30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Dr. philol. Jāņa Garjāna saruna ar muzeju eksperti Anitu Jirgensoni

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības un bibliotēku atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai kultūras mantojuma institūciju darbībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

Jānis Garjāns: Kā tu nokļuvi muzejā?

Anita Jirgensone: Muzejā es nonācu nejauši. Beidzot [Latvijas Universitātes] Ģeogrāfijas fakultāti, nezināju, kur gribētu strādāt. Bet bija skaidrs, ka tā nebūs skola. Laimīgā kārtā, Izglītības ministrija Dabas muzejam bija piešķīrusi vakances, un Ģeogrāfijas fakultātē izplatījās ziņas, ka divas vietas ir pieejamas tā gada studiju beidzējiem. Tas bija 1979. gads. Es un mans kursabiedrs izvēlējāmies, un mums ļāva būt tiem, kas varētu strādāt Dabas muzejā. Mēs devāmies uz interviju ar Vili Krūmiņu, toreizējo Dabas muzeja direktoru. Krūmiņš ar smaidu sejā teica, ka varam sākt darbu. Sāku strādāt 10. aprīlī – savā vārda dienā. Mans kursabiedrs tā arī uz muzeju neatnāca, neviens nezina, kādi bija viņa apsvērumi. Es sāku darbu, vēl nesaņēmusi augstskolas diplomu. Sāku strādāt Masu daļā par ekskursiju vadītāju. Nostrādājusi dažas nedēļas, nokļuvu situācijā, kad muzeja darbinieki devās ekspedīcijā uz Karpatiem, un es paliku viena Masu daļā. Ekstrēmākais gadījums bija, kad vienas dienas laikā četras ekskursijas krievu valodā bija “jārauj cauri” visam muzejam – cilvēkiem, kas iebrauca Latvijā ar galveno mērķi iepirkties un uzturējās tūristu vilcienā Oškalnu stacijā. Man kā ģeogrāfei bija jāpārzina gan anatomija, gan zooloģija, gan botānika. Protams, es neko nepārzināju, un pārdzīvojums bija milzīgs. Muzejā dažādos amatos nostrādāju 18 gadus.

JG: Vai, studējot vai skolā mācoties, biji apmeklējusi Dabas muzeju?

AJ: Uz Dabas muzeju mani mamma aizveda jau agrā bērnībā. Es ļoti labi atceros tā brīža sajūtas. Gan Dabas muzejs, gan Medicīnas muzejs bija tie, kurus bērni labprāt apmeklēja, un arī es tiku iepazīstināta ar tiem jau bērnībā. Kad sāku strādāt, muzejs bija nedaudz mainījies, bet ne pārlieku.

JG: Vai tā saukto izglītojošo darbu muzejs uzskatīja par svarīgu?

AJ: Jā, tas bija galvenais. Bija skolotāji, kas regulāri veda savus audzēkņus uz Dabas muzeju.  

JG: Vai tevi apmierināja darbs Dabas muzejā?

AJ: Sajūtas bija dažādas. Es jau nebiju dabas pētniece, viņiem muzejs bija organiskāka vieta, kur strādāt. Es biju studējusi ekonomisko ģeogrāfiju, kas stipri atšķiras no tēmām, ko aptvēra Dabas muzejs. Es centos atrast nišu, interešu sfēru, kas man personīgi būtu tuva, un tā es nonācu Ģeoloģijas nodaļā, kur tēmas, kas mani visvairāk interesēja, bija dzintars, dzintara izcelšanās, jo tas zināmā mērā saistījās arī ar mūsu zemi; arī paleontoloģija, kas likās aizraujoša bērniem.

JG: Tu pieminēji Vili Krūmiņu. Kā zināms, Krūmiņš bija personība, kas muzejā bija nonācis “piespiedu” kārtā. Kā tu raksturotu direktoru kā cilvēku, kā iestādes vadītāju?

AJ: Kaut arī viņš nenonāca muzejā labprātīgi, bija sajūta, ka viņš savu darbu dara ar patiesu ieinteresētību, centās sekot visam jaunajam. Mēs bijām ieguvēji tajā ziņā, ka katru gadu vismaz reizi vai vairākas Maskavas vadošie zinātnieki brauca pie mums un sniedza priekšlasījumus, kas bija atšķirīgi no tās informācijas, kas mums bija pieejama presē vai citos informācijas avotos. Tas bija ļoti interesanti un vērtīgi, par to var tikai pateikties direktoram. Viņš interesējās par vides jautājumiem un izveidoja vides jautājumiem veltītu nodaļu. Tolaik tā saucās Dabas aizsardzības nodaļa. Protams, viņš bija pretrunīga personība, kas izpaudās arī ikdienas darbā – ar mainīgajiem lēmumiem. Tas dažkārt iespaidoja gan muzeja, gan manu personīgo darbu. Bet kopumā es viņam varu teikt paldies par to, kā ievirzījās mans turpmākais ceļš. Tieši Krūmiņš bija tas, kurš mani deleģēja darbam pie muzeoloģijas terminoloģijas vārdnīcas veidošanas, ko bija uzsākusi Muzeju asociācija.  

