Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
Inta Bušmane: 1972. gadā pēc Latvijas Universitātes [LU] Vēstures un filozofijas fakultātes beigšanas pēc sadales nonācu Valsts vēstures arhīvā. Es jau saviem kursabiedriem biju iepriekš teikusi, ka skolā bērniem šādu vēsturi nemācīšu, tad labāk eju strādāt uz arhīvu. Tad man caur arhīva kolēģes kursa biedreni Mildu Leimani piedāvāja darbu Vēstures muzeja Metodiskajā nodaļā. Tur sāku strādāt 1976. gadā. Sākām braukt komandējumos pa Latvijas muzejiem. Vienreiz mūs ar Mildu Leimani, kura bija Metodiskās nodaļas vadītāja, aizsūtīja uz Eduarda Veidenbauma memoriālo muzeju “Kalāči”, kas toreiz bija Cēsu muzeja filiāle. Bija vēls rudens, braucām ar satiksmes autobusu. Mūs sagaidīja bijusī muzeja vadītāja Biruta Leite, kas bija Veidenbauma radiniece. Jaunais vadītājs vēl nebija pieņemts, un tāpēc braucām pārbaudīt situāciju muzejā. Tā bija pirmā reize, kad biju muzeju komandējumā, un tas uz mani atstāja paliekošu iespaidu. Mēs tur palikām arī pa nakti. Konstatējām, ka Leite joprojām uzrauga muzeju un viss kārtībā.
Metodiskā nodaļa organizēja arī ekspedīciju konferences, zinātniskā darba konferences. Tas bija tāds organizatoriskais darbs, ar vēsturi es toreiz nenodarbojos.
Diezgan ātri sapratu, kas es par metodiķi, ja neesmu strādājusi praktisko muzeja darbu. Un tad Aija Fleija mani uzaicināja strādāt Vēstures nodaļā Vēstures muzejā. Gājām ekspedīcijās, bija jāapraksta priekšmeti.
Bet tad nāca interesants piedāvājums. 1979. gadā Kultūras ministrijā [KM] mainījās darbinieki, un bija vakance, uz kuru uzaicināja mani, jo man bija pieredze, kuru biju ieguvusi, braucot komandējumos pa Latvijas muzejiem. Man arī pašai bija vēlēšanās darboties plašākā mērogā, nevis vienā muzejā. Tā es sāku strādāt KM Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē. Mana priekšniece bija Olga Klints. Viņa ministrijā nostrādāja līdz 1987. gadam. Olga Klints mācēja panākt, ka kontroles no Maskavas mums bija tikai vienu reizi. Mums arī nekādas problēmas īsti nebija. Viena reize gan bija sarežģīta – Olga Klints aizsūtīja mani ar to tik galā, jo es biju strādājusi arhīvā. PSRS Galvenā arhīvu pārvalde pieprasīja muzeju krājumu dokumentu uzskaites sistēmu pārveidot tā kā arhīviem, ar arhīvu sašūtām lietām. Bet muzejos taču ir eksponāti, tā ir cita pieeja. Man izdevās pierādīt, ka mūsu uzskaites sistēma ir daudz sīkāka un perfektāka nekā arhīva lieta. Tur lietai ir viens nosaukums, muzejos – katrai vēstulei, katram dokumentam ir inventāra numurs un nosaukums.
Pēc tam pārvaldes priekšnieks bija Imants Lukažs, un es biju viņa vietniece. Tas bija 1987. gadā.
IZS: Kādi bija jūsu pienākumi?
IB: Pienākumi jau nemainījās nevienu brīdi. Man bija jāpārrauga visa muzeju joma. Mākslas muzeji bija atsevišķi.
IZS: Kad jūs pati sākāt vadīt nodaļu?
IB: Mums tāda atsevišķa nodaļa kā Muzeju nodaļa nekad nav bijusi. Izveidoja muzeju un bibliotēku sektoru. Un es biju tā sektora vadītāja.
