Andris Uškāns. ASV un Kanāda. 20. gadsimta 60. gadu utopijas 21. gadsimtā. 2. daļa

Rietumu kultūra nepastāv…

Mēs bieži runājam par Rietumu kultūru, kurā iekļaujam Eiropu, ASV, Kanādu, Austrāliju un dažkārt arī Japānu un citas valstis, taču Rietumu kultūra pastāv tikai populārajā kultūrā. Eiropieti, neatkarīgi, vai tas ir latvietis vai anglis, no amerikāņa, neatkarīgi – kanādieša vai meksikāņa –, arī kultūras ziņā šķir Atlantijas okeāns. Mēs esam ļoti dažādi, un to pamanām gan mēs, gan amerikāņi. Nav saskaitāmas reizes, kad amerikāņi mums ir nākuši klāt un jautājuši, no kurienes esam. Un tas nekādi nav saistīts ne ar mūsu valodu (mēs esam latvieši un bez vajadzības publiskajā telpā nerunājam), ne apģērba izvēli (Amerikā gandrīz viss, kas mums ir mugurā, ir pirkts turpat). Mums vienkārši ir nepareiza sejas izteiksme. Kaut kas mūsu mīmikā ir tāds, kas uzreiz nekļūdīgi nodod svešiniekus. Mani regulāri uzrunā vietējās valodās ar jautājumiem par vietējām lietām, sākot ar Norvēģiju un beidzot ar Spāniju (pilnībā ignorējot ādas, matu un acu krāsu), bet Amerikā man jautā tikai, no kurienes es tāds te uzradies.[1] Un tikai tad seko obligātie jautājumi par to, vai vakar skatījos spēli, kā man šķiet, vai nākamnedēļ kļūs siltāk, u. c. Šī sajūta ir grūti izskaidrojama, tas ir process, kurš notiek kaut kur mūsu reptiļa smadzenēs un kurš, jau ieraugot cilvēku, pilnīgi neatkarīgi no tā ādas krāsas, apģērba vai izturēšanās, signalizē, ka tas nav “savējais”. Vienkārši mēs un viņi atšķiramies.

Par šo jautājumu esmu runājis ar vairākiem eiropiešiem, kuri ilgstoši dzīvojuši Amerikā, un daudzi atzīst, ka Amerikā draugu loks lielā mērā aprobežojas ar eiropiešiem. Šeit vairs nav lielas starpības, vai cilvēks ir no Vācijas, Portugāles vai Polijas. Lai arī lokālā līmenī mēs šķietami stipri atšķiramies, mūsu kultūras bagāža, vērtību sistēma, skatījums uz dzīvi, attieksme pret sevi un apkārtējiem, darbu un atpūtu, arī dzīvību un nāvi pamatā ir diezgan līdzīga. Un stipri atšķirīga no amerikāņiem. Te atkal ir visai maza atšķirība starp amerikāni no ASV, Kanādas vai Meksikas.[2] Kā jau minēju, šo atšķirību ir grūti paskaidrot, tas būtu darbs kulturologiem.

Amerikā cilvēki sveicinās uz ielas. Arī pilsētās nereti sveicinās. Ja apkārt nav citu cilvēku, amerikāņi labprāt grib papļāpāt. Small-talk nav vienkārši izklaide, tā ir māksla un dzīvesveids. Esot Amerikā vienam pašam ne īpaši publiskā vietā, ir jārēķinās ar to, ka retais sastaptais noteikti gribēs runāties par laikapstākļiem un par spēli. Kas ir the game, par kuru man tik bieži jautāts, es joprojām neesmu drošs, un nav jau tā, ka esmu īpaši centies to noskaidrot. Uz jautājumu “Kā patika vakardienas spēle?” parasti atbildu ar “Ak, diemžēl es strādāju un neredzēju. Bija labi?”. No šī brīža sākas emocionāli piesātināts stāstījums par spēli, kurā gan tā arī nav atbildēts pat uz, manuprāt, primāro jautājumu – vai spēle tiek spēlēta ar bumbu vai izmantots cits sporta inventārs. Ja svešinieks vēlas runāt par politiku, tad sarunu labāk pārvirzīt uz spēli, jo tā, lai arī slēpj zināmus riskus, ir drošāka par sarunu par politiku.[3]

Kopiena amerikānim ir ļoti svarīga. Amerikānis pazīst savus kaimiņus – gan tuvākus, gan tālākus. Ļoti populāri Amerikā ir kopienu svētki, kad kādā rajonā aiztaisa kādu ielu, sanes galdus, saimnieces sanes ēdienus un limonādi, bet vīri varbūt arī ko stiprāku, garāžu vārti tiek atvērti “garāžu tīrīšanas izpārdošanai”, kāds cep barbekjū, kāds bariņš muzicē, kāds izklaidē bērnus, kopīgi zīmējot vai spēlējot spēles. Cilvēki sanāk kopā, un ir kopiena. Neierasties uz kopienas svētkiem bez attaisnojoša iemesla ir ļoti slikti. Ir dzirdēti nostāsti par kaimiņu nepieņemtiem cilvēkiem, kuriem vēl 21. gadsimtā ir nācies pārdot māju un pārcelties uz citu pilsētu. Protams, katra apkaime ir citādāka, un nebūt ne visās tik ciešas saites starp locekļiem veidojas. Mūsu apkaimē, lai arī kaimiņi sveicinājās un runājās, citās aktivitātēs mūs nesauca piedalīties. Taču, kad es jau taisījos braukt uz Latviju un biju izrakstījies no sporta zāles, veikalā mani satika administrators, ar kuru viss kontakts parasti aprobežojās ar manas caurlaides pārbaudīšanu (bet realitātē – ar sasveicināšanos un atsveicināšanos), un pēc īsas sarunas, uzzinājis, ka aizbraucu pavisam, cilvēks apraudājās. Kopiena amerikānim ir ļoti svarīga.

