“Mūsu Jānis” vai “Sarkanais Barons”. Kurš tad ceļ kultūras namu – valsts vai priekšsēdētājs?
Pirmajās reizēs, dodoties uz bijušajiem kolhozu centriem, mēs plānojām ieraudzīt noteiktas lietas un dzirdēt noteiktus naratīvus. Mūsu gaidas izrietēja no ziņām 80. gadu presē un arhīvu materiāliem, un nedaudz arī no pašu pieredzes. Bet jau pirmajā kultūras namā izrādījās, ka iedzīvotāji nebija pārlasījuši 80. gadu presi un arhīvu materiālus un stāstīja lietas, kurām gatavi nebijām. Pirmo ekspedīciju laikā izkristalizējās galvenās bijušajiem kolhozu darbiniekiem svarīgās tēmas, par kurām daudzi ir gatavi runāt, kad tos uzklausa, nepārtrauc un, vissvarīgākais, nenosoda.
Pirmajās ekspedīcijās tā sakrita, ka bijušie kolhozu strādnieki visbiežāk vēlējās runāt par savas saimniecības priekšsēdētāju un tā lomu, un mums tas bija zināms pārsteigums. Mums šķita, ka darbiniekiem kolhoza priekšsēdētājs bija “no augšas” ielikts ierēdnis, kura privāto vajadzību risināšanai bija pieejami vai visi saimniecības resursi un kuru, kā jau katru priekšnieku, padotie respektēja, taču klusībā nemīlēja un visādi aprunāja. Realitātē – no vairākiem desmitiem interviju, ko līdz šim esam ievākuši, vēl nevienā nav izskanējusi klaja priekšsēdētāja zākāšana. Dažkārt izskanēja kāda kritika, taču arī tai parasti sekoja atruna, ka “arī priekšsēdētājs ir cilvēks” vai “bet viņš jau par cilvēkiem vien domāja”.
Ar laiku mēs nonācām arī kolhozos, kur par priekšsēdētāju runāja atšķirīgi un kur priekšsēdētājs bija vienkārši amatpersona. Priekšsēdētājam bija ierobežota rīcībspēja, tam bija jāpakļaujas augstākstāvošām varas struktūrām un jāsadarbojas ar administrācijām. Mums bija iespēja aprunāties ar diviem šādiem saimniecību priekšsēdētājiem, un, runājot par kluba-kantora jeb kultūras nama celtniecību, viņi neko daudz nezināja stāstīt nedz par lēmumpieņemšanas ķēdi, nedz vietas izvēli, nedz projektu. Arī par celtniecības procesu bijušie kolhoza priekšsēdētāji varēja izstāstīt tikai vispārīgi. Šādus kultūras namus mēs nosaucām par “valsts celtajiem” kultūras namiem, ar to domājot saimniecības ar zemu priekšsēdētāja rīcībspēju, pretēji “priekšsēdētāja celtajiem”, kur priekšsēdētājam kolhoza dzīvē bija pilnīgi cita loma (par ko runāsim vēlāk).
Kolhozu centros, kuros kultūras namu cēla valsts, iedzīvotāji ne vienmēr zināja, kas bija priekšsēdētājs, bet, kad zināja, visbiežāk to sauca vārdā vai uzvārdā. Vairākos gadījumos priekšsēdētājs joprojām dzīvoja turpat ciemā un bija vienkārši Jānis, Sergejs vai Saša. Priekšsēdētāja biogrāfija, ar vienu izņēmumu, bija visai lakoniska, bez ekstraordināriem faktiem vai leģendām. Visbiežāk priekšsēdētājs turpināja vadīt kolhozu arī pēc neatkarības atgūšanas līdz pat tā likvidācijai vai reorganizācijai.
Iedzīvotāji nesaistīja kolhoza panākumus ar priekšsēdētāja personu, tā vietā uzsverot, ka panākumu pamatā bija tas, ka “tajā laikā bija daudz naudas” vai ka “mēs bijām liels kolhozs”. Šodien iedzīvotāji šajos ciemos bieži vien ir diezgan pasīvi, pat apātiski, sūdzas par darba trūkumu, sliktu infrastruktūru, sociālo pakalpojumu trūkumu un to, ka jaunieši pārceļas uz lielajām pilsētām vai dodas uz ārzemēm. Valsts celtajos kultūras namos šodien visbiežāk ir daudz neizmantotu telpu, kultūras pasākumi notiek reti, un arī bijušā kantora daļā vietējā administrācija ir mazskaitlīga un nestrādā katru dienu. Kompleksa pastāvēšanu attaisno vairākas reizes gadā tajā notiekošie lokāla mēroga publiskie pasākumi, dažreiz ar estrādes zvaigžņu “no Rīgas” piedalīšanos.
80. gados valsts celtajiem kultūras namiem, lai arī tie ir labi pamanāmi ainavā un moderni, salīdzinot ar priekšsēdētāju celto namu projektiem, ir vienkāršāka arhitektūra. Kaut arī visbiežāk tie celti pēc individuālajiem projektiem, projekti ir ļoti “tipiski”. Šādi kultūras nami izskatās, it kā tie būtu ielikti savā vietā jau gatavā veidā, kā tas ir raksturīgi padomju modernisma arhitektūrai kopumā.
Pilnīgi atšķirīgas bija saimniecības, kurās kultūras namu “cēla priekšsēdētājs”. Šajos kolhozos priekšsēdētājam bija savam laikmetam pārsteidzoši augsta rīcībspēja un praktiski neierobežota vara savā saimniecībā. Priekšsēdētājs arī personīgi iniciēja kluba-kantora celtniecību un kontrolēja visus procesus.
Ciemos, kuros atrodas priekšsēdētāja celtie kultūras nami, iedzīvotāji bijušo vadītāju aprakstīja ar lielu pacilājumu, pat svinīgumu. Priekšsēdētājam tika veltīts daudz labu vārdu, nostāstu, anekdošu un urbānās mitoloģijas. Tāpat “leģendām apvīts” bija arī kultūras nama celtniecības process un tā atklāšana. Tieši šajos ciemos administratīvie un kultūras kompleksi izcēlās ar īpaši izteiksmīgām formām, lielu būvapjomu un drosmīgu arhitektūru. Iedzīvotāji šajās vietās lepojās ar savu piederību ciemam, ar savu kultūras namu un vēsturi. Šajās vietās starp mūsu informantiem bija arī gados jauni cilvēki, kuri iesaistās ciema kultūras un ekonomiskajā dzīvē un savu dzīvi ir saistījuši ar dzimto vietu jeb plāno to darīt tuvākajā nākotnē.
Kādreizējais kolhoza darbinieks pie pirmās tikšanās sarunu aizsāka ar “Nē, nu vispār tas ir mūsu priekšsēdētājs, kas ir pelnījis pieminekli”. Un līdzīgu viedokli par to, ka priekšsēdētāja nopelnus būtu jāpagodina ar piemiņas zīmi, dzirdējām vairākās vietās. Kādā ciemā ir uzstādīta koka skulptūra, kuru apraksta vietējais iedzīvotājs: “Staba galā ir galva ar trim sejas vaibstiem, kurā attēlota (es viņu tā uzskatu) [priekšsēdētāja] seja: nopietns un tāds domājošs – tas izskats šeit uz kantora pusi, kur viņam [..] bija jāspriež un jādomā; tad tāds nīgrāks un dusmīgāks – tur uz darbnīcu pusi, jo tur viņam bija bieži vien visādi jāaizrāda cilvēkiem, ka kaut kas nav, kā vajag; un tad jautrs ir uz ziemeļu pusi, jo tur lejā mums bija liela, liela estrāde.”
Ar augsto rīcībspēju apveltītajiem saimniecību priekšsēdētājiem ir raksturīgs līdzīgs naratīvs par nonākšanu atbilstošajā kolhozā. Parasti šis stāsts vēsta par nabadzīgu kolhozu kaut kur dziļos Latvijas laukos. Saimniecībā vienmēr ir trūcis tehnikas, bijusi ārkārtīgi zema ražība un nemotivēti cilvēki, kuri par darbu nesaņēmuši algu, bet ieceltie direktori bijuši viens par otru sliktāki. Un tā, pie kārtējās rotācijas šajā “bēdu ielejā” ieliek nogrēkojušos vai mazuzticamu jauno speciālistu, kuru cenšas pārvietot iespējami tālāk “no centra”. Jaunais direktors ar smagu darbu, atjautību un sakariem, rādot priekšzīmi kolhozniekiem, dažu gadu laikā padara saimniecību rentablu, bet vēl pēc kāda laika – par labāko rajonā. Kāds iedzīvotājs, stāstot par to, ka priekšsēdētājs gāja visiem pa priekšu un bez veiksmīgās saimniecības vadīšanas arī pats aktīvi iesaistījās visos darbos, min, ka priekšsēdētājs “bija pirmais vīrs [..] [reģionā], kas gāja sēt laukus baltā kreklā un uzvalka biksēs”.
Bijušā, nu jau aizsaulē esošā, priekšsēdētāja mazdēls stāsta: “Kad par priekšsēdētāju atnāca mans vectēvs, viņam bija pieredze linu audzēšanā. Sasēja linus, bet dīķu jau nebija, tāpēc mērcēja tuvējā ezeriņā, kuru sabeidza, taču, pārdodot linus, kolhozs beidzot ne tikai varēja nopirkt tehniku, bet arī pirmoreiz izmaksāja algas kolhozniekiem.”
Šādam priekšsēdētājam parasti bija ievērojami lielāka rīcībspēja, nekā pienācās, tāpēc attiecībā uz savu saimniecību tas nereti pieņēma ne tikai tos lēmumus, kas attiecās uz viņu, bet pat tādus, kas citkārt bija ministrijas vai partijas kompetencē. Tā, runājot par administratīvo aparātu 80. gados, ciema iedzīvotājs stāsta: “Pagasta priekšnieks? Viņam neko nevajadzēja darīt, jo visu izdarīja kolhozs.” Iedzīvotāju stāstos priekšsēdētājs ir tas, kurš diktē noteikumus un nebaidās arī no augstākās Maskavas priekšniecības: “Pie [priekšsēdētāja] bija atbraucis kaut kāds Maskavas priekšnieks. [..] Kā jau vajadzēja tad, bija Ļeņina bilde. Tas, ienācis šeit, saka: “A gde Vladimir Iļjič?”[1] [Priekšsēdētājs] nebija pamanījis, ka tā nav, bet šitā ir [glezna ar meža ainavu]. [Apkopēja] bija to bildi noņēmusi tīrīšanai, noputējušu, un, lai nebūtu tukša vieta, vietā pagaidām šito uzlikusi. [Priekšsēdētājs] tā pagriezis galvu uz to pusi: “Ā, ušol pa toi trapinke.”[2] [Pa to laiku Maskavas priekšnieka sieva iepazinusies ar daiļdārznieci un pēc apmeklējuma pierunājusi vīru, ka priekšsēdētājam vajadzīgs ordenis.] Tā nu tā vietā, lai saņemtu rājienu, [priekšsēdētājs] saņēma ordeni.”
Laikā, kad bija obligāta mūsu ģeogrāfiskajos apstākļos nerentablās kukurūzas audzēšana, saimniecībām bija jāatrod veids, kā apsēt ar kukurūzu iespējami mazu lauku daļu, bet tajā pašā laikā arī izpildīt prasību. Risinājumi bija atšķirīgi, bet, tā kā parasti kukurūzas plāna pildīšanu pārbaudīja vizuāli, braucot pārbaudēs uz vietas, dažās saimniecībās kukurūzu sēja šaurā strēmelē gar lauka malu, bet aiz tās auga ievērojami rentablākā labība. Kāds kolhoza priekšsēdētājs pats vienmēr vedis pārbaudītājus pa laukiem, domājams, pa ceļam cienājot ar alkoholu un stāstot par saimniecības sasniegumiem, bet maršruts bijis veidots tā, ka auto riņķojis gar relatīvi nelielu ar kukurūzu apsētu saliņu, taču pārbaudītājiem licies, ka tie brauc apkārt nebeidzamam kukurūzas laukam.
Dažādos laikos kolhoziem bija uzlikts audzēt dažādas eksperimentālas kultūras. Ja kolhozos ar valsts celtajiem kultūras namiem cilvēki atceras, kā nomocījušies ar dīvainajām, mūsu klimatam nepiemērotajām kultūrām, kuras prasīja daudz darba un nesa vienīgi zaudējumus, tad kolhozos ar priekšsēdētāju celtajiem kultūras namiem bijušie darbinieki visbiežāk neatcerējās, ka, atskaitot kukurūzu, būtu audzējuši kaut ko “uzspiestu no augšas”.
Atšķirībā no samērā demokrātiskajiem, ar mazāku varu apveltītajiem priekšsēdētājiem, kuru kolhozos kultūras namu cēla valsts, augstu vērtētie priekšsēdētāji parasti ar kolhozniekiem, tostarp administrācijas pārstāvjiem, kontaktus parasti uzturēja strikti formālus. Priekšsēdētājam bija jābūt priekšniekam, nevis draugam – “kulaks uz galda, un pa aci arī varēja iedot, ja vajadzēja”. Dažreiz izskanēja šiem priekšsēdētājiem adresēts apzīmējums “sarkanais barons”.
Veiksmīgas saimniecības priekšsēdētājam bija jāspēj lavierēt starp no augšas uzlikto plānu, likumu un racionālu saimniekošanu, kas bieži vien bija netriviāls uzdevums. Kāds kolhozs maksāja piemaksas darbiniekiem, kuri neturēja savus lopus, jo lopu turēšana aizņem daudz laika, ko būtu labāk veltīt kolhozam, turklāt kritiskās situācijās personīgais labums vienmēr izrādās svarīgāks par kopējo labumu. Taču iedzīvotāju naratīvos parasti tiek uzsvērts, ka priekšsēdētājs pirmām kārtām rūpējās par cilvēkiem: “Man patika tas [priekšsēdētāja] domugājiens: rekur tas viens komplekss bija, tās lielās fermas, [..] četrām vai sešām nodaļām bērnudārzs. Viņam bija tā, ka, ja tu labi strādā, tev ir jābūt kvalitatīvam [piedāvājumam], kur bērnus atstāt, kur skola un arī kur atpūsties, jo viņš neuzskatīja, ka tev jābūt kā melnajam – no rīta līdz vakaram ar līku muguru.”
“Mēs atbraucām to vietu tā kā paskatīties, un tur vecajā kantorī [priekšsēdētājs] mūs pieņēma un vis kaut ko izjautāja, un tad mums viņš saka tā: “Nū, un cik jūs cilvēki ģimenē?” Es saku: “Nu, mēs esam pieci.” Un tad viņš saka: “Un kāds no vecākiem dzīvo?” “Nē,” es saku, “mums trīs bērni ir.” “Ā, nu jā, tad jums vajadzēs četristabu dzīvokli.” Un man tā žoklis atkārās.”
“[Dibinoties skolai], mums nebija vispār nekā, [..] ne man bija inventārs. Augusta vidus, es nācu pie priekšsēdētāja un saku, kā ir, un, zināt, 1. septembrī man netrūka nekā. Man bija soli, man bija aparatūra, man bija inventārs, sporta inventārs, man bija 30 gultiņas viesnīcā, kas bija izvietotas, jo tiem bērniem bija jāguļ dienasvidus, man netrūka pilnīgi nekā – es varēju sākt strādāt.”
Arī cilvēciskās vājības priekšsēdētājiem nebija svešas, taču padotie to bieži uztvēra ar sapratni un pat zināmu maigumu: “Vienreiz mēs spēlējam, [priekšsēdētājs] ienāk ar [kaimiņu kolhoza priekšsēdētāju], abi šite ienāk, un abi sakāruši tās zelta zvaigznes [kolhoza apbalvojumus] virsū, bet tādā “kātā” [alkohola reibumā] abi… ienāk un līgojas. “Nu sveiki, vīri, [..] nospēlējiet mums latvju tautas maršu par godu zvaigznēm… padomju zvaigznēm!” Nu un ko mēs? “Div dūjiņas…” [Priekšsēdētāji pēc dziesmas noklausīšanās:] “Labi, atā!”
Lai arī 80. gadi jau bija samērā liberāls laiks, tik atklāta ņirgāšanās par ordeņiem un valsts atribūtiem mazāk populāram vadītājam varēja beigties gaužām slikti, taču dažreiz “sarkanie baroni” varēja atļauties arī vairāk, piemēram, uzbūvēt blakus kultūras namam baznīcu: “baznīca, kas ir augšā, šito jau padomju laikā uzcēla, tikai nepaspēja pabeigt. [..] [Priekšsēdētājs] viņu ieplānoja nevis kā baznīcu, tādu jau nevarēja, bet kā kapliču, viņš mācēja apiet tos likumus.”
Kādā stāstā par 90. gadu sākumu un padomju sistēmas sabrukumu priekšsēdētājs, kurš, pats tiešā veidā neiesaistoties, visādi atbalstīja Tautas fronti, neatkarības centienus, barikāžu dalībniekus utt., pēc neatkarības atgūšanas pats pameta amatu. Mūsu informants, reflektējot par šo situāciju, konstatēja, ka priekšsēdētājs jau bija “sarkanais barons”, cilvēks, kurš bija padomju sistēmas “produkts”. Viņš prata veiksmīgi darboties esošajā politiskajā situācijā, saglabāt statusu, panākt sev vēlamo, sagādāt resursus, apiet likumus, taču labi saprata, ka šajā jaunajā pasaulē, kuru pats visādi centās atbalstīt, tam vietas vairs nav. Vairākumā no bijušajām saimniecībām, kurās mums sanāca ievākt intervijas, priekšsēdētāji – kultūras namu cēlēji – amatu pameta 1991. vai 1992. gadā.