikas muzeja [Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs] ekspozīcijas atklāšanu un redzēju, ka situācija ir mainījusies par 100 procentiem. Materiāli ir lieliski, muzejs ir skaisti iekārtots, ļoti trīsdimensionāls. Tur bija visi materiāli, par kādiem varētu sapņot. Neiedomājami! Man bija uzdevums novērtēt šo muzeju kā ārzemniekam. Direktore Iveta Ruskule lūdza man izanalizēt muzeju, vai tas ir pievilcīgs ārzemniekiem, un tad es nolasīju lekciju arī muzeja speciālistiem. Tas bija divas nedēļas pirms ekspozīcijas atklāšanas.
IZS: Pārejot uz citu jūsu saikni ar Latviju – jūs nopirkāt [Vilhelma] Purvīša māju “Vecjauži” Taurupē un ilgāku laiku uzturējāties Latvijā, rūpējoties par šo māju laukos.
ML: Kad es 1992. gadā pirmo reizi ierados Latvijā, mani šokēja šīs valsts vēsture, piemēram, ka to 800 gadus okupējušas daudzas dažādas varas un valdnieki. Mūsu grupā bija viens cilvēks, kurš teica, ka šajā valstī viņš varētu viegli kļūt bagāts. Un es paliku dusmīga, domājot, ka vēl viens parazīts vēlas kļūt bagāts šajā valstī. Tā vietā es nolēmu kaut ko darīt šīs valsts labā, lai panāktu taisnīgumu. Bet tajā brīdī es vēl nezināju – ko. Tad menedžmenta kursu laikā pie manis pienāca Vita Rinkēviča, kas tolaik bija Ogres muzeja direktore, ar nelielu melnbaltu fotogrāfiju un teica, ka viņas pārziņā (Vita bija arī Ogres rajona kultūras pieminekļu inspektore) ir māja, kurā dzimis Latvijā slavenākais gleznotājs. Un viņa jautāja, kā to varētu saglābt. Es teicu, ka jāstrādā pie sponsoru piesaistes. Tas bija 1993. vai 1994. gadā, taču tad Latvijā vēl nezināja, ko tas nozīmē – piesaistīt sponsorus. Es satiku Vitu gadu vēlāk un jautāju, vai ir nauda mājas glābšanai. Viņa teica, ka nē – ne valsts, ne rajons nevēlas investēt. Es jautāju, vai varbūt es varu kaut ko darīt, taču Vita atbildēja: “Nē, jo jūs neesat Latvijas pilsone, jūs šeit nevarat iegūt īpašumu un zemi.” Nu labi, nav lemts. Bet tad, pēc kāda laika, Vita man piezvanīja un teica, ka tagad es varu šo īpašumu nopirkt, jo Nīderlande ir palīdzējusi Latvijai piecus gadus kopš neatkarības atgūšanas un tagad to var izdarīt. Es teicu: “Labi, bet cik tas maksā?” Vita devās pie īpašnieka, noskaidroja cenu, un es teicu: “Labi, darīsim to!” Mani lūdza atbraukt 5. maijā, es domāju, ka tas bija 1998. gadā. Es iekāpu lidmašīnā, devos pie notāra Latvijā. Dienu iepriekš mēs pastaigājāmies pa īpašumu, tur bija daudz savvaļas dzīvnieku, tur bija mežs, ezers, un es jautāju, vai mēs varam iet mājās. Bet Vita teica: “Margriet, tagad tas viss pieder tev – māja un 80 hektāri.” Loģiski – es biju pārsteigta! Es neko nezinu par kokiem, izņemot Ziemassvētku eglīti. Es parakstīju līgumu, atbraucu mājās un domāju – tas nevar būt, man joprojām ir mana parastā dzīve. Bet tas bija noticis. Cilvēki sāka man zvanīt un teica, ka jācērt malka, man jākaltē malka ziemai. 1999. gadā es pirmo reizi devos uz savu īpašumu kopā ar poļu amatnieku, kurš kaut ko saprata no restaurācijas. Trīs mēnešu laikā mēs izremontējām māju, nokrāsojām visu, uzlikām jaunu jumtu, ierīkojām elektrību, drošības (zibensnovades) sistēmu, tualetes, ūdeni, visu. Tad es sāku tur rīkot plenērus studentu grupām. Tas bija mans iedvesmas avots 25 gadus, bet sponsori tā arī neparādījās.
