Braukt uz konferencēm, semināriem un citiem smagi logotipotiem pasākumiem ar tukšām un garlaicīgām, bet tajā pašā laikā svinīgām un pašapmierinātām runām ar neskaitāmiem KPI, RFP, ROI, CSR un citu līdzīgi nesaprotamu abreviatūru pieminējumiem ir vērts tikai tad, ja kafijas pauzes ar stāvgaldiem, smalkmaizītēm, kafijas plūdiem, tīklošanos, smalltalk ar cilvēkiem, kurus vairs nekad nesatiksi, var atšķaidīt ar foršu ceļojumu.
Kad Regita vēl ziemā saņēma uzaicinājumu piedalīties lielā sociālās uzņēmējdarbības pasākumā Rumānijā, mēs jau uzreiz zinājām, ka brauksim ar mašīnu. Pirmā lieta, ko izdarījām, – pārbaudījām, cik sarežģīta ir iebraukšana Ukrainā un Pārdņestrā. Līdzi uzaicinājām Rūdolfu ar astoņgadīgo Liepu, pirms tam notestējot kopābraukšanu pa Igaunijas ledus ceļiem. Sapratām, ka ritms mums daudzmaz sakrīt un bez īpaša riska katra indivīda psihiskajai veselībai varam braukt kopā arī ilgāku laika posmu. Pārliecinājāmies, ka mūsu līdzbraucējiem nav iebildumu pret došanos uz Ukrainu un, iespējams, arī Pārdņestru, un sākām kravāt ceļa somas… Par ceļa somām gan es uzrakstīju tikai stāstījuma raitumam, jo skaidrs, ka ceļa somas mums vienmēr ir gatavībā un strādājam savus darbus, kamēr līdz izbraukšanai ir palikušas 15 minūtes, kad arī pievēršamies ceļojumam aktivitātēm.
Izbraukuši piektdien ap pusdienlaiku, pirmo dienu veltījām ceļam un pirms pusnakts bijām Ļubļinā. Plānu par holokausta muzeju nācās atmest, kad pamodās Liepa un nepiedodami agri pamodināja arī visus pārējos, – nolēmām negaidīt n-tās stundas un uzreiz doties uz Ukrainu. Līdz robežai bija jābrauc stundas četras, lija stiprs lietus, kas nedaudz bojāja garastāvokli – ja vienīgo Ukrainai paredzēto dienu būs jāpavada, vairoties no lietus, neko diži daudz izbaudīt valsti nesanāks. Pa ceļam ik pa brīdim parādījās dažādi transportlīdzekļi ar militāru krāsojumu, bet, tuvojoties robežai, šoseja paplašinājās, un pēkšņi atskārtām, ka uz milzīgās trases esam vienīgie…
Karš ir izmainījis Ukrainu līdz nepazīšanai
Robežkontrole pagāja mierīgi un bez pārsteigumiem. Apvaicājās, vai nevedam dronus; robežsargus ieinteresēja divas ar fototehniku piekrautās somas, taču dažādu kalibru filmu kameras vairāk mulsināja, nekā biedēja. Garām mūsu mašīnai Ukrainas virzienā bariņš civilā tērptu vīru un robežsargu pāri robežai pārstūma lielu, bet stipri sarūsējušu pikapu – laikam jau paredzēts bruņotajiem spēkiem, kaut gan nez’ – ko ar tādām konservu bundžām, kas sadalās pašas un pat nav darbināmas, darīs armija…
Pārbraukuši robežu, iebraucām pirmajā uzpildes stacijā, lai izmantotu civilizācijas sasniegumus sanitārajā frontē, un pietura izrādījās episka… Izdragāts asfalts, āra labierīcības, turpat blakus ganās govs, aiz pļavas zeltā spīd baznīcas kupols, garām paiet suns ar visu ķēdi… Jā, tā ir Ukraina, kādu to atceramies un mīlam jau kopš 2017. gada. Lietus bija pārgājis, un laukā līda saulīte, un, protams, visas kameras bija laukā un bildēja šo eksotiku, cik vien bija spēka.
Neilgi pēc izbraukšanas no stāvvietas, pilnīgi ignorējot pretimbraucošos auto, mūs apdzen kāds karstgalvis, kurš, braucot pa pretējo joslu, sarīko sacīkstes ar priekšā braucošo auto. Diemžēl mums ir jānogriežas, tāpēc pēdējais, ko redzam no šīs izrādes, ir policijas bākugunis.
