Pirms neilga laika izskanēja paziņojums, ka Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs (DNMM) tiek pievienots Rotko muzejam. Pirmajā brīdī tas šķiet diezgan absurdi, ka reģionālas nozīmes muzejs, kas stāsta par Latgales vēsturi, tiek pievienots tikko akreditētam muzejam. Loģiski būtu bijis jānotiek otrādi. Bet fakts, ka Rotko muzejs šo gadu laikā ir izaudzis par nozīmīgu spēlētāju muzeju jomā, nav apšaubāms. Un šobrīd tas paplašina savu “impēriju”.
Par to bija mūsu tiešsaistes saruna ar Rotko muzeja vadītāju. Un zīmīgi, ka tā notika brīdī, kad Māris ar komandu bija ceļā uz lidostu, lai piedalītos jaunā pieredzes apmaiņā. Muzejs ne tikai paplašina darbību, bet mērķtiecīgi mācās un uzkrāj pieredzi.
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tas notika, ka DNMM būs Rotko muzeja filiāle?
Māris Čačka: Tas nebija Rotko muzeja pašmērķis, jo Rotko muzejs kā komanda un es kā vadītājs saprotu, ka tas būs milzīgs papildu darbs, lai DNMM esošo krājuma daļu apzinātu, sakārtotu, digitalizētu. Es paredzu, ka tur ir milzīgs darbs darāms. Un darāmais darbs noteikti ir ekspozīcija par Daugavpils vēsturi muzeja pirmajā stāvā, paredzot, ka tas šobrīd nodrošina arī pieejamību.
IZS: Un kas būs finansētājs visām šīm idejām?
MČ: Tas būs pašvaldības finansējums. Skaidrs, ka tas uzreiz nebūs ideālais risinājums, kā mēs gribētu – ar digitālajiem rīkiem, bet, katrā ziņā, sākumā tā būs tāda pagaidu stāstoša un iesaistoša ekspozīcija par pilsētas vēsturi, svarīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem. Līdz šim to, kas tur bija, vairāk varētu saukt par izstādēm. Tās neveidoja pilnīgu priekšstatu par reģiona vēsturi, kā tas ir citos reģionos. Te ir daudz darāmā.
IZS: Kā tas sanāca – jūs paši tikko esat akreditēti…
MČ: Jā, ir pagājuši divi gadi.
IZS: Jā, un man liktos, ka būtu bijis jābūt stipram Daugavpils muzejam, kam jūs būtu filiāle.
MČ: Pēc tādas hierarhijas un tradīcijas – droši vien. Būtu bijis cits scenārijs, ja Daugavpils muzejs ar savu kapacitāti, ar saviem projektiem un komandu būtu pierādījuši, ka viņi ir spējīgi paņemt zem sevis tādu lielu kuģi kā Rotko muzejs. Šeit izrādījās cita situācija, un pašvaldība lēma par citu scenāriju un aicināja mani kopā ar komandu uzņemties šo izaicinājumu un veidot tālāk vienotu stāstu. Rotko muzejs saglabā juridisko statusu, jo tās ir mūsu saistības ar Rotko ģimeni un Rotko vārda nešanu, bet kā struktūrvienība un zīmols saglabāsies arī Daugavpils muzejs, bez šī garā nosaukuma – Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs.
IZS: Tas ir labi, ka saīsināsiet šo klamzīgo nosaukumu.
MČ: Tad vēl viena filiāle – Māla mākslas centrs – iegūst jaunu zīmolu ar nosaukumu “Amatu māja”, kas apvienos gan studiju “Latgale”, kura darbojas keramikas un podniecības laukā, gan studiju “Klūga” – tie ir pinēji. Un tas paver iespēju runāt par amatu prasmēm, to pārmantojamību un nodošanu jaunajai paaudzei darbnīcās.
IZS: Mēs ar Viesturu Kairišu kādreiz diskutējām par Latgales muzeju. Kur, tavuprāt, tam būtu jābūt – Rēzeknē vai Daugavpilī?
MČ: Latgales Kultūrvēstures muzejs ir brīnišķīgs muzejs.
IZS: Jā, bet es domāju par visas Latgales muzeju. Jūs Daugavpilī tagad veidojat "impēriju". Starp citu, kas notiek ar plānoto Daugavpils muzeja rekonstrukcijas projektu?
MČ: Šobrīd diemžēl šī projekta kontekstā nenotiek nekas. Un arī tuvākajos desmit gados, ko pašvaldības Attīstības projektu nodaļa ir izpētījusi, nav vairs struktūrfondu, kur vienā piegājienā šādu finansējumu varētu apgūt, lai realizētu šo ambiciozo projekta ieceri. Ir pagājis laiks, un tas ir nokavēts laiks. Projekta dokumentācijai bija jābūt ātrāk izstrādātai, lai “ielēktu vēl pēdējā vilcienā”, lai attīstītu infrastruktūru, kā tas bija iecerēts. Vēl pašvaldībai bija doma skaldīt šo projektu posmos, bet pašvaldība saprata, ka, arī saskaldot pa posmiem, tuvākajos gados to nav iespējams realizēt sakarā ar Krievijas karu Ukrainā un finanšu līdzekļu pārlikšanu uz drošību.
Muzeja kontekstā mēs šobrīd skatāmies uz krātuves izveidi, lai mantojums būtu drošībā – gan tie darbi, ko Rotko muzejs ir uzkrājis, gan Daugavpils muzeja kolekcija. Mums ir jauns uzdevums – izvērtēt šo kultūrvēsturisko mantojumu, tai skaitā arī arheoloģiskos materiālus. Un domāt par vienotu krātuvi. Bet, atgriežoties pie jautājuma par Daugavpils muzeja rekonstrukciju, – tiklīdz būs kāda iespēja, mēs skatīsimies, kā to var realizēt. Savukārt Latgales muzejs, manuprāt, Daugavpils pašvaldībai nav nākamais mērķis. Es domāju, ka tas varētu būt Latgales pašvaldību savienības veidots institucionāls brīnums, līdzīgi kā “Gors” Rēzeknē apvieno mūzikas sadaļu. Bet atkal jābūt objektīviem – atbilstoši šai trakajai ģeopolitiskajai situācijai, atbilstoši demogrāfijai, kad finansējums sarūk, nevis pieaug, es nedomāju, ka ātrā laikā un tik mazā valstī, pie mūsu iekšzemes kopprodukta, spēsim uzbūvēt jaunu Latgales muzeju, ja Rīgā nespējam uzbūvēt Laikmetīgās mākslas muzeju un jauno koncertzāli.
IZS: Tad Daugavpils muzeja rekonstrukcija ir atcelta pavisam?
MČ: Man gribētos teikt, ka tā ir iesaldēta. Bet šī struktūra pie mums pāriet no 1. janvāra, es no nākamās nedēļas visu sākšu analizēt, celšu augšā dokumentus, kas saistīti ar rekonstrukciju, un izanalizējot spēšu vairāk pateikt. Tas bija projekts, kura realizācijai bija nepieciešami vairāk nekā desmit miljoni, un šī summa nav tā, ko vienā piegājienā ir iespējams dabūt reģionam infrastruktūras sakārtošanai.
IZS: Muzejs ir medijs, vai ne? Un medijpratība Latgalē šobrīd ir tāda, kā ir. Es joprojām domāju, ka, ja vispār, tad tādam Latgales muzejam ir jābūt Rēzeknē un tā būtu Latgales Kultūrvēstures muzeja kvalitatīva transformācija. Bet, atgriežoties pie Daugavpils, – kāda būs šīs jaunās muzeju sistēmas pārvaldība?
MČ: Juridiskais kodols ir Rotko muzejs. Ir administrācija un četri departamenti. Departaments, kas nāk klāt jeb pārstrukturizējas, ir Pētniecības departaments, kurā līdz šim man bija tikai viens cilvēks. Tas pārtop par Vēstures un pētniecības departamentu, tur ir vēsturnieki, pētnieki, vēstures ekspozīciju kurators, tradicionālo studiju – podniecības un pinēju – vadītāji, kas darbojas kopā ar Mākslas un satura komunikācijas departamentu un Tehniskā nodrošinājuma departamentu. Ceturtais lielais ir Krājuma departaments, kurš šobrīd labā nozīmē “uzaudzē muskuļus”, jo šī brīža Daugavpils muzejā vēl pirms inventarizācijas, man ir informācija, ir 100 000 mākslas darbi krājumā. Tie ir jāapzina, jāsakārto, jāveic esības pārbaude, restauratoram jānovērtē to saglabātības pakāpe, tie ir jāiekļauj kopkatalogā un mūsu digitālajā muzeja datu bāzē. Tātad četri departamenti un administrācija, kopā 53,5 personāla speciālisti turpmāk nodrošinās šī muzeja struktūru.
IZS: Jūs šo apvienošanas ideju virzījāt Latvijas Muzeju padomei [LMP], kāds bija viņu redzējums?