JG: Ja būtu jāraksturo Krūmiņa menedžmenta metodes Dabas muzejā…

AJ: Lēmumus Vilis Krūmiņš pieņēma pats. Bija arī komanda, bet sadarbība ar to bija tāda nevienmērīga. Viņš bija cilvēks, kuram attieksme mainījās. Līdzīgi kā man. Viņa dzimšanas diena ir blakus manai dzimšanas dienai – acīmredzot zvaigžņu stāvoklis mūsu emocionālo dabu ir līdzīgi ietekmējis. Viņš bija diezgan svārstīgs. Bet, ja viņš bija kaut ko labu nodomājis, tad arī to īstenoja. Daudz ko labu muzejam viņš ir izdarījis. Viņš ļoti sekoja līdzi notiekošajam, konsultēja darbiniekus, kas pauda muzeja viedokli, piedalījās šī viedokļa veidošanā.

JG: Tava ienākšana Muzeju asociācijas aktivitātēs bija saistīta ar “Muzeoloģijas bibliotēkas” veidošanu. Pirmais izdevums bija Zbiņeka Stranska [Zbyněk Zbyslav Stránský] darba “Ievads muzeoloģijā”[1] tulkojums.

AJ: Atceros tikšanos ar tevi Andreja Upīša muzejā, kad tu stāstīji par savām mācībām Starptautiskajā muzeoloģijas vasaras skolā Brno. Toreiz nodomāju, ka arī gribētu to piedzīvot. Meklēju iespējas, lai varētu doties uz Brno, un saņēmu atbalstu no muzeja vadības, īpaši no toreizējā direktora vietnieka saimniecības darbā Aleksandra Zeimuļa-Priževoita. Tolaik es vēl nepazinu Agritu Ozolu, mēs satikāmies, kārtojot vīzas, jo, lai mācību ietvaros varētu doties uz Austriju, bija nepieciešama Šengenas vīza. No Latvijas tajā gadā uz Brno brauca arī Zaiga Bogdanova, Tukuma muzeja direktora vietniece, un kolēģe no Aizkraukles muzeja. Pēc Brno skolas es atvedu tikko izdoto Stranska grāmatu, un mēs nolēmām, ka tā būtu jāiztulko latviski.

JG: Sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu, kur Anna Jurkāne ar sava muzeja līdzekļiem apmaksāja tulkošanu, pirmā grāmata “Muzeoloģijas bibliotēkā” tika iztulkota. Tulkotājs bija cilvēks, kurš zināja angļu valodu, bet ne tik daudz muzeju terminoloģiju. Mēs sapratām, ka tulkojums ir jārediģē. Kad bijām izgājuši tekstam cauri, gājām pēc padoma pie Līvijas Blūmfeldes. Kas tev ir palicis prātā no Muzeju asociācijas laika?

AJ: Man kā ļoti vērtīga lieta nozarei palikusi prātā “Muzeja Vēstneša” izdošana. “Muzeju Vēstnesis” tika regulāri izdots, un tajā tika atspoguļoti aktuālākie notikumi muzeju nozarē. Par katru numuru atbildēja kāds no valdes locekļiem. Tas bija ļoti labi, jo lika domāt līdzi notiekošajam, veicināja saskarsmi ar dažādiem muzeju cilvēkiem. Tāpēc es diezgan sāpīgi uztveru to, ka šāda informācijas avota, vienalga kādā formā, vairs nav. Internetā sniegtās ziņas ir ļoti gaistošas – vienā mirklī virtuālajā vidē esošā informācija var pazust, un paliek viens milzīgs “melns caurums”. Tas, manuprāt, ir liels zaudējums. “Muzeju Vēstnesis” turpinājās arī Muzeju valsts pārvaldes [MVP] laikā. Katrā numurā bija pārskats, ko pārvalde ir paveikusi attiecīgajā mēnesī. Tas bija ļoti noderīgi nozares cilvēkiem, jo tika vēstīts, kas ir procesā, kādi dokumenti vai lēmumi tiek veidoti, ar ko vajadzētu rēķināties un kam sagatavoties.   

JG: Mēs esam bijuši klāt pie “Muzeoloģijas bibliotēkas” izveidošanas. Stranska “Ievads muzeoloģijā” bija pirmais sērijas izdevums, tam sekoja “Muzeoloģijas terminu vārdnīca”[2]. Sākotnēji šos darbus lielā mērā stimulēja Brno pieredze. Pastāsti par Brno, šo tālākizglītības veidu. Kādas tev ir atmiņas par Brno?