Policijas ir ļoti daudz. Šķiet, ka pat vairāk nekā pirms deviņiem gadiem. Vienīgi, ja agrāk Eiropas Savienības (ES) numuri bija kā magnēts, kas neļāva policijai mierīgi nolūkoties garām braucošajā eirovalūtā, tad šoreiz divu dienu laikā mūs neapstādināja ne reizi, arī patruļas – ne. Tas patīkami. Pirms kara Ukrainā pastāvēja visai specifiski ceļu satiksmes noteikumi ar ne īpaši garu, taču dīvainu pārkāpumu uzskaitījumu, kur bija norādīta precīza summa, ar kuras izdošanu ir jārēķinās, veicot to vai citu pārkāpumu. Kāds policists mums vaļsirdīgi skaidroja, ka oficiāli sodus jau reti kurš maksā. Kukuļiem ir līdzīgs saraksts, un bez protokola ir jāmaksā tikai 50 procenti no soda naudas. Turklāt mūsu informants bez aizķeršanās varēja nosaukt maksājamo summu eiro valūtā. Mēs samaksājām 7 eiro par to, ka labās braukšanas joslas ceļa bedres apbraucām pa krietni labākā stāvoklī esošo kreiso joslu. Bet… tas bija gandrīz pirms deviņiem gadiem.
Pa mūsu prombūtnes laiku Ukrainā ir ievērojami uzlabojies autoparks, un veco žiguļu un ņivu vietā, kas pārsvarā ripoja pa Ukrainas ceļiem pirms deviņiem gadiem, šodien jau ir mums tik pierastie golfi, fordi, opeļi un ievērojami vairāk ir vidusklases luksusa auto, tāpēc atšķirība no Latvijas laukiem jau vairs nav tik izteikta. Kontrastu joprojām rada sabiedriskais transports, kura autoparks – jau tolaik aizvēsturisks – ir kļuvis par deviņiem gadiem vecāks.
Sākot ar pirmo ciemu un arī tālāk – teju visām baznīcām Polijas pierobežā un līdz pat Ļvivai bija vai nu pavisam svaigi nomainīti, vai uzstādīšanas procesā jauni, saulē žilbinoši zelta “sīpoli”.
Ļvivā braucām pa dīvainām mazieliņām, caur mazdārziņu rajonu, laikam jau ābolnavigācija centās apvest sastrēgumu, bet izveda vietā, kur bija jāpagriežas pa kreisi un jāiebrauc sastrēgumā, kurš stiepās līdz bezgalībai abos virzienos. Šajā vietā iestājās izmisums, un jau sāku meklēt iespēju apgriezties, kad piepeši sastrēgumā parādījās caurums un šoferi izmisīgi māja, lai braucam. Ja šāda uzvedība mani nedaudz pārsteigtu Rēzeknē un es par to vēl brītiņu reflektētu, tad Ukrainā tas bija šoks. Šāda uzvedība ir pilnīgi normāla un daļa no etiķetes vietās ar dzīvu satiksmi (atvainojos, ja kādu diskriminēšu) Rietumeiropā. Jā, Ukraina un ukraiņi eiropeizējas, un vēlāk redzēsim, ka autokultūra nebūt nav vienīgais, kur tas izpaužas. Tajā pašā dienā gadījās piedalīties arī pilnvērtīgā “rāvējslēdzējā” (satiksmes sastrēguma apstākļos auto, kuri atrodas uz galvenās ielas, katrs dod priekšroku vienam auto, kas izbrauc no zemākas nozīmes ceļa), kas apstiprināja, ka iepriekš notikušais nebija veiksmīga sakritība, bet gan nerakstīts likums, sistēma, kuru iepriekš Ukrainā negadījās redzēt.
