Ineta Zelča Sīmansone: Kāds jums progress ar Daugavpils muzeju?
Māris Čačka: Neiet tik raiti, kā gribētos. Muzejs nav viens pats – ir arī citas pašvaldības iestādes, kuras iesaistās rekonstrukcijas darbā. Piemēram, vides pieejamības nodrošināšana, balkonu remonts vai iepirkumu veikšana. Tā visa dēļ ir iebremzējušies procesi, līdz ar to mūsu optimistiskie sākotnējie termiņi pabīdīsies uz priekšu.
Pašlaik nevaram veikt kaut vai kosmētisko remontu, ja nav izlauztas starpsienas, iegūti visi saskaņojumi, tai skaitā no būvvaldes. Manuprāt, vides pieejamība ir būtiska lieta, kas muzejam ir vajadzīga, lai atveroties varam normāli funkcionēt.
Saturiskā daļa iet uz priekšu. Mums ir struktūrplāns un idejas, kā mēs jauno ekspozīciju veidojam. Ir, protams, kādi pasūtījumi, ko veicam, – piemēram, digitalizācijas lietas. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka likt ekspozīciju, kamēr nav sakārtota pati telpa, nevaram.
Mēs jau esam uztaisījuši atvērto krātuvi, kura no diviem projektu avotiem (top ar VKKF, Latvijas vēsturisko zemju Latgales kultūras programmas un Daugavpils valstspilsētas pašvaldības atbalstu) ir sakārtota. Tā ir “vecā Rotko zāle”, kur mums šobrīd ir etnogrāfijas ekspozīcija, kas no pagrabiem pārceļas uz otro stāvu un jau smuki iegulst jaunajos plauktos. Un pēc atklāšanas gan pētniekiem, gan visiem citiem apmeklētājiem tā būs iespēja ieraudzīt visu etnogrāfijas krājumu, kas līdz šim bija pieejams ar atsevišķiem priekšmetiem specifiskās etnogrāfijas izstādēs.
IZS: Tad ar satura koncepciju viss ir kārtībā? Ļoti intriģējoši, kā jūs izstāstīsiet Daugavpils – otrās lielākās Latvijas pilsētas – stāstu. Nesen ar radiniekiem bijām Rotko centrā un izstaigājām visu cietokšņa teritoriju. Jums tur ir sava impērija. Kafejnīca darbojas, izstādes notiek, rezidences organizējat. Bet viena lieta ir mākslas izstādes, cita – pilsētas vēstures stāsts. Kā tu mūs pārsteigsi, atverot Daugavpils muzeju?
MČ: Ļoti ceru, ka pārsteigšu. Tagad vēl visu negribu izstāstīt.
IZS: Labi, varbūt būs provocējoši, bet vai varētu gaidīt vismaz nedaudz līdzīgu pārsteiguma efektu kā pagājušajā gadā atklātajam Šeduvas “Zudušā štetla” muzejam, kas šobrīd visiem ir liels profesionālo pārrunu objekts?
MČ: Negribētos solīt, ka būs kaut kas līdzīgs. Lietuvā ir daudz privāta mecenātisma, kas palīdz attīstīt lieliskus muzeju projektus.
Mūsu ekspozīcija būs vizuāli minimālistiska. Būs interaktīvie elementi. Būs atsevišķa sadaļa, kas paredzēta bērnu auditorijai. Kā zināms – kas ir interesanti bērniem, var būt interesanti arī pieaugušajiem. Viss varbūt neiet tik gludi, kā man gribētos, bet cenšamies, lai ekspozīcija būtu ar labu latiņu. No saturiskā aspekta raugoties, būs cilvēkstāsti. Būs arī stāsti par pašiem priekšmetiem, kā tie pie mums ir nonākuši. Nevis tikai laika josla un priekšmets, piemēram, kaut kas no Jersikas pilskalna, bet arī paralēls stāsts, kā no šī pilskalna priekšmets ir nonācis muzejā. Tāda stāstu un priekšmetu vēstures sasaiste.
IZS: Jums ir satura izstrādes darba grupa, pieaicināti vēsturnieki?
MČ: Es nedaudz biju pārvērtējis vecā muzeja veikumu un mantojumu. Ļoti ceru uz jaunajiem, kas nāk klāt. Mums ir labi kolēģi, kas ar skatu no malas uzmet aci tam, ko dara vēsturnieki.
Jaunāko laiku vēstures ekspozīciju – par okupācijas periodu, Atmodu – veidojam sadarbībā ar Okupācijas muzeja vēsturniekiem. Viņi paši nāca ar iniciatīvu, ka varētu kaut kā palīdzēt, veidojot Daugavpils muzeju, un es viņiem piedāvāju iesaistīties šajā konkrētajā pamatekspozīcijas sadaļā. Viņiem no tā laika ir gan materiāli, gan audio un video liecības. Viņi līdz ar to ir uzņēmušies pieskatīt šo laika līniju, lai tā ir korekta, īpaši ņemot vērā mūsu novietojumu.
IZS: Vai kādā brīdī publiskosiet satura koncepciju? Vai arī atklāsiet un tad gaidīsiet diskusiju un izvērtējumu?
MČ: Pirms atklāšanas, vēl procesā, cik būs iespējas, pieaicināsim ekspertus. Bet sākumā es no saviem speciālistiem gribu sagaidīt satura kodolu, lai jau ir kaut kas izdarīts. Un tad kopā ar ekspertiem varam to sākt attīstīt. Iepirkumu, lai pieaicinātu speciālistus no malas, kas uzbur mums stāstu, neveiksim, mums nav pašlaik tādas iespējas.
IZS: Satura koncepts taču ir pats galvenais.
MČ: Jā. Bet es negribētu situāciju, ka tiek uzburts nerealizējams saturs, kuru tīri tehniski un finansiāli nav iespējams paveikt. Iespējams, tas ir pieticīgi, bet es objektīvi raugos uz mūsu iespējām. Pašlaik Eiropas struktūrfondu finansējums nav pieejams, lai varētu uztaisīt kaut kādus mega digitālus risinājumus. Iepirkumu es negribu taisīt, jo tas mūsu muzejos jau sāk palikt šabloniski – jau ar neapbruņotu aci var pateikt, kas to ir realizējis. Līdz ar to man gribas, līdzīgi kā mēs strādājam Rotko muzejā, ka projekts iegūst unikalitāti vienkāršībā, nesamākslotībā. Un iegūst papildu unikalitāti – kad to ir veidojis pats muzejs, nevis kāds no malas. Redzēs, kā mums tas izdosies.
IZS: Un kāds ir jaunais laika grafiks? Atklāšana 2028. gadā?
MČ: Iespējams, ka mēs vēl iestartēsim 2027. gadā. Nav jau tā, ka jāatver uzreiz viss muzejs. Pirmo stāvu mēs, iespējams, paspēsim atvērt nākamgad.
IZS: Vai nebūtu lielāks ieguvums, ja muzejs atvērtos viss, nevis pa daļām? Ir, piemēram, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pieredze, ka veras pa daļām. Bet vai nebūtu lielāks efekts un arī pārsteiguma moments, ja nedalītu atklāšanu?
MČ: Skaidrs, ka efektīvāk būtu atvērt visu muzeju reizē.
Mēs labi strādājam ar Rotko muzeja galvenās ēkas saturu, Martinsona māju, šobrīd ir iestartēta Amatu māja, un tur jau notiek procesi un darbnīcas, mēs esam atjaunojuši ekspozīciju par Daugavpils keramiķiem. Tāpēc skaidrs, ka vērt vaļā muzeju vienā piegājienā būtu labāk. Bet tas, visdrīzāk, nav no manis atkarīgs.
IZS: Pieminēji Amatu māju – kā jūs sadalāt tēmas un prioritātes pilsētas pētniecībā? Daugavpilī arī Vienības namā šobrīd ir jauna ekspozīcija par tradīcijām.
MČ: Tā bija Vienības nama iniciatīva veidot tradīciju māju. Jā, savā veidā tas dublē muzeja funkciju, tam piekrītu. Bet viņi to ideju bija iestartējuši agrāk, nekā Daugavpils muzejam mainījās vadība un darbības stratēģija. Un nav slikti, ka ir vēl viena neliela, sakopta vieta, kur runāt par Daugavpils tradīcijām, īpaši laikā, kad mēs esam slēgti.
IZS: Un kā jūs varat tās lielās izstādes izveidot Rotko muzejā? Tur arī vajadzīgs laiks un finansējums.
MČ: Mēs izstāžu veidošanā domājam ilgtspējīgi. Tā ir muzeja aprīkojuma pārstrādes prasme. Mēs esam viens no nedaudziem muzejiem, kas moduļu sienas nemet laukā, bet pārveido un integrē, pārkrāso, pārstiklo, un kvalitāte no tā nepazūd. Skaidrs, ka jebkas nolietojas, bet mēs ejam šo ilgtspējīgo ceļu un katrai izstādei nepasūtām jaunas reģipša konstrukcijas. Mums ir daudzreiz pārveidojamas, pārskrūvējamas konstrukcijas. Jau sākotnēji, verot vaļā Rotko muzeju, paredzēju, ka sienu moduļiem jābūt kā sava veida durvīm ar noteiktu, pareizu pildījumu, lai var uzkārt arī smagus darbus un pēc darbu noņemšanas izņemt skrūves, moduļus aizšpaktelēt, pārkrāsot un daudzkārt lietot.
IZS: Noslēgumā nedaudz provokatīvs jautājums. Par ko Latvijas muzeji nerunā?
MČ: Neatklāj savus iekšējos darba procesus, spriedzi, neveiksmes. Cik sarežģīts ir izstādes sagatavošanas darbs. Kā uzliekam izstādes, kā savā starpā diskutējam un strīdamies, lai nonāktu līdz iespējami labākajam rezultātam. Jārunā ar savām pašvaldībām – ja nav sapratnes vai atbalsta, jāiet un jāpierāda savas idejas.
IZS: Jaunumi ar valsts garanta lietu pašvaldību dibinātajos muzejos?
MC: Esmu to aktualizējis. Process ir pavirzījies. Saeimas komisija par to runās.
Foto: Santa Suhanova