Jānis Turlajs atbildēja par bibliotēkām, un vēl man bija kolēģe Lija Kalēja. Tā no mums trim tas sektors sanāca. Kad mani iecēla par pārvaldes priekšnieka Imanta Lukaža vietnieci, mana vieta atbrīvojās, un es uzaicināju Liju Kalēju no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja [RVKM]. Tad atkal nāca [štatu] samazināšana. Mārim (Deģim) nebija pabeigta augstākā izglītība, un man bija jāizšķiras. Izšķīros par labu Lijai, jo viņa bija ilgu laiku arī muzejā strādājusi.
Vispār manai darba grāmatiņai ir muzejiska vērtība. Tur ir darbs komitejā, kuru pārsauca par Kultūras ministriju. Tur var redzēt visus manus amatus; tad vienā brīdī ir KM likvidēšana un pievienošana Izglītības ministrijai (Valsts kultūras pārvalde). Tad beigās uztaisīja departamentus un mūs, nozaru atbildīgos, atstāja pa vienam.
IZS: Kā jūs vērtētu situāciju muzeju nozarē pārejas laikā?
IB: Muzejos strādāja ļoti gudri cilvēki; viņi visu zināja un visu saprata. Tāpēc muzejiem nebija problēmu piedalīties arī Atmodā. Jau 1988. gadā Vēstures muzejs uztaisīja lielo izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”. Arnis Radiņš man zvanīja un teica – mēs šādu izstādi gribētu, veram vaļā? Teicu – jā, veram vaļā. Atmodas laikā tieši vēstures muzeji un arī mākslas muzeji izdarīja ļoti daudz. Vispār būtu interesanti papētīt, kādas izstādes muzeji tajā laikā veidoja, jo tas ir gruntīgs apliecinājums. Latgales muzeji rāvās ar saviem latgaliešiem un trimdu. Trimdas arhīvi nāca iekšā muzejos. Un toreiz nāca visas tās jaunās tēmas – represētie, nacionālie partizāni, leģionāri, trimda. Tas viss tajā laikā aktivizējās. Pie Etnogrāfijas muzeja bija “Skandinieki”, kas sākumā bija viens no Atmodas galvenajiem simboliem.
Vairāki muzejnieki bija LNNK un Tautas frontes biedri. Barikāžu laikā visi Vecrīgas muzeji darbojās un bija vaļā, Rīgas Doms – vaļā, un cilvēki varēja nākt sildīties. Kad bija pučs, 1991. gada augustā, tad gan mums Kultūras ministrijā paziņoja, lai mēs neejam pulcēties, lai ejam uz mājām. KM bija Tautas frontes grupa jau pirms pirmā kongresa. 90. gadu sākumā ministrijā bija ļoti liela kadru maiņa. Pašvaldību muzejos notika strauja direktoru nomaiņa.
IZS: Kas mainījās jūsu darba ikdienā, sākot ar 90. gadu sākumu?
IB: Tur ir viens ļoti būtisks moments. 1993. gadā Lija Kalēja aizgāja uzsākt savu biznesu. Es plānoju meklēt citu darbinieku. Tad mēs būtu divi, kas atbild par muzejiem. Bet ministrs Raimonds Pauls pateica – nē, jums vairs ar pašvaldību muzejiem nebūs jānodarbojas, tikai ar valsts muzejiem. Bet es jau to darbu nepārtraucu, pārskatus es vācu, statistiku vācu, jo man nelikās, ka šis lēmums būs uz ilgu laiku. Un tiešām – 1994. gadā atjaunoja KM, un tur atkal bija sarakstītas visas tās lietas, kas KM jādara visā Latvijas teritorijā. Protams, mana kapacitāte kā vienam cilvēkam bija par vāju. Tāpēc es tik ļoti iestājos par Muzeju Valsts pārvaldi [MVP]. Tas jau bija brīdis, kad nāca iekšā muzeja menedžments, muzejpedagoģijas idejas. Astra Kalniņa bija pirmā, kas sāka sadarboties ar Rietumiem, Jānis Garjāns pēc tam viņas kontaktus pārņēma. Bet Astra arī no nozares aizgāja un uztaisīja labu biznesu.
