PADOMJU IDEOLOĢIJA “PATI SEV IEŠĀVA KĀJĀ”… LAUKU KULTŪRAS NAMI NACIONĀLĀS ATMODAS NOTIKUMOS
Lai arī postmodernisma idejas Baltijā virmoja jau agrāk, 1981. gadā sanāca kopā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas arhitekti, lai lemtu par turpmāko arhitektūras likteni Baltijas valstīs.[1] Sanākušie arhitekti bija vienisprātis, ka anonīmo un bezpersonisko arhitektūru ir jānomaina jaunai – postmodernisma arhitektūrai. Raugoties pasaules arhitektūras kontekstā, Baltijas postmodernisms drīzāk būtu uzskatāms par vēlīno modernismu, taču padomju arhitektūras skola un materiālu izvēle un vispārējais deficīts krietni ierobežoja pilnvērtīgu arhitektu ieceru realizēšanu. Jaunā arhitektūra vairs nevēlējās un nemaz nevarēja iekļauties ierastajos padomju modernisma rāmjos.
Baltijas postmodernisma arhitektūra piedāvāja savu alternatīvu modernismam ne tikai estētiski stilistiskās izteiksmes aspektā. Tā centās uzlabot urbanizēto (lasi: kolhoza centra) vidi, kā arī rast vizuālo izteiksmi, kas sasauktos ar nu jau gandrīz aizmirsto nacionālo identitāti.[2] Šodien Baltijas valstu kontekstā šo arhitektūru mēdz saistīt ar slēptu pretošanos padomju režīmam.[3] Kāds igauņu arhitekts rakstīja, ka, pasūtot projektus jaunajiem arhitektiem, pasūtītāji protestēja pret “pelēkajām sociālistiskā reālisma kazarmām”[4]. “Kad poļi cīnījās pret padomju okupāciju barikādēs, mērenie igauņi bija aizņemti ar savām privātmāju sastatnēm, bet abas pretošanās formas rezultātā noveda pie neatkarības.”[5] Čehu arhitekte un arhitektūras kritiķe Radomira Sedlakova (Radomíra Sedláková), pētot postmodernisma izpausmes Baltijas valstu un Kazahstānas arhitektūrā, konstatēja, ka padomju kontekstā postmodernisms ir saistāms ar nacionālistiskiem, reģionāliem un tradicionāliem atdzimšanas procesiem vēlīnā sociālisma arhitektūrā.[6] Runājot par konkrētām postmodernisma iezīmēm, Latvijā gluži kā citviet Eiropā postmodernisma arhitektūrā atspoguļojās reģionālās arhitektūras idejas. Viens no biežāk sastopamajiem reģionālās postmodernisma arhitektūras elementiem ir etnogrāfiskās rijas raksturīgo elementu izmantošana. Jānis Krastiņš un Juris Dambis šo parādību nosaukuši par “šķūņa arhetipu” (barn archetype) un tā iezīmes saskatījuši ne tikai Baltijas, bet arī Eiropas valstu postmodernisma arhitektūrā.[7]
Taču, neskatoties uz nacionālisma un tautiskās atdzimšanas idejām, ko ēku arhitektūrā “ieprogrammēja” arhitekti, kultūras namam kā iestādei bija jādarbojas pēc striktiem standartiem. Kultūras dzīve un jebkādas nacionālās identitātes izpausmes kultūras namā tika stingri kontrolētas, un visiem svētkiem, koncertiem un citām aktivitātēm bija jābūt saskaņotām ar rajona partijas komiteju.[8] Beidzoties staļinisma periodam, varas iestādes kultūras repertuārā mērķtiecīgi ieviesa vietējo folkloru un tautas mākslas, tādā veidā leģitimizējot padomju sistēmu un paturot etniskās kultūras izpausmes valsts kontrolē,[9] līdz ar to folkloru Padomju Savienībā aizliegt nevarēja, taču tās izpausmes tika rūpīgi kontrolētas. Padomju perioda rajona kultūras namu metodiķis stāstīja, ka gudri kultūras namu vadītāji varēja organizēt arī atklāti latvisku programmu, taču, rīkojot nacionāli orientētus pasākumus, bija jāspēj tos pamatot ar partijas doktrīnām un ģenerālsekretāru citātiem.
