Dodoties uz Somijas austrumiem, mani nepameta pārdomas par Latgali, dzīvi pierobežā un drošības izaicinājumiem – tēmām, kuras atkal un atkal aktualizē gan mūsu drošības dienesti, gan politiķi, gan kultūras darbinieki. Kā ir dzīvot valstī, kam ir garākā robeža ar Krieviju visā Eiropā?
Robeža
Iebraucot Hatuvāras ciematā, kurš atrodas 20 kilometru attālumā no Somijas–Krievijas robežas, nerodas sajūta, ka tā ir pašpietiekama apdzīvota vieta. Tas drīzāk atgādina krustojumu, kura malās kādreiz vajadzības dēļ tikušas uzceltas pāris ēkas, kuras pieklājības pēc tiek uzturētas vēl joprojām. Nekas neliecina par tuvumu Krievijai, bet uz piederību Karēlijas kultūrtelpai norāda balta, neuzkrītoša pareizticīgo kapela un neliela guļbaļķu māja, kurā vietējie iedzīvotāji iekārtojuši etnogrāfisko muzeju. Abas ēkas atrodas turpat krustojuma malā.
Nogriežoties uz grants ceļa, nākas pabraukt garām vien dažām mājām, un drīz mežmalā parādās spilgti dzelteni stabi, kuri norāda uz trīs kilometrus platās pierobežas zonas sākumu. Tajā drīkst ieiet tikai ar Somijas Robežsardzes izsniegtu atļauju. Nelielas zīmes, kas atgādina par pārvietošanās ierobežojumiem, ir izvietotas starp katru stabu, taču ne tās, ne divmetrīgie stabi nerada nedz draudu, nedz paaugstinātas bīstamības sajūtu. Spīd saule, čivina putni, un dzeltenie stabi šķiet drīzāk līksmi, nekā bīstami. Kādēļ es gaidīju asas izjūtas? Vai robežai vienmēr jābūt draudīgai?
Somijas–Krievijas robežpunkta apmeklētājiem ceļa galā ir speciāli izvietota stāvvieta. Informatīvie stendi piecās (somu, zviedru, vācu, angļu, krievu) valodās brīdina, ka līdz robežpunktam drīkst doties tikai pa speciāli – ar gaiši zilu striķīti – iezīmētu taciņu. Tiem, kas nejaudā izlasīt apmeklējuma noteikumus, takas sākumā ir izvietota arī vienkāršāka infografika, kura paskaidro spēles noteikumus – kā atpazīt nepārkāpjamo līniju, kas gaida aiz tās (proti, robežsardzes patruļas), kā izskatās robežstabi un kādēļ tiem fiziski nevar piekļūt. Tā nedraud ar sarkaniem burtiem un neuzskaita aizliegumus – tā informē, izglīto un liek justies gaidītam.
Grants taciņa beidzas pie koka platformas ar koka soliem, kur piesēst un nesteidzīgi baudīt skatu uz Krieviju. Pie piemiņas staba, kas novietots par godu robežapskates punkta izveidošanai, neliela tūristu grupa izveidojusi rindu uz fotografēšanos. Sāku bažīties, vai tūristi gadījumā nedomā, ka šis koka eksponāts ir pats robežpunkts. Īstajam robežpunktam pietuvoties nav iespējams – tas atrodas uz salas Virmajervi ezerā, un to var aplūkot tikai no attāluma. Ezers ir daļa no pierobežas zonas, un to šķērso robeža, līdz ar to piekļuve tam ir pilnībā slēgta, taču pārdesmit metru distance un ūdens šķērslis, kas neļauj pietuvoties robežstabiem, spiež uz tiem paskatīties ne tikai no fiziska, bet arī no simboliska attāluma.
Nelielās saliņas vidū stāv divi svītraini stabi. Viens – Krievijas sarkani zaļais, otrs – Somijas zili baltais, abi aptuveni divu metru attālumā viens no otra. Spīd saule, zilas debesis, silta un sutīga vasaras diena, nospiedošs klusums, tikai dunduri kož un neļauj sazemēties. Vieta gan tam ir ārkārtīgi piemērota. Tur, otrā pusē, ir Krievija. Biezs, kluss Karēlijas mežs. Sirreāla sajūta – redzēt Krieviju otrpus mierpilnam ezeram, nevis dzeloņdrātīm vai “pūķa zobiem”.
Ticība
Hatuvāras ciemata kapela ir senākā mūsdienās joprojām izmantotā pareizticīgo koka kapela Rietumeiropā. Durvis ir vaļā, un pa tām var redzēt, ka iekšā rosās kāda jauna sieviete – iededz sveces, sakārto kaut kādas papīra lapas, noslauka putekļus. Kapela ir pavisam maza, taču ļoti labi kopta. Kamēr aplūkoju ikonas un informācijas galdiņu, sieviete kaut kur nozūd, šķiet, negribēdama man traucēt, bet pavisam prom neiet.
Kapelas kreisajā stūrī atrodu galdiņu ar vairākām čupiņām izdrukātu lapu sliktā formatējumā (pie malām neizlīdzināts teksts Calibri burtveidolā), kuras, visticamāk, stāsta par kapelas vēsturi, taču zonas tur nav un Google Translate palīdzība man ir nesasniedzama. Nobildēju tekstu vēlākam.
Pa to laiku, kamēr aizskrienu līdz mašīnai, lai paņemtu sīknaudu ziedojumam, dāma pēkšņi ir atgriezusies, un es izmantoju izdevību piesardzīgi uzdot pāris jautājumus. Viņa, kā jau es bažījos, nav pārāk runātīga un tikai kautrīgi pasmaida. Man izdodas noskaidrot tikai to, ka puse no aptuveni 100 ciema iedzīvotājiem joprojām regulāri apmeklē kapelu.
Cīņa
Somijas Kājnieku muzejs ir vienīgais, kurš gadās pa ceļam. Līdzīgi kā pie mums vai daudz kur citur Eiropā, šī perifērijas muzeja ekspozīcija vietām ir krietni novecojusi. Dažviet anotācijas ir apdzeltējušas papīra lapiņas, kuras knapi turas pie sienas un vēsta tikai somu valodā, senākajās ekspozīcijas daļās daudzviet no vitrīnām ir pazuduši priekšmeti un fotogrāfijas, bet viskonsekventākā parādība (tipiska 21. gadsimta pašā sākumā tapušām ekspozīcijām) ir hiperreālisms, mulāžas un senili manekeni. Lampas krakšķ un mirgo, simtreiz pārkrāsotie grīdas dēļi neļauj spert nevienu klusu soli, un tomēr šeit ir tik silti un patīkami.
Iemaldoties vienā no bijušo kazarmu ēkas stūriem, var attapties mācību klasē. Tur ir jauni galdi un krēsli, jauns dators un projektors, bet galvenais – plaukti pārbāzti ar mācību materiāliem un skolēnu nodarbībās izmantojamiem eksponātu atdarinājumiem, un sienas rotā skolēnu zīmējumi. Telpā neviena nav, bet tajā čum un mudž dzīvība. Tā ļauj skaidri sajust, ka vietējie skolēni šeit nāk uz vēstures stundām un kāds aizrautīgs muzejpedagogs viņiem uzbur pavisam citu pasauli.
Zālei, kas atrodas vistuvāk kasei, ir ticis arī visvairāk finansējuma. Tā ir veltīta Somijai Otrajā pasaules karā un rāda karu kā cilvēcisku pieredzi, ar skaņu, gaismas un imersīvas, taču vienlaikus minimālistiskas, scenogrāfijas palīdzību iegremdējot apmeklētāju reflektīvā noskaņā. Piemēram, baltās ekspozīciju zāles centrā ir iekarināta liela auduma telts, kurā var apsēsties un klausīties somu karavīru atmiņas. Turpat netālu uz baltās grīdas, kura atgādina sniegu, ir saslieti trīs slēpju pāri, kuri kļuva par somu vienību mobilitātes atslēgu ziemas laikā.
Izejot cauri šaurai telpai, kurā mamma ar meitu skatās Otrā pasaules kara hronikas animāciju/vizualizāciju uz Somijas kartes, nonāku zemnīcā. Apkārt redzamas tikai koka baļķu konstrukcijas, telpā virmo sastāvējies gaiss un vilnas lupatu smarža, uz neliela koka galdiņa stāv divas krūzes un tikpat papīra lapas ar puspabeigtām vēstulēm somu valodā. Uz lāvas guļ cimdu pāris, pie sienas karājas kaut kādi auduma gabali.
Gribas teikt, ka fonā skan lādiņu sprādzieni, metālu graboņa un tamlīdzīgi trokšņi, taču to skaļums, pēkšņums un invazīvā daba neļauj tos uztvert tikai kā fona trokšņus – tie ir tik iespaidīgi, ka, ja uz sienām būtu salikti teksti, es nespētu sakoncentrēties, lai tos izlasītu. Dodoties tālāk pa ierakumu rekonstrukciju, kara troksnis tikai pastiprinās. Virs galvas ir sakarināti maskēšanās tīkli, caur kuriem spīd blāva gaisma. Nonākot ejas galā, tā pati gaisma it kā izlec no aizsega un apžilbina, un uz mirkli viss, ko varu saskatīt, ir nelielu dronu ēnas, kas krīt pār izpostītas ēkas projekciju. Zem tās ir sakrāmēta ķieģeļu kaudze – aizsegs, pie kura ir paslēpies karavīrs, un virs viņa plīvo Ukrainas karogs.
Es gāju uz šo muzeju bez lielām ekspektācijām, necerot iegūt transformējošu muzeoloģisku pieredzi, bet drīzāk vēloties iepazīt to, kā somi vēlas stāstīt par savu militāro vēsturi. Taču šis tumšais, pārdemit soļus garais ceļš no Otrā pasaules kara līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā, kurš ik uz soļa lika man prātot, vai es atrodos pareizajā vietā, kas mani gaida aiz stūra un vai es neesmu apmaldījusies, uzbūvēja muzejiski vienkāršu, taču ārkārtīgi gaumīgu tiltu starp vēsturisko atmiņu un šodienas pieredzi. Tur nebija nedz anotāciju, nedz virsrakstu. Tikai divi jautājumi pie ekspozīcijas izejas, uz kuriem apmeklētāji bija aicināti atstāt atbildes pie lielas, melnas sienas, – Ko tu sajuti? Ko pieredzēji? (What did you feel? What did you experience?).
Titulbilde: no Danielas Rihteres privātalbūma