AJ: Brno bija kā sprādziens manā domāšanā, jo līdz tam par muzeoloģiskiem jautājumiem nebiju ne dzirdējusi, ne domājusi. Uzsākot darbu Dabas muzejā, nekādas profesionālās mācības nebija ne pieejamas, ne arī tika īstenotas. Nācās darboties, balstoties uz savu intuīciju un vērojot vecāko kolēģu darbu. Ja laimējās saņemt kādu ieteikumu vai pamācību, tad bija ļoti labi, bet dažkārt blakus esošie kolēģi neko daudz nepalīdzēja. Nācās pašai vērot un sekot.

Tad šajā Brno skolā piepeši izrādījās, ka ir vēl pilnīgi cita ar muzejiem saistīta pasaule, kas runā par loģiku, kāpēc darboties tā, kā muzeji darbojas. Arī to, ka varētu darboties pavisam citādāk, saprotot dziļāk muzeja darbības jēgu. Brno pieredze ir ietekmējusi visu manu turpmāko profesionālo darbu. Tagad grūti pateikt, kurš tieši, bet tu, Agrita un es “dzemdinājām” ideju, ka arī Latvija varētu līdzīgu projektu īstenot savam reģionam. Tā radās doma par Baltijas Muzeoloģijas skolu [BMS], kas sāka īstenoties 2004. gadā. Laimīgā kārtā, pateicoties manai darbībai Muzeju asociācijā, es 1998. gadā tiku deleģēta uz Barselonu piedalīties starptautiskā konferencē, kur es redzēju un dzirdēju Stīvenu Veilu [Stephen E. Weil]. Tas arī bija vesels piedzīvojums – dzirdēt kaut ko tik, es pat teiktu, ģeniālu, jo tik vienkāršiem vārdiem tika pateiktas tik dziļas domas. Domājot, kas varētu būt lektors pirmajā muzeoloģijas skolā, Veils bija pirmais cilvēks, kas man ienāca prātā. Tieši viņu mums vajadzētu mēģināt atdabūt uz Latviju, lai mēs varētu iepazīt šo īpašo personību. Un mums izdevās.

JG: Stīvens Veils bija pirmais lektors, bet Brno tu iepazinies arī ar citiem BMS lektoriem.

AJ: Brno es iepazinos ar Fransuā Meresu [Francois Mairesse], kas ir kļuvis par Latvijas muzejnieku draugu ilgtermiņā. Fransuā bija viens no Brno skolas dalībniekiem. Jauns puisis ar labu humora izjūtu, liels gudrinieks. Viņš no mums visiem par muzeoloģijas tēmu zināja visvairāk, jo bija jau izstudējis muzeoloģiju Beļģijā un grasījās turpināt studijas maģistrantūrā. Viņu ļoti interesēja Stranska domu gaita, jo tā krasi atšķīrās no franču muzeoloģijas. Viņš arī bija tas, kurš strīdējās ar Stranski, jo viņam jau bija bāze, uz kuras balstīties, lai varētu diskutēt par muzeoloģijas jautājumiem. Un tas ļoti noderēja arī mums pārējiem, mēs ar lielu aizrautību varējām klausīties šajās diskusijās. Fransuā jau savos jaunajos gados bija ļoti mērķtiecīgs un ar dziļu interesi par muzeoloģijas jautājumiem. Tagad viņš ir Sorbonas profesors un kā lektors daudzkārt ir viesojies arī Latvijā un Lietuvā.

JG: Cik liela bija jūsu grupa Brno?

AJ: Varētu būt 14 dalībnieki. Mūsu grupā eksotiskākā pārstāvētā valsts bija Togo; bija arī pa dalībniekam no Lietuvas, Baltkrievijas, ASV, Portugāles, Spānijas, Beļģijas, Meksikas un mēs – četras latvietes. Bija arī viens kungs jau diezgan gados no Kanādas. Tas bija interesantākais gadījums, jo šis cilvēks nekādi nebija saistīts ar muzejiem, viņš pārstāvēja kādu lielu elektroenerģijas pārvades firmu. Šī firma bija nosūtījusi savu pārstāvi uz Brno studijām, lai viņš mācītos izprast kultūras mantojuma nozīmi. Šim uzņēmumam nācās veidot jaunas trases. Viņa uzdevums bija apgūt izpratni objektu novērtēšanai – vai tie ir nojaucami vai saudzējami un saglabājami no tāda kultūrvēsturiskā viedokļa, lai nenodarītu pāri savam mantojumam. Tas bija tiešām neparasti – šī uzņēmuma attieksme, un šis cilvēks ar lielu interesi iesaistījās.

