Pēdējo mēnešu notikumi Latvijas austrumu pierobežā – atkārtoti bezpilota lidaparātu incidenti un sprādzieni, regulāri gaisa telpas apdraudējuma brīdinājumi, šūnapraides trauksmes paziņojumi, publiskajā telpā dominējošā krīzes komunikācija – ir radījuši nepieciešamību aktualizēt vairākus drošības jautājumus, kas saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu un gatavību krīzes situācijām.
17. jūnijā Latvijas Kara muzejā (LKM) notika domnīcas Creative Museum organizēta diskusija “Sarunas par drošību”.
Sarunā piedalījās Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta vadītāja Agnese Rupenheite, KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju (ABM) nodaļas eksperte Alma Kaurāte, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore, Latvijas Muzeju padomes (LMP) priekšsēdētāja Iveta Derkusova, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktors, LMP priekšsēdētājas vietnieks Toms Ķikuts, Talsu muzeja vadītājs Uldis Jaunzems-Pētersons un Žaņa Lipkes memoriāla projektu vadītājs Raivis Sīmansons. Sarunu vadīja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.
Piedāvājam diskusijas video un sarunas transkripciju.
Ineta Zelča Sīmansone: Šodien mēs tiekamies šeit ar nozares ekspertiem, lai runātu par drošību muzejos. Par to, cik pa šiem četriem gadiem kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā mēs kā nozare esam sekojuši notikumiem līdzi, analizējuši situāciju un mācījušies, ko mēs savās kultūras mantojuma institūcijās varam mainīt vai darīt gatavošanās režīmā, bet, protams, domājot, ka tāda situācija pie mums nenotiks. Pirms četriem gadiem, 2022. gada martā, tieši mēnesi pēc kara sākuma, domnīca tepat Kara muzejā organizēja diskusiju ciklu “Kā muzejā runāt par karu?”, kurā piedalījās Kultūras ministrijas, Aizsardzības ministrijas, kultūras mantojuma un muzeju eksperti. Šobrīd, četrus gadus vēlāk, domnīca veidoja sarunu ciklu ar muzejiem, paredzot noslēguma diskusiju ar nozares ekspertiem. Mērķis sarunām un diskusijai bija noskaidrot, kā muzeji un atbildīgās institūcijas šo gadu laikā ir jutušās, cik gatavas ir iespējamajām krīzes situācijām. Reaģējot uz pēdējo mēnešu notikumiem, mēs sarunājāmies ar 13 muzeju pārstāvjiem, vadītājiem un krājuma glabātājiem – deviņi no šiem muzejiem ir Latvijas pierobežā, sākot no Alūksnes un Viļakas līdz pat Krāslavai un Daugavpilij. Tāpat intervējām arī divu lielu nacionālas nozīmes muzeju – LNVM un LKM – direktorus, jo šiem muzejiem pēc piederības un profila ir jārunā par Latvijas vēsturi, militārajiem konfliktiem un drošību. Pēc pēdējā mēneša notikumiem, kad ārkārtas situācija un gaisa telpas apdraudējums eskalējās ģeogrāfiski plašākā teritorijā, paplašinājām sarunu dalībnieku loku un sarunājāmies ar Vidzemes un Kurzemes muzeju vadītājiem. Šodien mēs runāsim ar klātesošajiem ekspertiem, un, lai iesildītu šo diskusiju, es katram diskusijas dalībniekam divās minūtēs lūgšu ieskicēt, kā jūs šobrīd jūtaties savās institūcijās, savās pārraudzības jomās – kā muzejnieki, kā KM un LMP pārstāvji? Kur mēs esam, jūsuprāt?
Toms Ķikuts: Jūtamies arvien jaunu izaicinājumu priekšā. Es domāju, ka šī sajūta nav mainījusies vai atslābusi, ir mainījušies akcenti un uzdevumi. Tieši šobrīd ir skaidrs, ka mūsu prioritāte krīzes situācijā ir krājuma glābšana. Mēs, protams, varam runāt arī par muzeja komunikatīvo lomu un visu pārējo, bet es domāju, ka, jebkurā gadījumā, prioritāra ir tieši nacionālā muzeja krājuma glābšana. Pēdējās nedēļās to ir papildinājusi nepieciešamība daudz aktīvāk domāt par rīcību publiskajā telpā, apmeklētājiem pieejamajā vidē. Tā ir situācija, kas saistīta ar dronu uzbrukumiem, kas, iespējams, līdz šim likās pakārtota tēma, kamēr visa uzmanība bija [veltīta] domāšanai par krājuma glābšanas algoritmiem. Tā ir sajūta, ka par šo daļu nav tik daudz domāts pēdējos gados kā par krājuma tēmu.
Ineta Zelča Sīmansone: Jā. Es aizmirsu piebilst, un tu man atgādināji – jāpasaka, ka minētajās intervijās ar muzejniekiem, kas ir lasāmas Creative Museum mājaslapā, mēs sarunu organizējām trīs tematiskajos blokos: fiziskā drošība, saturs (kas, reaģējot uz šiem notikumiem četru gadu laikā, varētu likt muzejiem mainīt akcentus, domājot par krājuma papildināšanas politiku, digitalizācijas tempu, programmēšanu (pasākumi, izstādes) un finansējums (vai ir piešķirts papildu finansējums, mainījusies apmeklētāju plūsma). Savukārt šīsdienas sarunā mēs paliekam pie pirmā tematiskā bloka – muzeju (darbinieku, krājuma, apmeklētāju) fiziskās drošības un sagatavotības.
Iveta Derkusova: Man jāpiekrīt Tomam. Manuprāt, šobrīd galvenā sajūta ir tā, ka mēs pilnīgi atšķirīgi skatāmies arī uz savas infrastruktūras drošību. Uz to, kas ir drošs un labs risinājums tai pašai krājuma glabāšanai vai glābšanai normālos apstākļos, mēs pilnīgi citādāk skatāmies, izvērtējot dažāda līmeņa krīzes, tostarp militāras krīzes. Tas ir viens. Otrs – mēs droši vien vēl vairāk esam sapratuši, ka šī gatavības stiprināšana, trenēšana un dažādu algoritmu izstrāde ir nepārtraukts process. Situācija mainās tik dinamiski, ka mums reāli nepietiek kapacitātes, mums nepietiek specifisku ekspertu. Mums visiem ir ekspertīze par krājuma glabāšanu un glābšanu (es šeit nerunāju par evakuāciju, bet izpratni par to, kas ir pareiza apiešanās ar krājumu un kādi ir dažādie risinājumi, lai to pasargātu), tā ekspertīze mums ir. Bet mums nav tās ekspertīzes, kas lielā mērā skar komunikācijas komponenti – vismaz es sev esmu noformulējusi, ka mums ir reāla krīze sazobē ar civilo aizsardzību, kas ir visaptverošās aizsardzības komponente un kurā arī ir apjukums un frustrācija (ticu, ka šis apjukums ir pilnīgi vienāds neatkarīgi no tā, vai cilvēks strādā muzejā, veikalā, piena kombinātā – pilnīgi jebkur). Tieši nepietiekama izpratne par savu lomu vai par kanāliem, kādos nāks informācija dažādu vispārējo apdraudējumu gadījumā, ir tā, kas šo frustrāciju rada. Mana sajūta, vismaz personīgi, ir [tāda], ka šobrīd mēs esam stadijā, kurā mums ir jāatrod sasaiste un atbildes uz tiem jautājumiem, kuros vispārējās civilās aizsardzības izpratne saiet kopā ar mūsu profesionālajām spējām un uzdevumiem.
Alma Kaurāte: Pa šiem četriem gadiem ir kļuvis skaidrs, ka gatavība ir kaut kas, kas nekad nav gatavs un kas visu laiku jāturpina celt. Tieši tā ir arī mūsu darbā – visu laiku rodas jauni jautājumi, ko risinām. Es kaut kādā ziņā jūtos ļoti labi, jo man pašai ir izdomāts savs 72 stundu plāns, ja kaut kas notiek. Darbā es zinu, kura ir drošā vieta, kur doties, kad ir brīdinājums. Tas rada šos kopējos apstākļus, lai varētu pievērsties ikdienas darbam.
Ineta Zelča Sīmansone: Par šo mēs vēl varētu parunāt diskusijas gaitā – par muzeja darbinieku kā fizisku personu un muzejnieku kā krājuma glabātāju. Ko mēs katrā situācijā darām un cik mēs esam sagatavojušies.
