Andris Uškāns. KO TAGAD? NEĒRTAIS MANTOJUMS – NOJAUKT UN AIZMIRST VAI STĀSTĪT UN LEPOTIES?

“Padomju mantojums”, “neatrisinātais mantojums”, “neērtais mantojums”, “strīdīgais mantojums”, “okupācijas mantojums”, “nokalpojušais mantojums” – tā ir tikai daļa no padomju arhitektūras mantojuma apzīmējumiem, kuri skaidri parāda šo ēku sarežģīto statusu kultūras, identitātes, arhitektūras, ekonomikas un citās dimensijās. Mēs vienmēr esam tiekušies izdzēst pagātnes traumas ar buldozera palīdzību, pārliekot atbildību no cilvēkiem un varām uz to radītajiem artefaktiem, lai pēc paaudzes vai divām konstatētu, kādas vērtības ir aizgājušas zudumā, un censtos saglābt to mazumu, kas netīšām vēl ir saglabājies.

1991. gadā, Latvijai atgūstot neatkarību, tika noņemti sarkanie sirpjāmurotie karogi, bet pārveidojumi 45 gadu laikā transformētajā lauku ainavā palika. Līdz okupācijai “Cilvēki dzīvoja viensētās, bet tad visiem bija jāiet kolhozos, tika saceltas trīsstāvu dzīvojamās mājas. Cilvēkiem atņēma viņu zemi, patriarhālo sētu, ierasto kārtību”^[1]. Kādreizējo viensētu vietā tad bija urbanizēti ciemi ar asfalta ceļiem, laternām, daudzstāvu namiem, bērnu rotaļu laukumiem, veikaliem, ēdnīcām, skolām, bērnu dārziem, bet tā visa centrā slējās gigantiski multifunkcionālie centri, kuri ar savu nesamērīgo būvapjomu dominēja pār apkārtnes ainavu. 90. gados lauku iedzīvotāju skaits laukos sāka strauji samazināties, un drīz vien radās jautājums – ko darīt ar šīm izmirstošajām ne-līdz-galam-pilsētām, bet jo īpaši – ar milzīgajiem administratīvajiem un kultūras kompleksiem, kuri vairs nebija piepildāmi ar saturu, bet to uzturēšana kļuvusi nesamērīgi dārga.

80. gados kluba-kantora ēka jeb kultūras nams apvienoja kolhoza/sovhoza administrāciju, kino un koncertzāli, brīvā laika pavadīšanas telpas un arī ideoloģiskās propagandas centru. Kultūras nami kalpoja par sabiedriskās dzīves centriem, kuros iedzīvotāji pulcējās ne tikai uz obligāti apmeklējamajām maija vai oktobra svētku svinībām, bet arī uz neformāliem pasākumiem. Padomju perioda noslēgumā būvētie kultūras nami, salīdzinot ar savienībā dominējošo tipveida arhitektūru, bija savdabīgi ar savu postmodernisma idejās balstīto arhitektūru, bet interjerus pildīja unikāli sienu gleznojumi, vitrāžas, aizkari, dekoratīvie kalumi, griestu kasetējumi un citas laikmetīgās amatniecības un mākslas vērtības.

Pēc 1991. gada padomju saimniecības viena pēc otras pārstāja pastāvēt vai reorganizējās, vairākumā saimniecību resursi tika izsaimniekoti. “Juku laiks – katrs grāba ko varēja, [..] no prāta gāja [..]. Ienāku fermā – nav nevienas ķēdes, neviena spaiņa.”^[2] Uzvarējušie cīņā par kolhoza mantojumu varēja uzsākt patstāvīgu, vairāk vai mazāk veiksmīgu saimniekošanu, taču pārējiem bija jāatrod, kā izdzīvot jaunajos apstākļos. Aizsākušās stagnācijas dēļ plaisa starp dzīves kvalitāti laukos un pilsētā kļuva nepārvarama. Cilvēki sāka masveidā pamest laukus un doties uz lielajām pilsētām vai uz ārzemēm, kas tobrīd bija kļuvušas pieejamas.

Bijušie klubu-kantoru kompleksi vai nu pārgāja pašvaldības īpašumā un tajos izvietojās nozīmīgākās sabiedriskās iestādes (pagasta administrācija, bibliotēka, ambulance, veikals, kultūras nams u. c.^[3]), vai kā, piemēram, Kalupē^[4], nonāca privātīpašumā, tika pamesti un laika gaitā pārvērtās bīstamās drupās vai tika nojaukti. Šajā ziņā Latvija nebija unikāla, jo mūsu kaimiņvalstīs norisinājās ļoti līdzīgi procesi. Arī Igaunijā un Lietuvā nebija reta situācija, kad kultūras nama zāles ietilpība divreiz pārsniedza iedzīvotāju skaitu ciemā un daudzas iepriekš prestižās ēkas tika pamestas.^[5] Laika posmā no 1991. līdz 1994. gadam kultūras namu skaits Latvijā samazinājās no 864 uz 636,^[6] bet unikālie interjeri, kuri iepriekš bija vietējo iedzīvotāju lepnums, gāja bojā.

Laikam jau ir mazliet ironiski, ka 80. gados pēc individuālajiem projektiem būvētie kultūras nami, kuri simbolizēja kolhoza bagātību un rīcībspēju, izrādījās mazāk dzīvotspējīgi nekā pēc tipveida projektiem 60. gados celtie klubi. Ar nelieliem izņēmumiem pilsētās pēdējie ir saglabājuši savu funkciju arī šodien, jo izrādījās daudz labāk pielāgojami un bija krietni kompaktāki par jaunajiem kompleksiem.^[7] 80. gadiem raksturīgā zemā materiālu kvalitāte ievērojami apgrūtināja “padomju postmodernisma šedevru” uzturēšanu kārtībā, remontēšanu un restaurāciju,^[8] tādēļ pēc moderno materiālu izmantošanas no šodien Latvijā strādājošiem kultūras namu kompleksiem, šķiet, neviens nav saglabājis savu autentisko izskatu.

Lauku atstāšana novārtā pēc 1991. gada notika visās trijās Baltijas valstīs. Novadiem un lauku kopienām pašām ir jāspēj parūpēties par visu mantojumu, kas nonācis to rīcībā, tostarp arī par nesamērīgus līdzekļus prasošajiem kultūras namiem. Dažām kopienām ir izdevies saglabāt un uzturēt savu kultūras namu, un tas ir nesaraujami ieausts kopienas dzīvē, kļūstot ne tikai par iemeslu lepnumam, bet arī par daļu no iedzīvotāju identitātes. Citviet kultūras nams ir aktuāls tikai dažas reizes gadā, kad tur notiek pasākumi vai atbrauc izpildītāji “no Rīgas”, taču kā celtne tas vietējiem iedzīvotājiem nav stipri vērtīgāks par veikalu, publisko pirti vai pēdējos 30 gadus nedarbojošos katlumāju. Daudzviet kultūras nami ir pamesti vai nemaz nav tikuši pabeigti un ar savu milzīgo siluetu un aiznaglotajiem logiem kļuvuši par “štābu” vietējiem bērniem, ballīšu vietu pusaudžiem un kaunu pārējiem iedzīvotājiem.

Pirmais impulss pēc neatkarības atgūšanas bija atteikties no visa, kas saistīts ar iepriekšējo kārtību. Arī bijušie kolhozu darbinieki savās intervijās stāsta par to, ka 90. gados attieksme pret iepriekšējā perioda arhitektūru un arī pret kultūras namiem bijusi atklāti negatīva. Līdzīgi centieni atjaunoties, atbrīvojoties no visa, kas saistīts ar sociālisma periodu, 90. gados bija raksturīgi arī pārējās Austrumu bloka valstīs.^[9] Pakāpeniski kaislības rimās, taču 2022. gadā sabiedrības apziņā atkal saasinājās padomju mantojuma asociācijas ar Krievijas koloniālisma politiku^[10] un tika pieņemts likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”^[11]. Sabiedrības viedokļi par padomju perioda pieminekļiem, tostarp arī arhitektūru, polarizējās.^[12] Ievērojamai daļai no Latvijas krievvalodīgās sabiedrības padomju laika pieminekļi ir kļuvuši par daļu no identitātes, turpretim daudziem latviešiem “okupācijas mantojums” uzplēš postsociālisma traumu.^[13]

Mākslas vēsturniece Maija Rudovska padomju perioda kultūras namus postkoloniālisma diskursā sauc par “nokalpojušajiem pieminekļiem” (expired monuments) – kādreiz funkcionāliem, bet šobrīd bezjēdzīgiem objektiem.^[14] Pēc Padomju Savienības sabrukuma kultūras nami Baltijā kļuva par tā saukto “pretrunīgo mantojumu”. Sabiedrībā joprojām ir dzīva postsociālisma trauma^[15] – cilvēkiem, kuri dzīvoja un strādāja padomju periodā, un dažreiz arī tiem, kas atradās sabiedrības un mediju ietekmē, jebkura asociācija ar sociālisma laiku var raisīt diskomfortu vai mobilizēt pretestībai. Pašreiz no Baltijas valstīm tikai Igaunijā ārpus pilsētām esošais padomju perioda arhitektūras mantojums tiek iekļauts valsts aizsardzībā. Laika periodā starp 2008. un 2012. gadu Igaunijā tika apsekoti padomju saimniecību centri, un trīs no tiem ir ieguvuši, bet vairāki citi stāv rindā uz arhitektūras pieminekļa statusu.^[16] Lietuvā aizsardzības statusa piešķiršanu padomju perioda arhitektūrai stipri sarežģī sabiedrības klaji naidīgais noskaņojums pret visu, kas ir saistīts ar “krieviskumu”, pēc 2014. gadā notikušās Krimas aneksijas, bet īpaši pēc iebrukuma Ukrainā 2022. gadā.^[17] 

Diskusijas par padomju arhitektūras mantojumu 30 gadu laikā nav noklusušas arī jomas profesionāļu vidū. Tādi apstākļi kā ēku sliktais tehniskais stāvoklis, pārmērīgie izmēri, augstās remontu izmaksas un niecīgais iedzīvotāju skaits laukos nosaka daudzu kultūras namu likteni. Arhitekts un kultūras mantojuma speciālists Juris Dambis raksta, ka “Padomju perioda arhitektūras saglabāšana šķietami ir vienkārša, tomēr praksē ļoti sarežģīta un dažkārt nesamērīgi dārga. To ietekmē lietotie būvmateriāli, būvniecības metodes, darbu kvalitāte, energoefektivitāte”, turklāt uz visiem gadījumiem nevar attiecināt “pasaules jauno praksi” ēkas nenojaukt, bet saglabāt, jo “viens aspekts, kuru nav iespējams izdzēst, tas ir ēkas sākotnējais saturs, ēkas radīšanas mērķis”.^[18] Dambis runā par PSKP centrālkomitejas ēku, taču šo pašu ideoloģisko bāzi var attiecināt arī uz kultūras namiem, kuriem viens no galvenajiem uzdevumiem bija padomju pilsoņu sociālistiskā audzināšana. 

Atšķirīgu nostāju pauž arhitekte un arhitektūras mantojuma saglabāšanas eksperte Zaiga Gaile: “Man sāp mūsu pirmo neatkarības gadu pļaujas zaudējumi – restorāni “Sēnīte” un “Klidziņa”, kinoteātri “Pionieris”, “Blāzma”, “Liesma”, “Daile”, krāšņie Staļina un Hruščova laiku veikalu, kafejnīcu, bāru interjeri, no kuriem gandrīz neviens nav saglabājies.”^[19] Unikāls dizains, sienu gleznojumi, vitrāžas un citas mākslas vērtības rada vietas identitāti, neatkarīgi no tā, kādam politiskajam periodam tās pieder. Dambis atzīst, ka “Zaudēt kāda laikmeta arhitektūru nozīmē zaudēt arī informācijas daļu, kuras uztveres jēga nav tikai arhīvu liecības, bet, būtiskākais, šīs informācijas saņemšana ar sajūtām no pirmavota – arhitektūras darinājuma”^[20], un atzīst, ka “arvien vairāk mums jāpanāk tāda situācija, ka pati sabiedrība grib saglabāt kultūrvēsturiskas vērtības”^[21].

Tomēr ir jāatzīst, ka, neskatoties uz karu Ukrainā un saasināto sabiedrības attieksmi, postsociālisma trauma pēc 30 gadiem jaunajai paaudzei vairs nav tik stipra. Ja starp bijušajiem kolhozu darbiniekiem intervijās varēja dzirdēt aicinājumus [attiecībā uz pamestajiem kultūras namiem] šos “rēgus [..] nojaukt tā, ka nepalika nemaz”, Gaile atzīst, ka šodien padomju mantojuma problēmu aktualizē jaunā paaudze, kas “vāc vēl atlikušo padomju vintidža inventāru pa vecām fabrikām un būvē laikmeta rekonstrukcijas no jauna”^[22].

Igauņu lauku arhitektūras mantojuma pētniece Laura Ingerpū (Laura Ingerpuu) atmiņas, vērtības un mantojumu šodien pielīdzina precei, kuras galvenais pircējs ir tūrists, taču tūristus, arī tos, kuri interesējas par postsociālisma mantojumu, padomju lauku arhitektūra saista maz.^[23] Ingerpū norāda uz to, ka arī padomju kultūras namu drupas, atšķirībā no pirmsokupācijas perioda drupām, cilvēkiem nešķiet ne pievilcīgas, ne romantiskas, tāpēc to saglabāšanā īpašu jēgu nesaskata nedz sabiedrība, nedz lēmumpieņēmēji un no 2012. gada Igaunija atbalsta neizmantotu būvju nojaukšanu.^[24]

Latvijā situācija ir līdzīga – tikai retais industriālā tūrisma cienītājs ir gatavs mērot lielus attālumus no pilsētas līdz attālajiem kolhozu centriem. Taču arī tas, ka tūrisms ir nonācis līdz kultūras namam, nekādu ekonomisku labumu nenes, bet tādu kultūras namu uzturēšana kā, piemēram, Slampē, Kalnos vai Gaigalavā kā smaga nasta gulstas uz novada pleciem. Latvijā neviens no kultūras namiem joprojām neatrodas valsts aizsardzībā, un lielā mērā šo būvju liktenis ir pašvaldību un kopienu rokās. Teju katru gadu kādam kultūras namam tiek aiznagloti logi, un ik pa pāris gadiem pa kādam tiek noplēsts. Taču, kā jau ar vairumu no steigā iznīcinātiem pieminekļiem, vieta, kurā atradies nojauktais kultūras nams, netiek revitalizēta, un uz daudziem gadiem ainavā saglabājas “uzplēsta brūce”^[25]. 

Katra objekta gadījumā mums ir izvēle nojaukt un aizmirst vai apzināt, aprakstīt, iepazīt un sargāt. Taču sabiedrība visbiežāk izvēlas trešo variantu – ignorēt un izlikties, ka tā ir somebody else’s problem^[26]. Pēc 2022. gada Latvijā sākās masveida padomju pieminekļu nojaukšana, taču lauku kultūras nami, pateicoties tam, ka “nebija saskatāmi no Rīgas”, visbiežāk palika nepamanīti.^[27]

Mantojuma vērtība ir pilnīgi subjektīva un bieži vien paliek nepamanīta, līdz šis mantojums jau ir zaudēts.^[28]Saglabājot šīs šķietami ikdienišķās ēkas, mēs pretojamies postpadomju amnēzijai, nodrošinot modernisma kontinuitāti.^[29]Ēku vērtība parādās vietējo iedzīvotāju identitātes stāstos: stāstos par kultūras namiem, to cēlājiem, cilvēkiem un kolektīviem, kas tajos darbojās – tie ir personīgi stāsti, kuri ir tāli no ideoloģijas un politikas (“Jūs tikai nepadomājiet…”, “Var izklausīties, ka es slavinu padomju laiku, bet…”, “Nē, šito nerakstiet, šodien jau nedrīkst lepoties…”).

Grafiskais dizains: Andris Uškāns