JG: Ja vēl par pasniedzējiem…

AJ: Stranskis, protams, ir brīnišķīga personība. Problēma bija tā, ka viņam labāk padevās franču, nevis angļu valoda. Vēl mūsu grupā bija viena rumāniete. Informācijā par skolu bija norādīts, ka mācības notiek angļu un franču valodā. Šī sieviete paļāvās, ka mācības būs abās valodās un, nezinādama angļu valodu itin nemaz, bija atbraukusi. Patiesībā tikai dažas lekcijas bija franču valodā, kas tika tulkotas arī angliski, bet angliski notiekošais netika tulkots franciski.

Par pasniedzējiem. Mēs dzirdējām leģendāro Ivo Osolsobi [Ivo Osolsobě]un viņa teoriju par ostensiju. Viņš atstāja patiešām neizdzēšamu iespaidu ar savu vizuālo tēlu – ar tauriņu, kā no cita gadsimta. Tad bija Matilde Belē [Mathilde Bellaigue] no Francijas, arī vietējie čehu muzeologi. Protams, pats spilgtākais bija Stranskis. Viņam izteikšanās angļu valodā bija tāda apgrūtināta. Visdrīzāk, to, ko viņš vēlējās pateikt, mēs tik skaidri nevarējām uztvert. Veids, kā viņš to kompensēja, – viņš mūs ļoti daudz veda skatīties un salīdzināt dažādus muzeju piemērus. Košākais no tiem bija brauciens uz Ziemeļaustrijas muzejiem, kas bija liels piedzīvojums un pārdzīvojums. Pa ceļam viņš demonstrēja paša veidoto ekspozīciju, kas ilustrēja viņa stāstīto pieeju. Tā bija Napoleonam veltīta ekspozīcija Austerlicas kaujas laukā. Mēs ļoti daudz redzējām, no redzētā daudz mācījāmies. Labā lieta bija, ka tieši tajā gadā viņš bija apkopojis un izdevis grāmatā esenci no savām lekcijām. To, ko mēs tik labi neuztvērām lekcijās, mēs pēc tam varējām lasīt un atkārtoti pievērsties, lai viņa stāstītais kļūtu skaidrāks.  

JG: Brno pieredze mūsu BMS idejai bija kā bāze, bet ierosme to realizēt pilnībā nāca no tevis.

AJ: Es atceros, ka man bija milzīga vēlēšanās, lai skola būtu. Bet, ka tieši es to virzītu, to gan nevaru apgalvot. Mana vēlme bija ļoti dedzīga, bet izšķirošā loma šī projekta iedzīvināšanā tomēr bija tev.

JG: BMS radās MVP laikā. Ja tagad jāatskatās uz MVP laiku, ko tu teiktu par pārvaldes lomu?

AJ: Es uzskatu, ka tas bija ļoti vērtīgs “projekts”, ja tā drīkst teikt. Jo patiešām MVP izrādījās tikai projekts. Veidojot pārvaldi, neviens neiedomājās, ka tā tiek veidota uz tik īsu laiku. Lai arī “projekts”, manuprāt, nozarei tas bija ļoti noderīgs. Es arī saprotu, kāpēc tas izbeidzās, taču muzeju nozarei būtu daudz vērtīgāk, ja tā nenotiktu. MVP loma bija būtiska, kaut arī sākumā mēs dažkārt izjutām pretestību dažādos jautājumos tam, ko pārvalde dara. Beigās tomēr izrādījās, ka daudziem cilvēkiem pārvaldes aktivitātes bija vajadzīgas un noderīgas. Manuprāt, labi bija tas, kā pārvalde centās organizēt tālākizglītību pirmajā līmenī, pievēršoties dažādām muzeja darbības sfērām un piesaistot pašus muzejniekus kā lektorus un mācībspēkus. Nodarbības bija par dažādām tēmām un diezgan regulāras, praktiski visi, kuri vēlējās, šos kursus varēja saņemt par “lētu naudu”. Tas bija ļoti elastīgi. Pārvalde bija neliela institūcija, kura spēja ātri pieņemt dažādus lēmumus un arī īstenot tos, ja bija pieejami līdzekļi. Nebija nepieciešamas daudzkārtējas saskaņošanas vai atļauju sniegšanas. Pārvalde turpināja īstenot Muzeju asociācijas uzsākto “Muzeoloģijas bibliotēkas” veidošanu, turpināja izdot publikācijas latviešu valodā cilvēkiem, kuri paši ir gatavi mācīties, lasot un domājot līdzi. Tavā tiešā vadībā tika radīta arī muzeoloģijas studiju programma sadarbībā ar Pēteri Laķi Latvijas Kultūras akadēmijā [LKA]. Ar ļoti lielām cerībām uz nākotni. Programmas veidošanā iesaistījās muzejnieki no dažādām nozarēm, kuri vēlāk arī piedalījās mācību procesā. Taču arī muzeoloģijas studijas izrādījās visai īss projekts, jo tas, kas tagad ir LKA, ir kaut kas cits.