Ja folklora kļuva par daļu no kultūras nama programmas, tad attiecības ar baznīcu bija sarežģītākas. Līdz kolektivizācijai ciema apveidu parasti noteica baznīca, kuras zvanu tornis dominēja pār plašu apkārtni.[10] Padomju periodā baznīca, lai arī tiešā veidā aizliegta netika, kļuva visai nevēlama. Totalitārā režīma apstākļos, kur noteicošā loma bija iedzīvotāju ideoloģiskajai audzināšanai, valsts vara nevarēja tolerēt alternatīvo ideoloģiju, kuru piedāvāja baznīca. Komunistiskā partija nespēja pilnībā samierināties ar apstākli, ka cilvēki izvēlas apmeklēt “ideoloģiski uzlādētu” iestādi, kurā notiekošais atradās ārpus varas iestāžu kontroles.
Viena no klubu jeb kultūras namu funkcijām paredzēja reliģiskās dzīves aizstāšanu ar sekulāro. Ja iepriekš ciemā galvenais sabiedriskais centrs bija baznīca, tad tam bija jāpārvirzās uz kultūras namu.[11] Klubam vietu bieži vien izvēlējās tā, lai tas, aizstājot baznīcu, kļūtu par ainavas vizuālo dominanti.[12] Par galveno dominanti kultūras namam bija jākļūst arī sadzīvē. Lai aizstātu baznīcas tradīcijas un rituālus, kultūras namos tika ieviesti savi rituāli un tradīcijas – trīs paaudžu svētki, pilngadības svētki, pirmās ganu un pirmās sējas dienas svētki, apkūlības, darba veterānu godināšana, ražas svētki u. c. Klubos tika slēgtas laulības, notika nelaiķu izvadīšana un citas rituālas aktivitātes, uz kurām monopols iepriekš piederēja baznīcai.[13] 80. gados klubu tradīciju organizatoru semināru tēmas bija “Sociālistisko tradīciju un svētku dramaturģijas īpatnības”, “Internacionālais un nacionālais tradicionālajos svētkos un rituālos” u. tml.[14] Svarīgākie kultūras pasākumi parasti notika svētdienās un svētku dienās, un, tā kā noteiktu pasākumu apmeklēšana bija “brīvprātīgi obligāta”, iedzīvotājiem dievkalpojuma laikā bija jāpiedalās mītiņos vai teatralizētos pasākumos.[15] Lietuvā kultūras namu dalībnieki arī tiešā veidā aktīvi aicinājuši iedzīvotājus, jo īpaši bērnus, neapmeklēt baznīcu un izvairīties no reliģiskām ceremonijām.[16]
Kāda sieviete, bijusī partijas šūniņas sekretāre, atcerējās, domājams, ironisku ierosinājumu iedzīvotāju atturēšanai no došanās uz baznīcu – altāra vietā novietot “proletariāta vadoņa” bisti. Cita teicēja stāstīja par kādas mazpilsētas baznīcu, kurā ierīkoja klubu: “baznīcu likvidēja un teica: “Atvērsim klubu!” [..], bet, kas izies pirmo valsi, [tam] partijas komiteja dos naudas prēmiju, kas izies pirmais dancot baznīcā.”
Visi nacionālie naratīvi bija aizliegti: “manā Latgalē tāda 18. novembra zināja, ka tāda ir neatļauta lieta. Visi zināja, ka tai dienā nedrīkst bļaustīties un dzeršanas taisīt un nekādus saietus, to visi zināja, [..] 15. maijs, starp citu, arī.” Arī Jāņu svinēšana Padomju Latvijā bija aizliegta, taču, runājot ar bijušo kolhozu darbiniekiem, veidojas priekšstats, ka tā bija viena no tradīcijām, kuru padomju vara, lai arī aizliedza, tomēr tolerēja. Par Jāņu svinēšanu 80. gados ir saglabājušies daudzi stāsti.
Kādā bijušā kolhoza centrā stāstīja, ka svinības notikušas kolhoza estrādē, bet uz galvenā ceļa, no kura estrāde nebija redzama, dežurējuši vīri, kuru uzdevums bija, pamanot inspekcijas tuvošanos, brīdināt svinētājus. “Jānis to vainagu uzliek, palīgo. Nu kas ta tas ir? Vēlāk visi krievi gāja, visiem patika, i ugunskuri bija. Mums jau tāds bij ļoti latvisks [kolhozs].” Kāds kolhoza priekšsēdētājs, jautāts par aizliegto svētku svinēšanu, atbildējis: “Man ir vārdadiena 24. jūnijā, mēs sākam svinēt vakarā”, un tas, ka uz vārda dienas svinībām sanāk viss ciems, tikai apliecina kolektīva saliedētību un priekšsēdētāja popularitāti.
Latgales pusē 80. gadu otrajā pusē kāda Līgo svinēšana pāraugusi vairāku dienu svinībās. Kolhozs sagādājis piena mašīnu, kuras cisterna bijusi pildīta ar alu, bet fermā nokautas cūkas, no kurām pavāres gatavojušas “šašlikus” visam kolhozam. Alus cisternas iztukšošana ievilkusies uz vairākām dienām, taču nekādas negatīvas sekas kolhozu nav skārušas.
80. gadu beigās atsevišķos kultūras namos aizsākusies arī līdz tam aizliegto Ziemassvētku svinēšana.
1988. gada nogalē Latvijā tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kuras sākotnējais mērķis bija pārbūves ideju realizēšana. Drīz vien, kļūstot par ietekmīgāko politisko spēku Latvijā, LTF atteicās pakļauties Komunistiskajai partijai un 1989. gada vēlēšanās jau pārņēma varu valstī. Kā pretsvars LTF, Latvijas Komunistiskās partijas paspārnē 1989. gada sākumā nodibinājās Internacionālā Darbaļaužu fronte jeb Interfronte. Līdz ar to 80. gadu izskaņā politiski aktīvie iedzīvotāji visbiežāk piederēja vai nu vienam, vai otram politiskajam spēkam. Biežāk Interfontē stājās krievi, bet Tautas frontē – latvieši, taču nebūt ne vienmēr.
“Nu un tad, kad sākās Atmoda, tad, protams, priekšsēdētājs to visu atbalstīja, un sāka dibināties Tautas fronte. Sanāca pilna zāle, un tas bija tāds ļoti traks brīdis manā dzīvē. Vajadzēja izvēlēt LTF grupas priekšsēdētāju [..], beigās es tur paliku viena pati, man bija lielākā TF grupa [..] rajonā. Priekšsēdētājs nekad neliedza transportu [..]. Viņš to visu uzņēma ļoti pozitīvi un ļoti atbalstoši.”
“Pēc kongresa, kas notika Rīgā, [..] mēs vācām parakstus par himnas atjaunošanu, par karoga atjaunošanu, mēs [vācām] arī biedra naudas. Braucām uz barikādēm, veselu nedēļu kolhoza autobuss brauca katru dienu, veda pārtiku. Vienus veda uz priekšu, tos, kas bija nodežurējuši, veda atpakaļ, bet nevienam neko neprasīja.”
“Uz barikādēm [no kolhoza] brauca autobuss. Pārsvarā brauca sievietes. Brauca “revolūciju taisīt”! Sarkanbaltsarkano karogu nosvētīja un uzvilka 1989. gada 18. novembrī.”
“Man nācās rīkot Tautas frontes pasākumus. Kurā gadā mēs pacēlām virs kultūras nama sarkanbaltsarkano karogu? Partijas komitejai jau neprasījām, sākumā iesvētījām [..] baznīcā.”
“Vai jutās Atmoda? Tad jutās, jā! Un tad bija [..] viss ar karogiem, auseklīšiem, sākās viss tas vājprāts, latviskais [..]. Un bija bišku tāds “mi-mi-mi-mi-mi”, nesaprašana [..]. Nostabilizējās pēc 1996. gada, kad viss bija sadalīts.”
“90. gadi pienāca tā, ka neviens nezināja, kas notiksies, [..] un tad [priekšsēdētājs] pats atdeva [pilnvaras], sākās visas privatizācijas, [..] normāli saimnieki tika pie zemes, pieninieki tika pie fermām.”
[1] Skalbergs, Juris (1981). Ko izvirzīt nākotnei? Literatūra un Māksla, 02.10.
[2] Mankus, Martynas (2017). Socialist Postmodernism. The Case of the Late Soviet Lithuanian Architecture. Architecture and Urban Planning, 13(1), pp. 61–65.
[3] Drėmaitė, Marija (2017). Baltic Modernism: Architecture and Housing in Soviet Lithuania. Berlin: DOM Publishers; Krastiņš, Jānis, Dambis, Juris (2021). Modernās kustības arhitektūra: saknes un strāvojumi pasaulē un Latvijā. Architecture of Modern Movement: Roots and Currents in the World and in Latvia. Rīga: Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.
[4] Krug, Andres (2019). Werewolves on Cattle Street: Estonian collective farms and postmodern architecture. In: Kulič, Vladimir (ed.), Second World Postmodernisms: Architecture and Society under Late Socialism. London: Bloomsbury, pp. 123–124.
[5] Krug, Andres (2019). Werewolves on Cattle Street, p. 124.
[6] Krivý, Maroš (2019). Humanizing the living environment and the late socialist theory of architecture. In: Kulič, Vladimir (ed.), Second World Postmodernisms: Architecture and Society under Late Socialism. London: Bloomsbury, pp. 33–46.
[7] Krastiņš, Jānis, Dambis, Juris (2021). Modernās kustības arhitektūra.
[8] Vyšniauskas, Vidmantas (2016). Kultūriškumas sovietmečio Lietuvoje: kultūros namai ir Bažnyčia. Gižų atvejis. Lietuvos etnologija, 16(25), pp. 127–152.
[9] Kačergiūtė, Greta (2022). Kultūros namai sovietinėje Lietuvoje. Krantai, 3, pp. 76–81.
[10] Ziemeļniece, Aija, Īle, Una, Stokmane, Ilze (2021). Spatial identity of Latvian cultural landscape within regional context. Scientific Journal of Latvia University of Life Sciences and Technologies. Landscape Architecture and Art, 19, pp. 7–17.
[11] Petrulis, Vaidas (2007). Manifestations of Politics in Lithuanian Architecture: Examples of Architectural Dehumanisation during the Transition from a Soviet to a Post-Soviet Society. Meno istorija ir kritika, 3, pp. 209–216.
[12] Šuopytė-Butkienė, Ineta (2024). The Vanishing Collective Farm Remains of Lithuanian Rural Landscape: Houses of Culture. Studies in History and Theory of Architecture, 12, pp. 83–98.
[13] Latvijas Nacionālais arhīvs, Rēzeknes Zonālais valsts arhīvs (LNA RZVA), 36. fonds, 1. apraksts, 738. lieta; 150. fonds, 1. apraksts, 301. lieta.
[14] LNA RZVA, 36. fonds, 1. apraksts, 738. lieta.
[15] Kačergiūtė, Greta (2022). Kultūros namai sovietinėje Lietuvoje.
[16] Vyšniauskas, Vidmantas (2016). Kultūriškumas sovietmečio Lietuvoje.