Agnese Rupenheite: Īsumā, kā jūtos, tīri no profesionālā viedokļa, – ir intensīvi, darbīgi. Jābūt spējai reaģēt uz aktualitātēm. Mēs īstenojam nospraustos plāna uzdevumus, kas mums šobrīd KM ir. Jā, mums nāk jauni izaicinājumi, mēs esam tādās situācijās, par kurām, izstrādājot plānu, pat iepriekš neiedomājāmies, un tieši tādēļ ir ļoti svarīga sazobe ar nozari, ko mēs arī cenšamies īstenot, uzklausot un izstrādājot vadlīnijas. Galvenais ir būt saziņā gan ar nozares pārstāvjiem, gan ar atbildīgajiem dienestiem, kuri mums var dot vislabākos padomus reakcijai ārkārtas situācijās, un būt gataviem. Lai būtu gatavi, tas ir jādara un jāplāno stipri iepriekš, tad tā miera sajūta arī būs, un nebūs panikas un frustrācijas, kad nāk atkal kaut kas jauns. Līdz ar to mūsu mērķis ir radīt sajūtu, ka mēs būsim gatavi, kad būs jābūt gataviem, bet, cerams, ka X stunda nekad nepienāks.
Uldis Jaunzems-Pētersons: Gatavojos diskusijai, un tas, ar ko es gribētu sākt, ir jautājums – ja šodien pulksten 6.00 izsludinātu apdraudējuma situāciju, vai mēs visi, kas šeit atrodamies, tiešām zinātu, kas ir jādara pirmajā stundā, pirmajās 24 stundās un nākamajās trīs dienās? Vai mēs varam apstiprinoši atbildēt – jā, mēs zinām?
Ineta Zelča Sīmansone: Es laikam joprojām nezinu.
Uldis Jaunzems-Pētersons: Es noteikti nevaru atbildēt, jo man nav atbilžu uz jautājumiem gan par juridisko pusi, gan par krājumu un infrastruktūru. Tāpat man nav skaidrs, kas par ko un kā atbild. Muzejā mums ir saraksts ar glābjamām lietām. Viss forši. Joprojām nav atbildes, kā un uz kurieni šo krājumu vest. Kāds vispār ir kopējais civilais plāns? Es varu runāt konkrētās pašvaldības kontekstā. Neviens mūs nav uzrunājis vai aicinājis kaut kur piedalīties. Es, gatavojoties sarunai ar Creative Museum, sazinājos ar pašvaldību un saņēmu atbildi: “Kādi muzeji, kāds kultūras mantojums – mums pirmajā vietā cilvēki, patvertnes!” Es tieši šodien apskatījos pagājušā gada novada pārskatu un uzrakstīju deputātiem vēstuli, kur vispār kopumā atrodas muzejs un izpratne par kultūras mantojumu. Šodienas atziņa – jebkuru infrastruktūru var atjaunot, bet, ja iznīcinās kultūras mantojumu, to atjaunot vairs nevarēs. Tā ir viena no lietām, kas trūkst kopumā gan sabiedrībā, gan politikā, – ka neizprot šo momentu.
Raivis Sīmansons: Ja jautātu mūsu krājuma glabātājam Žaņa Lipkes memoriālā, cik droši mēs jūtamies, viņš atbildētu apstiprinoši. Mēs esam mazs muzejs, bet problemātika ir tieši tā pati. Vēl bez visa šī konteksta, par ko mēs runājam, ir bijušas nopietnas investīcijas infrastruktūrā, kas ir padarījušas absolūti elegantu pieeju pie visiem krājuma priekšmetiem, kuri ir eksponēti, – jaunas vitrīnas, veramas horizontāli, Groglass stikls ar kopīgo ziedojuma akciju Latvijas muzejiem. Tas vedina domāt, ka ir kaut kāds centralizēts veids, kā mēs varam kaut ko uzlabot arī drošu konteineru iepirkumu sistēmā. Tādā ziņā infrastruktūra palīdz. Visi pārējie lielie jautājumi ir atvērti. Runājot par Latgales muzejiem, kur es piedalījos sarunās un kur ar interesi sekojām līdzi katram muzejam pierobežā, ir saprotams, ka pat pašvaldības vadītājs nezinās, ko darīt. Bet, esot LKM, atcerēsimies, ka Latgales partizānu vienība radās pašorganizācijas veidā, tāpēc nebūs tā, ka būs bezpalīdzīga situācija, ja kaut kas notiktu.
Ineta Zelča Sīmansone: Es ceru, ka līdz voluntārismam un pašorganizēšanās formai kā galvenajam glābšanas scenārijam mēs nenonāksim. Jautājums KM pārstāvēm – muzeji pierobežā bieži minēja, ka tad, kad viņi vēršas pie pašvaldības, pašvaldība norāda, ka jāprasa ministrijai, bet ministrija saka, ka par pašvaldību muzejiem ir atbildīgs dibinātājs, tātad pašvaldības. Šis ir viens no konkretizējamiem, ļoti praktiskiem jautājumiem – kas ir atbildīgs? Vai varam mēģināt to šeit nodefinēt? Mēs saprotam, ka katrā pašvaldībā ir civilās aizsardzības speciālists vai departaments lielākā pašvaldībā, kuram būtu jābūt atbildīgam. Bet, runājot ar pašvaldībām, bieži ir jautājums – kas tad ir atbildīgs par muzejiem kā kultūras mantojuma objektiem? Mēģinām ieviest skaidrību. Kurš, kurā brīdī un par ko ir atbildīgs X stundā? Pieņemot, ka mēs līdz galam nezinām arī [to], kas ir X stunda.
Alma Kaurāte: Šeit uzreiz rodas problēma, jo, lai mēs varētu savstarpēji sarunāties un veiksmīgi funkcionēt šajā civilās aizsardzības vidē, mums ir svarīgi runāt vienotā valodā. Līdz ar to ir svarīgi saprast, kāda ir rīcība, kad ārkārtas stāvoklis nav izsludināts, un kāda ir atšķirība, ja ir izsludināts ārkārtas stāvoklis vai ja ir izsludināts izņēmuma stāvoklis. No šīm lietām rīcība būs atkarīga. Mums ir Valsts civilās aizsardzības plāns, kurā ir noteikti atbildīgie gan par gatavošanos, gan reaģēšanu, gan seku novēršanu. Izejot no šī plāna, šāda lapa mums ir arī par kultūras mantojuma aizsardzību krīzes situācijās, kur šī atbildība ir salikta. Jautājumā par atbildību un pārsūtīšanu no viena pie otra – protams, tāda situācija varētu būt, un tas varētu būt aktuāli. Mūsu vēlme ir atrast risinājumu, tāpēc gribētu jautāt – kas ir tas konkrētais jautājums, par kuru ir runa?
Ineta Zelča Sīmansone: Konkrēts jautājums: kurā brīdī muzejs slēdz durvis un saka – viss, mēs evakuējamies? Un kas muzejam to pasaka?
Alma Kaurāte: Tātad, atbilstoši Valsts civilās aizsardzības plānam, ir noteikts, ka lēmumu par gatavošanos evakuācijai pieņem kultūras ministrs. No KM šī informācija nāks vai nu tieši, vai caur Valsts civilās aizsardzības komisiju atkarībā no tā, kādas būs tā brīža iespējas. Par evakuāciju ir tieši tāpat – ir noteikts, ka šo lēmumu pieņem kultūras ministrs. Mēs esam ņēmuši vērā arī pieredzi un zinām, ka, piemēram, Ukrainā par krājuma evakuāciju tika pieņemts likumiskais ietvars, kurā ir noteikts, ka muzeja vadītājs var rīkoties operatīvi, pēc tam informējot atbildīgās iestādes. Es domāju, ka arī mūsu gadījumā, atbilstoši mūsu regulējumam, kamēr nav bijis pieņemts lēmums, kas [to] ierobežo, kas pasaka, ka ir jādara kaut kas konkrēts, muzejs darbojas atbilstoši savam plānam kultūras vērtību aizsardzībai.
Ineta Zelča Sīmansone: Tiktāl mēs saprotam, bet mēs joprojām runājam par to, ko darīt X stundā. X stundā, kad ir sarkanais brīdinājums… Nē?
Alma Kaurāte: Varbūt labāk neminēt “sarkanais brīdinājums”, jo sarkanais brīdinājums ir tas, kas nāk “112 Latvija” aplikācijā, un tas atkal ir kaut kas cits.
Ineta Zelča Sīmansone: Tātad arī es nesaprotu, kurā brīdī X stunda pienāk…
Alma Kaurāte: Atbildtoši sistēmai, kāda mums ir valstī, ja ir nopietns apdraudējums, par to Krīzes vadības centrs informē Ministru kabinetu, kas tālāk pieņem lēmumus. Tad atkarībā no tā ministrijas vai pašvaldības civilās aizsardzības komitejas lemj, ja mēs nonākam pie tā, ka ir jāpieņem lēmumi kā, piemēram, Covid-19 gadījumā, kad bija rīkojums par ārkārtas situāciju, un tad šī informācija ienāk.
Ineta Zelča Sīmansone: Tad vēlreiz detalizētāk – kultūras ministrs paraksta rīkojumu par krājuma evakuāciju, un šī informācija pa kāpnītēm nonāk līdz pašvaldības civilās aizsardzības speciālistam. Tagad modelēju situāciju, kā es to saprotu. Civilās aizsardzības speciālists dod ziņu muzeja direktoram. Tad process ir ieslēdzies un viss notiek. Pareizi sapratu?
Alma Kaurāte: Mēs pieņemam, ka šajā brīdī būs iedarbināts Civilās aizsardzības operacionālais vadības centrs, un tas nozīmē, ka, visdrīzāk, šo lēmumu Kultūras ministrija pieņems, konsultējoties ar savu krīzes grupu, un informācija nonāks gan pie muzejiem tieši no Kultūras ministrijas, gan paralēli pie pašvaldību civilās aizsardzības komisijām, kas tajā brīdī operatīvi rīkosies un varēs sniegt atbalstu.
Ineta Zelča Sīmansone: Kā muzeja direktors – no kā es gaidu informāciju? No kura es sagaidu informāciju un slēdzu muzeju ciet, un muzejs tiek evakuēts?
Alma Kaurāte: Mēs nevaram pateikt, kādi šie draudi būs. Mūsdienās šie draudi lielākoties ir bijuši paredzami. Tie nāk pietiekami lēni, lai varētu lēnām pielāgoties darbībai šo draudu iespējamībai. Bet lēmums būs atkarīgs no situācijas. Var būt gadījums, ja tas ir kaut kas šausmīgi pēkšņs, ka mēs to uzzinām pa radio vai “112 Latvija” aplikācijā. Ja ir pietiekams laiks, tad tā, iespējams, būs vēstule no KM. Bet tas būs atkarīgs no konkrētās situācijas.
Ineta Zelča Sīmansone: Ja tomēr pieņemam, ka tā ir pēkšņa ārkārtas situācija. Es kā muzeja direktors pieņemu vienpersonisku lēmumu krājumu evakuēt, bet, no likuma viedokļa, tas principā ir pret manu līgumu. Ja viss izdodas labi un mēs krājumu izglābjam, es būšu varone, bet, ja krājums iet bojā, man juristi “piešūs” visus iespējamos pantus par to, ka rīcība nav bijusi saskaņota.
Alma Kaurāte: Bet muzejiem taču ir savs plāns par rīcību apdraudējuma situācijā…
Ineta Zelča Sīmansone: Nav laika, notiek ārkārtas situācija…
Alma Kaurāte: Plānam ir jābūt, un šis plāns ir pamats, lai mēs varētu darboties krīzes situācijā un sadarboties, piemēram, ar pašvaldību. Ja pienāk ziņa, ka jāgatavojas evakuācijai, un šajā ziņā var būt noteikts apjoms, muzejam savā pusē ir jāvar pateikt, vai paši var iepakot priekšmetus, cik iepakotie priekšmeti aizņems vietas, cik tie būs smagi un kas ir nepieciešams šo objektu pārvietošanai.
Ineta Zelča Sīmansone: Jā, bet tas atkal ir [jautājums] par procesu. Mēs varam gatavoties kaut vai no šodienas. Bet, ja ir situācija, ka muzejs ir apdraudēts pēkšņi (tika minēts, ka ziņa var pat pienākt pēkšņi pa radio), – nav laika gaidīt! Vai muzeja direktors drīkst pieņemt lēmumu slēgt muzeju un teikt, ka jāevakuē krājums?
Uldis Jaunzems-Pētersons: Es varu precizēt jautājumu. Ja pastāv tiešs apdraudējums konkrētajā brīdī, vai muzeja vadītājs drīkst pieņemt lēmumu par krājuma pārvietošanu bez dibinātāja vai KM saskaņojuma?
Alma Kaurāte: Arī pašlaik taču, ja, piemēram, notiek kāda maza krīze muzejā, ir plīsusi caurule, jūs taču pārvietojat muzeja krājuma priekšmetus…
Uldis Jaunzems-Pētersons: Jā, muzeja robežās. Tas ir cits stāsts.
Alma Kaurāte: Ja muzejam ir norauts jumts, jūs krājumu pārvietosiet nevis muzeja robežās, bet, piemēram, sadarbībā ar pašvaldību uz citu ēku, kur tajā brīdī tas būs iespējams.
Uldis Jaunzems-Pētersons: Jā, joprojām runājam par tādiem forsmažoriem [force majeure], kas ir vētra, plūdi. Tas ir paredzams. Karš nav paredzams, sevišķi pierobežā.
Ineta Zelča Sīmansone: Tas ir konkrēts jautājums – vai ārkārtas situācijā muzeja direktoram ir tiesības pārvietot krājumu bez iepriekšēja saskaņojuma, ja tam nav laika? Iespējams, nepieciešamas kādas izmaiņas, atrunas likumos, lai muzeja direktors jūtas droši, ka viņš ir tas, kurš izlemj, un tas ir likumīgi?
Toms Ķikuts: Es teiktu, ka esi saziņā ar savu dibinātāju. Ir divi varianti: es dibinātājam varu uzdot jautājumu vai es dibinātājam varu teikt “Es darīšu tā”, un tas droši vien būs atkarīgs no situācijas. Ja es saprotu, ka man nav laika uzdot jautājumu, es varu informēt par situāciju, un man tāda iespēja ir – es informēju par situāciju un pārvietoju krājumu. Es pat reālā ārkārtas situācijā par to nešaubītos. Piemēram, reālā pils ugunsgrēka gadījumā vispirms bija rīcība, pēc tam bija saziņa ar KM.
Ineta Zelča Sīmansone: Bet tavs darba līgums tev šādas pilnvaras neparedz…
Toms Ķikuts: Bet es nezinu, kur tas ir ierakstīts, ka ārkārtas situācijā es to nedrīkstu darīt.
Ineta Zelča Sīmansone: Labi. Tas ir bijis konkrēts jautājums no konkrētiem muzejiem.
Toms Ķikuts: Es nezinu. Man jāpārlasa darba līgums. Bet nedomāju, ka es kaut kādā veidā šādā situācijā esmu ierobežots. Manā uztverē, sadarbība ir tā, ka es meklēju atbalstu (mana tiešā priekšniecība ir KM) vai saskaņoju šo ar KM. Ja nav šādas iespējas, es rīkojos pēc mūsu muzeja plāna. Ja es saprotu, ka evakuācija ir vienīgais risinājums, tad tā ir vai nu drošā telpa, vai evakuācija… nu labi, neatklāšu lokāciju. Jautājums, ko Alma, šķiet, mēģināja formulēt, ir par to, ka krīzes situācijas pakāpes un pēkšņums varētu būt diezgan dažāds. Var būt situācijas, kurās man neviens nepaspēj dot nekādu rīkojumu, un tad es kā direktors nemaz nešaubītos, ka man jāpieņem lēmums.
Ineta Zelča Sīmansone: Šis bija jautājums par šādu krīzes brīdi, kad nepaspēj saņemt rīkojumu. Protams, ja ir laiks, cerams, visi zina, kā jārīkojas pēc plāna.
Toms Ķikuts: Mērijai Grīnbergai arī nebija instrukcijas.
Ineta Zelča Sīmansone: Un cik mums ir tādu Mēriju Grīnbergu…
Toms Ķikuts: Viņa sāka ar instrukciju, bet reālā situācija izvērtās pilnīgi citādi. Viņai bija komanda, viņai bija komandējuma rīkojums. Viss sākās vienā veidā, beidzās pilnīgi citā veidā, un visa tā pusotra gada garumā pārējos visus lēmumus pieņēma viņa. Viņa nevarēja gaidīt nekādas instrukcijas.
Uldis Jaunzems-Pētersons: Jā, bet tā atšķirība ir starp valsts muzejiem un pašvaldību muzejiem. Pašvaldību muzeju gadījumā vēl ir Pašvaldību likums un vesela virkne pašvaldību noteikumu. Valsts muzejiem tādā ziņā ir vienkāršāk – jums [ir] Muzeju likums, un viss kārtībā. Mums pašvaldība Pašvaldību likumu liek augstāk par jebko citu. Mēs joprojām neesam ne aicināti uz sarunām, ne informēti par to, kā mums būtu jārīkojas jebkādā situācijā. Tas, ka mēs paši esam strādājuši pie sava plāna, ir cits stāsts. Tā ir atšķirība – valsts un pašvaldība –, un to ļoti bieži ignorē.
Agnese Rupenheite: Protams, ir saprotams uztraukums, īpaši pierobežā, Latgalē. Mēs esam saņēmuši jautājumus gan no iestādēm, gan no pasākumu rīkotājiem, uz kuriem mēs arī nesen operatīvi reaģējām un izstrādājām vadlīnijas. Bet mūsu mērķis, skatoties no ministrijas puses, nav gaidīt X stundu, mūsu mērķis ir sagatavoties. Mēs šajā ziņā esam nedaudz labvēlīgākā situācijā nekā Ukrainā, mums ir laiks, un mēs varam no viņiem daudz mācīties. Arī atsevišķas institūcijas ir kontaktējušās ar ukraiņu kolēģiem, ir apmeklētas iestādes, mēs esam jautājuši konkrētus jautājumus – kā ir darīts tas, kā ir darīts šis, vai labāk evakuēt, vai labāk glabāt uz vietas. Dažādas iestādes Ukrainai ir sūtījušas iepakojumus. Un tieši tādēļ, mazliet pakāpjoties atpakaļ, ir šis uzdevums par plāniem, t. i., izstrādāt plānu, kurā ir ietverti algoritmi jeb rīcības secība pie dažādām situācijām. Pie situācijas, kad ir plīsusi caurule, pie situācijas, kad ir ugunsgrēks vai vētra. Iestādei, īpašniekam ir jāzina, ko darīt. Klāt vēl nāk mācības, lai zinātu, ko darīt, nevis tajā brīdī sāktu tikai domāt, ko darīt. Tāpat [tas] ietver arī citus darbības variantus, ja nāk šie paziņojumi, šūnapraide – vai aizslēgt, vai nelaist cilvēkus ārā, vai visus pārvirzīt uz drošo telpu. Šie ir jautājumi. Vēl, es piebildīšu, svarīgi ir tas, lai šie plāni būtu izrunāti un saskaņoti arī ar pašvaldību atbildīgajiem dienestiem. Tas ir uzdevums, ko izdarīt, lai būtu šī sazobe, lai pašvaldības zina, ka muzejam ir šāds plāns, un ir zināms, kurā brīdī muzeja vadītājs vērsīsies pašvaldībā pēc palīdzības, kādu palīdzību viņiem vajadzētu sniegt un ar ko muzeji var rēķināties. Tas ir tas darbiņš, kas pašiem muzeju vadītājiem ir jāizdara.
Ineta Zelča Sīmansone: Atbildot uz to, ko Agnese tikko teica, es tikai minēšu divus precizējošus aspektus. Viens ir tas, ka mums jāatceras, ka mēs runājam par dažāda lieluma muzejiem – gan nacionālas nozīmes lielajiem muzejiem, gan lieliem reģionu muzejiem, piemēram, Rotko muzejs, kuram ir liela pieredze drošības un apdrošināšanas jautājumu risināšanā, gan maziem un pavisam maziem pašvaldību un privātiem muzejiem, kuriem visa šī situācija ir jauna un jāsaprot visas atbildības sfēras. Ir svarīgi, kurš par viņiem kurā brīdī atbild. Un ko muzejiem atbildēt savām pašvaldībām, kad tiek teikts: “Bet valsts (KM) taču akreditē muzejus, un tiek runāts par nacionālo muzeja krājumu, tad, iespējams, valstij ir jāuzņemas papildu finansējuma atbalsts muzejiem vismaz krājuma glābšanai, glabāšanai ārkārtas situācijās?” Un otra lieta. Ir neskaidrs jautājums – kas ir šie nacionālas nozīmes 100 priekšmeti un kad tos evakuēs? Vai valsts tos evakuēs un glābs? Šeit, iespējams, ir izveidojusies neliela komunikācijas kļūme. Vairāki muzeji sākotnēji sapratuši, ka šos 100 priekšmetus glābs valsts. Vai varam ieviest skaidrību par šiem 100 vai mazāk priekšmetiem, ar kuriem katram muzejam ir lūgts sastādīt sarakstu? Muzejiem pašiem ir jāapzinās, kur un kā šos sarakstā iekļautos priekšmetus glābt, vai ne?
Alma Kaurāte: Es gribētu sākt ar to, ka, kā Noteikumos par Nacionālo muzeju krājumu ir noteikts, muzejiem ir jābūt šim prioritāri glābjamo priekšmetu sarakstam, paredzot darbības ar tiem. Metodiskais materiāls par šo sarakstu gatavošanu jeb atgādinājums, ka šiem sarakstiem ir jābūt gataviem, būtībā ir stāsts par vispārējo sagatavotību, kad ir svarīgi, lai muzeja plāns darbotos, lai katram muzejam ir skaidrs, kas tam ir visvērtīgākais un prioritāri glābjamais. Arī brīdī, kad mēs muzejiem rakstījām vēstuli, mēs minējām, ka notiek darbs un būs atsevišķs nacionālo vērtību saraksts. Bet tas ir atsevišķs jautājums.
Ineta Zelča Sīmansone: Redzi, iespējams, šeit arī radies tas pārpratums komunikācijā, un muzeji to ir sapratuši nedaudz citādāk. Ir skaidrs, ka daudzi muzeji ir sapratuši, ka tas ir viens un tas pats.
Toms Ķikuts: Tādā gadījumā tas ir pārpratums.
Alma Kaurāte: Tad es ceru, ka šobrīd to esam atrisinājuši.
Ineta Zelča Sīmansone: Tikai vēlreiz precizējam – par saviem atlasītajiem prioritārajiem priekšmetiem paši muzeji un pašvaldības vienojas, kā nodrošināt šiem priekšmetiem saglabāšanu, [tos] sapako, saliek drošos konteineros (kuru lielākajai daļai nav, bet tas būs viens no nākamajiem šīs diskusijas jautājumiem) un paši izlemj brīdi, kad un kur glābt?
Alma Kaurāte: Es gribētu uzsvērt, ka šie priekšmetu saraksti, kas ir prioritātes, pārsvarā ir vērtību jautājums. Tas nozīmē, ka muzeji zina, kas ir vērtīgākie priekšmeti…
Ineta Zelča Sīmansone: Jā, to mēs zinām…
Alma Kaurāte: Var jau būt, ka tas ir priekšmets, par kura saglabāšanu ir jādomā vairāk uz vietas.
Ineta Zelča Sīmansone: Jā. Arī par to muzeji ir domājuši – ar to viss ir kārtībā. Dažiem maziem muzejiem šajā sarakstā vispār ir viens vai daži priekšmeti, kurus vajadzības gadījumā jāevakuē. Ir muzeji, kuriem šajā sarakstā ir krājuma priekšmeti, kuri nav viegli pārvietojami. Ar to viss ir skaidrs. Jautājums bija par šo prioritāšu sarakstu muzejos un to sarakstu, ko valsts gatavo. Ja tas nav noslēpums, ja tas nav tikai krīzes darba grupas iekšējais jautājums, ieskicējiet, lūdzu, kāds ir tas nacionālais saraksts ar vērtībām un kas tiktu glābts?
Alma Kaurāte: Šajā gadījumā tas ir neliels priekšmetu apjoms, kas ir cieši saistīts ar valsts nepārtrauktību. Šobrīd mēs runājam par vienu konkrētu apdraudējumu, kas būtu militārs apdraudējums. Ir jāatgriežas pie tā, ka Valsts civilās aizsardzības plānam ir pielikums par to, kas notiek militāra apdraudējuma gadījumā. Tas nav publiski pieejams, un katrai pašvaldībai civilās aizsardzības plānam arī ir šāds pielikums tieši par to, kas notiek militāra apdraudējuma gadījumā. Tāpēc tad, kad katrs muzejs, īpaši, ja tas ir pašvaldības muzejs, izstrādā savu rīcības plānu arī militāram gadījumam, ir ļoti svarīgi, ka tas notiek saziņā ar pašvaldības speciālistiem.
Ineta Zelča Sīmansone: To mēs jau sapratām. Bet mans jautājums bija par tā saukto valsts sarakstu. Pēc kādiem kritērijiem un kas ir tie muzeji, no kuriem šie priekšmeti sarakstam tiek atlasīti? Varbūt drīkst uzzināt, kuri ir tie muzeji un kas ir tie eksperti, kuri nosaka, kas būs šajā sarakstā? Nav taču tāda slepena plāna 100 priekšmetiem? Vai vismaz muzeji, kuros šie potenciāli glābjamie priekšmeti ir, to zina?
Alma Kaurāte: Mums pašlaik atbilstoši plānam ir uzdevums tikt pie šī nacionālā prioritāšu saraksta…
Ineta Zelča Sīmansone: Tātad tā vēl nav?!
Alma Kaurāte: Tas jautājums ir procesā. Mēs esam apzinājuši citu valstu pieredzi un esam uzsākuši darbu, lai to darītu.
Ineta Zelča Sīmansone: To dara krīzes darba grupa?
Alma Kaurāte: Tas tiks izstrādāts pēc metodes, kāda būs nolemta krīzes darba grupā.
Ineta Zelča Sīmansone: Tātad plāna vēl nav! Iveta, kā tu redzi LMP lomu visā šajā (kā mēs noskaidrojām) neskaidrās komunikācijas situācijā? Iespējams, mēs visi darām labāko, bet kaut kur tā komunikācija ir aizķērusies.
Iveta Derkusova: Šajā gadījumā man tomēr jāatgādina, ka LMP funkcijas ir sniegt ekspertu konsultācijas Kultūras ministrijai. Līdz ar to šajā jautājumā mums faktiski visu laiku ir ļoti cieša sadarbība, arī Valsts krīzes grupas izveidē un visās darba grupās, kas notiek. Papildinot Almas teikto – vairākās lietās mēs vēl esam procesā. Ar kritēriju izstrādi, esam steigušies arī pilnveidot vadlīnijas un pēc iespējas muzejiem izsūtīt. Tas darbs notiek. Vai mēs ejam pietiekami ātri, vai mēs ejam atšķirīgā prioritāšu soļu secībā? Tā, iespējams, no pašvaldību muzeju skatījuma izskatās, ka mēs ejam atšķirīgā soļu secībā, nekā tas ir KM dibinātajiem muzejiem. Bet ir skaidrs, ka, ejot cauri šiem kritērijiem, pakāpeniski virzoties un skaidri noformulējot, mēs varam informāciju sniegt plašāk. Es varu piekrist tam, ka mēs iepaliekam [pret to], ja mēs daudz intensīvāk daudzus gadus atpakaļ būtu gājuši ar šiem soļiem. Bet tas ir līdzīgi kā ar tehnoloģijām – tie, kas ļoti steidzas ieviest tehnoloģijas, ātri attopas, ka strādā ar veciem aparātiem. Varbūt situācija, kurā mēs esam, kaut kādā veidā palīdz skaidrāk apzināties tos soļus, kas ir jāizdara, un jautājumus, uz kuriem jāatbild. Es varu tikai atbildēt, ka LMP visu laiku ir cieši klāt un vienmēr deleģē savus ekspertus darba grupās. Mēs tur esam, bet ir jāsaprot, ka, runājot gan par informācijas izsūtīšanu, īpaši tās, kas ir ministrijas apstiprinātas vadlīnijas, gan par izstrādāto valsts plānu kultūras mantojuma aizsardzībai, kas ir kopējās civilās aizsardzības sistēmā, LMP nevar iet ārpus savām funkcijām, jo ir loģiski informācijas izplatīšanas kanāli. Redzam, ka ir kaut kur pārrāvums starp pašvaldībām… Ir ļoti bīstami, ja katrs, kurš jūt, ka viņam ir kaut kādi padomi, tos sāks arī visiem izsūtīt. Līdz ar to LMP nav tik redzama, jo šī nav mūsu funkcija. Mūsu funkcija ir konsultēt, mēs arī attiecīgi iesaistāmies un sniedzam savu ekspertīzi no profesionālā viedokļa, kas veicina to, lai pareiziem soļiem ejam uz priekšu.
Es gribu vēl vienu ļoti būtisku lietu pateikt, papildinot Almu, – tā ir par valodu, kurā mēs sarunājamies. Ir ārkārtīgi būtiski nejaukt jēdzienus, jo mēs tos nepārtraukti šeit jaucam. Kultūras mantojuma evakuācija būs evakuācijas plāna daļa. Tajā brīdī, kad valstī tiks noteikts viens vai cits stāvoklis, kas iedarbinās mehānismu no galvenās krīzes vadības uz lokālajām civilās aizsardzības pārvaldēm, kad būs jau paziņojumi par to, ka konkrēti reģioni tiek evakuēti vienā vai citā veidā, lokālās kultūras iestādes attiecīgi pieņems lēmumu – [krājums] paliek tur, kur ir, un kaut kur noslēpts vai kopējās evakuācijas ietvaros notiek arī kultūras vērtību evakuācija. Mēs esam [to] iniciējuši dažādos formātos, mēs runājam ļoti daudz (es tai skaitā) ar dažādiem lēmumu pieņēmējiem – cik būtiski kultūras mantojumam pie vieniem vai otriem nosacījumiem ir [tas], ka tieši iestāžu vadītāji būtu ieslēgti agrīnās brīdināšanas ķēdēs. Tostarp – kad vēl nav oficiāli pieņemti lēmumi. Ir jāsaprot, ka kultūras mantojumu mēs varam izglābt tikai tad (ja ir militārs apdraudējums), ja mums ir preventīva informācija. Es gribētu uzsvērt, ka šobrīd mēs jaucam rīcību – mēs tomēr esam miera apstākļos. Jā, ir dronu apdraudējumi, bet mēs šobrīd esam situācijā, kur ir stāsts par rīcību miera laika apstākļos. Atnāk paziņojums šunapraidē, bet tas šajā brīdī neprasa krājuma evakuāciju.
Ineta Zelča Sīmansone: Jā, bet jautājums tomēr bija par gatavību krīzes situācijā. Es domāju, ka mēs nejaucam. Varbūt jaucam, bet visi vienkārši ir apjukuši, un neparedzētās situācijās, kad šo jautājumu ir tik daudz un liekas, ka mēs šeit mētājamies no jautājuma uz jautājumu, mēģinot ātri uz visiem kaut kā atbildēt, parādās arvien jauni un jauni jautājumi. Es domāju, ka tas ir drīzāk apjukums. Ja mēs šeit sēžam un mierīgi visu izrunājam, visiem viss ir skaidrs, kā mēs pa ķēdīti gaidām rīkojumu, bet tajā brīdī, kad tā apraide skan un, piemēram, Latgales Kultūrvēstures muzejā ir iesprūdusi pie oranžā brīdinājuma grupa ar bērnudārzniekiem…
Raivis Sīmansons: Un ievērojot divu sienu principu…
Ineta Zelča Sīmansone: …jau šāda situācija izraisa paniku. Tāpēc es teiktu, ka ir neskaidri mētāties ar jautājumu bumbiņu, bet mēs esam apjukuši, un katru no šīm situācijām ir jāmēģina mierīgi izpreparēt – kas tad notiek – un pēc iespējas skaidrāk šīs atbildes uz jau esošajiem jautājumiem sniegt.
Par LMP es vēl gribētu prasīt – viens ir tas, ka jūs varat muzejus informēt par aktualitātēm, bet cik bieži pie jums vēršas ar jautājumiem paši muzeji, īpaši reģionu muzeju pārstāvji? Muzeju padomē ir pa vienam pārstāvim no katra reģiona un arī Pašvaldību savienības pārstāvis. Vai pašvaldību muzeji kādus signālus vai jautājumus LMP sūta? Nav jau tā, ka komunikācijai būtu jābūt vienvirziena.
Iveta Derkusova: Ja mēs runājam par šo pēdējo vēstuli [8. jūnija Latgales plānošanas reģiona akreditēto muzeju vēstule LMP un KM ABM nodaļai saistībā ar kritisku un strauji saasinājušos situāciju, kas apdraud Latgales kultūras mantojuma iestāžu darbību un turpmāko attīstību], kas bija no Latgales muzejiem…
Ineta Zelča Sīmansone: Nē, to neskaitām.
Iveta Derkusova: Ja to neskaitām, tad attiecībā uz šo jautājumu, par ko šodien runājam, – nē. Tieša signāla nav bijis, bet vienlaicīgi LMP arī akreditācijas procesā un regulāri tiekoties ar muzejiem attiecīgās aktualitātes pārrunā. Nav jau būtiski, kura institūcija izsūta šīs vadlīnijas. Šobrīd vadlīnijas un citus ieteikumus izsūta KM, bet ir jau arī jāuzdod jautājumi, ja kaut kāda saņemtā informācija ir neskaidra. Tas, ko es varu pilnīgi droši apgalvot, – es neatceros tādu gadījumu, kad Muzeju padomei būtu uzdots jautājums un uz to nebūtu atbildēts. Ja kādam, saņemot informāciju, paliek neskaidrības, mēs [to] nevaram uzminēt. Pareizi būtu gan uzdot jautājumus savai pašvaldībai, gan uzdot jautājumus ministrijai, varbūt vēl kādiem ekspertiem. Un brīnišķīgs formāts ir vēršanās pēc kādas metodiskās palīdzības. Ja mēs runājam par vērtības noteikšanas vai deponēšanas jautājumiem, katrs muzejs ir individuāls. Ja man ir jautājums, es taču zinu, ka šim kolēģim ir ekspertīze šinī jomā, citam – citā jomā, un man vajag padomu.
