Kādā no rudens dienām ar Regitu runājām par to, ka prasītos tāda riktīga mākslas baudīšana, bet vēlams – budžeta variantā. Te arī atcerējāmies, ka Londonā ieeja vairākumā mākslas muzeju ir bezmaksas, un tajā pašā dienā nopirkām aviobiļetes. Kādā brīdī uzaicinājām pievienoties arī abas mammas. Mammas piekrita.
Kā jau pierasts, pirms ceļojumiem mēs neko diži neplānojam, vien saliekam kādus atskaites punktus. Šoreiz tie bija “Operas spoka” iestudējums 18. novembrī, SkyGarden skatu platforma, kas jārezervē precīzi trīs nedēļas iepriekš, un ekskursija kopā ar rēzekniešiem, kuri pēdējos desmit gadus dzīvo Londonā. Parasti mēs attālumos, kas ir mazāki par 10 km, pārvietojamies kājām, bet paredzējām, ka mammām tas varētu sagādāt grūtības. Veltīgi. Mammas lieliski turēja līdzi!
Mēs ar Regitu esam bijuši visos galvenajos ASV mākslas muzejos (atskaitot Klīvlendas Mākslas muzeju) un praktiski visos lielajos mākslas muzejos Eiropā, bet mana Londonas muzeju tūre pēdējoreiz bija vēl 2009. gadā. Regita Londonas mākslas muzejos nebija bijusi vispār.
2009. gadā es pavisam nesen biju sācis iepazīt akadēmisko mākslu. Vēl dažus gadus pirms tam es fanoju par fantāzijas mākslas žanru un neatšķīru van Gogu (Vincent van Gogh) no Dalī (Salvador Dali). No fantāzijas uz akadēmisko mākslu pārslēgties nemaz nebija grūti. Praktiski visu, kas mani saistīja visādu valjeho, roijo un citu frazetu darbos, varēja ar uzviju atrast akadēmiskajā mākslā, sākot ar renesansi un rokoko un beidzot ar simbolistiem un prerafaelītiem. Brīdī, kad nonācu Londonas muzejos, man jau bija aiz muguras daži no svarīgākajiem Eiropas mākslas muzejiem un krietna teorētiskā bagāža, tāpēc tobrīd aptuveni varēju saprast, uz ko skatos, taču īsti nevar teikt, ka praktiskās skatīšanās pieredze bija pietiekama, lai varētu pilnvērtīgi reflektēt par redzēto. Toreiz no Londonas es aizbraucu ar divām jaunām mīlestībām mākslā – Tērneru (William Turner) un Ruso (Henri Rousseau). Kā izrādījās, biju atcerējies vairumu darbu, kuri uzrunā arī šodien. Tas ir iespējams tikai tad, kad galva vēl ir relatīvi tukša un nepiedrazota.
1. diena. Ierašanās
Kad ieradāmies Londonā, Liverpūles ielas stacijas (Liverpool Street Station) rajonā lija, un jau domājām meklēt autobusu, lai dotos uz noīrēto dzīvokli, bet – ja jau esam Sitijā, varbūt ir vērts apskatīt ikoniskos debesskrāpjus. Protams, ikonisko Gurķi (The Gherkin); Loida ēku (Lloyd’s Building), par kuru mēs ar Regitu bijām sajūsmā, bet ēkas ārpusē iznestās komunikācijas mammām lika šausmināties un domāt, ka tā noteikti ir ražošanas būve; Līdenholas ēku (The Leadenhall Building), kuru dēvē par Siera rīvi; Skalpeli (The Scalpel); Fenčērčas ēku jeb Rāciju (The Walkie Talkie), kurā atrodas arī Sky Garden un kura pazīstama ar to, ka saulainās dienās no tās atstarotā gaisma krietni sasilda blakus ielu (2013. gadā tā uzsildījusi ielu līdz 117° C un izkausējusi bamperu kādam Jaguar), un citas mazāk dzirdētas ēkas.