JG: Runājot par MVP funkcijām, jau ar pirmo tās darbības gadu tika veidota muzeju akreditācijas sistēma. Tas bija viens no taviem pienākumiem. Kā tas notika?

AJ: Patiesībā iedziļināšanos akreditācijā iesāka Muzeju asociācija tavā vadībā. Tu jau biji izpētījis Holandes un Anglijas akreditācijas/reģistrācijas sistēmas un sadarbībā ar šo valstu kolēģiem organizējis konferenci par šiem jautājumiem. Vēl pirms pārvaldes, kad es darbojos Muzeju asociācijas valdē, mēs kopīgi izdomājām, ka vajadzētu mēģināt iegūt atbalstu no ASV organizācijas ArtsLink, kas piedāvā stipendijas dažādu valstu mākslas nozarēs strādājošajiem, lai mēģinātu uzzināt kaut ko vairāk par akreditācijas sistēmu arī ASV (iepriekšējā gadā šādu stipendiju bija ieguvusi Kino muzeja direktore Inga Pērkone saviem pētījumiem kino nozarē). Es uzrakstīju projektu, nokārtoju angļu valodas eksāmenu un tiku apstiprināta grupā, kas saņem stipendiju 1998. gadā. Tā es gandrīz uz mēnesi nonācu Vašingtonā un stažējos Amerikas Muzeju asociācijā [AMA], kas vēlāk tika pārdēvēta par Amerikas Muzeju aliansi. Tur es patiesi iedziļinājos Amerikas muzeju akreditācijas sistēmā. Man ļāva piedalīties akreditācijas komisijas sēdēs, tas bija ļoti aizraujoši – šīs diskusijas par muzejiem. Tur, protams, bija daudz stingrāki kritēriji nekā mūsu akreditācijas sistēmā. Atšķirība pamatā ir tā, ka Amerikas sistēmu kūrē biedrība, kur muzeji paši iemaksā diezgan lielas summas, lai nodrošinātu akreditācijas procesu – “slepenu” komisijas locekļa apmeklējumu, viņa ziņojuma sagatavošanu, turpmāko komisijas darbu, tiekoties AMA, lai analizētu muzeju pieteikumus, balstoties uz iesniegto dokumentu paketi un “anonīmo izlūku” sniegtajiem ziņojumiem. Un tas nav lēts prieks. Latvijā akreditācijas sistēma saistās ar valsts pārvaldi, līdz ar to nosacījumi atšķiras. Arī mērķi ir citi. Tas, ko atceros par neakreditēšanas iemesliem Amerikā, – piemēram, bija gadījums, kad labs muzejs, kurā visas muzejiskās funkcijas tika kvalitatīvi veiktas, atradās tādā kā afroamerikāņu geto rajonā, kas varētu būt draudīgs un bīstams apmeklētājiem. Tā kā piekļuve muzejam varētu tikt apdraudēta, šo muzeju neakreditēja.

AMA mērķis ir ekselence – augstākā kvalitāte. MVP funkcijām “pārejot” uz Kultūras ministriju, daudz kas mainījās arī šajā jautājumā, jo pārvaldē mēs centāmies saglabāt AMA pieeju, piemēram, liela vērība tika veltīta pašu muzejnieku vērtējumam – katru muzeju apmeklēja seši muzejnieki un viens pārvaldes darbinieks. Mūsu mērķis bija, lai muzeju vērtē kolēģi un lai kolēģi, kas dodas uz muzeju, arī mācās šajā procesā, līdz ar to ieguvējas būtu abas puses – gan muzejs, kuru vērtē, gan arī paši komisijas locekļi. Tika dota iespēja iejusties abās lomās. Vienā reizē tu esi vērtējamais, citā – vērtētājs. Pēc muzeja apmeklējuma atbildīgais pārvaldes darbinieks saņēma komisijas pārskatus un lika tos kopā. Tas nebija vienpersonisks vērtējums. Nonākot ministrijā, situācija mainījās, jo tā bija pilnīgi cita institūcija, ar citām prasībām, un ļoti spēcīgi parādījās Juridiskās nodaļas ietekme. Ja līdz tam atzinumus centāmies rakstīt tādā “cilvēcīgā” valodā, tad ministrijā bija jāpāriet uz birokrātisko valodu, un parādījās tādi formāli, juridiski korekti formulējumi, kas ne vienmēr bija skaidri saprotami. Mēs ļoti labi apzinājāmies šos spēles noteikumus, bet nācās tos ievērot.