Ineta Zelča Sīmansone: Ja savukārt kādas pašvaldības vadītājs saka: “Es īsti nezinu, ko ar tiem muzejiem, kultūras mantojumu darīt”, muzejiem der prasīt palīdzību un padomu KM vai LMP? Ir bijušas situācijas, kad pašvaldībās saka: “Mums likās, ka tas ir KM pienākums.”
Iveta Derkusova: Šis ir ļoti plašs jautājums. Bet no novērojumiem, strādājot LMP, es gribētu teikt, ka pašvaldības ir ļoti dažādas. Pašvaldībām ir ļoti dažāda izpratne un hierarhija, kur tās sava novada pārvaldībā pēc nozīmīguma liek kultūru. Atkarībā no tā ir arī tā ķēde. Mums ir arī brīnišķīgi sadarbības piemēri, kur muzeji ir piedzīvojuši mācības, ir integrēti visos iespējamajos pašvaldības civilās aizsardzības plānos un viņiem vispār nav šādu jautājumu. Mums LMP ir Pašvaldību savienības pārstāve, un es domāju, ka atbilde vienmēr ir tāda, ka ir jāsarunājas. Ja tiešā komunikācija starp muzeju un pašvaldību nestrādā un nav nekādas iespējas pārliecināt pašvaldību par to, ka kultūras mantojums ir jāņem vērā civilās aizsardzības plānā, tad acīmredzot konkrētajiem muzejiem ir jāvēršas ministrijā pēc palīdzības. Es atgādināšu, ka Noteikumos par Nacionālo muzeju krājumu krājuma glabātājam ir iedotas tiesības un pat pienākums situācijā, kad viņš tiešā veidā lokāli nevar panākt risinājumu kaut kādam, viņaprāt, apdraudējumam, viņš var vērsties KM, neraugoties, vai viņš ir muzeja direktors vai kādā citā amatā. Tātad katram ir tiesības uzdot jautājumus, bet tās tiesības vajag arī izmantot.
Ineta Zelča Sīmansone: Vēl viens nozīmīgs jautājums (bet mēģiniet atbildēt īsi) ir par iespējamo papildfinansējumu muzejiem. Tas arī tāds “karsts kartupelis”, īpaši pašvaldību muzejiem. Ir skaidrs, ka pašvaldībai kā dibinātājam ir jāuzņemas finansiālie jautājumi attiecībā uz papildfinansējuma piešķiršanu. Bet vai tiek apsvērts, ka ārkārtas situācijā, krīzes situācijā kāda papildu finansiāla palīdzība pašvaldību muzejiem varētu būt no valsts, īpaši pierobežā? Piemēram, palīdzot nodrošināt ugunsdrošās kastes, konteinerus. Mēs zinām, ka LKM ir teicis, ka labprāt dalītos ar informāciju par savu pieredzi, šādus konteinerus meklējot un iepērkot. Tas nav izdarāms atsevišķi katram mazam pašvaldības muzejam, un šeit nav runa tikai par pierobežas muzejiem, bet katru mazāku pašvaldības muzeju visā Latvijā, protams, īpaši pierobežā. Vai tas varētu būt kāds vienots kopējs iepirkums, apzinot muzeju situāciju un vajadzības? Muzeji ir gatavi apzināt un informēt par lielumu un skaitu šādiem konteineriem. Tāpat jautājums par papildu finansējumu muzeju mācībām krīzes plāna izstrādē un testēšanā. Vidzemes muzeji ir uzsvēruši lielo pienesumu sagatavošanā, ko deva Vidzemes muzeju kopējā mācību programma, kas notika 2025. gada novembrī un decembrī. Tajā pieci muzeji izgāja mācības un jūtas salīdzinoši droši, ir notestējuši, pārbaudījuši, uzlabojuši savus krīzes plānus un iesaka to citu reģionu muzejiem. Jāapzinās, ka tas ir dārgs process. Iespējams, reģionos to ārkārtas situācijā varētu nodrošināt no kādiem ārkārtas budžetiem?
Agnese Rupenheite: Runājot par resursiem, tas vienmēr ir ļoti būtisks jautājums, un KM to arī virza dažādos formātos, pozicionējot kultūru kā drošības pamatu un garantu un [runājot par] noturību, kas ir balstīta kultūrā. Līdz ar to par resursiem un finansiālo atbalstu mēs esam iestājušies vienmēr. Jautājums – kādas katram ir tās vajadzības? Tās vajadzības ir diezgan dažādas katram muzejam, un tas atkal ir jautājums par sagatavotību un apzināšanu – kas jau ir, kādus resursus vajag, kuras tieši kastes vajag, vai tieši tās vajag, vairāk vai mazāk?
Ineta Zelča Sīmansone: Mēs zinām pilnīgi precīzi, kas ir nepieciešams 14 Latgales muzejiem. Viņiem KM jāiesniedz vajadzību saraksts?
Agnese Rupenheite: To informāciju var apkopot. No KM puses arī regulāri tiek apkopota informācija par vajadzībām. Ja, piemēram, runājam par mācībām, arī tās regulāri notiek. Gan ietveram kopējās mācības, gan turpmākajos projektos, kas ir ārvalstu finanšu instrumentos, esam iekļāvuši aktivitātes, kas ir atsevišķos reģionālajos pilotobjektos, kur ir risku plānu izstrāde, testēšana un mācības atsevišķiem pārstāvjiem, kas šo informāciju pēc tam nodod tālāk. Tas ir ietverts, bet protams, tas ir uz nākamajiem periodiem.
Ineta Zelča Sīmansone: Par mācībām bija ļoti konkrēts piemērs, kur ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu un pašu muzeju līdzfinansējumu Vidzemes muzeji izgāja mācību programmu. Maziem muzejiem tas, protams, ir diezgan padārgs process, tie bija pāri par 1000 eiro no katra muzeja un vēl VKKF atbalsts. Pieci muzeji izgāja šādas intensīvas mācības, bet tās būtu noderīgas visiem Latvijas muzejiem, iespējams, pa reģioniem, īpaši ņemot vērā aktuālo drošības situāciju. Šāds konkrēts, jau izmēģināts mācību modulis.
Alma Kaurāte: Vidzemes muzeju iniciatīva ir bijusi ļoti atbalstāma. Tas atbilst arī tam, uz ko mēs esam aicinājuši arī iepriekš, piemēram, muzeju direktoru sanāksmēs skatoties uz Vācijas piemēru – viņi aicina strādāt reģionāli, domājot par krīzes plāniem, sadarboties kultūras institūcijām savā starpā, piemēram, domāt, kā muzejs var palīdzēt bibliotēkai un otrādi, ja šāda krīzes situācija notiek. Tad ir svarīgi, ka, uz vietas strādājot, ir skaidrs, kāda ir mācību vajadzība.
Ineta Zelča Sīmansone: Šobrīd tā vajadzība ir skaidra. To pašu Vidzemē aprobēto moduli izmantot arī citiem muzejiem.
Raivis Sīmansons: Naudu vajag.
Ineta Zelča Sīmansone: Jā, naudu vajag. Ir tāda iespēja?
Raivis Sīmansons: Vai arī kastēm?
Ineta Zelča Sīmansone: Es domāju, ka ātros jautājumus mēs esam “izšāvuši”. Tā ir nauda ļoti konkrētiem mērķiem. Kastēm (ne tikai Latgales un pierobežas muzejiem) – Latgale būtu gatava iet pilotprojektā un apzināt visas savas vajadzības, šobrīd precizējami tikai kastu lielumi. Un otrs [mērķis] – mācības. Tas ir par naudu. Protams, runājot par naudu, šeit nepieminējām, ka visu muzeju kolēģi par tām pašām algām šībrīža apstākļos strādā pastiprinātā režīmā ar papildu pienākumiem. Piemēram, kad mēs uzdodam jautājumu: “Vai jūs digitalizējat ātrāk krājumu, atbildot uz šiem drošības izaicinājumiem?”, daži saka, ka jā, un tas, saprotams, notiek uz entuziasma pamata. Nav jau muzejiem tam papildu resursu – ne finansiālu, ne cilvēkresursu, lai uzliktu papildu pienākumus vai motivētu esošos [darbiniekus]. Ir arī papildu pienākumi šo krīzes plānu īstenošanā.
Šodien mēs daudzmaz noskaidrojām, kas par ko ir atbildīgs, kam pie kura ir jāvēršas, ko mēs gaidām no pašvaldības un ko no KM. Noslēdzot – kuri jums katram pēc šīs diskusijas izgaismojās kā divi svarīgākie, tālāk virzāmie jautājumi, uz kuriem, iespējams, neatbildējāt, bet gaidījāt, ka tiks jautāts. Varbūt kāds papildu komentārs pēc šīs stundu un 15 minūtes garās sarunas.
Alma Kaurāte: Es varbūt iesākšu ar to, kas man jau bija prātā. Domājot par finansējuma iespējamību, ir skaidrs, ka vajadzības ir lielākas nekā pieejamais finansējums. Mums ir jāplāno labākais, ko varam ar esošajiem resursiem. Piemēram, starptautiskas organizācijas, kuras vērtē riskus, ir apzinājušas, ka nākotnē ir paredzams arvien vairāk krīzes situāciju un, lai no tām atgūtos, ir vajadzīgs arvien vairāk līdzekļu. Visdrīzāk, kultūras mantojuma sektors, domājot globāli (un to ir secinājušas starptautiskas organizācijas), nevar cerēt uz to, ka būtiski palielināsies pieejamais finansējuma apjoms. Kā kultūras mantojuma institūcijām izdzīvot – kultūras mantojuma speciālisti saskata vajadzību atrast ceļu pie sākotnējās kultūras mantojuma saglabāšanas, kura tomēr bieži ir sabiedrības veicināta iniciatīva.
Ineta Zelča Sīmansone: Šeit mēs joprojām runājam par lēnu, miera apstākļiem atbilstošu gatavošanos, kuru mēs jau varējām darīt četru gadu laikā, bet ar ārējo apdraudējumu. Es esmu praktiķis un runāju par to, ko mēs šodien, pašlaik, ātri un praktiski varam darīt. Nav laika lēnām gatavoties. Mēs varam kaut ko plānot nākamā gada budžetā, bet jautājums – ko mēs šobrīd esošajā situācijā varam darīt? Divus mēnešus Latgales muzeji tiek “terorizēti” ar šīm gaisa trauksmēm. Viņiem vajag šīs kastes tagad!
Toms Ķikuts: Es pateikšu to, ko es teicu pēdējā LMP sēdē [11. jūnijā] Latgales muzeju vēstules sakarā un atgriežoties pie Ivetas teiktā. Man liekas, ka ir ļoti būtiski, ka šī vēstule bija. Mēs varam daudz komentēt saturiskos akcentus, bet tas, ka nāk iniciatīva no LMP reģionālajiem muzeju pārstāvjiem, ir ārkārtīgi būtiski, jo tas jau ir tas mehānisms, kas īstenībā ir visloģiskākais un uz kura balstoties mēs kā padome varam lūgt KM darīt vai rosināt to, to un to. Mans ierosinājums bija tāds (to es šeit varu arī atkārtot), ka visauglīgākais būtu pēc iespējas [drīz] KM un krīzes grupai pabeigt vadlīnijas rīcībai militāra apdraudējuma gadījumā. Es zinu, ka tās top. Es tās esmu redzējis melnraksta stadijā, un man šķiet, ka tās ieviesīs skaidrību dažos jautājumos. Otrs punkts – brīdī, kad tiek sūtītas muzejiem šīs krīzes grupas izstrādātās vadlīnijas militāra apdraudējuma gadījumā, pielikt klāt pamatpunktus vai aicinājumu par materiālo rezervju gatavošanu, piemēram, par šīm kastēm. Vai tā ir anketa, vai kādā citā veidā, mēģinot apkopot muzeju vajadzības. Negarantējot, ka tūlīt tam būs nauda, bet vismaz mēģinot aptvert, kāds ir tas mērogs, ko muzeji gaida. Es tikai šīm kastēm vēl pievienotu vienkāršākus pārvietošanas līdzekļus, vienkāršākas kastes. Es varu piedāvāt, ka mēs aizsūtām [informāciju], kur mēs bez īpaši drošām kastēm plānojam drošā telpā un kā iepakot. Varbūt šāda kolēģu aptaujāšana ir nepieciešama, lai reizē uzzinātu muzeju vajadzības un reizē pamudinātu padomāt praktiski tos, kas tik tālu nav tikuši.
Ineta Zelča Sīmansone: Tu iesaki nevis proaktīvi rīkoties un jau tādu sarakstu izveidot, bet joprojām gaidīt vadlīnijas?
Toms Ķikuts: Nē, varbūt KM jāuzdod jautājumi par to, kas būtu nepieciešams praktiskai sagatavotībai.
Ineta Zelča Sīmansone: Bet joprojām gaidām no ministrijas šo jautājumu?
Toms Ķikuts: Es teiktu tā, ka KM vēstulē kopā ar vadlīnijām rīcībai militāra apdraudējuma gadījumā (kad tās ir gatavas) uzdod šos jautājumus…
Ineta Zelča Sīmansone: Pieņemot, ka tās drīz būs gatavas…
Toms Ķikuts: Tā bija mana cerība. Es zinu, ka kolēģiem tikai daži jautājumi jāatrisina.
Iveta Derkusova: Tikai viens precizējums. Runa ir par to, ka, sūtot vadlīnijas, kuras patiešām ir augstā gatavības pakāpē (domāju, ka tas ir nedēļu jautājums, kad tās tiks pabeigtas izsūtīšanai), ir jāpieliek pavadinformācijai daži šie jautājumi, uz kuriem mēs varam atbildēt vai iedot indikācijas par komunikācijas kanāliem un lietu secību, lai to apjukuma daļu, ko varam, noņemtu vai vismaz iedrošinātu uzdot jautājumus, norādot, kam un kādā virzienā. Es patiešām nedaudz gribu dekonstruēt mītu par vienīgajām pareizajām kastēm. Tas šobrīd jau ir kļuvis, es atvainojos, bīstami. Jo, ja mēs uzskatām, ka neko nevar darīt tāpēc, ka nav noteikta drošības līmeņa aprīkojuma, tā nav taisnība. Ir jāsaprot, ka šīm kastēm ir noteikta funkcija – ugunsdrošība, triecienizturība – un tajās liekam priekšmetus ar domu, ka kastes slēpjam un, es atvainojos, ja māja sagrūst, tā kaste paliek. Ja mēs gādājam aprīkojumu, ko eventuāli ņemt līdzi evakuācijā vai pārvietot uz kādu drošāku vietu, vai mums tiešām vajag kasti par 4000 eiro katram muzejam? Atbilde – nē.
Agnese Rupenheite: Atsaucoties uz komunikāciju – jā, komunikācija un saziņa ir ārkārtīgi svarīga, arī informācijas iegūšanā par visām vajadzībām, bažām un jautājumiem. Mums ministrijā tas ir ļoti būtiski, un, saņemot visus šos signālus, tiek precizētas vadlīnijas, instrukcijas. Tā tas notika arī ar pasākumu organizēšanas vadlīnijām, kuras jau bija izstrādātas, bet vēl nāca konstruktīvi, labi ierosinājumi – mēs tos ātri iestrādājām, un tad tās tika izplatītas. Papildinot Ivetas teikto – vajag uzdot jautājumus, kā tad tās [vadlīnijas] piemērot. Varbūt kaut kas nav tik skaidri saprotams, bet tad runājam par to! Manuprāt, no ministrijas nekad nav liegta atbilde vai kāds skaidrojums. Tāpat ir reģionālās tikšanās, kuras tiek organizētas ar mērķi apmainīties ar informāciju. Nav ne jābaidās, ne jākaunas – nav muļķīgu jautājumu. Mēs esam tādā situācijā, kādā esam. Tāpēc mēs cenšamies sniegt metodisko atbalstu un radīt šīs vispārīgās vadlīnijas, kuras tālāk piemērot katram individuāli – par resursiem, kas ir nepieciešami, par algoritmiem, kurus izstrādāt, par sadarbību ar pašvaldībām. Varbūt jāpajautā kaimiņu muzejam, kā viņi strādā ar pašvaldībām. Esmu dzirdējusi daudz labu piemēru, kuros muzejiem ir laba sadarbība ar pašvaldībām. Der pajautāt – kā jūs nonākat līdz tam, kā jūs sadzirdat viņus? Šajā kontekstā mēs arī no ministrijas puses dažādās platformās vienmēr esam gan aicinājuši, gan uzstājuši, ka pašvaldību attīstības stratēģijās kultūras mantojums tiek ietverts gan kā resurss, gan kā tautsaimniecības ieguldījums, gan kā cilvēku labklājības un kultūras vērtību resurss. Līdz ar to izrietēs pašvaldības skatījums – kur šī interese un kur veiksmīgākā sadarbība, kas ir ļoti būtiski resursu piesaistei. To mēs esam ievērojoši arī dažādu starptautisku fondu apguvē, kur šis ir viens no būtiskiem kritērijiem, kas tiek ņemts vērā. Mēs to vienmēr esam novērtējuši.