Kādi tobrīd bija mani pienākumi? Varu nolasīt visu to uzskaitījumu. Uzkrāt un analizēt informāciju, pārzināt muzeju darbu visā Latvijas teritorijā, izstrādāt stratēģiju, sagatavot likumdošanas aktus, pārzināt un koordinēt valsts kultūrpolitikas īstenošanu muzeju jomā, sniegt metodisko palīdzību, kontrolēt normatīvo aktu ievērošanu.
IZS: Un tas ir 1994. gadā?
IB: Jā, 1994. gadā. Un tad līdz 1998. gadam es strādāju un atbildēju par muzejiem viena pati. Tā bija diezgan bēdīga situācija. Bet datus vācu un analizēju. Uz Ministru kabinetu bija jāgatavo jautājumi par muzeju attīstību.
Man nācās risināt Revolūcijas muzeja un filiāļu jautājumu. Tur bija pretestība, bet tā pretestība nebija ideju ziņā, bet tāpēc, ka pils bija piebāzta ar muzejiem un muzeji nemitīgi papildināja savas kolekcijas. Tur vairs visiem nebija vietas. Bija variants, ka Ārzemju mākslas muzejs pārceļas uz Revolūcijas muzeja ēku. Es cīnījos pret to, un man bija labs palīgs – Nacionālo karavīru apvienība. Tur, kur tobrīd atradās Revolūcijas muzejs, brīvvalsts laikā bija Kara muzejs. Un tad bija iestājies laiks, kad visu veco atjaunoja – tas bija 1990. gads. Kāda būs jaunā Kara muzeja koncepcija, tobrīd vēl neviens nezinājām. Sapratu, ka muzeja vadībā vajag vienu stipru cilvēku un piedāvāju Aijai Fleijai, kas vispār sākotnēji bija Kara muzeja opozicionāre, vadīt muzeju. Tu Vēstures muzejā esi nodaļas vadītāja – kāda tev perspektīva un izaugsme? Tas ir tāds izaicinājums – uztaisīt muzeju no jauna.
Vienreiz mums pat izdevās paaugstināt muzeju darbinieku algas. Toreiz finanšu ministrs bija Roberts Zīle, mēs ar Klāru Radziņu gājām pie viņa runāt par Doma likteni, jo toreiz Rīgas Doms bija RVKM filiāle. Evaņģēliski luteriskā baznīca gribēja atgūt savu īpašumu, un mēs gājām pie Zīles par šo jautājumu runāt tādā finanšu aspektā. Bet piedevām – arī par algām. Zīle atrunājās, ka jārunā ar budžeta nodaļu Finanšu ministrijā, un mēs arī runājām. Sākumā viņi bija ļoti noraidoši. Bet tad es teicu – muzejnieki ārzemju tūristiem vada ekskursijas un ir Latvijas seja, bet ļoti trūcīgā paskatā. Tad izdevās palielināt muzejnieku algas. Radziņa nāca pie mūsu finansistēm uz ministriju un bīdīja šo lietu uz priekšu pa visām tām kategorijām. Tajā laikā bija tā sistēma, ka, dalot pa kategorijām, mums nekad nelika augstāko, vienmēr – vidējo. Klārai Radziņai bija lielas ambīcijas – viņu nekas nebaidīja. Viņa arī ļoti labi sapratās ar Raimondu Paulu kā kultūras ministru. Bija direktori, kuri bravurīgi pieprasīja, lai organizē tikšanos ar kādu ministru, bet, kad tikšanās noorganizēta, pašiem acis nolaistas.
Tāpēc, kā minēju, MVP bija vienīgais veids, kā savākt ieinteresēto cilvēku grupu.
IZS: Kā tika panākts, ka pieņem Muzeju likumu? Muzeja likuma izstrādei bija darba grupa?
IB: Man neviens nelika to Muzeju likumu taisīt, bet es sapratu, ka tas vienkārši jādara. Darbu pie Muzeju likuma mēs sākām jau 1991. gadā. Tad uz vairākiem gadiem iestājās tāds kā atslābums. Bet bija skaidrs, ka tas tomēr jāizdara līdz galam, jo man nāca informācija no novadu muzejiem, patiesībā – no viena Latgales muzeja, ka viņiem vietējā pašvaldība liek pārdot krājuma priekšmetus.