JG: MVP centās akreditācijas procesu organizēt pēc būtības, taču tajā pašā laikā, nebūdami juristi, mēs arī mēdzām “iekrist” un kļūdīties, jo mūsu lēmumus varēja apstrīdēt formālu neprecizitāšu dēļ.

AJ: Jā, pa retam tā gadījās. Un man ir ļoti skumji, ka esam pārvērtušies par valsti, kur burts ir svarīgāks par garu un kur nereti juristu izcīnītās uzvaras, balstoties uz sīkām neprecizitātēm citu nozaru profesionālajos vērtējumos, izrādās nozīmīgākas par pašu vērtējumu. Muzeju nozare nav vienīgā, kur tā notiek. Var gan interpretēt likumus un noteikumus, gan ietekmēt tos.

JG: Cits atkal iebildīs, sakot, ka mēs esam tiesiska valsts.

AJ: Es saprotu, taču, ja esam tiesiska valsts, ir jābūt skaidrībai gan likumos, gan noteikumos. Bet tas, ka interpretācija ir iespējama tik plaša, neveicina nozaru, īpaši kultūras, profesionalitāti. Tas, ka MVP nebija iespējas (lai gan mēģinājumi bija) konsultēties ar profesionāliem juristiem, bija mūsu vājums.

JG: Akreditācija laika gaitā ir mainījusies. Brīdis, kad akreditācija diezgan būtiski izmainījās, bija pēc Valsts kontroles veiktās muzeju krājumu pārbaudes.

AJ: Jā, pēc Valsts kontroles atzinuma mēs bijām spiesti vadīties pēc burta – kā tas ir rakstīts Ministru kabineta “Noteikumos par Nacionālo muzeju krājumu”. Tomēr arī šī pieeja pieļāva interpretācijas iespējas. Piemēram, par drošības garantēšanu. Kā tā izpaužas? Vai visiem jābūt pieslēgtiem apsardzes sistēmām vai arī pietiek, ja teritorijā ir suns? Es, protams, ironizēju un vulgarizēju. Akcents akreditācijā pārvirzījās tieši uz muzeja krājuma darbu, atstājot otrajā plānā citas muzeja pamatfunkcijas, ko MVP laikā mēs centāmies skatīt daudz līdzsvarotāk.

JG: Vai šobrīd akreditācija kā pārvaldības instruments joprojām ir efektīvs?

AJ: Kaut kāds pārvaldības mehānisms ir vajadzīgs. Vai to sauc par akreditāciju vai kā citādi, nav lielas nozīmes. Ir nepieciešama diezgan regulāra, negribas teikt, kontrole, bet varbūt – monitorings. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Es, īsu brīdi strādājot par direktora vietnieci Dabas muzejā, saskāros ar to, cik apmulsusi jutos, kad izrādījās, ka mūsu muzeja darba pārskati nevienam nebija vajadzīgi un nevienu neinteresēja, kā muzejs strādā. Tas mani ļoti izbrīnīja, samulsināja un es sajutos tā… Vai tiešām nevienu neinteresē tas, ko mēs darām? Ja es joprojām būtu tādā amatā, kur man jāatbild par savas institūcijas darbu, es būtu pateicīga, ka ir sistēma, kas darbiniekiem liek domāt līdzi, plānot, pārskatīt to, kas paveikts, un analizēt, kas ir kavējis strādāt labāk, ko varētu mainīt.

JG: Bet to jau var darīt pati institūcija.

AJ: Var un arī vajag. Un noteikti arī dara. Bet, lai nozari kopumā virzītu uz kaut ko pilnvērtīgāku vai atbilstošāku tā brīža sabiedrības prasībām vai interesēm, vajadzībām, ir nepieciešams arī tāds apkopojošs ārējais skatījums.

JG: No muzejiem viedokļi par akreditāciju ir ļoti dažādi. Vieni to uzskata par vērtīgu brīdi, kad pašai institūcijai mobilizēties un sakārtoties, un tad saņemt skatījumu no ārpuses, lai pārliecinātos, ka izraudzītais ceļš šķiet pieņemams arī citiem. Citi atkal uzskata, ka akreditācija ir birokrātija – tik daudz papīru…