Iveta Derkusova: Es vēl piebildīšu vienu teikumu pie tā sava asā izteiciena par kastēm. Jebkurā gadījumā, ir skaidrs, ka, izejot no prakses un reālajām vajadzībām, arī objektīvi skatoties, kas tie ir par priekšmetiem un kāds varētu būt eventuālais ceļš, ir svarīgi arī apkopot informāciju. Jo mehānismi, kā vairākiem apvienoties vai pieteikties kādā projektā, protams, strādā. Iespējams, ka katram konkrētam muzejam ir pilnīgi cits racionālāks un arī finansiāli lētāks risinājums, par kuru pašvaldība neteiks nē. Es aicinu uz šo jautājumu skatīties ļoti pragmatiski, ļoti praktiski. Ir super labi zināt par šiem specializētajiem aprīkojumiem, un, iespējams, ir muzeji, kam tie ir absolūti nepieciešami, bet lai nav tā, ka visiem liekas, ka tieši šis ir punkts, kur apstājas visa iespējamā rīcība.
Ineta Zelča Sīmansone: Es gribētu precizēt par kastēm un kastu daudzumu. Nav jautājums [par to], ka katram muzejam vajag vienu kasti, drīzāk – muzeji zina savas vajadzības, un vienai pašvaldībai, kurai ir četri muzeji, iespējams, tiešām pietiek ar vienu vai divām kastēm. Ir lieli pašvaldību muzeji, piemēram, Latgales Kultūrvēstures muzejs, kuram vienam pašam vajag divas kastes. Tas ir domāts, runāts jautājums. Katrs negaida vienu kasti! Ir muzeji, kuri saka, ka viņiem šādas kastes vispār nevajag, piemēram, Alūksnes muzejs sarunā ar Creative Museum teica, ka viņi ir izvērtējuši savu situāciju un viņiem kastes nevajag. Nav arī tā, ka muzeji nesarunājas savā starpā. Piemēram, Balvu muzejs ziedojuma veidā ir ticis pie jaudīgāka servera un apvieno visus pašvaldības muzejus, ļaujot uz sava servera glabāt visu četru pašvaldības muzeju digitalizēto krājuma materiālu kā papildu drošības opciju. Ir ļoti labi piemēri. Bet mans uzdevums šajā diskusijā bija izvilkt neatbildētos problēmjautājumus, kuri parādījās sarunās ar muzeju vadītājiem, krājuma glabātājiem, pašvaldību pārstāvjiem.
Uldi, jums ar Raivi vēl palika noslēguma kopsavilkumi.
Uldis Jaunzems-Pētersons: Šis man lika paskatīties uz krājumu kopumā. Viens ir glābt, un otrs – saprast, kāda ir krājuma realitāte, un pārskatīt lietas. Mums arī, piemēram, nevajag tās kastes, mēs zinām, kas ir mūsu vērtības. Man vairāk interesē jautājums par to rīcību. Pašvaldības ir dažādas un atšķirīgas, un ir pašvaldības, kurām, kamēr kaut kas nav uzlikts kā noteikums vai likums, tas nebūs saistoši, īpaši nozarēs, kuras var ignorēt. Pašvaldības gada pārskatu analizējot, ļoti labi var redzēt, kur muzejs atrodas pašvaldības izpratnē. Tas nav tāpēc, ka es tā to esmu izdomājis, bet to var redzēt pēc cipariem. Muzejs un visa kultūras mantojuma lieta nav viens vēlēšanu cikls vai desmit gadi, mēs šeit runājam par ilgu termiņu, kur jābūt ļoti stratēģiskai domāšanai. Novados, kuros ir stabila vara, protams, ir daudz labāka situācija; kur ir nestabila – tur ir grūti. Ko tu vari veidot kā iestādes vadītājs, ja tev trīs reizes nomainās pašvaldības vadītājs? Tā ir tā atšķirība, un tur mēs atšķiramies. Ar visiem ārkārtas stāvokļiem ir jāskatās šīs reģionālās īpatnības, atrašanās vietas utt. Talsi tādā ziņā ir diezgan droši, ka mums tur nekas nebūs jāevakuē. 300 gadus tur neviens nav karojis un diez vai karos, mums stratēģisku objektu tur nav. Bet ir atšķirība starp valsts un pašvaldību muzejiem. Runājot par reģioniem, es būtu priecīgs, ja reģionu pārstāvji no LMP vismaz reizi pusgadā saaicinātu mūs, reģiona direktorus, parunāties – kaut vai Zoom.
Ineta Zelča Sīmansone: Prasiet!
Uldis Jaunzems-Pētersons: Kopumā – no dzīves pieredzes (pirms nonācu muzejā, desmit gadus esmu pavadījis neatliekamajā dienestā medicīnā) zinu, kas ir ārkārtas situācijas, zinu, ka nekādas vadlīnijas un protokoli vispār nedarbojas un tev ir jāprot pieņemt lēmumi momentā un uzreiz.
Raivis Sīmansons: Mēs laikam tomēr runājam prevencijas režīmā, apzinām situāciju, esam aptaujājuši muzejus, īpaši Latgales, zinām vajadzības. Un tad ir svarīgi apzināties, ko mēs paši varam izdarīt. Nav jau obligāti jāiet uz Vācijas industriālo standartu. Apzinām, ko katrs vietējais šeit uz vietas var darīt lietas labā, mēģinām apzināt situāciju.
Ineta Zelča Sīmansone: Es gan nebūtu tik optimistiska. Man patīk vietējā prece un atbalstīt vietējos uzņēmumus, bet mūsu tirgus konkrētajam gadījumam ir pārāk mazs. Ir forši teikt – jā, mēs izmantosim tikai vietējās kastes –, bet to šobrīd nav. Specifika jāizstrādā, un, domājot par ārkārtas un krīzes situāciju, ātrāk un ērtāk tas ir izdarāms, ja zinām, kur to pasūtīt, un viss. Ar skatu nākotnē, ka atbalstīsim vietējos.
Es neuzdevu jautājumu, kas bija pirmais diskusijai paredzētais jautājums, kurā tiešām arī man pašai ir neprecīzs jēdziena lietojums, proti, – vai muzejs būtu jāuzlūko kā kritiskās infrastruktūras objekts? Es zinu, ka tā nav, ka tās ir slimnīcas, rūpnīcas, depo, bet – ja mēs valsts, pašvaldību līmenī spētu muzeju redzēt kā prioritāru objektu, ja pašvaldība neizliktos, ka muzeja nav, bet redzētu, ka tas ir resurss, kas vēl bez slimnīcām, bērnudārziem utt. ir prioritāte…
Bija vērtīgi, ka šī saruna notika šeit un tagad, pirms vasaras brīvdienām, bet paredzam, ka arī vasaras laikā turpināsim diskutēt, būs pavērsieni, progress, krīzes plāns un vadlīnijas, un daudz vairāk skaidrības ieviesīsim. Un komunicēsim abos virzienos!
Alma Kaurāte: Jā, būs vadlīnijas, kuras tiks izsūtītas pašvaldībām, par kultūras mantojuma glābšanu un otrs dokuments – instrukcijas kultūras mantojuma aizsardzībai militāra iebrukuma vai draudu gadījumā. KM jau vairākus gadus ir veiksmīgi iekļāvusi kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumus valsts vispārējās aizsardzības mācību “Namejs” saturā, un arī šogad tā būs. Mēs redzējām domnīcas intervijās, ka daži no muzeju piemēriem ir tiešs mācību rezultāts, un ceram, ka tas turpināsies un ka laikā, kad “Namejs” notiks, muzeji būs gatavi un, ja pašvaldībām ir jautājumi par muzeju vērtībām vai to glābšanas nepieciešamību, varēs atbildēt.
Ineta Zelča Sīmansone: Es savukārt ceru, ka muzeji, pašvaldības un mēs visi, kultūras mantojuma speciālisti, šīs vadlīnijas un visu šo informāciju saņemsim tuvākajā laikā, tiešām ar konkrētu termiņu. Jo viena lieta ir šeit sēdēt ērtās telpās bez trauksmes signāliem un diskutēt, cita lieta – esot uz vietas, kad trauksme skan, apmeklētāju grupas nāk un muzejnieki uztraucas, ko darīt ar kolekcijām. Tad iestājas vēl lielāks apjukums. Novēlu mums visiem pēc iespējas ātri virzīties uz šiem dokumentiem un vadlīnijām. Un, ja ir jautājumi, tad – uzdodam! Paldies jums par sarunu!
Grafiskais dizains: Edvards Percevs