Neskatoties uz šausminošajiem apstākļiem, kādos valsts dzīvo pēdējos četrus gadus, ievērojamas izmaiņas ir notikušas arī vidē. Tā ir kļuvusi samērā tīra un sakopta. Pirms deviņiem gadiem Rietumukraina, salīdzinot ar citām valsts daļām, izskatījās kā Vācija uz Serbijas fona, taču arī rietumos tolaik bija tāds “slāviskas sakoptības” piesitiens, kad par sakoptu var nosaukt teritoriju, kura nav aizaugusi ar krūmiem, ir nogrābtas visas lapas, kokiem nobalsināti stumbri; apmales, barjeras un citi infrastruktūras objekti nokrāsoti balti vai karoga krāsās, un vietu rotā riepu gulbji ar PET pudeļu palmām. Šodien, protams, viss šis šarms nebūt nav zudis, taču ir mainījušies mērogi. Tā, nobalsināti koki, elektrības stabi un pat tilta balsti ceļu malās bija norma, taču neredzējām nevienu nobalsinātu mežu. Tas, protams, nenozīmē, ka to nav, bet laikam jau ir palicis mazāk. Ja nu kāds šajā vietā nodomā, ka autors raksta sēņu iespaidā, tad – pirms deviņiem gadiem priežu meži ar pusotra metra augstumā nobalsinātiem kokiem gar šosejas malām nebija nekas neparasts.
Kas jo īpaši patīkami, tad, salīdzinot ar Moldovu un Rumāniju, kuras mēs apmeklējām turpmākajās dienās, Ukrainā izrādījās samērā maz putekļu. Ja man lūgtu vienu pazīmi, pēc kuras droši var atšķirt Austrumeiropu, es teiktu, ka tie ir putekļi pilsētās, laukos un pat dabā (jā, diemžēl pēc šī parametra Latvija joprojām stabili atrodas austrumos). Var jau būt, ka tas vienkārši bija kontrasts ar drausmīgi putekļaino Moldovu, bet šķiet, ka Rietumukraina ir kļuvusi ievērojami tīrāka.
Lemberga – tā Ļviva saucās laikos, kad bija daļa no Galīcijas (autors joprojām nelieto sēnes – tā nav tā pati Galīcija, kas Spānijā, bet savs poļu, rusīnu, ebreju un citu tautību apdzīvots vēsturiskais reģions), – ir kļuvusi ļoti eiropeiska. Vienīgais, kas nodeva Ukrainu, bija auto ar Ukrainas numurzīmēm (un Ukrainā, atskaitot robežpunktus, praktiski nevienu auto ar citas valsts numuru mēs neredzējām), sievietes un bērni tradicionālajās višivankās un vīrieši militārajos formastērpos, un drausmīgie sabiedriskā transporta autobusi, – citādi varētu nolemt, ka esam Polijas dienvidos. Sakoptas namu fasādes, no pagalmiem pārsvarā izvāktas šausmīgās sarūsējušās apzaļumojumu sētiņas, maz putekļu, daudz zaļuma, viss tik kulturāli un pieklājīgi. Ejot pa Ļvivu, ir grūti noticēt, ka otrā valsts galā ik dienas artilērijas un dronu uzlidojumos iet bojā cilvēki. Un arī Ļviva nav pavisam drošībā. Dažas dienas pirms mūsu ierašanās notika ballistisko raķešu apšaude un dronu uzlidojums, un tas notiek regulāri, taču dzīve pilsētā neapstājas.
Mēs, cilvēki, esam superadaptīvas būtnes, mēs spējam pielāgoties un normalizēt teju jebkādas nenormālības. Tas, kas pirmajā reizē izraisa eksistenciālas šausmas un paralizē vienus, liek mukt otriem un aktivizē cīņai trešos, desmitajā reizē vairs neliek pacelt acis no datora. Ļvivā par karu liecina atvaļinājumā esošie vīri militārajos tērpos, organizētie memoriāli kritušajiem karavīriem Otrā pasaules kara memoriālu vietās un šur tur parkos, akurātās bumbu patvertnes cilvēku pulcēšanās vietās un saukļi uz plakātiem pilsētvidē. Bet nekāda nervozitāte, satraukums vai dusmas nenolasās nedz cilvēku sejās, nedz vārdos. Es pat teiktu, ka pirms deviņiem gadiem, kad samērā nesen bija okupēta Krimas pussala un notika gļēva karadarbība Donbasā, cilvēkos un pilsētvidē kareivīguma bija nesalīdzināmi vairāk. Toreiz tas līda laukā pa visām spraugām un šausmināja. Šoreiz mēs to neizjutām tikpat kā nemaz. Uzrunātie cilvēki par karu runāja kā par apstākli, kā par ūdensvada avāriju vai sausuma vilni.