Amerikānis ir reliģisks, un In God We Trust nav vienkārši vēsturisks lozungs, kas palicis uz dolārzīmes kā vēstures liecība. Amerikāņu sabiedrību veidoja puritāņi, un tā ir reliģiskākā un konservatīvākā no Rietumu kultūrām. Viens atsevišķi ņemts amerikānis var Dievam neticēt, taču, ja visi kaimiņi iet svētdienā uz baznīcu, arī viņam ir jāiet, jo tā ir pieņemts. Stipras tradīcijas ir stipras sabiedrības stūrakmens. Dažreiz nav nemaz tik būtiski, kam lūdzas amerikānis, svarīgi ir tas, ka viņš kādam lūdzas.

Amerikānis ir ļoti konservatīvs un pret katru jaunu ideju izturas ar lielām aizdomām. Tehnoloģiju attīstība tiek tolerēta tādēļ, ka tā tradicionāli ir pieņemts, bet tajā pašā laikā amerikānis bieži vien labāk izvēlēsies veco un pārbaudīto tehnoloģiju, nekā mēģinās ko jaunu. Kad dzīvojām Bostonā, es biju nonācis pie secinājuma, ka vienīgās lietas, ko amerikānis maina regulāri, ir auto, telefons un dažreiz televizors,[4] viss pārējais var būt diezgan sens, un, kamēr strādā, nekas nav jāmaina. Šodien par telefonu un televizoru es vairs neesmu pārliecināts. Ja amerikānis cels māju, tad tā maz ar ko atšķirsies no mājām, kādas cēla viņa tēvs un vectēvs. Dažreiz, skatoties vēsturiskās Amerikas bildes, to, ka tās ir vēsturiskas, nodod tikai automobiļi un atšķirīgas dominējošo uzņēmumu reklāmas.

Amerikānis nodarbojas ar labdarību. Kopš bērna kājas. Ziedošana ir goda lieta, bet mecenātisms nav tikai izvairīšanās no nodokļiem un publiskā tēla spodrināšanas paņēmiens. Amerikānis “balso ar dolāru”. Ja patīk kāda veikala īpašnieks, viņš iepirksies tajā veikalā un maksās skaidrā naudā, lai īpašniekam neatvelk komisijas maksu par kartes izmantošanu. Amerikānis brauks pa sava štata maksas ceļiem, lai atbalstītu štata ceļu tīklu, bet, ja ceļš īpaši mīļš, amerikānis to “adoptē”, t. i., slēdz līgumu uz diviem gadiem par divu jūdžu šosejas posmu, par kura uzturēšanu kārtībā (pārsvarā gan ceļa malu tīrīšanu no atkritumiem) tas būs atbildīgs. Amerikā ir ne tikai memoriālie nami un tilti, bet arī memoriālās šosejas, memoriālie parki, memoriālie koki un pat memoriālie soliņi – šādā veidā ziedošanas kultūra cieši savijas ar atmiņas kultūru. Un mecenāti arī lielā mērā nodrošina atmiņas institūciju darbību. Pirmais, ko apmeklētājs redz, ienākot teju jebkurā muzejā, ir ziedotāju un mecenātu uzskaitījums.

Kopumā amerikānis ir ļoti patīkams cilvēks. Jā, esmu saticis ne mazums cilvēku, no kuriem gribas turēties tālāk – rupju, agresīvu, neieinteresētu un visādā citādā ziņā nepatīkamu tipāžu –, taču, neskatoties uz to, ka Amerika gluži kā Eiropa pieder individuālistu kultūrai, šeit ir pieņemts pret visiem izturēties draudzīgi un cieņpilni. Šeit ļoti nopietni uztver privāto telpu. Jā, amerikānis smaidīs un teiks How is it going, How do you do[5], ko dienvidos saīsina līdz Howdy. Amerikānis ir atsaucīgs un, ja vien tas ir viņa spēkos, cenšas palīdzēt. Ne mazums reizes ir gadījies, kad, lūdzot kādam palīdzību, cilvēks izdara vairāk, nekā mēs justos komfortabli saņemt. Šeit cilvēki tērē laiku un nereti arī naudu, lai palīdzētu pilnīgam svešiniekam, no kura nekādu materiālu atlīdzību nepieņems un kuru vairs nekad dzīvē neredzēs. Uzvedība, kuru Latvijā man iztēloties ir grūti,[6] Amerikā ir norma.

Tajā pašā laikā Amerikā publiskās vietās ir normāli redzēt cilvēkus ar ieročiem vai cīņas suņiem, narkomānus un bezpajumtniekus guļam uz trotuāriem tieši zem kājām,[7] bet geto kvartālos, lai arī ar mani tajos nekad nekas ļauns nav noticis, atrasties ir ļoti neomulīgi. Daudz neomulīgāk nekā starp cilvēkiem, kuri ievērojamā skaitā narkotiku reibumā plānās drēbēs guļ sniegā uz ielas, vai bezpajumtnieku telšu pilsētiņās, kas ir pilnīgi normāla parādība jebkurā lielākā ASV vai Kanādas pilsētā. Diemžēl narkomāni un bezpajumtnieki visās lielajās Kanādas un ASV pilsētās ir norma. 

“Amerikā policisti šauj nēģerus”

Masu medijos bieži tiek runāts par ASV policistu zvērībām, taču, kad man ir vajadzīga jebkāda palīdzība, pirmais, pie kā es to meklēju, ir policisti. Devīzes To serve and protect (“Kalpot un sargāt”) pirmā daļa tiek uztverta nopietni, tāpēc policists bieži vien būs labākais palīgs jebkurā standarta vai nestandarta situācijā. Esmu redzējis, kā policisti uz šosejas maina nelaimē nonākušajiem autobraucējiem riepu, guļ zem mašīnas vai kaut ko skatās zem motora pārsega. Policists, lūgts parādīt virzienu, pabrauks līdzi, lai pārliecinātos, ka ne īpaši attapīgais baltais eiropietis patiešām būs pareizi sapratis norādījumus; viņš apstādinās satiksmi, lai sastrēgumstundā pārvestu bērnu pāri ielai, vai aizvedīs uz aptieku, lai pārliecinātos, ka virziena vaicātājs kaut kur pa ceļam nesaļimst.

Protams, pastāv arī ēnas puse – visos ASV štatos ir atļauts nēsāt ieročus, un daudzviet to var darīt atklāti.[8] Lai iegādātos ieroci, bieži vien pietiek ar to pašu personu apliecinošo dokumentu, bez kura Amerikā neapkalpos nevienā bārā, bet psihiatriskā ekspertīze nav nepieciešama. Daudzos republikāņu štatos ieročus pilnīgi atklāti tirgo uzpildes stacijās un pat pārtikas veikalos, un pistole vai šautene maksā lētāk nekā virtuālās realitātes brilles.

Un ar psihiskās veselības aprūpi gan ASV, gan Kanādā ir ļoti švaki. Kanādā psihiatriskā ārstniecība pēc likuma ir pieejama un valsts apmaksāta, taču realitātē stipri trūkst ārstu, ir milzīgas rindas, tāpēc ir daudz cilvēku, kuri aprūpi nesaņem. ASV, kur psihiatriskā palīdzība ir viena no labākajām pasaulē, tā ir pieejama tikai tiem, kas var atļauties maksāt. Psihiatrisko ārstēšanu reti sedz apdrošināšana, bet gan speciālisti, gan terapija ir tik dārga, ka ģimenes ar vidējiem vai zemiem ienākumiem to visbiežāk atļauties nevar. Tādējādi ceturtā daļa no sirgstošajiem psihiatrisko aprūpi nesaņem. Toties ieroči ir lēti un pieejami praktiski visiem sabiedrības slāņiem. Kultūras kanons māca, ka katram amerikānim ir jābūt gatavam aizstāvēt sevi, savu ģimeni un īpašumu.  

Policists, kurš ir nonācis saskarsmē ar potenciālu pārkāpēju, pastāvīgi patur galvā iespēju, ka potenciālais pārkāpējs jebkurā brīdī var izvilkt ieroci un policista bērni kļūs par bāreņiem. Stresa fons un izdegšanas risks policista profesijā ir paaugstināts, tādēļ dažkārt gadās, ka kādas neveiksmīgas komunikācijas situācijas beidzas skumji. Mēs paši daudzkārt esam redzējuši policiju darbā, tostarp arī vairākas aizturēšanas.[9] Biežāk, nekā to gribētos pat sociālās antropoloģijas novērojumiem. Process ir visai skarbs, un pat aculiecinieka loma ir nepatīkama. Apturot auto diennakts tumšajā laikā, policists spīdina visiem auto esošajiem sejā ļoti spožu lukturi, kas noteikti nav patīkami. Un ne vienreiz vien esmu redzējis, kā neskaidrās situācijās policista roka neviļus aizslīd pie ieroča maksts.

Kas attiecas uz to, ka tumšādainie biežāk kļūst par policistu patvaļas upuriem, es uzskatu, ka ASV par rasismu var runāt ne vairāk kā par homofobiju, vīriešu šovinismu vai citām sociālām diskriminācijām.[10] Amerikā ir milzīga sociālā segregācija. ASV katram ir skaidrs, kādas sociālās klases pārstāvji kurā vietā var dzīvot, kur mācīties, studēt, strādāt, pat kādos veikalos vai bāros iet iekšā. Klasiskais “amerikāņu sapnis” par cilvēku no strādnieku ģimenes, kurš kļūst par multimiljonāru, ir tikai sapnis. Reālajā dzīvē starp sociālajām šķirām ir tikpat kā nepārvaramas barjeras, kas pat salīdzinājumā ar “vecās naudas” Eiropu caursitamas tikai ar ļoti smagām pūlēm un veiksmīgi sakrītot apstākļiem.

Jā, attieksme pret tumšādainajiem patiešām bieži vien ir visai noraidoša, taču, pēc manām domām, šodien tas vairs nav saistīts ar rasismu. Afroamerikāņi bieži vien nāk no geto, kur jau no mazām dienām saskaras ar alkoholismu, narkomāniju, noziedzību, un tā ir pieredze, kura, arī tiekot laukā no šīs vides, paliek ar cilvēku uz visu dzīvi. Visi to saprot, tāpēc bieži vien, redzot pretimnācēju ar tumšu ādas krāsu, kurš nav ģērbies kā augstskolas profesors vai klerks, cilvēks izvēlēsies pāriet uz pretējo ielas pusi. Jau sen (objektīvi gan nemaz ne tik sen) ir pagājuši tie laiki, kad melnie nevarēja sēdēt uz baltajiem domātajiem soliņiem, iet baltajiem domātos veikalos utt. Amerikā es neesmu saskāries ar nepatiku pret cilvēkiem ādas krāsas dēļ. Tas, ar ko es esmu saskāries, ir cita sociālā slāņa nepieņemšana.

Tas, ka policists stresa situācijā ar lielāku varbūtību izšaus uz tumšādaino nekā uz balto, manuprāt, nav rasisms. Afroamerikāņi patiešām biežāk nāk no sociāli ne tik labvēlīgas vides, tāpēc risks ir paaugstināts, bet dažreiz cieš nevainīgi cilvēki. Domāju, ka policists stresa situācijā ar tādu pašu varbūtību izšaus arī uz latīņamerikāni.

Tā vietā, lai cīnītos pret rudimentāro rasismu, varbūt būtu jādomā par to, kā mazināt sociālo un materiālo nevienlīdzību. Galvenokārt – cilvēku galvās. Neopuritānisma diskursā dažos štatos kādu laiku (un šur tur vēl šobrīd) katrā kolektīvā bija jābūt pusei sievietēm, kādam melnajam, aziātam, homoseksuālim, transseksuālim, vegānam utt., bet šāda mākslīga iekļaušana tikai vēl vairāk veicina sociālo segregāciju. Kā šo problēmu risināt 21. gadsimta Amerikā, man nav ne mazākās jausmas, pretējā gadījumā es riskētu tikt pie Nobela miera prēmijas.

Rezumējot – problēmas Amerikā ir ne tik daudz ar policiju, kā ar sabiedrības stereotipiem. Amerikā, neskatoties uz to, ka “policisti šauj nēģerus”, policija strādā labāk nekā postpadomju valstīs, tostarp arī Latvijā. Latvijā man policisti ne reizi dzīvē nav palīdzējuši. Arī tad, kad ziemā, salā, naktī, nekurienes vidū izmisīgi lūdzu palīdzību, policisti atbildēja, ka, kamēr nav cietušo, viņiem te darīšana maza, un aizbrauca. Amerikā policisti man ir izpalīdzējuši vairākkārt.

Indiāņi

Kāds žurnālists, runājot par ASV un Kanādu, salīdzināja ASV ar kausējamo katlu, kurā visas iebraukušās kultūras sakūst vienā, bet Kanādā katra kultūra vāroties savā katlā. Pēc žurnālista vārdiem, ja ASV dzīvo amerikāņi, Kanādā kanādiešus nav jāmeklē – tur dzīvo latvieši, krievi, vācieši, nigērieši, indieši, ķīnieši u. c. Var jau būt, ka tā, taču arī ASV sabiedrība nebūt nav tik monolīta, kā tas varētu šķist, ja īpaši neiedziļinās.

Joprojām dzīvojot omulīgajā koloniālajā diskursā, mēs Amerikas pirmos iedzīvotājus saucam par indiāņiem, un šo apzīmējumu izmantosim arī šeit. Arī Amerikā līdz samērā nesenam laikam tie bija indiāņi, un daudzi arī paši sevi tā apzīmē, taču, ienākot postkoloniālajā diskursā, vārds “indiānis”[11] ir kļuvis varbūt ne tik aizvainojošs un nepieņemams kā “nēģeris”, taču visai nevēlams. Meklējot eifēmismus, ASV sabiedrība ir nonākusi pie “vietējiem amerikāņiem”[12], bet Kanādā, lai arī vārdam “indiānis” nav nievājošas konotācijas, labāk šos cilvēkus saukt par “pirmajām nācijām” (First Nations) vai “iedzimtajiem” (Indigenous). Kanādā gan pastāv arī jēdziens Indian Canadian, bet ar to apzīmē Kanādas indiešus.

Interesanti, ka postkoloniālisma diskursā nevienu nemulsina apstāklis, ka indiāņi dzīvo rezervātos. No šīs sistēmas gan jau nebūtu gatavi atteikties arī paši indiāņi, bet nosaukumu gan varbūt būtu vērts nomainīt uz nedaudz cieņpilnāku. Eiropā rezervātos esam pieraduši redzēt dzīvniekus. Rezervātu rašanās ASV vēsturē ir ļoti drūma lappuse, kaut gan prezidentu[13], kura politikas dēļ notika asiņainākās indiāņu pārvietošanas, daudzi amerikāņi arī šodien turpina daudzināt kā patriotu un tā portrets rotā 20 dolāru banknoti. 

Lai gan daudzi indiāņi dzīvo pilsētās ārpus rezervātiem, ASV indiāņu rezervāti ir lielā mērā autonomi. No federālajiem likumiem uz rezervātiem attiecas federālais kriminālais likums, daļa no federālajiem civiltiesiskajiem likumiem, vides aizsardzības likumi, vairākums no federālajiem nodokļu likumiem un daži darba likumi. Turklāt pastāv arī federālie likumi, kuri attiecas tikai uz rezervātiem.[14]

Arī Kanādā indiāņiem ir zināmas pašnoteikšanās tiesības, taču tās ir pieticīgākas nekā ASV. Kopumā gan Kanādā, gan ASV indiāņu jautājums ir ļoti neērts. Par to vai nu jāvairās domāt un runāt, vai nu (līdzīgi kā par vergturību ASV, kolonijām Nīderlandē vai Otro pasaules karu Vācijā) nācijai sevi ir publiski jāšausta. Kanādā gan atšķirībā no ASV arī šodien publiskajā telpā daudz biežāk var manīt indiāņu objektivizāciju – stereotipiski indiāņi kā no Karla Maja (Karl May) grāmatām ir visur – sienu zīmējumos, suvenīros, reklāmu izkārtnēs. Un tas šķietami nevienu – nedz iedzimto, nedz imigrantu pēcteci – neaizvaino.

ASV reliģiskās kopienas

Amerikas Savienotās Valstis izveidoja puritāņi, Anglijā slikti tolerēta reliģiskā grupa, kas atšķēlās no Anglijas baznīcas tamdēļ, ka tā bija “pārlieku katoliciska”. Izkārtojot dzīvi Plimutā[15], puritāņi tiecās radīt vidi, kurā tiktu pieņemti atšķirīgi reliģiskie uzskati. Šis princips tika likts arī vēlākās konstitūcijas pamatā. Taču, neskatoties uz cēlo mērķi, reliģiskā iecietība nebija puritāņu stiprākā puse. Puritāņu kategoriskie reliģiskie priekšstati ir likuši pamatu ne tikai mūsdienu amerikāņu dzīvesveidam, bet atstājuši iespaidu arī uz visu iepriekš minēto Rietumu populāro kultūru. Dažādiem brīvdomātājiem un vienkārši atšķirīgi domājošajiem kolonijās un vēlāk arī ASV nebūt negāja viegli. Tā, pēdējā raganu prāva Amerikā notika 19. gadsimta beigās.

Neskatoties ne uz ko, daudzām Eiropā vajātajām reliģiskajām grupām, kam mājās draudēja cietumsods vai pat dažreiz sārts, puritāņu kolonijas izklausījās pēc jaunās Jeruzalemes. Uz Ameriku devās baptisti, kvēkeri, anabaptisti, hugenoti, prezbiterāņi, ebreji, vecticībnieki un pat Anglijas katoļi.[16] Daļa no šīm grupām iekļāvās sabiedrībā, bet citām izdevās saglabāt ievērojamu autonomiju. Šodien ASV joprojām pastāv vairākas lielas vecticībnieku kopienas, no kurām dažās ir saglabājusies valoda, tradicionālais apģērbs, kultūra un arī īpatnējās attiecības ar “pagāniem” jeb tiem, kas lūdzas “nepareizi”.

Šodien, sastopot stereotipisku ebreju garā mētelī, hūtē, ar peisiem un bārdu, var diezgan droši pieļaut, ka tas pieder ultraortodoksālajam hasīdu virzienam. Hasīdi ASV nonāca pēc Otrā pasaules kara, un no šī laika Ņujorka kļuva par sava veida hasīdisma galvaspilsētu. Hasīdu ebreji joprojām ikdienā nēsā tradicionālo apģērbu, pieturas vienai no striktākajām jūdaisma doktrīnām, sievietes bieži vien noskuj matus un, atrodoties ārpus mājas, nēsā parūku. Hasīdu ģimenēs nereti ir astoņi un vairāk bērni. Savā starpā kopienas locekļi runā jidišā, ievēro striktu košera diētu un nestrādā sestdienās. Hasīdiskās lūgšanas pamatā ir ekspresija un prieks – dievlūdzēji šūpojas, kliedz, lec, dzied bez vārdiem. Hasīdi tic, ka šāda lūgšana ļauj pārvarēt savu ego un fiziskās patības robežas un skatīt pasauli caur Dieva acīm.

Cita grupa, kas saglabājusi savu identitāti kopā ar valodu un ģērbšanās stilu, ir anabaptisti, kurus ASV un Kanādā pārstāv menonīti un no tiem atšķēlušies radikālie eimiši. Menonītiem ir vairāki atzari – no samērā liberāliem līdz pilnīgi konservatīviem. Radikālāko kopienu locekļi nelieto elektrību, brauc zirga pajūgā, paši darina sev drēbes un ģērbjas kā 18. gadsimta lauku iedzīvotāji. Liberālākais menonītu atzars atzīst viendzimuma laulības un maz ar ko atšķiras no mūsdienu amerikāņiem. Visbiežāk menonītu sievietes var atpazīt pēc vienkāršas garas kleitas un aubes, kaut gan pārējais apģērbs, piemēram, mētelis vai apavi, lai arī parasti diezgan vienkāršs un mazkrāsains, maz atšķiras no tā, ko valkā citi. Vīrieši, lai arī valkā vienkāršus apģērbus un atsevišķās kopienās bārdu un salmu cepures, parasti nav viegli identificējami. Menonītiem ir savas baznīcas, un, lai arī daļa no konservatīvākiem menonītiem runā lejasvācu valodā, vairākumam vienīgā valoda ir angļu.

Eimiši nošķēlās no pārlieku liberālajiem menonītiem vēl 1693. gadā un 18. gadsimtā, bēgot no reliģiskajām vajāšanām Elzasā, Francijā un Pfalcā, ieradās Pensilvānijā.[17] Eimiši ir saglabājuši savu tā saukto Pensilvānijas flāmu valodu, reliģisko iekārtu, kultūru un dzīvesveidu un vienlaikus ir ievērojami norobežojušies no citām kultūrām. Eimiši jeb, kā tos sauc Amerikas latvieši, dači nodarbojas ar naturālo saimniecību (ar retiem izņēmumiem), nelieto elektrību un internetu, izvairās no autotransporta, bet galvenais transportlīdzeklis un palīgs saimniecībā ir zirgs. Kopienas tomēr nonāk saimnieciskā mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli – eimiši lieto naudu, tie pārdot savus ražojumus, sākot no lauksaimniecības produktiem un beidzot ar pašu izgatavotām mēbelēm vai citiem rokdarbiem, ko šodien augstu vērtē par roku darbu, augstvērtīgajiem materiāliem un augsto amatniecības līmeni. Par nopelnīto naudu kopienas locekļi iegādājas lopus, lauksaimniecības inventāru un citas saimniecībā nepieciešamas lietas, ko pieļauj doktrīna jeb ordnungs.

Eimišu vīrieši noskuj ūsas, bet audzē bārdu, valkā filca vai salmu cepures, kreklu bez apkakles un vienkāršu, ar dažām pogām pogājamu žaketi. Sievietes nēsā vienkrāsainas garas kleitas ar garām piedurknēm, priekšautu un aubi. Bērni jau no agra vecuma tiek ģērbti līdzīgi kā pieaugušie. Visi bērni līdz 14 vai 15 gadu vecumam apmeklē eimišu skolu, kur visiem vecumiem nodarbības notiek vienā telpā. Skolotājas parasti ir jaunas eimišu meitenes, kuras pašas nesen beigušas mācības. Šādas izglītības galvenais mērķis ir sagatavot bērnus fiziskam darbam, kalpošanai kopienai un iemācīt pretoties ārpasaules vilinājumiem. Ap 16 gadu vecumu eimišiem iestājas periods, ko sauc rumspringa (tulkojumā no flāmu valodas – ‘skriešana apkārt’). Jauniešiem tiek dota iespēja mazliet atkāpties no kopienas standartiem – veidot kontaktus ārpus kopienas, braukt ar auto, klausīties mūziku, apmeklēt kino, neievērot ordnungu apģērbā utt. Tomēr, pēc liecībām, jaunieši reti iet pārāk tālu no ordnunga robežām, un, piemēram, lai arī dažkārt tiek eksperimentēts ar alkoholu, šādi gadījumi ir reti. Šajā periodā parasti sāk veidoties arī romantiskās attiecības un tiek likts pamats nākamajai ģimenei. Rumspringa noslēdzas ar brīdi, kad tiek pieņemts lēmums kristīties vai pamest kopienu. Un, neskatoties uz radikālismu un to, ka jauniešiem ir iespēja redzēt, kā dzīvo cilvēki ārpus kopienas, aiziešana no kopienas ir samērā reta parādība, un arī tad “dumpinieks” parasti iekļaujas kādā no menonītu kopienām, kurām tomēr ir līdzīga reliģiskā doktrīna un skatījums uz pasauli.

No savas pieredzes piebildīšu, ka visas manas saskaršanās ar eimišiem bijušas ļoti emocionāli piesātinātas. Ir tik ļoti interesanti vērot cilvēkus, kuriem no bērna kājas ir ieaudzināta pazemība, kur katra lieta nāk tikai ar smagu darbu un reliģisku apsvērumu dēļ cilvēki neizvēlas vieglākos ceļus. Kultūra, kurā tiekšanās pēc labākā un dārgākā, pēc pārākuma pār citiem tiek uztverta ar klusu nosodījumu. Cilvēki, kuru dzīve paiet bez Facebook un TikTok, sarunājas. Sarunas, kurās viens otru nepārtrauc, uzklausa un ļauj izteikties pārējiem, pat bērniem, rit lēni un nesteidzīgi un var turpināties stundām. Katrs šķietami nenozīmīgākais notikums, kā skrējienā pakritis bērns, ir svarīgs, jo pasaules ziņas līdz šiem cilvēkiem nenonāk un arī nav saistošas, jo svarīgi ir tas, kas notiek šeit un tagad. Kopienā ir strikta hierarhija, to vada vecākie vīrieši, bet sieva pakļaujas vīram. Sievas turas kopā ar citām sievām un bērniem, vīri – ar vīriem. Un visi runājas. Esot klāt, man gribējās saprast, ko tie cilvēki savā daču mēlē runā, taču, no otras puses, gan jau nekādas dziļākās patiesības viņi tur neatklāj, bet runājas par darbu un dzīvi, reflektē par to, ko redz apkārt, plāno un atceras.

Daba

Pēc pārdomām par pelēkajām pilsētām un cilvēku likteņiem ir patīkami veldzēties atmiņās par Amerikas dabu, taču 19. gadsimts ir laimīgi pagājis, un šodien grāmatu, no kuras 30 procentus aizņem dabas apraksts, jau vairs pārdot nevar, tāpēc es atļaušos gremdēties atmiņās, bet lasītāju ar tām centīšos īpaši neapgrūtināt.

Ja runājam par dabu pavisam īsi, tad pilsētās daba parasti aprobežojas ar parkiem un zaļajām zonām, un es joprojām neesmu sapratis, ko amerikānis mīl vairāk – dabu vai betonu. Man ir skumjas aizdomas, ka pēdējais ņemtu virsroku, tāpēc pilsētā daudzas vietas, kur varētu būt apstādījumi un dabas oāzes, ir aizlietas ar betonu, kuru labākajā gadījumā rotā kādi vides mākslas objekti. Nedaudz labāk ir dzīvojamajos rajonos, tur daba nereti nāk pagalmā un klauvē pie loga. Amerikā ir liela sugu bagātība, kura laikam ir ne tik daudz kontinenta īpatnība, cik laicīgi uzsāktu aizsardzības pasākumu sekas.

1872. gadā tika dibināts Jeloustonas nacionālais parks, bet 1911. gadā Kanādā tika izveidota šobrīd vecākā pasaulē dabas aizsardzības teritoriju aģentūra “Kanādas parki”. Līdz ar to dabas aizsardzībai šajā pasaules daļā jau ir krietni pāri par 100 gadiem. Un, ja daudzi brauc uz ASV, lai apmeklētu Ņujorku, Čikāgu, Sanfrancisko, sliktākajā gadījumā – Holivudu, esmu ne vienreiz vien pārliecinājies, ka Amerikas pilsētas nav pietiekami interesantas, lai to dēļ būtu vērts mērot astoņu stundu pārlidojumu pāri okeānam. Bet parki noteikti ir!

Iepriekš mums bija radies priekšstats, ka vērā ņemami dabas parki ir tikai ASV rietumos ar neskaitāmajiem kanjoniem, tuksnešiem un sekvojām. Rietumu krasta dabas parkus apciemojām 2018. un 2023. gada ziemā, un patiešām pasaulē nav īpaši daudz skaistāku un interesantāku vietu par šīm. Taču, kā izrādījās šī gada brauciena laikā, kad dienvidaustrumos slēpāmies no ziemeļos valdošajiem saliem, sniegputeņiem un elektrības atslēgumiem, arī šķietami samērā garlaicīgie austrumu krasta parki ir ievērības cienīgi, un šeit mēs dažreiz guvām vairāk prieka, nekā rietumos apmeklējot kārtējo, ārkārtīgi grezno, taču dabas ziņā samērā pliko kanjonu. Austrumu krastā vistālāk uz ziemeļiem esošie apmeklētie parki bija Dienvidkarolīnā, jo tālāk sākās sals un ziema, un slikti ceļi, taču domāju, ka Apalaču kalnos siltajā sezonā noteikti ir ļoti skaisti visā grēdas garumā. Un ne tikai Apalačos. Runā, ka dabas parki Kanādā ne ar ko neatpaliek no ASV. Par to mēs gan jau pārliecināsimies savām acīm nākamreiz, jo šoreiz Kanādas dabas parkos mums pabūt nebija lemts. Ziemā Kanāda ir slēgta!

Trīs rindkopās par Kanādu

No Kanādas iepriekš bijām bijuši Vindzorā, uz kuru uz pāris stundām aizbraucām ar pilsētas autobusu no otrpus upei esošās Detroitas, un Niagārafolsā (Niagara Falls) Ontārio provincē, uz kuru aizgājām kājām no Ņujorkas štata Niagārafolsas. Tāpēc, lai arī šis nebija mūsu pirmais Kanādas apmeklējums, Kanādu līdz šim īsti redzējuši nebijām. 

Ja ASV ir štati jeb pavalstis, Kanādā federālās vienības sauc par provincēm. Mēs apmeklējām divas provinces – Ontārio un Kvebeku. Kopā šajās divās provincēs[18] dzīvo vairāk nekā 60 procenti no visiem Kanādas iedzīvotājiem. Ontārio ar galvaspilsētu Toronto oficiālā valoda ir angļu, bet Kvebeka ir Kanādas vienīgā franču province. Kvebekas provincē atrodas Monreāla un Kvebekas pilsēta. Galvaspilsēta Otava, lai arī šodien atrodas Ontārio provincē, robežojas ar Kvebeku. Vieta galvaspilsētai tika izvēlēta laikā, kad notika aktīvi konflikti starp Kanādas angļiem un frančiem, kas pierima tikai, lai stātos plecu pie pleca, kad kārtējo reizi kādu no Kanādas pilsētām centās ieņemt ASV karaspēks. Otava atradās uz abu provinču robežas, un šeit bija aptuveni vienāds angļu un franču valodā runājošo skaits; turklāt pilsēta ģeogrāfiski atradās ASV armijai grūti pieejamā vietā.

Donalda Trampa retorika par Kanādas pievienošanu ASV nebūt nav jauna, un ASV vairākkārt ir mēģinājušas ieņemt Kanādu, tostarp arī ar spēku. 1812. gada karš sākās ar ASV uzbrukumu Toronto un Niagārai, bet beigās tika nodedzināts Baltais nams un Kapitolijs. Šo epizodi pieminēja arī mūsu ekskursijā ASV Kapitolijā, taču to pasniedza kā daļu no neatkarības kara. Nekas jau šajā pasaulē nav jauns, un drošākais veids, kā nodrošināt valsts neatkarību, ir pievienot citu valstu teritorijas.

Kanāda ir slēgta uz ziemu

Pirms brauciena sanāca redzēt kāda ceļotāja, kurš bija atbraucis uz Kanādu decembrī, video atskatu, kur teju katrs sastaptais teica, ka Kanādas apmeklējumam ir izvēlēts nepareizais gadalaiks. Mēs Kanādā kopsummā bijām nedēļu, kuras laikā apmeklējām visas vēsturiskās galvaspilsētas – Toronto, Monreālu, Otavu, Kvebeku un Kingstonu – un papildus tām pilsētu ar nosaukumu Truārivjēra (Trois-Rivières jeb ‘Trīs upes’[19]). Un… visās šajās vietās mēs bijām nepareizajā gadalaikā.

Kanāda daudziem saistās ar kļavu sīrupu, lāčiem, aļņiem, ziemu un sniegu. Nedēļas laikā mēs neredzējām nevienu kļavu, tāpēc nonācām pie secinājuma, ka kā stratēģisku resursu kļavas slēpj aiz žoga un apsargā armija. Lācis, protams, čučēja, un arī alni mēs, par laimi, neredzējām. Ziemu un sniegu mēs redzējām ievērojamā daudzumā, un mums nešķita, ka kanādieši to uztver kā normu.

Kanāda uz ziemu ir slēgta! Ne jau tiešā nozīmē, protams. Bet ziemā Kanādā ir slēgtas ļoti daudzas lietas un vietas. Uzraksti angļu, franču vai abās valodās par to, ka kaut kas, rūpējoties par mūsu drošību, nav pieejams, pavadīja mūs visā Kanādas brauciena laikā. Radās priekšstats, ka ziema Kanādā ir ārkārtas situācija, kad iedzīvotāji tiek evakuēti, bet valstij tiek uzkārta liela piekaramā atslēga un zīmīte, kas vēsta: “Cilvēki mīļie, mums negaidīti ir notikusi ziema! Laipni lūgti atgriezties pavasarī!” Šķiet, ka šis iedomātais uzraksts tikpat daudz attiecas uz vietējiem iedzīvotājiem kā uz tūristiem.

Tā kā Kanādā nav sētnieku, nav jau īsti, kam tīrīt sniegu sabiedriskajās vietās. Ja trotuāru tīrīšanu kaut cik nodrošina tiem piegulošo īpašumu saimnieki vai vismaz tiek izmīdīta taciņa, tad uz kāpnēm jau tiek apdraudēta cilvēku drošība. Apkārtne, kurā izvietojušās galvenās Kanādas pilsētas, ir kalnaina, līdz ar to reljefs ir sarežģīts, kāpņu pilsētās ir daudz, un ir vietas, kur bez kāpnēm nokļūšana ir ļoti apgrūtināta. Acīmredzot Kanādā arī citādāk nekā ASV darbojas (vai, precīzāk, nedarbojas) pilsētas zaļo zonu uzturēšana, jo Kanādā liela daļa no parkiem mūsu viesošanās laikā bija slēgta. Publiskās vietās ir pavirši saslietas neglītas alumīnija barjeras vai celtniecības žogi ar uzrakstiem, kas vēsta par to, ka kāpnes/parks/trotuārs ir slēgts uz sezonu. Tas gan, šķiet, maz kuru uztrauc, jo arī lielajās pilsētās cilvēku ielās ir pavisam maz.

Galvaspilsētā Otavā bija slēgtas ne tikai visas kāpnes un pilsētas parki, bet pat valdības ēkas. Viss parlamenta kvartāls. Kā šajos smagajos apstākļos darbojas valdība, mēs tā arī nenoskaidrojām. Pieņēmām, ka tā atrodas izbraukumā kaut kur Floridā. Kaut gan Floridā ir Tramps… tad varbūt Meksikā?

Sarežģījumus ziema sagādā ne tikai kājāmgājējiem un iestāžu apmeklētājiem, bet arī šoferiem. Pa šo nedēļu radās priekšstats, ka kanādieši ne īpaši prot braukt ziemas apstākļos, par ko liecināja pastāvīgās avārijas un to izraisītie sastrēgumi desmitiem kilometru garumā. Sniega tīrīšana, lai arī izskatās ļoti vērienīgi, neko daudz nesokas. Sniegu vāc un ved projām veselām kolonnām, taču braukšanas apstākļi tik un tā ir visai sarežģīti.

Franču Kanāda

Vairāk par ziemu Kanādā pārsteidza franču valodas loma. Iepriekš es domāju, ka, neskatoties uz to, ka atšķirīgās provincēs atšķiras vadošā valoda, kopumā kanādieši ir bilingvāli. Pirms dažiem gadiem pavadīju ekspedīcijā pa Latgali parlamenta deputāti no Kvebekas, kura pētīja, kā citās valstīs dominējošā nacionālā valoda izspiež no aprites mazās valodas. Deputāte stāstīja, ka Kanādā franču valoda esot stipri apdraudēta un jaunieši bieži labāk izvēlas runāt angļu valodā. No tā pieņēmu, ka Kanādā tomēr pārsvarā runā angļu valodā, un tikai kaut kur dziļos laukos pensionāri savā starpā var runāties franču valodā ar krietnu anglicismu piejaukumu.

Toronto ir gana daudz uzrakstu franču valodā, un šķiet, ka daudzi angliski runājošie šeit arī saprot franču valodu. Tuvojoties Otavai, franču valodas kļūst ievērojami vairāk, bet, šķērsojot robežu ar Kvebeku, angliskie uzraksti pazūd gandrīz pilnībā un saglabājas tikai federālās nozīmes informācijā.

Kvebekas pilsētā angļu valoda jau atrodama kā otrā valoda uz vecajām memoriālajām plāksnēm. Izrādījās, ka Kvebekā pat apkalpojošajā sfērā strādājošie (un pat viesnīcas personāls) bieži vien vai nu ļoti vāji, vai pat vispār nesaprot angļu valodu. Kam tādam mēs nebijām gatavi, jo es taču braucu ar domu, ka šeit visi ir aizmirsuši franču valodu. Es pats dzirdēju, kā parlamenta deputāte radio intervijā pa telefonu stāstīja, ka Latgalē, līdzīgi kā Kvebekā, cilvēki savu dzimto valodu labprātāk aizstāj ar Lielā brāļa valodu. Un, arī runājot savā valodā, to tiktāl piesātina ar dominantās valodas elementiem, ka no īstās valodas maz kas paliek pāri. Un te es attopos Kanādā, kur viesnīcas uzņemšanā meitene nezina savas viesnīcas nosaukumu angļu valodā un uz maniem samērā vienkāršajiem jautājumiem tikai blisina acis un cenšas nodibināt kontaktu franču valodā. Jāatzīst gan, ka angļu valodu nezināja tikai Kvebekas pilsētā un Monreālā nevienu, kas nezina angļu valodu, mēs nesastapām.

Gan jau mūsu nedaudz drūmais iespaids par Kanādu veidojās laikapstākļu iespaidā. Mūsu aizbraukšanas laiks sakrita ar ārkārtas situāciju, kad sniegputeņa dēļ bija paralizētas šosejas, daudzviet nedarbojās uzpildes stacijas un veikali, bērniem nebija jāapmeklē skola un mūsu lidojums tika atcelts, jo lidostai pietika resursu tikai viena skrejceļa tīrīšanai, bet pretapledojuma smidzinātāju pietika tikai vienai lidmašīnai. Kamēr atbrīvojās skrejceļš, spārni jau atkal sāka apsalt, tāpēc tika atcelti 343 reisi. Gandrīz tikpat daudzi reisi tika pārcelti. Kopumā Kanāda likās pilnīgi garlaicīga, un tikai Kvebekas pilsēta palika atmiņā kā vieta, kur, braucot garām, varētu iegriezties vēlreiz… bet nekādā ziņā ne doties uz to speciāli. Bet ir arī jāpatur prātā, ka Kanāda tomēr ir Amerika. Un Amerikas pilsētu absolūtais vairākums mūs garlaiko. To vēl paspilgtina tas, ka atšķirībā no ASV pilsētām Kanādā ziemā daudzas vietas nav pieejamas. Ja brauciena laikā izdotos apmeklēt kādu no daudzajiem Kanādas dabas parkiem, domājams, iespaids būtu citāds.