Bija skaidrs, ka Muzeju likuma lieta jākārto tālāk, jo tā nabadzīgā institūcija, kas toreiz bija KM, pašvaldības muzeju īsti neaizsargāja. Tajā laikā sākās pašvaldību reforma, pašvaldību muzeji nonāca tiešā pašvaldību pārziņā, un KM vairs nebija juridisku tiesību šos muzejus ietekmēt. Bet Muzeju likumu vajadzēja neatkarīgi [no tā], vai tu esi KM muzejs vai pašvaldības muzejs.
1993. gadā mēs iztulkojām latviešu valodā instrukciju par krājuma glabāšanu, es pati to brošēju un izlūdzos, lai toreizējais kultūras ministrs Raimonds Pauls uzliek savu parakstu, lai kārtība muzeju krājuma drošībai paliek kā līdz šim – valsts pārraudzībā. Toreiz cerēju, ka ministra vārds nostrādās un pašvaldības nevarēs rīkoties, kā ienāk prātā. Palīdzēja arī tas, ka muzeji bija pieraduši – kolīdz kādas problēmas, viņi zvana uz ministriju. Tas mums savukārt ļāva uzzināt, ja radās kādas problēmas. Vēl jau muzejos bija arī krājuma komisijas, kas nebūtu ļāvušas kādam patvaļīgi rīkoties ar muzeju krājumu. Kad pieņēma Muzeju likumu un Noteikumus par muzeju krājumu, tad jau viss tika nostiprināts juridiski.
Formāli tā darba grupa nebija noformēta; es katru aicināju personiski. Visas sēdes notika KM. Darba grupā bija Klāra Radziņa, Mārtiņš Kuplais, Arnis Radiņš, Edvīns Liepiņš no Motormuzeja, Aija Fleija, Māra Lāce, Anna Jurkāne. Un Jāni Garjānu mēs uzaicinājām kā Muzeju asociācijas pārstāvi, jo viņam bija sakari ar pašvaldību muzejiem. Starp citu, es arī gribēju iestāties Muzeju asociācijā, bet mani nepieņēma – teica, ka tur tikai muzejnieki. Regulāri sanācām. Brīdī, kad sarīkoja konkursu uz MVP vadītāja vietu, visi Ministru kabinetam pakārtotie noteikumi bija apritē Ministru kabinetā. Un Muzeju likums jau noteica arī MVP izveidi, kas notika 1998. gadā.
IZS: Mēs nedaudz varētu precizēt, kas notiek laika posmā no 1993. līdz 1997. gadam.
IB: 1993. gadā likvidēja KM un izveidoja Valsts kultūras pārvaldi pie Izglītības ministrijas. 1994. gadā visa muzeju joma nonāca atkal KM redzeslokā. Visu šo laiku periodiski strādājām pie Muzeja likuma virzīšanas. Bija jāraksta visi tie likumam pakārtotie noteikumi – par krājumu, padomi, akreditāciju, par MVP izveidošanu, un tas bija sarežģīts process. Vēl bija jāgatavo dažādi jautājumi Ministru kabinetam, jo visi bija uzsēdušies, ka to muzeju ir pārāk daudz. Interneta jau toreiz nebija, informācijas vākšana bija sarežģīta; man palīdzēja Astra Kalniņa, Inta Štamgute ar citu valstu pieredzes vākšanu. Krājuma noteikumus rakstīja Klāra Radziņa, akreditācijas projektu rakstīju es pati, un Jānis Garjāns rakstīja MVP nolikumu. Muzeju padomei atkal es rakstīju, un visur palīgā nāca juriste Māra Frankevica. KM man pat juristu nevarēja toreiz nodrošināt, un, tā kā Klāra jau ar Māru strādāja citos jautājumos, juristi nofinansēja RVKM.
Sākumā bija doma, ka kultūrpolitikas jautājumi paliek man ministrijā un MVP varētu ar skaistām lietām nodarboties – ar muzeoloģiju, dažādu kursu organizēšanu, ar ārvalstu sakariem.
IZS: Pirms tam to darīja Muzeju asociācija?
IB: Sākumā tur arī Astra Kalniņa strādāja. Viņa bija metodiķe. Jānis pārņēma [Margrietas] Lestrādenas u. c. starptautiskos kontaktus. Bet sākums bija Astra. Muzeoloģija un apmācības daudziem muzejiem tobrīd bija aktuāls jautājums – kādā augstskolā jāuzsāk apmācīt muzejniekus. Mēs ar Intu Štamguti aizgājām uz LU Vēstures un filozofijas fakultāti ar priekšlikumu par muzeologu apmācību, bet tur atsaucības nebija. Es tur nebiju bīdītāja. Beigās sanāca, ka muzeoloģijas kursu bakalaura līmenī izveidoja Kultūras akadēmija, bet tas beidzās ar fiasko, jo uz bakalauru neviens nepieteicās. Tad sākām domāt par maģistrantūru, bet tad jau es vairs nestrādāju, kad tā tika atklāta.
IZS: Muzeju likumu pieņēma 1997. gadā, 1998. gadā tika veidota Muzeju Valsts pārvalde. Jūs arī kandidējāt uz pārvaldes vadītājas amatu.
IB: Es piedalījos konkursā uz MVP vadītāja amatu, bet konkursā uzvarēja Jānis Garjāns. Viņš tajā laikā vēl strādāja Andreja Upīša muzejā. Uzzināju, ka izvērtēšanas komisijā Valsts sekretārs bija balsojis pret mani, un izlēmu, ka kāda tad palikšana. Jānis man piedāvāja vietnieka amatu, bet atteicos. Jānis Garjāns vairāk bija darbojies uz publiku, viņš bija labi apguvis angļu valodu (es biju mācījusies Rīgas Anrī Barbisa 11. vidusskolā, kur obligātā svešvaloda bija franču valoda, un franču valoda tajā brīdī nekādā modē nebija). Viņš tika uztverts kā Eiropas cilvēks, un ko tad es – cilvēks ar padomju laiku bagāžu. Jānis ļoti gribēja to amatu.
IZS: Varbūt tika izlemts par labu paredzamākam kandidātam?
IB: Es nebiju ministriem ērta. Manā laikā nomainījās pieci ministri, un gandrīz nevienam no viņiem nebija laika nodarboties ar muzeju problēmām. Prioritātes bija opera, teātri, bibliotēka jāceļ. Man bija jācīnās par muzejiem, nebija variantu. Muzeji visu laiku teica, ka viņiem ir nepietiekami līdzekļi. Tas tiešām tā arī bija, bet Finanšu nodaļas vadītājai šķita, ka kultūrai vispār nevajag valsts budžeta naudu, ka kultūrai pašai jāpelna. Tā bija nekompetence, uz ko es atļāvos norādīt. Tas gan par agrākiem laikiem, bet, ja runāsiet ar Olgu Klinti, paprasiet, kā viņa tika pie Rundāles restaurācijas un kā tur ar finansējumu gāja. Ja nebūtu Olgas Klints, kas gāja un cīnījās visās iestādēs, nebūtu Rundāles pils restaurācijas.
IZS: Bet jūs joprojām arī pēc tam strādājāt KM un atbildējāt par muzejiem?
IB: Kā jau minēju, sākotnēji doma bija, ka muzeju politikas jautājumi paliek KM pārziņā, bet Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisija pieprasīja – ja ir MVP, tad tā pārņem muzeju politikas jautājumus. Līdz ar to paliku bez darba ministrijā.
Viena lieta, kas gāja visus tos gadus cauri līdz pat 1998. gadam un droši vien vēl ilgāk, bija memoriālie muzeji. Tas bija viens klupšanas akmens. Katru reizi tika teikts, ka muzeju ir par daudz, naudas nav, muzeji jālikvidē. Bija vienmēr jāskaidro, ka muzeju nemaz tik viegli likvidēt nevar, muzejam ir krājums – kur to liks utt.
IZS: Kas ir jūsu spilgtākie muzeju nozares notikumi pēdējos 30 gados?