Ukraiņi krievu valodā nerunā un, uzrunāti krieviski, atbild ukraiņu valodā. Es gan kā iepriekš tajā nesaskatīju nacionālistisku nostāju, tā neredzu to arī šobrīd. Jā, ir krievvalodīgie ukraiņi, kuri runā krieviski, – toreiz bija un tagad ir (starp citu, arī paši ukraiņi viņus nesauc par krieviem, bet par “krievvalodīgajiem”), bet vairums runā ukraiņu valodā. Protams, krievu valodu saprot visi, taču bilingvālā sabiedrībā ir pilnīgi normāli, ka katrs runā savā valodā un visi labi saprotas savā starpā. Un izteikties krievu valodā ukraiņiem bieži vien ir tikpat sarežģīti kā Latvijā cilvēkam, kas labi zina krievu valodu, bet ikdienā to nelieto.
Ļvivā mēs meklējām cirku, kurš izrādījās Kišiņevā, bet nav jau nekā labāka par neeksistējošas vietas meklējumiem, jo tad var ieraudzīt daudzas negaidītas un interesantas vietas un lietas. Sanāca ļoti jauka pastaiga pa pilsētu ar parku un dievnamu apmeklējumiem. Jā, cirks Ļvivā, no arhitektūras viedokļa, ir diezgan garlaicīgs un neinteresants – ja braucat uz Ļvivu cirka dēļ, droši varat izlaist. Cirku. Ļvivu garām laist nevajag, jo īpaši, ja patīk tādas pilsētas kā Prāga vai Zagreba, tikai Ļviva par pēdējo ir ievērojami sakoptāka.
Andra Uškāna foto
Pametuši Ļvivu, devāmies Moldovas virzienā un uz vakariņām piestājām nelielā pilsētā, kura ir veltīta Belcebulam… atvainojos, Sātanam. Nu ne gluži, bet tomēr. Ciema nosaukums ir Сатанів jeb Sataniva, pirmoreiz rakstos tas minēts 1404. gadā poļu valodā ar nosaukumu Szatanów. No šodien nopietni izskatītajām versijām tikai viena paredz kaut kādu infernālu etimoloģiju, taču vietējie vēsturnieki uzstāj, ka nosaukums cēlies no latīņu valodas (Sat an non?). Var jau būt, ka kādā viduslaiku posmā pastāvēja latīņu valoda, kas patiešām skanēja šādi, bet grūti noticēt, ka aizkarpatu tauta dotu savai apdzīvotajai vietai latīņu nosaukumu. Arī Sātana vārdā nez vai vietējie iedzīvotāji savu ciemu būtu saukuši, bet jebkurā gadījumā amatierlingvistiem tas ir gana gards kumoss.
Tas, ar ko šī vieta pārsteidza, – samērā lētais un pat pietiekami garšīgais “restorāns”, kurš gan vairāk atgādināja 90. gadu disko bāra, ēdnīcas un kafejnīcas sakausējumu, bija jauniešu piepildīts. Jā, trokšņoja, dzēra un smēķēja, bet tik un tā šis deva patīkamu lauku kolorītu. Ja būtu bijusi iespēja nomainīt mūziku un aizmukt no cigarešu dūmiem, mūsu ekstāzei nebūtu robežu… Tas kārtējo reizi lika aizdomāties par lietām, kuras padara īpaši baudāmu ceļojumu, bet kategoriski negribētos mājās. Līdzīgi kā ar brutālisma arhitektūru, par kuru runāsim Rumānijā.