IZS: Un tad jūs ziedojāt māju biedrībai “Viegli”. Ko jūs domājat tagad par situāciju Purvīša mājā un “Vecjaužos”?
ML: Nē, nē. Es šo māju ziedoju Latvijas iedzīvotājiem. Biedrība veic uzturēšanas darbus, bet mājai jābūt muzejam un atvērtai apmeklētājiem. Man bija vajadzīgs kāds, kas veiktu šo darbu. Biedrība iegulda visu savu enerģiju, un tas prasa daudz pūļu. Žanete Grende ir pelnījusi visu nepieciešamo atbalstu! Bet šī ir mana dāvana visiem Latvijas iedzīvotājiem.
IZS: Jāni, vai tev ir kādi papildu jautājumi Margrietai, kurus mēs vēl neesam uzdevuši, bet kuri ir svarīgi mūsu pētījumam?
JG: Margriet, es domāju, ka tu atceries, kā Latvijas muzeji iekļāvās ICOM sistēmā. Kad mēs sākām darboties ICOM, tu biji ICOM Reģionālo muzeju starptautiskās komitejas priekšsēdētāja. Tu satiki Agritu Ozolu un citus muzeju darbiniekus. Vai tu varētu pastāstīt, kā Latvija ienāca ICOM kopienā, mācoties būt par tās locekli?
ML: Es domāju, ka Latvijai bija ļoti nepieciešams kļūt par ICOM locekli, jo mēs visi daudz iemācījāmies – par visām šīm valstīm un dažādajām pieejām muzeju darbā. Es domāju, ka Latvijai bija pienācis laiks tur būt, bet es atceros, ka ICOM biedri, kad mēs apmeklējām Latviju, bija šokēti par Latviju. Par slikto situāciju. Itāļiem nepatika ēdiens, jo tas bija pārāk smags, un viņi sūdzējās. Bet, starp citu, viņi sūdzējās arī Indijā. Jā, bet es domāju, ka Latvijai bija ļoti nepieciešams pievienoties ICOM, un tur jūs no paša sākuma strādājāt diezgan labi. Kad tas bija – 1999. gadā?
JG: ICOM Latvijas Nacionālā komiteja tika izveidota 1992. gadā, bet aktīvu darbību uzsāka 1994. gadā, kad par komitejas priekšsēdētāju kļuva Agrita Ozola. Es pieņemu, ka tu runā par konferenci, ko 1997. gada septembrī tevis vadītā Reģionālo muzeju starptautiskā komiteja organizēja Jūrmalā.
ML: Jā, pareizi.
JG: Atceros, ka reiz tu man stāstīji par sanāksmi Parīzē, kurā piedalījās valstu un starptautisko komiteju vadītāji, Agrita Ozola bija Latvijas pārstāve, un tu biji pārsteigta par viņas uzvedību. Atceries šo epizodi?
ML: Diemžēl ne.
JG: Tad es varu to īsumā atkārtot. Sanāksmē notika diskusijas, daudzi cilvēki izteica savu viedokli, un Agrita pacēla roku, izsakot vēlmi piedalīties. Sanāksmes vadītāji nepievērsa uzmanību viņas paceltajai rokai, bet Agrita nenolaida roku, līdz viņai deva vārdu. Kad tu man stāstīji par šo epizodi, tu biji nedaudz pārsteigta par šo drosmīgo žestu.
