Muzejiem kā nozīmīgām Latvijas atmiņas institūcijām ir bijusi un joprojām ir īpaša loma gan materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā un kopšanā, gan Latvijas un ārvalstu sabiedrības izglītošanā par vēstures procesiem un parādībām, kas gadsimtu gaitā veidojušas un ietekmējušas kultūras, sociāli ekonomiskās un militāri politiskās pārmaiņas Latvijas teritorijā un tās kultūrtelpā. Muzeji nav bijuši tikai krājuma glabātāji vai vēsturisku liecību uzkrājēji, bet gan aktīvi sabiedriskās domas, identitātes un kultūras pašapziņas veidotāji.
Padomju okupācijas gados muzejiem bija ne vien būtiska loma kultūras mantojuma un tradīciju nosargāšanā ideoloģiska spiediena apstākļos, bet tie nereti kalpoja arī kā telpas, kurās netieši tika uzturēta vēsturiskās nepārtrauktības un nacionālās piederības apziņa. Savukārt Atmodas laikā muzeji ieņēma aktīvu un redzamu pozīciju tautas centienos atgūt Latvijas valstisko neatkarību, kļūstot par nozīmīgiem sabiedriskās mobilizācijas un simboliskās atmiņas balstiem. Arī mūsdienās muzeji pilda nozīmīgas funkcijas Latvijas sabiedrības nacionālās pašapziņas, valstiskās piederības, sabiedrības integrācijas, drošības un labklājības stiprināšanā, vienlaikus pielāgojoties globalizācijas, digitalizācijas un kultūras patēriņa pārmaiņu izaicinājumiem.
Domnīcas Creative Museum rakstu sērija “30 neatkarīgas muzejniecības gadi” šajā kontekstā izceļas kā īpaši nozīmīgs un metodoloģiski inovatīvs pienesums Latvijas muzeju vēstures dokumentēšanā. Izmantojot biogrāfisko pieeju un veidojot daļēji strukturētas intervijas ar vairāk nekā 60 muzeoloģijas jomas ekspertiem, ir savākts bagātīgs mutvārdu vēstures avotu un foto liecību kopums, kas spilgti un daudzdimensionāli dokumentē Latvijas muzeju dzīvi laikā no 20. gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām. Šis materiāls veido nozīmīgu ieguldījumu mūsdienu kolektīvās un historiogrāfiskās atmiņas veidošanā, ļaujot muzeju vēsturi ieraudzīt ne tikai institucionālā, bet arī personiskā, profesionālā un emocionālā pieredzes līmenī.
Atšķirībā no vēstures pētniecībā dominējošās rakstīto dokumentu izpētes, kas sniedz galvenokārt oficiālus, normatīvus vai statistiskus datus par konkrēto nozari, biogrāfiskā pieeja ļauj saskatīt pārmaiņas Latvijas muzeju dzīvē vairāk nekā pusgadsimta garumā no tajā iesaistīto tiešo aktoru – muzeju direktoru, krājuma glabātāju, pētnieku un citu darbinieku – ilggadīgās darba pieredzes perspektīvas. Šāda pieeja atklāj ne tikai institucionālo lēmumu loģiku, bet arī personiskās motivācijas, profesionālās dilemmas, radošos meklējumus un kompromisus, kas veidojuši Latvijas muzeju ikdienu dažādos laikmetos.
Šādā retrospektīvā kļūst iespējams daudz precīzāk izprast atšķirīgos laika posmos aktuālos izaicinājumus un problēmas, kā arī izcelt būtiskāko un paliekošāko, kas veidojis Latvijas muzeju tradīciju pamatu. Vienlaikus šis skatījums ļauj izvērtēt, kā muzeji pielāgojušies politisko režīmu maiņai, ekonomiskajām krīzēm, sabiedrības gaidu transformācijai un profesionālo standartu attīstībai. Apsveicama ir arī iespēja Latvijas muzeju vēsturi atklāt caur tajā iesaistīto atslēgas personu biogrāfiskās pieredzes prizmu, analizējot to rīcībspēju dažādos darba brieduma posmos un laikmeta satricinājumos, kā arī viņu ietekmi uz institucionālajām un nozares kopējām attīstības trajektorijām.
Iecerētā izdevuma augstvērtīgo potenciālu apliecina arī muzeoloģijas jomas profesionāļu – muzeoloģes Inetas Zelčas Sīmansones un ilggadīgā Latvijas muzeju nozares pārrauga Jāņa Garjāna – iesaiste tā realizēšanā. Viņu profesionālā pieredze, akadēmiskais redzējums un nozares procesu pārzināšana piešķir projektam papildu uzticamību un metodoloģisku briedumu. Šāda Latvijas muzeoloģijas nozares mikro- un mnemovēstures gadījumu analīze un izvērtējums būs ar paliekošu nozīmi ne tikai Latvijas jaunāko laiku vēstures dokumentēšanā, bet var kļūt arī par būtisku ieguldījumu vēl maz pētītās vēlīno padomju gadu, Atmodas un mūsdienu sabiedrisko un kultūras norišu problemātikas izpētē.
Vienlaikus šis rakstu krājums kalpos arī kā nozīmīgs analītisks pārskats par Latvijas muzeju tradīcijām un kultūras mantojumu, muzeju nozares politiku, struktūru un pārvaldību, starptautisko sadarbību, komunikāciju ar sabiedrību, kā arī personību lomu šīs jomas attīstībā. Tas ļaus ieraudzīt muzeju ne tikai kā kultūras institūciju, bet arī kā dinamisku sociālu organismu, kas pastāvīgi mijiedarbojas ar sabiedrību, politisko vidi un globālajiem kultūras procesiem.
Izdevums būs gan vērtīga rokasgrāmata ikvienam muzejniekam, gan nozīmīgs izziņas avots studentiem, pētniekiem un kultūrpolitikas veidotājiem. Tas būs arī stabils pamats laikmetīgas muzeoloģijas attīstībai nākotnē, pasaulē un arī Latvijā veidojoties un attīstoties mūsdienīgām muzeoloģijas tendencēm un inovācijām. Šādā veidā Latvijas muzeju pieredze tiek ne tikai saglabāta, bet arī aktīvi iesaistīta starptautiskajā muzeoloģijas domas apritē, apliecinot, ka muzeju vēsture ir ne vien pagātnes liecība, bet arī būtisks resurss nākotnes kultūras attīstībai.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs