Postmodernisma šedevram tek jumts. Kultūras namu celtniecība vispārējā deficīta apstākļos
Lauku teritorijās celtie klubu-kantoru kompleksi, kurus šodien vienkāršības pēc bieži vien sauc par kultūras namiem, apvienoja sevī divas pretrunīgas kvalitātes. 80. gados jaunie arhitekti sāka apgūt un realizēt savos projektos postmodernisma arhitektūras principus. Un, lai arī pasaules arhitektūras mērogā šie projekti drīzāk klasificējami kā vēlīnais modernisms, vietējā kontekstā tos jau var uzskatīt par pilnvērtīgu postmodernismu. Šajā laikā parādījās arhitektūras formas, kuras demonstrēja pretošanos padomju arhitektūras vienveidībai, citēja tradicionālo arhitektūru un centās veidot “saspēli” ar apkārtni. Kaut arī interjeros par postmodernismu vēl īsti runāt nevar, bieži vien tie atšķīrās ar unikalitāti un īpašu izsmalcinātību.
Tajā pašā laikā vispārējā deficīta, zemās strādnieku motivācijas un nereti arī steigas dēļ celtniecības kvalitāte bija ārkārtīgi zema, līdz ar to postmodernisma šedevriem tecēja jumti, nevērās ciet logi, plīsa caurules, un ēku ekspluatētāji postmodernismu nenovērtēja.
Lielo administratīvo un kultūras kompleksu celtniecības laiks sakrita ar smagākā deficīta laiku, taču, neskatoties uz to, katram sekmīga kolhoza vadītājam bija jāspēj sagādāt nepieciešamos resursus (kā atzinās viens no priekšsēdētājiem – neskatoties, vai tas notiek ar likumīgiem vai nelikumīgiem līdzekļiem). Blats, par kuru runājām otrajā daļā, pats par sevi nespēja atrisināt visus ar būvniecību saistītos jautājumus. Būvinženieriem un par celtniecību atbildīgajiem darbiniekiem bija jāspēj domāt ārpus problēmrāmja un rast radošus, bieži vien drosmīgus risinājumus. Ja trūka iespējas izgatavot dzelzsbetona kolonnas, bet kaut kur bija pieejami biezmetāla naftas cauruļvadi, tos aizpildot ar betonu, varēja iegūt kolonnas, kuras, pēc mūsu respondenta vārdiem, varētu izturēt sprādzienu. Kad radās jautājums, no kā izgatavot skatuves rotēšanas mehānismu, izrādījās, ka no tuvējās tanku bāzes var iemainīt tanku šasijas, kuras lieliski pilda funkciju un tur slodzi. Minētajai skatuvei inženieriem izdevās arī salāgot skatuves pacelšanas vītni ar Latvijas PSR un Padomju Savienības himnu skanēšanas laiku. Nolaistā skatuve bija pilnībā pacēlusies brīdī, kad beidza skanēt abas himnas.
Ja cementu dažreiz izdevās dabūt legāli (kad nesanāca, tad tas ieplūda pa nelegāliem kanāliem no celtniecības organizācijām vai no mazumtirdzniecības), tad ķieģeļu sagāde prasīja lielāku pacietību un apņēmību. 60. un 70. gados ievērojami lētākie silikātķieģeļi pamazām sāka izspiest māla ķieģeļus, un šajā laikā vairākas māla ķieģeļu ražotnes pārorientējās uz drenu cauruļu ražošanu. 70. gados notika māla ķieģeļu “atgriešanās”, un jau 80. gados silikātķieģeļi kļuva par celtniecības materiālu pārsvarā utilitārām būvēm – šķūņiem, sūkņu stacijām, fermām, garāžām u. c. Sabiedrisko ēku un dzīvojamo ēku celtniecībai, tostarp arī slavenās 103. sērijas daudzdzīvokļu namiem, izvēlējās krietni dārgākos, taču arī mitrumnoturīgākos un ilgmūžīgākos sarkanos māla ķieģeļus.
Situāciju sarežģīja apstāklis, ka visas republikas vajadzības pēc māla ķieģeļiem lielā mērā bija jāapmierina divām rūpnīcām – Lodes ķieģeļu rūpnīcai Cēsu rajonā un Kalnciema būvmateriālu kombinātam. Lodes ķieģeļu rūpnīca varēja izgatavot arī nestandarta formas ķieģeļus pēc individuāliem rasējumiem, kas arhitektiem deva iespēju realizēt interesantākas un kvalitatīvākas idejas. Ar maziem izņēmumiem 80. gados kultūras namus Latvijā cēla no šo divu ražotņu ķieģeļiem. Arī gadījumā, kad kultūras nams bija celts no gatavajiem paneļiem vai citiem materiāliem, Lodes ķieģeļi ir sastopami interjeros vai apdares materiālos. Saprotams, ka divas rūpnīcas nevarēja pilnībā apmierināt visu pieprasījumu, tāpēc, lai sagādātu nepieciešamo ķieģeļu apjomu, nereti nācās izmantot arī likumīgas metodes. Bet, ja pie celtniecībai nepieciešamajiem ķieģeļiem tomēr nekādi tikt neizdevās, tos varēja iegūt, nojaucot citas celtnes: “Mums bija uzcelts kantoris šeit, trīsstāvu. Nu, pareizi izdarījām – kantori ņēmām [un] pilnīgi izjaucām, bet uzlikām klubu.”[1]
Kad kādam kolhozam radās grūtības ar kokmateriālu sagādi, priekšsēdētājs vienojās ar kaimiņu mežniecību, kuras teritorijā kolhoza strādnieki izzāģēja ošus. Kolhozā tika izveidota kokapstrādes darbnīca, kurā izgatavoja visus topošajam kompleksam nepieciešamos koka elementus, sākot ar durvju ailām, durvīm un logiem un noslēdzot ar parketiem un griestu kasetējumu. Atlikušos kokmateriālus kolhozs izmantojis kukuļiem un barteram.
Nepieciešamais inventārs, tostarp arī mēbeles, bija jāpasūta no Kultūras ministrijas bāzes, taču “dabūt kaut ko no viņiem bija visai sarežģīti”. “Mēbeļu cehi bija pie sadzīves pakalpojumu kombinātiem, bet tie nedrīkstēja ražot priekš kultūras namiem”, tāpēc mēbeļu sagāde bieži vien notika “caur blatu”. Kāda kolhoza bijušie kultūras darbinieki atzinās, ka visas mēbeles un aprīkojums tika iegūts bartera ceļā, iemainot pret kolhoza saražoto produkciju, jo citādi tobrīd sagādāt visu nepieciešamo nav bijis iespējams. Kādai zālei krēslus izgatavojuši cietumnieki, taču aizkarus tomēr izdevies sagādāt no Kultūras ministrijas bāzes. Reprezentablākos interjera elementus un mēbeles parasti izgatavoja Lietišķās mākslas kombināts “Māksla”, bet stikla interjera elementus, laternas un citu stikla produkciju gatavoja Līvānu stikla fabrika.
Deficīta materiālus dažkārt varēja sagādāt no citām “draudzīgajām republikām”. Sovhozam, kura būvniecība ievilkās 15 gadus, daļa no materiāliem gādāta no Igaunijas. Kādam kolhoza kultūras namam bija paredzēts citviet Latvijā neredzētais marmora graudiņu cēlapmetums, bet tā vietā ēka tika apdarīta ar skārda plāksnēm, kuras apmaiņā pret kokmateriāliem kodināja kara rūpnīcā Kijivā. Materiāli un inventārs tika iepirkti arī Maskavā, Tulā un citviet, kur augstu kotējās Latvijas kolhozu ražojumi.
Tā kā lielajiem projektiem celtnieku Latvijā trūka, arī celtnieki nereti ieradās no tuvākām un tālākām padomju republikām. No lauku darbiem brīvākā sezonā Latvijā celtniecībā strādāja liels skaits ukraiņu strādnieku, pierobežā netrūka strādnieku no Baltkrievijas un Lietuvas.
Laika un materiālu deficīta dēļ bieži vien ne visas arhitektu ieceres tika realizētas. “Zāle bija paredzēta ar vitrāžām, piesaistīja Mākslas akadēmijas studentus, kas realizēja savu diplomdarbu, vitrāžas bija gandrīz gatavas, bet projekts nerealizēts, vitrāžas stāv saliktas kastēs kultūras centrā”; “Zālē bija jābūt paceļamajai grīdai, kas arī netika realizēta”; “Bija paredzēta disko zāle, bet projekts nav realizēts līdz galam. Metāla griestos bija paredzēts polsterējums”. Arī viens no ietekmīgākajiem sava laika arhitektiem Laimonis Tīkmanis intervijā stāsta, ka “Bērzgales pārvaldes ēku – nelielo celtniecībai piešķirto līdzekļu dēļ tikai daļēji izdevies atbrīvot no “kastīšveida” arhitektūras” un “ne visas vēlmes ievērotas Laberes un Rundānu kultūras namos”[2].
Nebija retums, ka saimniecības priekšsēdētājs būvniecības laikā patvaļīgi mainīja projektu. Tīkmanis kādā no intervijām sūkstās par Mālpils kompleksa celtniecības gaitu: “Mālpils kultūras namā jau ir milzīgas telpas dažādiem pulciņiem. Taču tā direktors tagad teic – vēl vajag to un šito. Mums vajadzību reizēm ir vairāk nekā varēšanas un saprašanas.”[3] Kādā pierobežas kolhozā divstāvu viesnīcas vietā, neskatoties uz ierobežojumu, kas lauku teritorijās aizliedza būvēt augstākas ēkas par trīs stāviem, tika uzbūvēta piecstāvu viesnīca. “Balkons projektā sākumā nebija paredzēts, priekšsēdētājs paskatījās: “Man vajag balkonu!” “Bet nav projektā!” “Bet man vajag…””
Runājot ar cilvēkiem, kuri šodien ir saistīti ar kultūras namu apsaimniekošanu, tikai divās vietās uzzinājām, ka būvdarbu kvalitāte ir bijusi augstvērtīga un arī pēc teju 50 gadiem kompleksi joprojām ir labā tehniskā stāvoklī – “tā laika speciālisti tika piemeklēti paši spicākie”. Citās vietās, dzirdot mūsu apbrīnu, tipiska reakcija bija “nekā te laba nav, ziemā nevar piekurināt, griesti tek, tajā laikā būvēja kā pagadās”. “Zemas kvalitātes būvniecība, pa jumta logiem tecēja ūdens, tecēja jumts”; “Kvalitāte, kad sāka [..] ekspluatēt, bija nabadzīga un bija ar defektiem. Ziemā bija ļoti auksti, nevarēja piesildīt, logi laida aukstumu”; “Sprāga caurules – ziemā aizsala, tecēja. Bija drausmīga kvalitāte apkurei”; “nopietni defekti, tecēja jumts”. Kultūras darbinieks Antons Kūkojs Rēzeknes laikrakstā “Znamja Truda” raksta: “Bērzgales jaunais klubs [..], uz griestiem jau tagad mitri plankumi. Tātad jumts uzlikts nevīžīgi.”[4]
Kultūras nama atklāšana parasti bija piesaistīta maija, oktobra vai citām Padomju Savienības mēroga svinībām, līdz ar to nereti būvdarbu pēdējās stadijas bija stipri sasteigtas. Kāds informants atstāstīja sarunu ar nododamā objekta būvdarbu vadītāju, kurš pēc nodošanas privāti izstāstījis, ka būvniecības kvalitāte esot ļoti slikta, materiāli nekvalitatīvi un darbs paveikts pavirši, pieļaujot milzumu defektu.
Pirmais gads pēc kompleksa atklāšanas parasti tā apsaimniekotājiem izvērties pastāvīgā problēmu novēršanā un remontdarbos, jo īpaši grūti bijis ziemā. Līdz ar to, kad, ierodoties šajos objektos, jūsmīgi dalījāmies savā apbrīnā par nama arhitektūru un dizainu, esošie un bijušie darbinieki raudzījās uz mums ar zināmu neizpratni. Darbinieki savos kompleksos saskatīja nevis arhitektu pretošanos padomju sistēmas kanoniem un unikālu, nekur citur neredzētu arhitektūru, bet gan pastāvīgas galvassāpes ar trūkumu novēršanu, sildīšanu ziemā un vēdināšanu un mitrumu vasarā, ar to, ka milzīgās telpas dažreiz stāv tukšas un pagasts ar grūtībām spēj tās uzturēt.
Starp mūsu apsekotajiem vairākiem desmitiem kultūras namu visā Latvijā no tiem, kas joprojām darbojas, šķiet, nebija neviens, kurš vizuāli būtu saglabājies tāds, kā tas izskatījās atvēršanas brīdī. Praktiski visos kultūras namos bija veikti vismaz minimāli energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi – piemēram, koka logi nomainīti uz plastikāta logiem, šādā veidā bieži zaudējot ne tikai faktūras un rāmju krāsu un samērību, bet arī oriģinālo rūtojumu. Ne vienmēr, taču bieži ir nomainītas arī ārdurvis. “Samainīti logi, viss pārējais – cenšamies saglabāt”; “projekta ietvaros tika samainīti logi, durvis, jo tomēr no energoefektivitātes viedokļa tā ir liela atšķirība”.
Dažviet remontdarbi ir skāruši arī interjeru: “Mēs esam respektējuši autoru un interjerā cenšamies īpaši neiejaukties. Grīda nodancota un nomainīta kopā ar liftu. Kovida laikā nomainīti krēsli, kas bija nokalpojuši. Margas bija tādas kā durvis, bet mainīja vietējais uzņēmējs, [uzstādītas] tādas pašas”; “Virsgaismas bija citādākas, šogad atjaunotas”.
Diemžēl ne visiem kultūras namiem ir izdevies saglabāt arī oriģinālo apdares materiālu. Dažviet pie siltināšanas tas nomainīts pret mūsdienīgu, bezpersonisku un dažreiz ne īpaši augstas kvalitātes apdares materiālu, tādēļ ir zaudēts sākotnējais, bieži vien arhitekta krietni pārdomātais un izsvērtais vizuālais tēls, bet latviešu postmodernisma piemineklis pārvērties par pieminekli “eiroremontam”.
Svarīga problēma ir arī oriģinālā interjera saglabāšana. Ne visiem apsaimniekotājiem pietiek apņēmības un zināšanu, lai stātos pretī birokrātijai un nosargātu tiem uzticētās laikmeta un kultūras vērtības: “visi šie koka griestu paneļi, kasetējums – atbrauc ugunsdrošības speciālists, viņš nāk, skatās, kas. “Tā, šitos vajag nomainīt!” [..] “Ko? Nopietni?” Tad tu ej cauri likumiem, skaties, kas un kas, un pēc tam, kad viņš tev uzraksta aktu, ka tas ir viss slikti, tu viņam atbildi, uzraksti atpakaļ ar likumu pantiem, ka nav viss slikti! Nu, tā ir tā šodienas realitāte. Mēs tādā ziņā… tas ir kultūrvēsturisks mantojums, kā tu vispār vari iejaukties?”
Latvijā neviens no kultūras namiem neatrodas valsts aizsardzībā, respektīvi, Latvijā nav neviena kultūras nama, kura vizuālais tēls vai interjers būtu aizsargāts, tāpēc bez jebkādām juridiskām sekām tas var tikt pārveidots vai arī iznīcināts pavisam, bet par to parunāsim sestajā daļā.
Grafiskais dizains: Andris Uškāns