Nakšņojām ciemā, jau pavisam Karpatu pakājē, un ceļš uz naktsmājām ļāva atcerēties kādu sen aizmirstu lamuvārdu un papildināt Liepas pasīvo vārdu krājumu ar vienu otru sulīgu, situāciju vērtējošu formulējumu. Šis ceļš varētu nebūt pa spēkam pat katram traktoram, bet mēs mēģinājām to izbraukt pilsētas pasātiņā. Īpašu kopējo sajūsmu sagādāja brauciens pāri aizai pa koka tiltu. Lai gan kaut kāda maģija to kopā saturēja, papuvušie un U burtā izliekušies dēļi rosināja eksistenciālas pārdomas. Brītiņu stāvējis pie tilta un visādam gadījumam pārkrustījies (nedomāju, ka tas patiešām notika, taču tajā situācijā tā būtu bijusi atbilstoša un racionāli pamatota uzvedība), lēnām braucu tiltam virsū…
Naktsmājas izrādījās atbilstošas rurālajai izpratnei par to, kas ir “stilīgi” un “elitāri”. Saimnieks bija runātīgs, turklāt, mums par lielu prieku, runāja sliktā krievu valodā. Iespēja saprasties bez poļu un ukraiņu valodas piemaisījumiem rosināja uz garu diskusiju, kamēr namatēvs nesāka stāstīt par enerģijām, šūnu dalīšanās ritmiem un citu New Age ezotēriku. Tad mēs pieklājīgi novēlējām labunakti un devāmies uz savu “okeāna” māju. No rīta, taujāts par dzīvi kara laikā, omulīgais vīrs stāstīja, ka vien tad, kad vējš pūš no Kamjanecas puses, reizēm var dzirdēt sirēnu gaudošanu. Un ne īpaši tālu atrodoties poligons, no kura mācību laikā dārdot šāvieni un sprādzieni. Citādi dzīvojot kā Dieva ausī, par ko, braucot atpakaļ uz Kamjanecu, mēs arī pārliecinājāmies. Neskatoties uz drausmīgajiem ceļiem, vieta bija idilliska.
No rīta plānojām aizbraukt ātri apskatīt Kamjanecas-Podiļskas pili un doties uz Moldovu, taču plāni mainījās, tiklīdz nonācām pilsētā. Pirmais, kas saistīja manu un Regitas uzmanību, bija mūsu kvēli mīlētā sociālistiskā modernisma arhitektūra, kuru nomainīja 19. un pat nedaudz 18. gadsimta pilsētarhitektūra. Sapratām, ka pēc pils noteikti dosimies skatīties pilsētu.
Lielāko rakstītās vēstures daļu šīs teritorijas piederējušas Lietuvai, Polijai vai šo abu ūnijai, un arī pili cēluši lietuvieši. 15. gadsimtā pils esot bijusi pēdējais kristietības bastions, aiz kura jau sākušies turku valdījumi. Cietoksnis bijis milzīgs, un, staigājot pa tā paliekām, pat nespeciālistam kļūst skaidrs, ka tā ieņemšana varētu būt sagādājusi zināmas grūtības. No visām pusēm slejas stāvas klintis, un vien ar vecpilsētu to savieno vecs akmens tilts. Pils ir iekļauta septiņu Ukrainas brīnumu sarakstā un arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Interesanti, ka tilts ir par maksu (šķiet, kaut kas ap 10 centiem), kuru paņem speciālā būdiņā sēdošs vīrs, un tas bija vienīgais maksas posms, pa kuru sanāca braukt visa ceļojuma laikā.
Vecpilsētā ir klasicisma plāna sajūta, taču uz ātru roku nekādu informāciju par jebkādu plānošanas dokumentu līdz pat 1861. gadam (turklāt tas attiecas uz jauno pilsētas daļu) atrast neizdevās. Var jau būt, ka sanāca labi arī spontāni, bet tam es viduslaiku pilsētās ne īpaši ticu. Jaunajā pilsētas daļā arī labi jūtams Aleksandra II laika ielu režģis, taču apbūve šeit, noejot no galvenajām ielām, ir padomiskāka un garlaicīgāka. Kopumā uz mani pilsēta atstāja padomju laika sanatorijas pilsētas iespaidu, kā es to iztēlojos (padomju laikos esmu bijis pāris sanatoriju pilsētās, bet biju maziņš un itin neko no tā neatceros). Kopumā ļoti patika. Viss tīrs un sakopts, varbūt nedaudz par daudz “ķīnas”, taču nav visa pilsēta nobalsināta vai nokrāsota karoga krāsās, un jau tas vien rada ļoti labu priekšstatu. Kritušo karavīru memoriāls uzskaita desmitiem, varbūt pat simtiem, kritušos ar vārdiem, segvārdiem un vecumu. Starp tiem atrodami gan inženieri, gan universitāšu profesori, gan pavisam jauni puiši, kuri knapi skolu varētu būt pabeiguši. Karš vispirms nosmeļ jaunos…
Pamatīgi izstaigājušies un izbaudījuši gaisotni, nolēmām, ka pirms došanās prom no Ukrainas, jāaiziet atvadu pusdienās. Iegājām vienīgajā restorānā, kurš bija vaļā, un pasūtījām visu. Neskatoties uz to, ka dārzs, kurā sēdējām, bija iekārtots, maigi izsakoties, specifiski, ēdiens izskatījās un garšoja labi un (kas bija īpaši patīkami) nebūt neizsmēla visu ceļojumam atvēlēto budžetu.
