Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
.
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt Kultūras ministrijā?
Olga Klints: Ministrijā es sāku strādāt 1955. gada 7. janvārī. Es beidzu Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un trīs gadus vajadzēja nostrādāt rajonā. Aizbraucu uz Limbažiem un vienu gadu tur nostrādāju skolā. Nākamajā gadā man lūdza, lai es vadu stundas krievu grupai. Es teicu, ka nevaru vadīt vēsturi krievu grupai. Mana mamma tobrīd bija ļoti slima, un es Izglītības nodaļas vadītājam izlūdzos, ka man ir jābrauc uz Rīgu. Mana studiju draudzene un kolēģe Līvija Blūmfelde toreiz jau strādāja Kultūras ministrijā, bet viņu pārcēla uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Un viņa teica, lai nāku viņas vietā. Tā es tur nonācu un tos 33 gadus nostrādāju.
IZS: Pastāstīsiet par savu īpašo mīlestību pret Rundāles pils muzeju? Kā jūs toreiz panācāt, ka viņi varēja veikt restaurāciju?
OK: Rundāles pils muzeja pirmais direktors bija Laimonis Liepa – viņš gāja bojā. Bet viņš jau uzsāka šo procesu. Brauca pie manis, prasīja, ko darīt un kā darīt. Kopumā valdīja attieksme, ka naudas nav un priekš kam mums vajag tādu muzeju. Bija pat safabricētas sūdzības, kas mums nāca uz ministriju. Man ar ministru [Vladimiru] Kaupužu bija labas attiecības, viņš man uzticējās, un es zināju, ka viņš man var palīdzēt, ja vajag. Mēs ar viņu runājām, un viņš jau bija runājis Ministru padomē, ko varētu darīt. Ministru priekšsēdētāja vietnieks kultūras jautājumos toreiz bija [Vilis] Krūmiņš, bet viņam kultūra galīgi neinteresēja. Un, protams, viņi visi bija bailīgi. Tad ministrs Kaupužs ar Arhīvu pārvaldes priekšnieku [Viktoru] Krastiņu sarunāja, ka viņiem vajag telpu ārpus rajoniem, kur, ja kaut kas notiek, varētu novietot slepenos dokumentus. Viņi bija vienojušies, ka tas varētu būt Rundālē.
Tad ministrs mani uzaicināja un teica, lai gatavoju Ministru padomes lēmuma projektu. Bet vispirms es gāju pie ministra vietnieka [Oļģerta] Vernera, kurš bija atnācis uz ministriju no Liepājas, kur bija [partijas] pirmais sekretārs. Viņš bija ļoti bailīgs. Ja viņam vajadzēja runāt ar ministru vai partijas komiteju par muzejiem vai pieminekļu aizsardzību, viņš mani aicināja un teica: “Biedrene Klints, nāciet, te valdības telefons, parunājiet ar biedru Krūmiņu.”
Vienā jaukā reizē pie viņa atnāk inženieris no Arhīvu pārvaldes, kurš nozīmēts darboties pilī un vedīs tos dokumentus. Viņš jau bija aizbraucis uz pili un apskatījis. Liepa man zvanīja un teica, ka kaut kas nelabs briest – mēs viņus nepieņemsim. Bet es to lēmumu projektu sagatavoju, Kaupužs piedalījās Ministru padomes sēdē, un viņi piekrita vienu pils daļu nodot Arhīvu pārvaldei – Finanšu ministrija varot izsniegt naudu. Inženieris atbrauc pie ministra un sastāsta, ka visu var uzrakt un nodrošināt pagrabā komunikācijas. Lēmumu projektu pieņēma un ierakstīja, ka Arhīvu pārvaldei jānodrošina telpas Rundāles pilī. Par restaurāciju vēl tur nekas nebija. Tā bija vienkārši izsvītrota.
IZS: Kurā gadā tas varēja būt?
OK: Īsti neatceros, bet 70. gados.
IZS: Rundāles pilī toreiz vēl bija arī skola.
OK: Jā. Bet tajā lēmumā bija [punkts], ka skola ir jāizliek. To es ierakstīju, un tam piekrita. Uztaisījām, ka pils ir Bauskas muzeja filiāle. Vienā jaukā dienā [Imants] Lancmanis, ar savu kolēģi un draugu Mārci [Kļaviņu] – viņi toreiz vēl studēja – aizbrauca uz Rundāli paskatīties. Viņi bija ieinteresēti sākt palīdzēt kaut ko darīt. Liepa meklēja, kas varētu palīdzēt. Ja nav naudas, neviens brīvprātīgi neko nevar darīt. Bija vajadzīga nauda, un bija vajadzīgi speciālisti, bet Latvijā nebija tādu speciālistu. Mums pie ministrijas bija Restaurācijas pārvalde, bet viņi nebija tādi speciālisti, kādus vajadzēja Rundālei.
Pie manis bija atbraucis Lancmanis, kurš tolaik bija zinātniskais direktors. Mūsu pārvaldē bija arhitekti, muzejnieki, bet mums nebija mākslas vēsturnieku. Par arhitektu mums strādāja pieredzējis un jau gados arhitekts [Leons] Plauciņš. Viņš pirms kara strādāja Rīgas domē – tā laikam to toreiz sauca. Viņam bija milzīgs arhīvs par arhitektūras pieminekļiem – un Lancmanis brauca un pētīja tos materiālus.
Pirms tam es ar Lancmani runāju (viņi ar Mārci bija pie manis mājās) – ja man vajag runāt ar Verneru, kurš neko nesaprot un kuram ir bailes, izstāstiet man visu par tām telpām – cik tās ir un kuras domājat restaurēt pirmās. Tad es gāju pie Vernera, un viņš man saka – cik brīnišķīga ideja uzrakt visu pagrabu un tur ievietot visas komunikācijas. Es saku: “Biedri Verner, nu nevar taču uzrakt visu pagrabu.” Viņš jautā: “Bet kas tur būs un kāpēc mums to vajag restaurēt?” Es viņam visu stāstu, jo zinu, kādas telpas būs. “Bet kas būs katrā telpā?” Es saku: “Ziniet, to jau nevar pateikt, jo nav jau oriģinālmateriāla un eksponātu. Pašreiz viņi jau strādā pie tā, lai savāktu no vecām baznīcām, no muižām visu, kas saglabājies.”
Mums ar Maskavas muzeju priekšnieci bija labas attiecības, un viņa palīdzēja ļoti daudz. Ar Verneru strīdējos drausmīgi, stāstīju, ka tur jābūt 18. gadsimta eksponātiem – tā, kā tas ir bijis Bīrona laikā. Viņš bija ļoti neapmierināts, teica: “Iesim pie ministra.” Pulkstenis ir seši, darba laiks beidzas, bet viņš aicina pie ministra. Par laimi, ministrs vēl ir [darbā]. Es domāju – redzēs, ko ministrs teiks. Ja [teiks] nē, es nākošajā rītā ieiešu pie viņa. Mēs abi ieejam, un Verners stāsta ar tādu sajūsmu, cik labas idejas inženierim un ka Arhitektūras pārvalde būs pirmajā stāvā. Kaupužs klausās, pielec kājās (viņš bija ekspansīvs un varēja uzkliegt pamatīgi) un saka: “Verner, ko tu iedomājies – to taču nedrīkst darīt!” Man Kaupužs saka: “Tā, Klinte, gatavo jaunu Ministru padomes lēmuma projektu! Protams, mēs restaurēsim pili tā, kā tas ir citās valstīs.” Mēs tur kādu stundu bijām, kamēr es Verneram iestāstīju, bet viņš negribēja to pieņemt – viņš baidījās, ka viņu var atbrīvot no darba. Bet es nebaidījos, ka mani atbrīvo no darba vai izsaka rājienu. Es zināju, ka Kaupužs piekritīs.
Es eju augšā, Lancmanis ar Plauciņu stāv un gaida mani – izstāstīju, un ar to viss sākās. Sagatavoju projektu, Kaupužs piekrita, un apbrīnojamā kārtā Ministru padome pieņēma to lēmumu. Netika vairs runāts par Arhīvu pārvaldi, bet par pils restaurāciju. Netika norādīts datums un gads, jo to bija grūti pateikt. Tanī lēmumu projektā es visu ierakstīju – nodibināt Rundāles pils muzeju, uzdot Restaurācijas pārvaldei sagatavot restauratorus. Tāpat tika lūgts Finanšu ministrijai izdalīt līdzekļus un uzsākt restaurāciju.
Bauskā mēs pieņēmām darbā [Māri] Skani. Viņš uztaisīja Bauskas pili, atjaunoja. Viņš bija tāds kluss un atturīgs, bet tomēr panāca un restaurēja pili.
IZS: Jūs visus labākos cilvēkus esat pieņēmusi darbā.
OK: Tā iznāk. Sliktus es nepieņēmu.
Sākumā es biju daļas priekšnieka vietniece, tad jau pārvaldes priekšniece. Bet par muzejiem pārvaldē atbildēja tikai viens cilvēks, sākumā es biju viena pati. Pakāpeniski panācām, ka ministrija “izspieda” no Finanšu ministrijas pa vienai štata vienībai. Es sāku virzīt ministrijā ideju, ka vajag atbildīgo par katru nozari. Muzeji sākotnēji bija pie Bibliotēku daļas. Bija Bibliotēku un muzeju daļa, kuru pārzināja viens cilvēks – Alberts Paegle. Un vēl bija Pieminekļu daļa. Tad pārvaldē biju es, Alberts un Hanna (viņa bija daļas priekšniece), kurai gan nekas neinteresēja. Tad pie mums pārnāca arhitekts Plauciņš, kas pārzināja arhitektūras pieminekļus, un arhitekte Maiga Guseva. Tad Muzeju daļu atdalīja. Es atbildēju par muzejiem un arheoloģijas pieminekļiem. Par mākslu atbildīgā mums nebija. Inta Bušmane palika manā vietā, kad es 1987. gadā aizgāju pensijā. Kad vēl strādāju padomju laikā, mums uz amatiem nebija konkursu. Un tad sistēma mainījās.
Atgriežoties pie Rundāles pils – pieņēma lēmumu par pili, bet tur būs restaurācija, tur jāmeklē cilvēki, jābrauc uz Maskavu, no Maskavas muzejiem jādeponē eksponāti. Minēju, ka mums ar Maskavas priekšnieci bija labas attiecības, bieži sazvanījāmies. Viņa bija atsaucīga, jo viņa uzskatīja, ka mums Latvijā ir vislabākie muzeji un ka es protu organizēt. Viņa vienmēr pie mums organizēja Vissavienības fonda seminārus. Viņa teica: “Jūs protat ideāli noorganizēt.” Ko ideāli? Man bija cilvēku grupa, kas darbojās, – katram bija uzdots savs pienākums, un es zināju, ka tie cilvēki izpildīs. Tie bija gan muzeju direktori, gan citi – tāda neliela grupiņa. Viss bija savlaicīgi, mašīnas visur bija savlaicīgi. Mēs braukājām pa rajoniem, staigājām pa muzejiem, visi bija apmierināti. Nu, protams, es vedu viņus uz labākajiem muzejiem.
Raivis Sīmansons: Maskava arī deva naudu restaurācijai?
OK: Nē. Maskava naudu nedeva, bet atbalstīja, un īpaši Rundāli. Pirmais uz Maskavu pie priekšniecēm aizbrauca jau Liepa – ar balzamu, ziediem, komplimentiem. Un viņām tā patika pie mums braukt – ne tikai priekšniecei, bet tur bija vesela nodaļa. Viena atbildēja par Baltijas republikām, tā vienmēr pie mums brauca. Atbrauca, es viņas sagaidīju, aizvedu ar mašīnu uz viesnīcu, bet – ko viņas vakarā darīs? Vedu pie sevis uz mājām, teicu vīram – būs ciemiņi. Uzklāju galdu, protams, paaicināju vēl kungus, muzejniekus – toreiz vēl Laimoni [Liepu], Revolūcijas muzeja direktora vietnieku [Hugo] Lapiņu, viņš bija tāds omulīgs un runīgs. Viņam arī pie mums patika nākt ciemos. Maskavas kundzes bija priecīgas.
Lancmani pieņēmām darbā – es teicu Kaupužam: “Viņš tur visu laiku strādā, viņš visu zina.” Konkursu toreiz nebija. Bija interesanta epizode. Ministrijām toreiz bija kolēģijas – sēž Kaupužs un abi vietnieki, es arī biju kolēģijas locekle, un tur bija arī pārējie pārvaldes priekšnieki. Bija jautājums par pieminekļu restaurāciju (mēs pēc tam smējāmies) – Lancmanis atskaitījās, cik naglas iedzītas, kā notiek restaurācija. Viņš pats visam sekoja līdzi, un mēs bijām pārsteigti, ka viņš kā zinātnieks to visu pārredzēja.
Viņi abi ar Mārci aizbrauca strādāt uz Rundāli, kad Rundāle bija filiāle. Lancmanis bija filiāles vadītājs, bet Mārcis – palīgs. Un tad viņš apprecējās ar Ievu, savukārt Mārcis apprecējās ar manu darbinieci Maiju Baņķieri. Viņa bija mākslas vēsturniece. Viņi braukāja pa rajoniem, vecām baznīcām, muižām, meklēja eksponātus un daudz ko atrada. Un tad brauca uz Maskavu. Maskava savukārt, no savas puses, organizēja tikšanās lielajos muzejos un viņiem palīdzēja. Viņi no turienes dabūja eksponātus, arī no kolekcionāriem Maskavā un, galvenais, Ļeņingradā. Pirka, jo naudu iedeva. Tāpēc Lancmanis (pašā sākumā vēl Liepa), kad brauca pie manis, bija pateicīgi, ka es panācu, ka pili sāka restaurēt.
Tad no Ļeņingradas dabūja restauratorus un visiem maksāja, no ministrijas budžeta iedeva. Budžetu iedeva Ramanis, to viņš dabūja no Maskavas – kopējo budžetu. Līdz ar to Kaupužs vienmēr piekrita. Panāca arī to, ka Finanšu ministrija mums izdalīja. Es teicu: “Kāpēc Lietuva var dabūt pārvaldi ar desmit štata vienībām pa visām pieminekļu grupām – un nevis pa vienam katrai, bet pa diviem trīs?” Īpaši arhitektūrai un mākslai.
Faktiski nevienai no Baltijas republikām nebija tāda pils kā mums. Sākums bija briesmīgs. Kāda tā pils izskatījās, jūs nevarat iedomāties! 1980. gadā atklāja pirmās restaurētās zāles – Balto zāli, Zelta zāli un blakus zāles, Rožu istabu un amfilādi. Uzaicinājām visus muzeju direktorus uz atklāšanu un arī Krūmiņu un Kaupužu, protams. Krūmiņš iet un krievu valodā Kaupužam pukst: “Зачем? Зачем это надо?”[1] Un kāpēc tik daudz cilvēku? Mēs visi pa tām kāpnēm kāpjam augšā, un augšā stāv Lancmanis ar Ievu un Mārci.
IZS: Runu teica latviski?
OK: Jā. Mums bija ļoti latviska ministrija. Mums bija divi krievi. Protams, ja bija sapulce, tad tā viena krieviete no Plānu daļas teica, ka nesaprot, un visiem bija jāklausās krievu valoda. Kaupužs pārgāja uz krievu valodu. Pie mums, starp citu, strādāja Doroņina [Lidija Doroņina-Lasmane], viņa arī bija Plānu daļā.
IZS: Kā jūs tikāt gala ar algām? Kultūras cilvēkiem toreiz taču nebija lielu algu?
OK: Jā, algas bija ļoti mazas. Bet strādāja entuziasti. Citādi nemaz nevarēja strādāt.
IZS: Jums tas bija ļoti krāšņš laiks.
OK: Jā. Darīju daudz, nervozēju ļoti, raudādama. Mans vīrs mani gaida, zvana un saka: “Es tevi jau gaidu pie pieminekļa, pie tava pieminekļa – pie Ļeņina.” Es biju partijas biedre, man bija jābūt, [citādi] nevarēju pie ideoloģijas strādāt, bet viņš nebija. Es atnāku un saku – ieiesim vārtrūmē, man birst asaras. Tas bija pēc tās sarunas ar Verneru – es biju tik satraukta.