AJ: Lasot akreditācijas iesniegumus, bija dažādi vērojumi. Pavisam nedaudz no šiem iesniegumiem bija tādi, kas rakstīti sev, savam muzejam. Tādi muzeji arī strādāja labi un atzinīgi tika novērtēti. Šie muzeji bija sapratuši, ka dokumenti un pašanalīze ir vajadzīga vispirms viņiem pašiem. Piemēram, savulaik Jūrmalas muzeja stratēģija, kurā analizēts iepriekšējā perioda darbs un no secinājumiem izvirzīti uzdevumi turpmākajai darbībai, ļāva sajust, ka muzejs līdz detaļām ir iedziļinājies savā darbā un dokumentā nav daiļas, bet neko neizsakošas frāzes. Un tad ir atkal tādi iesniegumi, kur ir tikai frāzes, līdz ar to rodas jautājums, vai šis muzejs maz ir domājis pēc būtības par savu veikumu, vai paši ir to novērtējuši un vai spēj to novērtēt. Par papīru apjomu – nekad, nekur nav ticis norādīts, ka ir jābūt milzīgam iesniegto dokumentu apjomam. Ja cilvēks domā līdzi, savu domu skaidri formulē, tad nav nepieciešams izplūst garos vēstījumos. Galvenā taču ir jēga. Ir arī bijuši tādi akreditācijas pieteikumi, kas ir plānas, mazas mapītes, un visa būtība tajās ir ietverta. Tie biezie folianti ne vienmēr liecina par skaidru izpratni un cieņu pret cilvēkiem, kuriem ar šiem dokumentiem jāstrādā.

Runājot par akreditāciju šobrīd un atceroties par burtu un garu – kad redzu, kas tagad saņem akreditēta muzeja statusu, un lasu kaismīgās diskusijas, kas pavada šo procesu, man ir sajūta, ka akreditācija zaudējusi savu sākotnējo jēgu. Ja jebkurš, kas sevi nosauc par muzeju, vēlas būt akreditēts un ja to arī akreditē, tad šim procesam vairs nav jēgas. Tad tā ir tikai formalitāte, lai kāda institūcija, kura nolemj darboties kultūras mantojuma sfērā, īstenotu kaut kādas savas ambīcijas, ko tikpat labi var darīt, neesot akreditēta muzeja statusā. Valsts kultūrkapitāla fonds pietiekami dāsni atbalsta šādu biedrību/institūciju radošos projektus, kas tiek atzīti par sabiedrībai noderīgiem, un patiesi nozīmīgus projektus mūsdienās mēdz atbalstīt arī mecenāti. Manuprāt, mūsu valsts patlaban nav tik bagāta, lai vienkārši apmierinātu ambiciozu cilvēku sapņus un iegribas. Ja runājam par valsts finansējuma izlietošanu, tad galvenais uzsvars tomēr jāliek uz nacionāli nozīmīgā mantojuma saglabāšanu un pieejamības nodrošināšanu, atbilstoši Latvijas sabiedrības interesēm un sekojot mūsdienu muzeju labajai praksei.

JG: Domājot par to, ko mēs MVP gribējām izdarīt, es nevaru aizmirst, kā mums gāja ar muzeja misijas skaidrošanu.

AJ: Amerikas pieredze bija ļoti interesanta. Esot Vašingtonā, Amerikas Muzeju asociācijā, lasot pieejamos dokumentus, sekojot līdzi viņu aktivitātēm, viss likās tik skaidrs – kāpēc gan mēs tā nevarētu? Tas likās tik vienkārši, saprotami, loģiski. Došos mājās, un viss notiks. Amerikā (domāju, arī citās valstīs) primārais muzeja analīzē un arī akreditācijas procesā ir muzeja noformulētā misija – kāda ir muzeja pastāvēšanas jēga, uz ko muzejs tiecas, kādus mērķus vēlas sasniegt. Atgriežoties Latvijā, mēs noorganizējām semināru par muzeju misijām. Katram muzejam būtu jāformulē sava misija. Seminārā tika pausta neizpratne – kurš tad to nezina, kas ir muzejs un ko tas dara! Tika uzskaitītas muzeja funkcijas – vākt, glabāt, pētīt un popularizēt. Bet runa jau bija pavisam par ko citu – kāda ir katra muzeja individuālā misija, unikālais mērķis un jēga. Tik spraigas bija šīs, es neteiktu, diskusijas, bet pretspars. Astrīda Rogule, kura bija uzņēmusies semināra vadīšanu (visu cieņu viņai!) ar diezgan lielu izturību to darīja, bet rezultātā es aizkulisēs apraudājos no vilšanās. Man likās, tas būs vienkārši – visi uzņems šo ideju tikpat dedzīgi. Kontrasts manās sajūtās no cerības, ka mani sapratīs, līdz milzīgajam pretsparam – “kam tas viss vajadzīgs” – bija satriecošs. Un vispār – kas tas par vārdu “misija”? Šādi mūsu nozarē ienāca šis jēdziens – misija. Pēc tam tās parādījās arī uzņēmumiem, firmām, un nevienam tas vairs nešķita ne smieklīgi, ne kaitīgi. Patiesībā ikvienam cilvēkam ir kaut kāda misija, ja viņš to apzinās.