Pirms pievēršamies Moldovai, es vēlreiz gribētu pareflektēt par savām sajūtām Rietumukrainā 2026. gadā, pēc četriem nepārtraukta kara gadiem un deviņus gadus pēc tam, kad apceļojām Ukrainu braucienā uz Čornobiļu 2017. gada Vecgadā.
Karš ir ļoti stipri izmainījis Ukrainu. Un, lai cik tas kontraintuitīvi nebūtu, – izmainījis uz labo pusi (jā, jā, es esmu eiropocentrisks Rietumu vērtību adepts un par to nekaunos). 2017. gadā vēl ļoti svaigā cilvēku atmiņā bija incidents, kuru krievvalodīgie ukraiņi tolaik formulēja kā Россия Крым отжала. Donbasā un Luhanskā notika gļēva karadarbība (taču arī gļēvas karadarbības laikā iet bojā cilvēki), un sabiedrība bija super “uzvilkta”. Katrs otrais sastaptais vicināja dūres, un ir neiespējami noticēt, ka, redzot šādu sabiedrības noskaņojumu, 2022. gadā Krievijai varētu būt licies, ka Ukraina padosies pie pirmajiem triecieniem pa galvaspilsētu. Tauta bija gatava kautiņam un līdz 2022. gadam bija briedusi astoņus gadus. Šķiet, ka tad, kad kautiņš sākās, tas ļāva “nolaist tvaiku”, jo šodien sastaptie ukraiņi vairs neuzdzen šausmas.
Varbūt tas var izklausīties ļoti nekorekti, bet pirms deviņiem gadiem, raugoties apkārt, bija grūti saprast, ko tad cilvēki tur īsti taisījās sargāt. Lielākā daļa no apmeklētajām Ukrainas pilsētām, nemaz nerunājot par laukiem, izskatījās šausmīgāk, nekā atceros mūsu pilsētas pirms 30 gadiem. Apkārt valdīja netīrība, korupcija un iznīcība. Uz valsts trasēm uzpildes staciju tuvumā varēja redzēt plakātus “Pērkam dīzeļdegvielu” (smago auto šoferi uzpildīja degvielu par uzņēmuma līdzekļiem, turpat blakus daļu nolēja un pārdeva par skaidru naudu, kura jau gāja paša kabatā). Es jau stāstīju par to, kā bija organizēts policijas darbs un kukuļņemšana, bet mūsu Čornobiļas gids nevarēja saprast, kādēļ mēs apdzīvotās vietās samazinām braukšanas ātrumu (par ātruma pārsniegšanu līdz 50 km/h sods nebija paredzēts). Regulāri varēja dzirdēt sprādzienus – tās nebija artilērijas apšaudes, sprāga auto riepas, ar kurām bija nokrautas visas ceļmalas un kas kalpoja gan ceļa malu un nogāžu nostiprināšanai, gan estētisko noviržu apmierināšanai. Cilvēki dzīvoja mājās ar izsistiem stikliem, un bijām liecinieki ne vienai vien daļēji sabrukušai daudzstāvu mājai, kas bija cietusi no gāzes sprādziena. Vienā gadījumā četrstāvu mājai vienkārši bija izgāzusies viena no sienām. Ceļu malas bija aizaugušas, un par to, ka atkritumiem ir vieta speciālās tvertnēs, no kurām tie vēlāk tiek nogādāti īpaši ierīkotos poligonos, neviens, šķiet, nenojauta, tādēļ atkritumus cilvēki neizmeta, bet pameta. Vietumis valdīja tādas smakas, ka decembrī asaroja acis. Pēc Ukrainas pilsētām un laukiem Čornobiļa izskatījās pēc paradīzes saliņas.