ML: Es neatceros šo konkrēto epizodi, bet es atceros, ka Agrita nebija pieticīgs cilvēks, viņa bija ļoti uzstājīga, un arī savā muzejā viņa darīja brīnumus. Viņa nebija cilvēks, kas klusētu.
IZS: Varbūt mēs neuzdevām kādu svarīgu jautājumu, kuru jūs noteikti gaidījāt, ka mēs uzdosim?
ML: Es domāju, ka ļoti svarīgs solis Latvijai bija muzeju akreditācijas sistēmas ieviešana. To uzsāka Jāņa birojs [Muzeju Valsts pārvalde], un es domāju, ka tas bija ļoti noderīgs līdzeklis, lai novērtētu muzeju darbību, nosakot, kuri muzeji ir nevainojami un kuriem ir nepieciešami uzlabojumi. Esmu pārliecināta, ka tas bija ļoti noderīgs un nepieciešams instruments. Vēl viens ļoti svarīgs aspekts – kad es 90. gadu sākumā pirmo reizi ierados Latvijā, neviens nebija redzējis datoru! Mēs uz menedžmenta kursiem paņēmām līdzi datorus, bet šeit visi strādāja ar rakstāmmašīnām. Man joprojām ir fotogrāfija, kurā redzami kursu dalībnieki, kuriem mēs lūdzām strādāt ar datoriem, un viņi bija pilnīgi šokā! Un es atceros arī, ka, atzīmējot Latvijas ICOM desmit gadu jubileju, mani uzaicināja nolasīt lekciju. Es paņēmu savus 1992. gada slaidus, un cilvēki konferenču zālē teica, ka pat neatceras, ka tas bija tā. Tik ātri smadzenes pielāgojas jaunajam!
JG: Kad tu pirmo reizi ieradies Latvijā, tas bija 90. gadu sākums, ekonomiskā situācija šeit bija slikta, īpaši kultūras jomā. Neviens nezināja, kas var notikt nākamajā dienā, nākamajā gadā. Tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, muzeji ir ļoti mainījušies.
ML: Protams.
JG: Bet vai tu tagad jūti kaut ko atšķirīgu – tieši Latvijai raksturīgu, ja salīdzina ar muzejiem citās valstīs? Vai ir svarīgi saglabāt vai atrast īpašu nacionālo pieskārienu vai sajūtu?
ML: Es domāju, ka tas ir svarīgi. Piemēram, Skandināvijas muzejiem ir šī ļoti īpašā formula. Mana reģionālo muzeju grupa ieradās Nīderlandē, un viens no kolēģiem jautāja: “Margriet, vai tu vari parādīt kaut ko īpašu?” Mums Holandē nav kaut kas īpašs, viss ir vairāk vai mazāk vienāds. Ir liela atšķirība starp franču, vācu, holandiešu un angļu muzejiem. Es domāju, ka tas būtu labi, un es domāju, ka jums jau ir šis īpašais latviešu pieskāriens. Es to redzu muzeju veikaliņos, es to redzēju Rakstniecības un mūzikas muzejā. Ir labi būt atšķirīgam. Mēs esam tādi pelēki – ne mēs esam melni, ne mēs esam balti, mēs esam pelēki Nīderlandē. Aizbrauciet uz Skandināvijas muzejiem, tur viņi dara lietas citādi.
JG: Paldies, Margriet, par šo sarunu. Šodien es ieskatījos savā plauktā un atradu materiālus no mūsu kursiem un dienasgrāmatu, ko dalībnieki rakstīja, un atsauksmes. Tas, ko tu darīji un kā tu mūs iedvesmoji, bija patiešām ļoti svarīgi. Īpaši tagad, kad ir pagājis laiks, es varu teikt, cik mūsu tikšanās bija nozīmīga.
ML: Tas man arī daudz deva. Paldies!
Grafiskais dizains: Edvards Percevs