Tā, atgāzuši galvas, aizklīdām līdz Svētā Laurencija jūdu (St. Lawrence Jewry) baznīciņai. Šajā vietā baznīca atradās kopš 12. gadsimta, taču, kā jau lielākā Londonas daļa, 1666. gadā tā nodega, bet jaunu baznīcu uz vecās krāsmatām uzbūvēja Kristofers Rens (Christopher Wren). Šis vārds ir zināms katram, kurš interesējas par būvvēsturi un arhitektūru. Rens bija izcils sava laika zinātnieks un arhitekts, kura pazīstamākais darbs ir Svētā Pāvila katedrāle, bet, ja skaita kopā visas baznīcas, kuras Rens pēc ugunsgrēka ir pārbūvējis, sanāk 52 (kaut gan tiek izteiktas zināmas šaubas un par daļu no projektiem tiek pieņemts, ka tos Rens deleģējis citam arhitektam). Jauki bija tas, ka Svētā Laurencija jūdu baznīcas lielajā vitrāžā ir attēlots pats Rens.
Blakus baznīcai atrodas Gildholas bibliotēka (Guildhall Library), iespaidīga modernisma ēka, kas velk uz brutālisma pusi, taču pārāk elegants un gaisīgs ir šis betona bluķis, lai to uzskatītu par brutālismu. Un tepat jau gandrīz blakus ir Svētā Pāvila katedrāle, kurā brīnumainā kārtā sanāca tikt par brīvu (parasti dievnama apskate maksā 26 mārciņas). Kad tikām laukā no katedrāles, jau bija tumšs. Pagājāmies pa Tūkstošgades tiltu (Millennium Bridge), lai paskatītos uz veco elektrostaciju, kurā šodien atrodas Teita modernās mākslas muzejs (Tate Modern) – to mēs kādā no dienām obligāti apmeklēsim –, Temzu un Tauera tiltu (Tower Bridge), un devāmies, tāpat – kājām, uz Kentištaunu (Kentish Town), kurā bijām noīrējuši dzīvokli. Kājām rādījās stunda ar drusciņu, ar sabiedrisko transportu – 40 minūtes. Kamēr visi spējīgi iet, ejam.
Vakars noslēdzās ar kādā ķīniešu fritētavā dārgi nopirktiem fish & chips. Kā gan citādāk? Kultūra!
2. diena. Rīdženta parks, Britu Muzejs un Nacionālā galerija
Lai tiktu uz jebkādu centru no mūsu dzīvesvietas, bija jātiek cauri Kemdentaunai (Camden Town), kas ir tāds ļoti dīvains rajons – viena iela tirgus tuvumā ir atvēlēta alternatīvajām kultūrām, māksliniekiem, alkoholiķiem, narkomāniem un bezpajumtniekiem, bet, noejot no tās 20 m uz sānielām, apkārt pēkšņi ir dārgas savrupmājas, dārgas mašīnas un eleganti apzaļumotas teritorijas. Kontrasts starp bohēmisko un netīro Kemdenas ielu (Camden High Street) un pārējo apkārtni ir satriecošs.
Rīdženta parks (Regent’s park) sākumā likās liels, tukšs un neskaidrs. Kaut kur miglā ļaudis spēlēja futbolu, un viens pēc otra te no miglas iznira, te atkal nozuda skrējēji. Kad parādījās pirmās vāveres, visa uzmanība jau tika veltīta tām, un parks vairs nevienu neinteresēja. Kad tomēr nonācām līdz kādiem apstādījumiem, aizsākās diskusija par to, kā ir pareizi – “platāns” vai “platāna”. Strīdu izšķīra Tēzaurs – “platāns” ir cilvēks neaizpogātās drēbēs, bet “platāna” ir koks. Mums šeit bija abi.
Tā kā naktī bija lijis, sliekas bija augšā, un mauriņos bija diezgan daudz putnu, kuri sliekas aktīvi uzlasīja. Starp tiem bija arī zaļā dzilna, par kuras novērojumiem Latvijā, ja putnu vērotājiem dotu nozīmītes, daudzi to valkātu ar lepnumu. Citviet Eiropā zaļā dzilna nav tik reta kā Latvijā, es to esmu redzējis arī Vīnē un Bratislavā, bet tik tuvu un ilgi – nekad. Putns nelikās traucēts arī tad, kad pienācām pavisam tuvu.