Vēl pirms četriem gadiem, kad bēgļi no Ukrainas nonāca Latvijā, tie atbrauca ar to pašu padomju cilvēka mentalitāti. Toreiz tas raisīja diezgan lielu neapmierinātību no vietējo, pēdējās desmitgadēs ievērojami eiropeizējušos, iedzīvotāju puses. Bet – karš sākās agrā pavasarī, un jau vasaras beigās palikušie ukraiņi bija pilnībā iedzīvojušies un pārsteidzoši īsā laikā apguvuši “spēles noteikumus”. Šķiet, ka līdzīgi procesi norisinās arī Ukrainā. Protams, es nevaru spriest par visu Ukrainu, taču rietumu daļā, pa kuru braucām, mēs manījām vien tālas atblāzmas no kādreizējās Ukrainas un… tās iedzīvotājiem.
Braucot pa lielceļu, gar kura malu stiepjas simtgadīgu ozolu aleja, kādā brīdī notiek tāds kā klikšķis – rodas sajūta, ka kaut kas ir mainījies. Ceļa malas, notekgrāvji un aizsargjosla labu 20 metru platumā ir izpļauta, izgriezti krūmi, un ceļa malās neredz nevienas pudeles vai cigarešu paciņas. Tad nāk atskārsme, ka kopš iebraukšanas Ukrainā vēl ne reizi nav gadījies izvairīties no iebraukšanas bedrē. Jā, idille vietumis pārtrūkst, iebraucot citā administratīvā teritorijā, kur jau viss ir, kā vajag, – ar zāli un krūmiem aizaugušas, taču joprojām tīras ceļa malas un svaigs asfalts.
Mēs daudz reflektējām par to, kādi varētu būt iemesli, kas lika Ukrainai tik krasi izmainīties tik īsā laikā. Mani ceļa biedri uzstāja uz to, ka kopš kara sākuma ir samazinājusies austrumu robežas caurspīdība, bet rietumu robeža, tieši otrādi, – atvērusies plašāk (tas, tā nedaudz tēlaini izsakoties, jo vīrieši no Ukrainas izbraukt var tikai ar speciālām atļaujām un robežu tuvumā bija vairākas patruļas, kuru galvenais uzdevums bija aizkavēt vīriešu izbraukšanu no valsts). Eiropa ieplūst Ukrainā. Nepastāv tāda lieta kā tautas mentalitāte (psihologi piebalsos, ka nepastāv arī tāda lieta kā iedzimta cilvēku mentalitāte). Neviena tauta nav pēc dabas slinka, zaglīga, strādīga, drosmīga, ekstraverta vai vēl sazin kāda. Bet pastāv atšķirīgas kultūras, un, lai cik ļoti romantiķiem gribētos domāt par kultūru unikalitāti, kultūra ir ļoti elastīga un pāris desmitgažu, bet dažreiz pat gadu laikā var mainīties diametrāli. Ja nu tam ir grūti noticēt, var mēģināt atcerēties kaut vai tik salīdzinoši nesenu laiku kā 1990.–2010. gadu.
Tas tā varētu būt, taču man šķiet, ka arī Krievijas iebrukums Ukrainā nostrādāja kā sava veida identitātes katalizators. Ja līdz tam bija ukrainis, krievs, armēnis, polis, podolietis, huculs, rusīns vai harkivietis, hmeļņickietis, hersonietis, odesietis u. c., tad kopēja ienaidnieka priekšā cilvēki sajutās vienoti. Un ukraiņi sajuta, ka šī zeme ir viņu. Gan nopļautās ceļa malas, gan tīrība, gan jaunie baznīcu kupoli liecina par to, ka pēc komunistiskās idejas (viss pieder tautai, tātad nepieder nevienam, un jārūpējas tikai par savu un savas ģimenes labklājību) cilvēki ir sajutuši, ka Ukraina ir viņu mājas. Un kārtībai ir jābūt ne tikai mājā, bet arī kāpņu telpā, pagalmā, apkaimē, pilsētā, rajonā un valstī. Un par to ir atbildīgs katrs. Tas varbūt ir nedaudz romantisks skatījums, bet domāju, ka vismaz daļa patiesības tur varētu būt.
Ukrainā mēs vēl noteikti atgriezīsimies, un cerams, ka drīz…
Andra Uškāna foto
Rūdolfa Kroiča foto
Titulbilde: Andris Uškāns