“Par gaļu cilvēku varēja nopirkt” – blata loma kompleksu tapšanā
Runājot par 80. gadiem, vairākums aptaujāto respondentu atceras, ka viss bija deficīts. Deficīts bija nopietna problēma praktiski visās tautsaimniecības jomās. No preču, tostarp, arī pārtikas preču, trūkuma cieta ne tikai iedzīvotāji. Neskatoties uz milzīgajām rūpnīcām, par kuru slēgšanu šodien nostalģē tajās strādājušie, plānveida ekonomikas apstākļos tās darbojās neefektīvi un nespēja saražot nepieciešamo preču apjomu. Kultūras jomā strādājušie atceras, ka “kulises, sofīti – viss bija sliktas kvalitātes”, “īpaši grūti bija dabūt ģitāras, vēl grūtāk – basģitāras”.
Šajos apstākļos visos līmeņos, sākot ar iedzīvotājiem un noslēdzot ar uzņēmumiem un valsts iestādēm, uzplauka neformālo attiecību, personīgo sakaru, izpalīdzēšanas un neoficiālās maiņas ekonomika, ko tautā vienkāršoti sauca par blatu. Arī kolhozu administrācijai, ja tā vēlējās kaut ko panākt, nācās piedalīties blata ekonomikā. Bez pazīšanās un ciešiem kontaktiem “tur, augšā,” sekmīgas saimniecības pastāvēšana nebija iespējama. Runājot par kāda kultūras nama celtniecību, tā bijušais vadītājs atzina, ka “Nē, nu visur bija vajadzīgs blats”. Savukārt bijušais kolhoza kultūras darbinieks secināja, ka “par polšu varēja ar tanku no [kara bāzes] mājās atbraukt, ja dikti vajadzēja”. Vēl kāds bijušais kolhoza priekšsēdētājs izteicies skarbāk: “Tajā laikā bija bads, par gaļu varēja cilvēku nopirkt.”
Valdība centās uzlabot iedzīvotāju stāvokli, ceļot algas, taču, tā kā preču tirgus bija ļoti nabadzīgs, cilvēkiem veidojās naudas uzkrājumi. Valdība paredzēja, ka par šiem uzkrājumiem iedzīvotāji varētu iegādāties auto, taču arī autorūpniecība nespēja saražot pietiekamu skaitu automobiļu. Līdzīga situācija, kad naudas netrūka, protams, bija arī saimniecībās. “Kolhozam bija trīs sagādnieki, kuriem bija portfelis, kurš bija vienmēr pilns ar naudu – kilogramos”. Mūziķis, kurš vadīja kolhoza ansambli, stāsta, kā braucis pēc sintezatora uz Maskavu: “Es braucu uz Maskavu pakaļ, viņš [priekšsēdētājs] iedeva paku ar naudu, šitādu [rāda], 14 000 [rubļu]. Un tad tur aizbraucu pie žīdiem uz Slavjanskij bazar, pretī Kremlim, tur vajadzēja nopirkt "Jamahu" [..]. Johaidī! Tā nauda! Tāds koferis, zini, nu, ir tā, kā ir… Tagad aizbraucam, tie žīdi noveda nost un tad to "Jamahu" iepakoja. No Hamburgas viņa bija atnākusi, un vēl bass, ar kuru es vēl tagad spēlēju [..]. Dabūjam, un tas saka: “Veči, davai, tagad ar izolācijas lentām tās visas kastes baltā notinam, lai nevienu to uzrakstu [neredzētu].””
Bijušā kolhoza centrā ir saglabājusies anekdote par to, kā kolhoza priekšsēdētājs pusdienojis Ostankinas restorānā. “Maskavā, televīzijas torņa restorānā, priekšsēdētājs aizved savus biedrus uz vakariņām un tagad grib [..] konjaku. Viņš saka tam bārmenim: “Atnes mums konjaku!”, [bet] šis tāds: “Hi-hi-hi, tu zini, cik viņš ir dārgs?” “Ā, viņš ir dārgs? Tad atnes man divus!””
Naudas pirktspējas zudumu kompensēja kolhozu saražotā produkcija: “Viens ir tas koferis [ar naudu], bet otrs – vienmēr bija līdzi kūpinātās vistiņas, un tā bija preču zīme, un tās vienkārši uz maiņu gāja.” Tas, ka saimniecībai bija pietiekoši naudas līdzekļu, nekādā veidā nelīdzēja atrisināt deficīta preču trūkumu. “Mēbeles kantorim tika pasūtītas “shēmojot”, citādi nebija iespējams.” “Sadzīves pakalpojumu kombinātos bija mēbeļu cehi, bet tie nedrīkstēja ražot priekš kultūras namiem” – taču šis ierobežojums bija risināms ar nelielu izpalīdzēšanu vai padalīšanos ar kolhoza produkciju.
Kāds bijušais kolhoza priekšsēdētājs stāsta: ““Cūkas pret spoguļiem” figurē! Spoguļu sienas – lai dabūtu tādus spoguļus, vedām… Daugavpilī bija spoguļu rūpnīca. Par nelikvīdiem – cūku aizvedi, [pretī saņēmi nelikvīdus spoguļus]. [Vestibilā un] Tualetē izlikti.” Citā kultūras namā: “Viss, ko vajadzēja, visu kārtojām – visus aizkarus, visas durvis, visas aparatūras. Visi tērpi, visas štelles, nu, vārdsakot, viss [tika iemainīts pret kolhoza produkciju].” Kad kāda kolhoza kultūras namam pēdējā būvniecības stadijā pirms nodošanas bija vajadzīgi dažādi materiāli, “Priekšnieks atved [kaut ko no kolhoza produkcijas], attaisa bagažnieku, tie attaisa lielās noliktavas durvis, saka: “Ejiet, ņemiet visu, ko vajag!””
Bet dažreiz blata ceļā iegūtie materiāli izmantoti turpmākām neformālām blata shēmām: “Visas šitās durvis – viss osis. Es vēl strādāju tai meliorācijā, un tad vienu ziemu visus, kas mežā, kas kur, visus satrieca [kaimiņu pagasta] mežos, nu un tur bija tā oša koka ņemšana. Ka redzi osi – ņēu [zāģēšanas skaņa]! Redzi – ņēu! Tie oši bija tā kā šī te ciemata pārkrautuve, kas gāja uz Rīgu, kas gāja iesmērēšanai [blata shēmām vai kukuļiem]. Kas gāja tur, kas gāja tur, bet tas ir [kaimiņu pagasta] koks! Durvis, visas grīdas, visi parketi – tas nāca no [kaimiņu pagasta] mežiem. Kā šefs to dabūja gatavu? Es nezinu!”
Blata attiecības bija tiktāl normalizētas, ka izpalīdzēšanas ekonomikā iesaistītās puses varēja pat neaizdomāties, ka veic neformālu, arī nelikumīgu preču un pakalpojumu apmaiņu. Kolhoza priekšsēdētājs atceras, kā saimniecība 80. gados būvējusi kluba ēku: “Nē, es nekad nekādus blatus netaisīju, nekādus, ne kukuļus devu. Tajā laikā arī nebija tāda jēdziena, jūs saprotat? [..] Mēs saņēmām preces arī caur “Lauksaimniecības tehniku” un saņēmām arī caur patērētāju biedrību [..], un bija tur tāda Zigrīda Ivanovna [vārds mainīts], Holcmaņa [uzvārds mainīts] vietniece. Un, kad atbrauca vagons, šis vagons, pieņemsim, ar šīferi vai ar cementu, viņam bija jāiet uz mazumtirdzniecību būvētājiem. Individuālajai celtniecībai. Un, jūs zināt, viņa ņem un pārmet vagoniņu mums.” Intervētājs: “Vienkārši draudzības vārdā vai…?” “Nu nē, viņas māsa šeit dzīvoja pie mums, un mēs viņu tā uzņēmām, kā saka, kolhozā bieži. Mums dārzs bija liels, mums, jūs tikai padomājiet, 28 hektāri vienā gabalā!”[1]
Teicējs vispirms apgalvo, ka nekādi blati vai kukuļi nav bijuši un pat “kukuļa” jēdziens nepastāvējis, taču jau ar nākamo elpas vilcienu vaļsirdīgi stāsta par to, ka kluba izbūve nebūtu bijusi iespējama bez kolhoza darbinieces radinieces rajona patērētāju biedrībā, kura nelegāli pārvirzīja mazumtirdzniecībai paredzētos materiālus kolhoza vajadzībām. Šādas pelēkās ekonomiskās shēmas vēl vairāk veicināja celtniecības materiālu deficītu mazumtirdzniecības tirgū, taču ar lielu varbūtību līdzīgā veidā starpkolhozu celtniecības organizācijai paredzētie būvmateriāli varēja aizplūst privātajiem būvniekiem.
Bet netrūka arī situāciju, kad ar blatu vien visi problēmjautājumi nebija atrisināmi. “Ja gribēji kaut ko nomainīt, visur bija ne tikai blats, bet arī rindas un deficīts, un cehi taisīja tikai ļoti primitīvus izstrādājumus.”
Kolhozu un sovhozu rīcībspēja ļāva meklēt deficīta materiālus pa visu Padomju Savienību. “Vajadzēja sporta zālei tablo, un zināt, kur es braucu pēc tablo? Uz Tulu, un tur pasūtīju. Un viņi atveda un uzlika.” “Izmantotie modernie materiāli – tajā laikā gandrīz nepieejami. Sovhoza šoferi brauca uz Igauniju, meklēja materiālus.” “Tajās Kijevas kara rūpnīcās [..] es arī vienreiz braucu [..], brauca ar fūrām [..], un es konkrēti redzēju – tad, kad no kolhoza veda kokmateriālus uz turieni priekš aviācijas angāriem, [..] tie bleķi brauca atpakaļ.”
Taču neformālajās blata un izpalīdzēšanas attiecībās bija iesaistīti ne tikai vienkāršie iedzīvotāji, kolhozi un rūpnīcas, bet arī valdības ierēdņi un institūcijas. Teju katrai “sevi cienošai” saimniecībai bija pirts un medību iecirkņi speciāli augsta ranga viesu uzņemšanai, izklaidēšanai un līdz ar to labvēlīgu risinājumu veicināšanai. “Mums bija speciāls cilvēks, kas skaitījās kā tas medību operators, [..] tiem kungiem no Rīgas medības rīkoja, un viss aizgāja tik tālu, ka priekšsēdētājs uzcēla mednieku māju. Par mežniecības naudu kolhozs cēla.” Citā kolhozā – “braucot pa ceļu no Rīgas uz kolhozu, ir vieta, kur Rīgas kungi, kad brauca, viņus sagaidīja un tālāk pavadīja, [nodrošinot uzņemšanu un izklaidi].”
Un, kad kolhozam radās vajadzība, tā pārstāvji devās uz Rīgu, lai saņemtu nepieciešamos labumus. “Vīru korim vajag tērpus; ir kombināts, bet vajag drēbi, no kā šūt. Atbrauc Anna [vārds mainīts] pie Raimonda Paula [tobrīd kultūras ministrs], tas saka: “Mana draudzene, ko tu gribi?” “Vajag tērpus.” “Nu, es noņemu audumu no Dailes teātra un atdodu uz [kultūras namu].”” Bijušais rajona kultūras darba administrators savu pieredzi ar materiālu un aparatūras sagādi kultūras namiem raksturo vienkārši: “Kaut ko dabūt gatavu varēja, tikai ejot ar polšu uz ministriju.”
Teicēju anonimitātes nodrošināšanai personu vārdi, atskaitot valsts amatpersonu vārdus, kā arī vietu nosaukumi, atskaitot galvaspilsētu, citātos ir mainīti vai apzināti izlaisti.
Tekstā citētas intervijas no Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centra un Andra Uškāna, Regitas Zeiļas un Arta Zvirgzdiņa ekspedīcijām bijušajos kolhozu centros laika posmā no 2023. līdz 2025. gadam.
Grafiskais dizains: Andris Uškāns