MČ: LMP sēde atbilstoši Muzeju likumam notika starpposmā starp pašvaldības Finanšu komitejas sēdi un pašvaldības domes lēmumu; tā bija ārkārtas sēde, kurā no pašvaldības bija pieaicināts mērs, es kā institūcijas vadītājs, kurš pārņems muzeju, bija DNMM direktora pienākumu izpildītāja, kā arī pārstāvji no Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas. Bija virkne jautājumu, lai noskaidrotu attīstības plānu un ieceri, kā es redzu, kā šis jaunais veidojums pēc apvienošanās turpinās strādāt. Es arī izskaidroju, ka uz gadu bijušais DNMM būs slēgts apmeklētājiem, jo pirmā stāva ekspozīcija ir jāsakārto, un tas ir gada darbs. Lai sāktu sakārtot, ir jānoņem esošās izstādes, lietas ir jāinventarizē, un, kamēr notiek paralēlie darbi ar krājumu, ir jāveido ekspozīcija no idejas līdz realizācijai. Tas mums ir nosprausts kā gada periods. Būtībā LMP vienbalsīgi atbalstīja pašvaldības ieceri par muzeju apvienošanu. Tāpat DNMM šogad bija rindā uz akreditāciju, bet, ņemot vērā šo apvienošanos, Kultūras ministrija un LMP pieņēma lēmumu to atcelt, jo esošais Muzeju likums paredz, ka, ja pie akreditēta muzeja tiek pievienots cits akreditēts muzejs, akreditācija saglabājas. Rotko muzejs, parādot, ko mēs esam izdarījuši divu gadu periodā, nodrošināja, ka iekļaujam Daugavpils muzeju, un 2027. gadā kopā iesim uz akreditāciju kā vienota, liela struktūra.
IZS: Tad Daugavpils muzejam tas ir “bingo”.
MČ: Jā.
IZS: Un tu būsi visas šīs lielās struktūras direktors?
MČ: Atbilstoši pašvaldības šī brīža situācijai nav tādu indikāciju, ka varētu būt muzeja direktoru maiņa.
IZS: Vai šis ir politisks gājiens?
MČ: Es domāju, ka ne. Vismaz attiecībā uz to, kā tas tika komunicēts. Tas balstās uz Finanšu ministrijas sniegtajiem datiem par reālo situāciju valstī un finansējumu, kas kā dotācija tiek dota arī pašvaldībām, tostarp daļu, kāda nonāk līdz konkrētajām struktūrām. Tas ir saistīts ar demogrāfisko situāciju – ir jāoptimizē un jāmazina birokrātija, ir jāmazina vadītāji un arī jānodrošina jomu nepārklāšanās, piemēram, krājumu var pārvaldīt viens muzejs, nevis divi muzeji atsevišķi. Ir būtiski, lai notiek kvalitatīvas izglītības programmas, nevis paralēli organizēti, nesaskaņoti pasākumi. Nav noslēpums, ka, to visu atslogojot, varēja speciālistiem plānot arī algu pieaugumu, ko paredz likumdošana. Līdz 2027. gadam pašvaldību finansējumam atalgojumā vajadzētu pietuvināties valsts finansējumam, un to ir iespējams izdarīt, atrodot mehānismus – nevis burtiski griežot, bet analītiski izvērtējot iestādes darbību. Par DNMM runājot, jau pirms diviem gadiem bija diskusija, ka muzejs ilgstoši nevar iziet no krīzes, divus gadus bija šis pārbaudījums, arī meklējot vadītāju, kas izvestu muzeju no krīzes, bet beigās pašvaldība lēma par strukturālajām izmaiņām. Tas balstās arī uz Finanšu ministrijas datiem, kas attiecas ne tikai uz kultūras jomu, bet arī uz sociālo sfēru – tur savienota kopā Izglītības pārvalde ar Jaunatnes un sporta pārvaldi, mazinot priekšnieku būšanu un visa veida nemitīgās saskaņošanas. Tas atvieglo iesaistītajām personām iespēju ātrāk nokļūt pie sava mērķa.
IZS: Lieliski! Lai jums skaists ceļojums! Uz kurieni dodaties?
MČ: Mēs dodamies uz Ķelni, Ludviga muzejs mums ir kā Erasmus+ galvenā vieta, kur mēs diskutēsim par pieaugušo izglītības jautājumiem. Tā ir vēl viena tēma, ko ar sarunām un diskusijām spēcināt pie mums muzejā, un, protams, mēs to apvienosim ar Mākslas meses apmeklējumu, aizbrauksim arī uz Diseldorfu, uz Eseni un Bonnu muzeju pieredzes izbaudījumā.
Foto: Rotko muzejs, fotogrāfs Didzis Grodzs