Es iepriekš nebiju bijis Britu muzejā (British Museum), taču pēdējos gados tā nosaukums manā “burbulī” parādās tik bieži, ka nolēmu, ka tas ir jāapmeklē. Neskatoties arī uz to, ka uz vēstures muzejiem es parasti eju tikai tad, kad attiecīgajā vietā ir redzēts pilnīgi viss. Parasti manu preferenču ķēde izskatās aptuveni šādi: pilsēta → pasaules klases mākslas muzeji → modernās mākslas muzejs → dabas muzejs → zoodārzs, okeanārijs u. tml. → vēstures muzejs. Tā kā cenšos vienā vietā ilgi neuzturēties, vērā ņemamus apmeklētos vēstures muzejus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Londonā nolēmu pieļaut izņēmumu, tāpēc sākām ar Britu muzeju. Un biju pārsteigts par kolekcijas… ne gluži nabadzību, bet vienveidību un to, cik neinteresanti ir pasniegts materiāls. No vienas puses – ko gan citu varēja gaidīt no Viktorijas laikmeta muzeja politiskā korektuma laikmetā? Taču, no otras puses, tas zinātniskais darbs un publikācijas, ar ko muzejs pazīstams profesionālajās vēsturnieku aprindās, radīja mānīgu priekšstatu, ka būs daudz, daudz kas vairāk. Vai bija vilšanās? Ne gluži, jo, kā jau minēju, mani ne īpaši interesē vēstures muzeji. Bet, piemēram, daudz pieticīgākais Mākslas un vēstures muzejs Briselē, kurš ir samērā paslēpts un kurā vairākumā zāļu es biju vienīgais apmeklētājs, bija daudz interesantāks un izglītojošāks, kaut arī skaidrs, ka eksponātu daudzuma un unikalitātes ziņā sacensties ar Britu muzeju tas nu nekādi nespēj.
Pēc tam kad, cīnoties ar zosīm par katru kumosu, parkā pie Bekingemas pils notiesājām blakus veikalā nopirktās maizītes, aizstaigājām apskatīt Vestminsteras apkārtni. Klīstot aizklīdām pie Ārlietu ministrijas – ļoti izteiksmīgas brutālisma ēkas, kurai no pagalma puses ir kapela, bet pie kapelas – visai specifisks piemineklis. Piemineklis veltīts Haroldam Aleksanderam (Harold Alexander). Jauki! Par šo personu es biju šo to lasījis un domājis. 1920. gada 21. janvāra rītā, ignorējot Latvijas Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniecības rīkojumu, Aleksandera komandētā vācu zemessargu vienība ielauzās Rēzeknē un padzina boļševikus. Kad ieradās 2. Ventspils kājnieku pulks, tie pretošanos vairs nesastapa. Starpkaru periodā šis apstāklis bija diezgan neērts smuka nacionālā naratīva veidošanai, tāpēc biežāk ir sastopama informācija par to, ka Rēzekni atbrīvoja Ventspils pulks, bet padomju periodā stāsts par Rēzeknes atbrīvošanu jau apauga ar pavisam burvīgām detaļām par boļševiku un ķīniešu (!) pašaizliedzību Rēzeknes aizstāvēšanā.
Iestājoties tumsai, sapratām, ka varam paspēt iziet arī Nacionālo galeriju (The National Gallery). Tā man ļoti mīļa, taču izrādījās krietni pārkārtota un garlaicīgāka, nekā to atceros. Garlaicīgāka laikam jau tāpēc, ka pirmajā reizē tas bija viens no pirmajiem manis apmeklētajiem lielajiem mākslas muzejiem, bet šobrīd līdzīgu pieredžu bagāža jau ir krietni liela. Muzejs tik un tā ir ļoti jauks un sagādāja daudz prieka mirkļu, atkal sastopoties ar mīļiem mākslas darbiem. Bija arī patīkams pārsteigums. Iepriekšējā apmeklējuma laikā viduslaiku un renesanses māksla mani neinteresēja nemaz, bet, klejojot pa ASV muzejiem, iemīlējos Krānaha Vecākā (Lucas Cranach der Ältere) darbos, un šeit to izrādījās krietns pulciņš. Vispār – viduslaiku un renesanses laika māksla šeit pārstāvēta ar tādiem darbiem, ko varētu saukt par izlasi The best. Ja citreiz šo periodu zāles izskrienu, vien ar acīm meklējot Botičelli (Sandro Botticelli), Džoto (Giotto di Bondone), van Eiku (Jan van Eyck), Memlingu (Hans Memling), van der Veidenu (Rogier van der Weyden) vai kaut ko, kas izceļas uz apkārtējo darbu fona, tad šoreiz es pie nosacītajiem viduslaikiem pavadīju vairāk laika nekā pie 19. gadsimta, kur viss ir vairāk vai mazāk pazīstams un daudz redzēts. Izejot no muzeja, bija sajūta, ka agrāk zāle bija zaļāka, bet – nākšu atkal.
3. diena. Griniča, Kanāriju osta, Batersija
Ar Londonas rēzekniešiem bija sarunāts tikties Haidparkā, uz kuru vairāk nekā stundu gājām kājām. Te izrādījās, ka visi visus pazīst. Ar auto devāmies uz Griniču (Greenwich), kur apgājām nelielu aplīti, un pavisam ātri izskrējām cauri Nacionālajam jūrniecības muzejam (National Maritime Museum). Griničā Regita konstatēja, ka uz zemes atzīmētais nulles meridiāns vismaz par 50 m nesakrīt ar GPS nulles meridiānu.
Nākamais pieturas punkts bija Kanāriju osta (Canary Wharf). Savulaik faktiski neapdzīvota pussala, šodien – viens no galvenajiem darījumu rajoniem, kurā praktiski realizētas 50. gadu idejas par pilsēttelpas sadalīšanu līmeņos – pazemē atrodas satiksmes un autostāvvietu līmeņi, virszemē ir cilvēku līmeņi. Diezgan pārsteidzoši ir redzēt parku ar pieaugušām lapeglēm, zinot, ka zem tā atrodas metro stacija. Interesanti arī “mākslīgo purvu” risinājumi, kas šeit ierīkoti. Arhitektūras ziņā ir pāris aci saistoši debesskrāpji, bet pēc sajūtām šeit ir mazāk naudas nekā Sitijā, tāpēc, neskatoties uz to, ka apbūve ir svaiga un simpātiska, tā nešķiet īpaši oriģināla.
Pēc mana lūguma, aizbraucām uz Batersiju (Battersea) – kādreizējo elektrostaciju, ar kuru ilgi nevarēja nolemt, ko iesākt, jo masīvo ķieģeļu kompleksu nojaukt izmaksātu ārkārtīgi dārgi. Pirms kādiem gadiem tika nolemts to pārvērst par sabiedrisko centru. Pašā ēkā tika izvietoti dažādi veikali un kafejnīcas, bet apkārtējā vide labiekārtota, ierīkoti apstādījumi, koka laipas, bērnu laukumi, atpūtas vietas u. c. Šobrīd apkārt ir izveidojusies moderna un diezgan gaumīga dzīvokļu apbūve, un, neskatoties uz diezgan draņķīgajiem laikapstākļiem, laukā bija ļoti daudz cilvēku. Kaut kur norobežotās teritorijās varēja redzēt, ka labiekārtošana un apbūve vēl nav aptvērusi visu teritoriju, bet arī jau šobrīd izdarītais pārsteidz. Īpaši – apskatoties dažus gadus vecas fotogrāfijas. No otras puses, spēkstacija tiek daudzināta kā viens no ievērojamākajiem brutālisma objektiem Londonā, bet šajā aspektā ēka iespaidu neatstāja – pilsētā ir daudz interesantāki un arī masīvāki brutālisma pieminekļi.
4. diena: Teita modernās mākslas muzejs, SkyGarden, Teita galerija
Pa ceļam uz Teita modernās mākslas muzeju dāmas ieraudzīja kaut kādu Harija Potera staciju, un, kamēr viņas priecājās par Poteriem, es pamanīju apkārt lidinošos piekūnu, sāku bildēt, un brīdī, kad sapratu, ka tas ir kluss šovs, pie manis jau nāca metro stacijas apsargs runāties par kritiskās infrastruktūras bildēšanu.
Mans pārsteigums Teita modernās mākslas muzejā bija tas, ka mammas šeit atrada kaut ko sev interesantu, piemēram, Matisa (Henri Matisse) noslēdzošā posma aplikācijas. Man pašam šajā muzejā nav daudz mīļu darbu, bet arī pa drusciņai no Mondriāna (Piet Mondrian), Lihtenšteina (Roy Lichtenstein), Kiriko (Giorgio de Chirico), Magrita (René Magritte) un tā paša Matisa priecē. Vienmēr priecājos redzēt arī Dišāna (Marcel Duchamp) un Reja (Man Ray) ready-made mākslu, un arī Rotko (Mark Rothko) zāle atstāj zināmu iespaidu. Ar laikmetīgo mākslu man ir sarežģīta attiecību vēsture, bet kādā brīdī sevī nolēmu, ka pietiek, un tagad to veiksmīgi ignorēju. Stundas laikā mēs visu bijām izgājuši, un tas bija tieši muzejam atvēlētais laiks.
Uz SkyGarden, neskatoties uz to, ka mums bija rezervācija uz konkrētu laiku, bija jānostāv rindā vismaz 40 minūtes, bet laikam jau bija tā vērts. Visi nāk skatīties panorāmu, bet pati atrašanās šajā vietā rada ļoti sirreālistisku sajūtu. Panorāma diezgan drīz apnika, un pats “dārzs” arī nebija diži interesants, tāpēc drīz vien devāmies tālāk. No Tauera paņēmām laivu (Uber Boat) līdz Vestminsterai, lai paskatītos uz pilsētu no ūdens. Tas bija iztērētās naudas vērts brauciens.
Teita galerija (Tate Britain) iepriecināja. Kopš pagājušās reizes labi atcerējos Tērnera zīmējumus un skices, un tie joprojām priecēja, nebūt ne mazāk par viņa ikoniskajiem darbiem. Skatoties uz Tērnera Romas Impērijas ainavu rekonstrukcijas mēģinājumiem, radās secinājums, ka Tērners ir pirmais prerafaelīts. Jā, protams, šeit ir prerafaelīti. Tālu, piemēram, līdz Delavēras muzeja kolekcijai, un mēs neesam redzējuši Puertoriko vai Vēbera kolekciju, tāpēc šī ir otrā iespaidīgākā no redzētajām prerafaelītu kolekcijām.
Bostonā katrā otrajā ar mākslu saistītajā iestādē sastapāmies ar Džona Sārdženta vārdu (John Singer Sargent), kuru tur daudzināja par izcilu amerikāņu mākslinieku. Pašsaprotami, ka Londonā Sārdžents ir britu mākslinieks. Nebūt ne interesantākais laikmeta mākslinieks, bet redzēts jau tik daudz, ka sācis patikt. Turklāt šeit bija daži darbi uz robežas ar Ziemeļu impresionismu. No interesantā, bet ne tik ļoti mani saistošā, bija viens Freida (Lucian Freud) un pāris Bēkona (Francis Bacon) darbu. Freidu es labi atpazīstu (kā gan viņu var neatpazīt?), kaut arī viņa māksla man ir diezgan vienaldzīga. Ar Bēkonu viss ir sarežģītāk – kā jau daudziem, man Bēkons riebjas. Man patiktu, ja viņš nekad nebūtu dzīvojis, bet joprojām es uzskatu, ka viņš ir ārkārtīgi svarīgs, un, atšķirībā, piemēram, no Kubina (Alfred Kubin), Bēkona darbus es skatos. Ļoti nepatīk, bet skatos. Tas ir kā ar sabrauktu šakāli uz šosejas – skats nekādā ziņā nav patīkams, un pareizāk būtu novērsties, bet kaut kāda neveselīga ziņkārība liek uzmanīgi aplūkot pūstošo līķi. Mammai iepatikās Konstebls (John Constable) – jau Nacionālajā galerijā viņa to pamanīja, un iepatikās. Forši – es nebūtu pievērsis viņas uzmanību Konsteblam, kurš man līdz šim vienmēr licies diezgan garlaicīgs, jo īpaši uz laikabiedra Tērnera fona. Bet, ja jau mamma pēta, es arī sāku ieskatīties uzmanīgāk un, šķiet, kaut ko sapratu par Konsteblu. Neskatoties uz to, ka šeit ir milzīgs holandiešu iespaids, salīdzinot ar citiem laikabiedriem, Konstebls ir ļoti īpašs. Un Konsteblu es varētu iedomāties karājamies mājās. Interesanti, ka Teita galerijā nav Geinsboro (Thomas Gainsborough). Vai arī ir, bet es nepamanīju. Mani Geinsboro īpaši nesaista, bet briti drausmīgi lepojas.
5. diena. Kārlis Markss, Volisa kolekcija, Dabas vēstures muzejs, “Operas spoks”
“Obligātie” muzeji bija izieti, tāpēc, domājot, ko darīt līdz “Operas spokam” vakarā, tika piedāvāti dažādi varianti, ieskaitot braucienu uz Stounhendžu un zoodārza apmeklējumu. Konsultējoties ar mākslīgo intelektu, nolēmām šīs idejas atmest un tā vietā apmeklēt Parlamenta kalnu (Parliament Hill) un Dabas vēstures muzeju. Pa ceļam uz Parlamenta kalnu nolēmām iziet ar līkumu un uzmest skatu Marksa (Karl Marx) kapam, taču izrādījās, ka Marksa kapa apskate maksā 10 mārciņas no cilvēka. Viņi ir aizvēruši pieeju veselai lielai kapu sekcijai, lai iekasētu naudu no Marksa kapa apmeklētājiem. Kapitālisms! Apkārt augsts un ass žogs un sastādīti krūmi, bet vienā vietā krietni izmīdīts un pat nolikts cinītis, kuru var izmantot žoga pārkāpšanai. No šīs vietas paveras gana labs skats uz Marksa pieminekli – masīvu krūšutēlu ar ikonisko bārdu. Blakus parkā piedzīvojām ainu no Hičkoka (Alfred Hitchcock) filmas, kad, mums parādoties, no visām pusēm sāka lidot baložu bari, kas mūs burtiski ielenca. Kopā ar mums parkā esošie gana narkomāniska paskata ļauži baložus neinteresēja, bet mēs acīmredzot smaržojām pēc tūristiem, tātad no mums bija sagaidāmas ņammas. Bija nedaudz baisi, bet kaut kā izdzīvojām. Viss rajons bija salīdzinoši rurāls, un skats, kas pavērās uz Londonu tur lejā, – visai sirreāls. Parlamenta kalnā noēdām līdzpaņemtās maizītes un devāmies lejup meklēt sabiedrisko transportu uz centru.
Volisa kolekcijā (Wallace Collection) agrāk nebiju bijis, bet veltīgi – šis ir man diezgan tuva privāto kolekciju tipa muzejs – visas sienas nokārtas ar gleznām vai mākslas priekšmetiem, elegantas vēsturiskas mēbeles. Šādas kolekcijas nav tik bezpersoniskas kā lielajos muzejos, un bieži nolasās atsevišķa cilvēka gaume. Mammām ļoti patika. Milzīga Bušē (François Boucher) kolekcija, un vispār ļoti daudz buduāru mākslas, Rubenss (Peter Paul Rubens) un Rembrants (Rembrandt van Rijn), Ticiāns (Tiziano Vecelli) un Lemuāns (François Lemoyne), Pusēns (Nicolas Poussin) un Fragonārs (Jean-Honoré Fragonard) – kā var nepatikt? Bez tam, lielākā viduslaiku un renesanses bruņojuma un ieroču kolekcija, ko es jebkad esmu redzējis. Tā gan mani vairāk interesēja no dizaina viedokļa, bet grūti noliegt, ka ir kaut kas pievilcīgs tajos zobenos, pulverragos, arbaletos un ķiverēs.