JG: Mēs izjutām, ka pārvaldes dialogs ar nozari, ņemot vērā to, ka mēs paši nācām no šīs nozares, ir obligāti nepieciešams. Visur, kur vien iespējams, centāmies to uzturēt un rosināt. Tas, manuprāt, bija viens no mūsu balstiem. Nebija tā, ka mēs savā kabinetā kaut ko izdomājām un likām pārējiem to darīt. Tomēr ik pa brīdim bija šādi… Viss negāja kā pa sviestu. Runājot par pārvaldes un nozares sazobi, viens mehānisms ir Muzeju padome.

AJ: Muzeju pārvaldes darbam tā bija ļoti vajadzīga. Profesionāļi izvērtēja MVP lēmumu projektus – vai nu tos akceptēja, vai uzdeva jautājumus. Bija labi, ka, it īpaši pirmajos gados, padomē bija cilvēki, kuri jutās brīvi uzdot šādus jautājumus, dažkārt pārvaldes darbiniekiem ne tik cildinošus. Bija ļoti labi, ka padomē bija autoritātes, kurās ieklausās: Māra Lāce, Klāra Radziņa, Aija Fleija, Anna Jurkāne. Kad savu viedokli pauž šādi cilvēki, tas tiek respektēts.  

JG: Atskatoties uz aizvadītajiem 30 gadiem muzeju nozarē, kas ir palicis tavā atmiņā, prātā un sirdī.

AJ: Par tagadni – es cenšos pārāk neiedziļināties nozares norisēs, bet tajā pašā laikā es neviļus sekoju notiekošajam. Ir cita paaudze, kas tagad strādā muzejos. Tā ir ļoti aizrautīga paaudze, kas vēlas daudz ko darīt citādāk nekā old school (šīs jēdziens pašsaprotami tiek vērsts arī mūsu virzienā). Taču man patīk vecā skola, jo tā lika iedziļināties, atšķirībā no tā, kas vērojams tagad. Ir ļoti virspusēja pieeja, diezgan pavirša, steidzīga. Tāpēc man patīk vecā skola. Bet es saprotu, ka ir jauna paaudze, kurai ir vajadzīgi tādi muzeji, kādi ir vajadzīgi tai. Negribas domāt par slikto un nepatīkamām emocijām, kuru ir bijis diezgan daudz. Gribētos atcerēties labo. Kā katrs domājošs cilvēks, arī es nereti ieslīgstu pārdomās, kāda jēga ir bijusi manai dzīvei. Esot šajā dzīves stadijā, nevar sacīt, ka dzīve ir bijusi pavisam tukša, bet droši vien, strādājot kādā sociālā iestādē, skolā, bērnudārzā (skolas vasaras brīvlaikos man bija arī šī pieredze) vai medicīnas sfērā, mans ieguldījums būtu bijis daudz nozīmīgāks, varbūt. Gribētos domāt, ka tiem cilvēkiem, kuri novērtē arī rakstīto vārdu un pašizglītošanās iespējas, ieguldījums, ko mēs kopīgiem spēkiem esam devuši, veidojot “Muzeoloģijas bibliotēku”, varētu būt noderīgs vēl kādu laiku. Ja runājam par “Muzeoloģijas bibliotēkas” izdevumiem, manā atmiņā kā nozīmīgākais un vērtīgākais ir “Muzejisko priekšmetu saglabāšana”[3], kuras veidošanā piedalījās Latvijas restauratori un kas ļāva tuvāk iepazīt mūsu galvenās konsultantes, visu cienītās restaurācijas meistares Sarmīti Gaismiņu un Āriju Ubarsti, ar kurām pārvaldei bija regulāra sadarbība.

JG: Ko tu domā par savu izvēli darbu muzejā nomainīt ar pārvaldības jomu?

AJ: Manai profesionālajai izaugsmei tas bija ļoti vērtīgi. Tas bija loģisks solis, un paldies tev, ka uzaicināji un noticēji (ceru, ka neliku vilties). Kā jau teicu, es biju ekonomģeogrāfe, un mana sirds nebija Dabas muzejā. Es centos veikt savu darbu pēc iespējas labāk, taču manas zināšanas nebija saistītas ar muzeja tēmām. Līdz ar to pāreja uz nozares pārvaldību bija labs, pozitīvs solis manā dzīvē, un es patiešām sajutos noderīga, darot darbu, kas bija nepieciešams MVP. Man ļoti patika strādāt Muzeju pārvaldē, ļoti patika mūsu kolektīvs, es joprojām to sajūtu kā daļu no sevis. Man par laiku Muzeju pārvaldē ir daudz labu un sirsnīgu atmiņu. Šķita, ka visi domājam līdzīgi. Arī jaunākie kolēģi, kas mums pievienojās, – Gundega, Daina, īsāku laiku Raivis, Jana, Una – bija izstudējuši muzeoloģiju LKA. Es gribētu domāt, ka mēs bijām domubiedri. Tas ļoti palīdzēja.