IB: Protams, Muzeju krātuve Pulka ielā. Arī tas, ka Rīgas pilī ir atgriezies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Jau toreiz ik pa brīdim ar Rīgas pili kaut kas sakustējās. Bija sajūta, ka visus tos muzejus varēs kaut kā pārvietot. Bet reizē bija skaidrs, ka Vēstures muzejs nevar iziet no pils.
Priecē tas, ka pēc 35 gadiem Rakstniecības muzejs beidzot atradis savu mājvietu, var diskutēt – cik piemērotu vai nepiemērotu.
Pie spilgtākajiem notikumiem jāmin arī Okupācijas muzejs. Es aizstāvēju Okupācijas muzeja ideju, kad viņi 1993. gadā nāca pie toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula, bet, tā kā es toreiz darbojos KM ar muzejiem, viņš Pauli Lazdu atsūtīja pie manis, un mēs tās sākotnējās lietas darījām kopā. Kara muzejs jau bija Aizsardzības ministrijas pakļautībā, kad Aija Fleija piedāvāja Okupācijas muzejam ēku Strēlnieku laukumā 1. Stratēģisks solis, ko panāca Paulis Lazda, ir tas, ka Okupācijas muzeju iekļāva valsts protokolā un sadarbībā ar Ārlietu ministriju to apmeklē augstie Latvijas ārzemju viesi arī tagad. Tam toreiz bija ļoti liela nozīme.
Raivis Sīmansons [pievienojas sarunas noslēgumā]: Viena lieta, par kuru muzeju vēstures kontekstā gribēju pajautāt no juridiskā viedokļa, ir Rīgas Motormuzeja epizode, kad Viktors Kulbergs Auto Union oriģinālu (kas, pieļaujams, naudiskā vērtībā ir vērtīgākais Nacionālā muzeju krājuma [NMK] priekšmets, ja šobrīd to tā vērtētu), noslēdzot darījumu ar Audi koncernu, apmaina pret pilnībā restaurētu modeli. Vācieši ir paņēmuši oriģinālu un vietā muzejam iedevuši autentisku kopiju. Mums šobrīd NMK ir autentiska kopija. No vienas puses, ir izdarīts augstsirdīgs žests, repatriējot mašīnu, kas ir koncerna īpašums un iegūta kā kara laupījums, evakuējot rūpnīcu, bet tajā pašā laikā sabiedrība tikusi nedaudz maldināta, komunicējot, ka mums ir oriģināls. Tāpēc jautājums – kā šajā “pelēkajā zonā” starp padomju varu (kad bija skaidrs, kas kam juridiski pieder) un jauno Muzeju likumu Kulbergs šādu darījumu ar NMK vienību varēja veikt? Iespējams, tas ir neizdiskutēts, neatklāts un konceptuāli nesaprasts kāzuss. Kā jums šķiet, vai mēs daudz ko esam 90. gadu sākumā zaudējuši no NMK šādu rīcību dēļ un vai tam vispār ir uzskaite, kas varēja notikt starpposmā starp vienu varu un jauno likumu?
IB: Manis pieminētais 1993. gada “nabadziņš” [instrukcija par krājumu] noteica visu kārtību.
RS: Vai jūsu atmiņā ir gadījumi, kad muzeju direktori, ne gluži ļaunprātīgi, bet līdzīgi rīkojās?
IB: Es nevienu tādu gadījumu nezinu. Bez ministrijas ziņas jau ar tiem krājumiem nevarēja darīt, kā ienāk prātā. Atceros, ka apzaga Jelgavas muzeju, bet tā bija ļaunprātīga zādzība. No pašu muzeju puses – nē. Nevienu priekšmetu bez ministrijas ziņas no fondiem nevarēja izslēgt. Motormuzejam kā muzejam vienmēr ir bijis tāds dīvains statuss. Tas nebija ne valsts, ne pašvaldības muzejs. Un īsti mūsu kompetencē nebija. Atceros vienu gadījumu, kad pie manis kabinetā iedrāzās Viktors Kulbergs un teica, ka viss Ministru kabinetā ir nokārtots un viņi dibina Motormuzeju, un tas būs pie Antīko automobiļu kluba.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs