Šodien mēs šīs celtnes visbiežāk apzīmējam kā kultūras namus, celšanas laikā nomenklatūras valodā to nosaukums bija “klubs-kantoris”, un tā šos kompleksus nereti apzīmē vecāka gada gājuma vietējie iedzīvotāji. Šajā rakstu sērijā mēs runāsim par 80. gados Latvijas laukos celtajiem administratīvajiem un kultūras kompleksiem, apskatot tos no atšķirīgām perspektīvām.
Komanda, kas sastāv no vēsturnieka Andra Uškāna, sociālās antropoloģes Regitas Zeiļas un arhitekta Arta Zvirgzdiņa, kopā ar citiem domubiedriem un kolēģiem jau vairākus gadus apseko šīs ēkas, fotodokumentē, runājas ar vietējiem iedzīvotājiem, esošajiem un bijušajiem darbiniekiem, meklē ziņas presē un arhīvos. Ir sagatavotas vairākas zinātniskas publikācijas, un tiek strādāts pie tūrisma maršruta izstrādes.
Šajā rakstu sērijā runāsim par lauku kultūras namiem no dažādām perspektīvām, par atšķirīgajām motivācijām, kas bija šo kompleksu būvniecības pamatā, par neformālo ekonomisko sakaru jeb blata lomu administratīvo un kultūras kompleksu tapšanā, par saimniecību priekšsēdētāju lomu un veiktspēju, par kompleksu celtniecības kvalitāti, par šo namu lomu Trešās atmodas procesos un, visbeidzot, par neērtā padomju mantojuma nākotnes perspektīvām Latvijas laukos.
Neitrālos vai pozitīvos naratīvos nami bieži vien tiks nosaukti, taču, lai izvairītos no iespējamām nevēlamām sekām, visos pārējos gadījumos to nosaukumi netiks atspoguļoti. Rūpējoties par mūsu informantu anonimitāti, interviju citātos teicēju identitātes un arī apdzīvotu vietu vai saimniecību nosaukumi tāpat netiks atklāti.
1. daļa. Gigantomānija Latvijas laukos – kolhozu varas spēle, arhitektu ambīcijas vai padomju ideoloģijas instruments?
Katrs, kurš vismaz dažreiz ir nobraucis no valsts galvenajām šosejām, būs pamanījis šos pārspīlēti lielos, savādas arhitektūras namus Latvijas lauku apdzīvotajās vietās. Ja nama logi nav aiznagloti, tajā darbojas kultūras nams, taču nereti šeit atrodas arī pagasta pašvaldība, bibliotēka, veikals, doktorāts, sociālais centrs, vietējo kopienu vai biedrību telpas. Iedzīvotāji šeit nāk klausīties pašdarbības koncertus, tikties ar kaimiņiem, veidot ziedu kompozīcijas, dejot līnijdejas un nereti arī mazgāt veļu vai izmantot dušu vai virtuvi. Vairākumu no iedzīvotājiem šodien maz interesē šo namu estētiskās, kultūrvēsturiskās vai ideoloģiskās īpatnības, tie jau ir nesaraujami ieausti kopienas ikdienas dzīvē un kļuvuši par neatņemamu ciema identitātes sastāvdaļu. Iedzīvotājiem ir svarīgi, lai iekšā ir silti un gaiši, bet pagastam – lai pietiek līdzekļu šīs pārmērīgi lielās telpas uzturēt un remontēt.
Administratīvie un kultūras kompleksi jeb, kā tobrīd tos sauca, klubi-kantori masveidā sāka parādīties 20. gadsimta 80. gados, un šis process kulmināciju sasniedza desmitgades vidū. Ar “klubu” parasti apzīmēja telpas, kurās notika visa veida svinības, balles, diskotēkas (diskotēka no balles atšķīrās ar to, ka ballē spēlēja dzīvā mūzika, bet diskotēkās skanēja skaņu ieraksti), arī citi – stingri reglamentēti – brīvā laika pavadīšanas pasākumi. Parasti klubs sastāvēja vismaz no vienas, nereti – no divām zālēm. Teju visos 80. gados būvētajos klubos lielā zāle bija aprīkota arī ar platekrāna kinoteātri. Kantora daļā savukārt atradās kolhoza administrācijas telpas. Bez tam klubā-kantorī bieži vien bija arī pašdarbības kolektīvu telpas, ciema administrācija, bibliotēka un citas sabiedriskas iestādes, dažreiz arī sporta zāle un skola.
Jaunie daudzfunkcionālie kompleksi kolhozos kļuva par sava veida modes kliedzienu, kuru varēja atļauties nebūt ne katra saimniecība. Taču, “kolhozi miljonāri”, kā bieži vien gandrīz oficiāli dēvēja turīgākos kolhozus, sacentās savā starpā, cenšoties uzbūvēt apkaimē vai rajonā lielāko, iespaidīgāko namu. Un pat tad, ja kolhozs bija liels un turīgs, bija jāsaņem atļauja kluba-kantora būvēšanai. Parasti, lai saņemtu atļauju, pietika ar pamatojumu, ka kolhozs ir izaudzis un 60. vai 70. gados celtajā klubā visiem trūkstot vietas, bet kolhoza administrācija izkaisīta pa vairākiem namiem un tālab nespēj darboties pietiekoši efektīvi. Labi darbojās arguments, ka iedzīvotāji tā vietā, lai apmeklētu pasākumus vecajā, noskrandušajā klubā, labprātāk dodas uz gaišo un izpucēto baznīcu. Šīs pretkomunistiskās tendences izskaušanai ir jāceļ liels, gaišs klubs ar kino un diskotēku un jāpiedāvā bagātīga un kvalitatīva kultūras pasākumu programma. Ja arī pēc šiem argumentiem ministrija atļauju izsniegt nevēlējās, priekšsēdētājam bija jāsēžas volgā un jādodas pie Lauksaimniecības ministrijas atbildīgā ierēdņa (dažreiz – pie paša ministra) ar deficīta preci – sivēnu, kūpinātām vistām vai dārgu armēņu konjaku. Birokrātiskos šķēršļus ļāva pārvarēt valsts aparāta korumpētība un neformālo ekonomisko saišu normalizācija.
Vairākumā gadījumu kluba-kantora projektu izstrādāja Latvijas Valsts lauku celtniecības projektēšanas institūts “Lauku projekts”, bet būvēja – rajona starpkolhozu celtniecības organizācijas vai pārvietojamās mehanizētās kolonnas. Šāda mēroga būvniecības projekti bija nopietns izaicinājums arī bagātākajām saimniecībām un no kolhoza administrācijas prasīja ievērojamus līdzekļus, uzstājību, viltību, sakarus un pat atklātus draudus. “Par naudu var nopirkt visu” tikai “pūstošā kapitālisma” apstākļos, bet attīstītā sociālisma valstī, kāda bija Latvijas PSR, gaidot “gaismu tuneļa galā”, naudas esamība nebūt ne vienmēr deva iespēju saņemt nepieciešamo. Krievu valodā pastāv teiciens “Lai [tev] nav 100 rubļi, [labāk] lai [tev] ir 100 draugi”. Pirmsperestroikas Padomju Savienībā liela daļa no saražotajām precēm nemaz nenonāca pārdošanā. Ievērojama daļa no saražotā pa tiešo no rūpnīcas jeb loģistikas procesā ieplūda “blata ekonomikas” apritē. Parasti ievērojama daļa no kompleksam paredzētajiem būvmateriāliem tika sagādāti tieši caur blata shēmām. Bet arī tad, kad materiāli tika sagādāti, ļoti bieži tiem bija ārkārtīgi zema kvalitāte. Daudziem no uzceltajiem kultūras namiem tecēja griesti, caur logiem svilpoja vējš, ziemā plīsa caurules, un tā bija tikai redzamākā problēmu daļa.
Celtniecības procesu nereti sarežģīja arī tas, ka progresīvie “Lauku projekta” arhitekti mēdza projektos iekļaut nestandarta materiālus. Lai tos sagādātu, rūpnīcai bija jādod kukuļi ne tikai, lai materiāli tiktu saražoti un piegādāti savlaicīgi, bet arī, lai rūpnīcas izstrādātu jaunos nestandarta materiālus, kas vispārējā deficīta un rūpnīcu noslogotības apstākļos bija vērā ņemams izaicinājums.
Runājot ar cilvēkiem, kuri piedalījušies kultūras namu celtniecībā, stāstījums galvenokārt sastāv no kolhoza priekšsēdētāja cildināšanas un acīmredzami pārspīlētiem stāstiem par to, kā priekšsēdētājs viens pats stājies pretī sistēmai un ar gudrību, viltu un sakariem panācis to, ka tieši viņa kolhozā ticis uzcelts “lielākais/labākais/ietilpīgākais utt. kultūras nams rajonā/reģionā/Latvijā”. Pēc kompleksa atklāšanas kolhozs patiešām iemantoja darbinieku un vietējo iedzīvotāju cieņu un lojalitāti un arī kaimiņu apbrīnu un skaudību.
Tas – par kolhozu un to priekšsēdētāju ambīcijām. Bet savas ambīcijas bija arī kultūras namu projektu autoriem. 70. gadu izskaņā jaunie Latvijas arhitekti nāca klajā ar savam laikam gandrīz skandalozu devīzi – “Katrai pilsētai, katrai apdzīvotai vietai savu seju!”, bet 1985. gadā jau skanēja aicinājums – “Jāizskauž vienveidība!”. Un tas notika laikā, kad individuālie projekti bija milzīgs retums un gandrīz viss, kas tika būvēts, tika būvēts no standarta sagatavēm un pēc standarta projektiem.
Modernisma arhitektūra Padomju Savienībā ienāca pēc Otrā pasaules kara, taču savu uzvaras gājienu sāka pēc Josifa Staļina (1878–1953) nāves ar Ņikitas Hruščova (1894–1971) 1955. gada rezolūciju “Par pārmērību novēršanu arhitektūrā…”. No šī brīža arhitektūrā vairs nedrīkstēja izmantot dekoratīvos elementus, ornamentus vai citus risinājumus ēkas izdaiļošanai vai individualitātes radīšanai. Parādījās šodien katram mūsu valsts iedzīvotājam labi pazīstamās hruščovkas, un vispārējā unifikācija pilsētplānošanā sasniedza tādu līmeni, ka kļuva iespējama situācija, kas parādīta kinolentē “Likteņa ironija”. Filmas varonis, nonākot svešā pilsētā, atrod “savu” ielu, māju, dzīvokli un, tā kā atslēgas der (tolaik raksturīga situācija), atjēdzas dzīvoklī, kurā ir tāds pats telpu plānojums un līdzīgas mēbeles. Rietumos modernisma norieta sākumu dzīvojamo namu arhitektūrā ir pieņemts saistīt ar 1972. gadu, kad Padomju Savienībā funkcionālā un lētā arhitektūra bija pašā pilnbriedā.
70. gadu izskaņā Baltijas valstu arhitekti aicināja atteikties no modernisma vienveidības, bet tā vietā pievērst uzmanību ēkas kontekstam, smelties iedvesmu tradicionālajā un gadsimta sākuma arhitektūrā. Šodien pētnieki šajos kompleksos saskata arī nacionālās atmodas pazīmes un pretošanos iekārtai, uz ko, lai arī netieši, savās intervijās norāda arī paši arhitekti. Mūsu valstī jauno vēlīnā modernisma jeb, kā to dēvēja paši arhitekti, postmodernisma virzienu pārstāvēja viens no virziena pionieriem un arī aktīvākajiem pārstāvjiem Latvijā – Laimonis Tīkmanis (1935–1998) – un daudzi domubiedri, piemēram, Jānis Lejnieks (1951–2026), Oļģerts Krauklis (1931–2023), Linards Skuja (1935–2019), Juris Skalbergs (1935—2022), Ausma Skujiņa (1931–2015), Ģirts Ādminis (1945), Ausma Īvāne (1941–2021), Zigurds Lazdiņš (1938–2014), Zaiga Gaile (1951), Indra Vijupe (1935) u. c. Kluba-kantora projekts 80. gados katram arhitektiem bija gan izaicinājums, gan iespēja pierādīt savas spējas un manifestēt modernās idejas. Šajā laikā arī arhitektu starpā notika sava veida sacensība par to, kurš uzcels lielāko un iespaidīgāko kluba-kantora kompleksu.
Taču šie paši arhitekti bija pirmie, kas sāka runāt arī par to, ka šī sacensība ir aizgājusi pārāk tālu un būtu kaut kas jāmaina pieejā. Laimonis Tīkmanis, daudzu lielu un iespaidīgu kultūras namu autors, kādā 1988. gada intervijā runā par to, ka “Labi būtu, ja tagad ar gigantismu neviens neaizrautos. Lielās saimniecības jau dalās, veidojas mazie centri. [..] Cilvēks to kultūras baudīšanu, visam ciemam (kolhozam) kopā sanākot, nemaz negrib. Bet nāk pasūtījumi – dodiet zāli ar 600 vietām”[1]. Tajā pašā intervijā Tīkmanis paredz, ka “droši vien veidosies daudz savrupu fermeru saimniecību. Ģimenes ies prom no ciematiem”. Bet pēc nepilniem trīs gadiem aizsākās juku laiks, kad daudzas uzsāktās būvniecības tika apturētas, jau atklātie kompleksi tika slēgti, bet palikušie ar lielām grūtībām spēja turēties pie dzīvības. Laukos cilvēku skaits samazinājās strauji un dramatiski, un līdzekļu centru uzturēšanai, nemaz nerunājot par remontēšanu, dramatiski trūka.
Tā kā viens no klubu uzdevumiem bija baznīcas aizstāšana, īsi apskatīsim arī šo aspektu. Pretēji šodien vispārpieņemtajam uzskatam, Padomju Savienībā kaut kāda ticības brīvība tomēr pastāvēja, un baznīca, lai arī apspiesta, nebija īsti aizliegta. Vairums draudžu, kuras darbojās līdz Latvijas iekļaušanai “draudzīgo republiku saimē”, turpināja darboties. Taču, “neaizliegts” nenozīmē “atļauts” vai “vēlams”, tādēļ valsts politika paredzēja veidot klubus par kopienu centriem, kur cilvēki pulcētos kontrolējamos apstākļos tā vietā, lai dotos uz baznīcu. Arī tad, kad dzīvojamās un administratīvās ēkas bija monotonas un bez jebkādiem rotājumiem, tipveida klubu un kultūras namu arhitektūrā ir viegli nolasāmi klasicisma motīvi un sasaiste ar Senās Romas tempļu arhitektūru. Baznīcu arhitektūras elementi ir redzami arī 80. gadu klubu-kantoru kompleksu arhitektūrā, taču šajā laikā baznīcas aizstāšana nebūt ne vienmēr bija galvenais uzdevums, ko lika sev priekšā arhitekti. Tā, Laimonis Tīkmanis 1984. gadā uzsākto kluba-kantora namu Bērzgalē iekombinēja vienotā ansamblī ar 200 gadus veco katoļu baznīcu. Ja agrāk tas nebūtu bijis iespējams un arhitekts jau par ideju vien būtu vismaz saņēmis rājienu, tad 1985. gadā Tīkmanis tika cauri vien ar samērā vieglu kritiku. Nedaudz vēlāk, 80. gadu beigās, Kalnu priekšsēdētājs jau gandrīz atklāti būvē jaunu baznīcu (pēc dokumentiem – kapliču) jaunuzceltā kluba-kantora tuvumā, kuru sākumā piedāvā luterāņiem, bet, kad tie atsakās, baznīcā ienāk katoļu draudze.
Ja kolhozu administrācijai šie centri bija varas un autoritātes apliecināšanas un nostiprināšanas instruments, arhitektiem – izaicinājums un varbūt arī misija, tad varas iestādes šos namus skatīja kā vienu no svarīgākajiem propagandas instrumentiem. Taču jaunajos ekonomiski politiskajos apstākļos šis varas instruments pagriezās pret pašu varu. Šeit kori dziedāja ne tikai vēlamās un atļautās dziesmas, bet diskotēkās nelegāli skanēja ārzemju estrādes mūzika, tieši šajās telpās veidojās Tautas frontes nodaļas un sanāca sapulces, un pie šiem namiem tika pirmoreiz uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. No šejienes arī tika organizēti braucieni uz Rīgas barikādēm, un tieši šajos namos, kuri bija domāti varas nostiprināšanai, sāka dilt un brukt padomju vara Latvijas laukos.
Bet, sabrūkot sistēmai, milzu kompleksi kļuva par sava veida kopienu rīcībspējas un noturības indikatoru. Daudzi no kompleksiem ir slēgti, un krietna daļa ir nojaukti. Vairākumā kompleksu par “projektu naudām” ir veikti kosmētiskie remonti, nomainīti logi un tagad notiek pāris pasākumi gadā. Bet netrūkst arī tādu centru, kuros ir aizņemta un pilnvērtīgi izmantota katra, pat vismazākā, telpa un kuros, neskatoties uz kompleksa uzturēšanas nesamērīgo dārdzību, kūsā dzīvība.
Grafiskais dizains: Andris Uškāns
[1] Mukāns, A., Hiršs, J., Tīkmanis, L. No būdas līdz pilij. Zvaigzne, Nr.19 (05.10.1988.), 4. lpp.