Dabas vēstures muzejs satrieca, jau tam tuvojoties. Tas ir kaut kas absolūti gigantisks. Var dažādi izturēties pret 19. gadsimta kolekcijām un muzejiem, bet, manuprāt, pārlieku vainot šīs kolekcijas koloniālismā un ekspluatācijā ir zināma liekulība. Bez šīm kolekcijām nepastāvētu liela daļa mūsdienu zinātnes. Ēka burvīga, ar floras un faunas motīviem rustos, nišās un kolonnās, no ārpuses – īsts dabas zinātnes templis, ar priekšpusē ierīkotu paleontoloģijas parku. Kolekcija nebija iespaidīgākā no redzētajām (atkal jau kā labie piemēri prātā nāk Brisele un arī Bostona), arī pasniegšanas veids vairākumam ekspozīciju likās ļoti rigids un ne īpaši interesants, bet dažas ekspozīcijas bija ļoti modernas un saistošas. Bet, kaut kāda man nesaprotama iemesla dēļ, pat tās ekspozīcijas, kas neizcēlās ar īpašu oriģinalitāti un materiālu bagātību, saistīja uzmanību, un muzejā gribēsies atgriezties.
Vakarā mums bija jābūt uz rokoperu, bet, kā pauž nepolitkorektais un diskriminējošais teiciens, “var dabūt meiteni laukā no laukiem, bet laukus no meitenes dabūt laukā nevar”. Pa ceļam uz operu gadījās kāds outdoor apģērbu veikals, no kura pēc 15 minūtēm iznācām ar pamatīgu “Viļņas tirgus somu”, piebāztu ar pirkumiem. Ar šo somu mēs arī ieradāmies operā. Bet opera Anglijā nedaudz atšķiras no operas Latvijā. Šeit nebija garderobes, cilvēki sēdēja mēteļos, starp kājām iespieduši somas, ar aliņiem, kokteiļiem un riekstiņiem. Kultūra. Mēs ar savu tirgus somu lieliski iekļāvāmies. Mūzikls bija labs. Ļoti labs. Ja no visām izrādēm es parasti aizmūku starpbrīdī, šeit tas nebija iespējams. “Operas spoku” šajā teātrī uzved kopš 1986. gada, ar vienīgo pārtraukumu Covid-19 laikā. Katru vakaru. Viss ir atstrādāts līdz sīkākajai detaļai: scenogrāfija perfekta (kaut gan runā, ka kopš Covid-19 tiekot izmantots samazinātais – budžeta – variants), mūzika tāpat (arī kopš Covid-19 orķestra apjoms ir ievērojami samazināts, bet pats Vēbers (Andrew Lloyd Webber) esot teicis, ka skanējums ir identisks oriģinālajam – man grūti spriest), vokāli lieliski (galvenās lomas tēlo tie paši aktieri gadiem ilgi – katru vakaru; neapskaužu, bet atstrādāta līdz automātismam ir katra skaņa un katra kustība). Ja gribas dzirdēt īstu 80. gadu rokoperu, kas veidoja veselu, pamatīgu kultūras slāni, kā tā skanēja un izskatījās tad, noteikti iesaku aiziet uz “Operas spoku”. Tas nav īpaši dārgi un ir katra penija vērts.
6. diena. Bārbikana centrs un mājupceļš
Rītā pirms mūsu došanās mājās lija, un pamazām lietus pārgāja slapjā sniegā. Pēdējai dienai mēs bijām atstājuši kvartālu, kuru nesanāca apmeklēt iepriekšējās dienās un no kura neko diži daudz negaidījām, – Bārbikana centru (Barbican Centre). Kvartāls atrodas Sitijā, tātad pašā Londonas centrā. Tā ir pilsētas daļa, kura jau daudzus gadsimtus pieder organizācijai, ko mēs šodien nosauktu par korporāciju, kas sastāv no turīgām dzimtām, lielākoties – baņķieriem. Otrajā pasaules karā liela daļa no Londonas stipri cieta no vāciešu bombardēšanām, un Bārbikana vietā atradās papostīta industriālā teritorija. Šajā laikā visā Eiropā veidojās aktīva sociālo māju būvēšanas kustība, un tukšajā vietā Bārbikana rajonā arī būtu bijis pareizi būvēt sociālās mājas, bet Sitijas saimniekus nebūt nepriecēja doma, ka šeit dzīvos nabadzīgā strādnieku klase, jo zemei ir jānes nauda. Kā kompromiss tika pieņemts, ka šeit būs dzīvokļi vidusslānim – inženieriem, biroju darbiniekiem, izglītotajiem pilsētniekiem. Šajā laikā kaimiņos trīs jauni arhitekti būvēja savu pirmo dzīvokļu māju, un pilsētas tēvi pieņēma visai nepārdomātu lēmumu. Pastāv uzskats, ka jauno rajonu piedāvāja būvēt jaunajiem arhitektiem ar aprēķinu, ka tos būs vieglāk kontrolēt nekā pieredzējušus arhitektus. Pilsētas tēvi, šķiet, neko nebija dzirdējuši par jaunības maksimālismu. Puiši īsā laikā sazīmēja rasējumus un uzrakstīja pamatīgu blāķi ar teorētisko pamatojumu. 50. gadi ir laiks, kad cilvēki plānoja līdz 2000. gadam pārcelties dzīvot uz Mēnesi vai Marsu un sākt atklāt dzīvošanai jaunas zvaigžņu sistēmas. Arī arhitektūrai bija jābūt kosmiskai, bet tajā pašā laikā tika paņemti modernākie arhitektūras koncepti – Lekorbizjē (Le Corbusier) idejas, priekšstats par to, ka urbānā vide ir jādala līmeņos (satiksmes līmenis, publiskās telpas līmenis, dzīvokļu līmenis u. c.), kuģa koncepta apjūsmošana (ideālas formas, ideāla telpu/kajīšu ergonomika). Tā kā šajā vietā atrodas romiešu laika drupu fragments, autori nemanāmi iepina dizainā pils elementus, kuri ir praktiski nemanāmi, taču, kad tie pamanīti, tos vairs nevar neredzēt it visur. Drīz vien izrādījās, ka arhitektus kontrolēt ir tikpat kā neiespējami, turklāt kompleksam paredzētais budžets tika izsmelts pavisam īsā laikā, bet celtniecība vēl bija tikko sākusies. Nācās iet uz kompromisiem un, piemēram, balto itāļu marmoru, ar kuru bija paredzēts apdarīt ēkas, nolēma aizstāt ar lēto Karību salu un īru imigrantu darbu. Tā, 17 gadus strādnieki, karājoties trosēs, ar perforatoriem rokās piedeva betonam unikālu tekstūru. Strādnieki slimoja ar slimībām, kuras radīja gan vibrācija, gan betona putekļi, taču viņu darbs gandrīz neko nemaksāja, un viņi bija viegli nomaināmi. Rezultāts – labirints, kurā nespēj orientēties pat vietējie iedzīvotāji. Šeit bāzētajam Londonas simfoniskajam orķestrim pat bijušas nozīmītes, kuras saņēma tie apmeklētāji, kas laikā ieradās uz koncertu – I Found the Barbican. Cilvēki dusmojās, taču tas neko daudz nedeva. Bet gāja laiks, un tas, kas bija kaitinošs un atbaidošs, kļuva pievilcīgs un modīgs. Kā izteicās arhitekts, kurš mums izrādīja kompleksu, “ja šis komplekss atrastos jebkurā citā vietā, nevis dārgākajā Londonas rajonā, tas jau sen būtu pamests un zināms tikai īpašiem arhitektūras faniem, bet urbānisti līstu iekšā pa aiznaglotajiem logiem”.
Ar to nu mūsu Londonas apmeklējums bija garām. Lidostā abi ar Regitu pirmo reizi mūsu ceļojumu vēsturē samaksājām soda naudu par bagāžas izmēru pārsniegšanu, bet tas īpaši neapbēdināja, jo mūsu bagāžas izmēri vienmēr pārsniedz atļautos, taču parasti tiekam cauri sveikā.
Šoreiz nesanāca apmeklēt Sāči (Saatchi) un vēl pāris galerijas, un Nacionālo teātri redzējām tikai no attāluma. To tad jau nākamreiz.
Foto: Andris Uškāns