Čigānu karaliste Moldovā
Iebraukšana Moldovā aizņēma daudz laika. Mašīnu (gan diezgan pavirši) pārmeklēja trīs reizes. Meklēja vīriešus un dronus. Visus intriģēja fotoaparāti, un robežsargiem bija grūti noticēt, ka tūristi ar kamerām brauc bez droniem. Interesanti, ka dronus meklēja ne tikai ukraiņi, – arī moldāvi gribēja sev jaunus foršus dronus. Bet neba tāpēc iebraukšana valstī ievilkās. No kādas pusotras līdz divām stundām robežpunktā ievērojama daļa pagāja, pļāpājot ar robežsargu. Pie pasu pārbaudes iznāca vīrietis, kurš vērsās pie mums ar “Nu sveiki!” un angļu valodā turpināja: “Rīga ir superīga pilsēta, bet nu Rēzekne ir pilnīga mēslu bedre. Jūs, starp citu, no kurienes?” “Khem, vispār jau no Rēzeknes…” “Ups!”
Puisis no Rumānijas pirms pāris gadiem Frontex operācijā astoņus mēnešus bija nodzīvojis Rēzeknē. Dabūjis mūs nagos, vairs negribēja laist vaļā un nolēma, ka varētu pavadīt ar mums vakaru, tāpēc mēģināja brīvdienu mājā, kurā dzīvoja pats, sarunāt mums numuriņus. Iespējams, ka par laimi mums, izrādījās, ka visi ir aizņemti. Ieteica Moldovā braukt prātīgi, jo policistiem ir radari un policijas ir daudz, bet Rumānijā gan varot braukt, cik vien var izspiest. Uz manu repliku par to, ka cenšos braukt ar atļauto ātrumu, puisis paraudzījās uz mani ar nožēlu un neizpratni, taču pases atdeva un valstī ielaida.
Līdzīgi kā Ukrainā – tikko iebraukuši valstī, mēs apstājāmies. Un pēc pārsimts metriem vēlreiz, un tad vēl. Šeit robeža ir ļoti reāla, un ainava ievērojami atšķiras. Atšķirības ir gan dabā, jo sākas kalni, gan arhitektūrā. Karpatu lauku arhitektūra ir kaut kas pilnīgi apburošs.
Devāmies Sorokas virzienā, kur plānojām nakšņot, bet pa ceļam izstaigājām vairākus šarmantus ciemus un pilsētiņas ar ļeņinekļiem, uzvaras pieminekļiem un uzrakstiem krievu valodā. Cilvēki runāja rumāņu un krievu valodā, un nevienu, kas nerunātu krievu valodā, mēs Moldovā nesastapām, bet interesanti, ka vairums no tiem, kuri vērsās pie mums rumāņu valodā, lūdza šķiltavas vai cigaretes. Tie tad arī bija pirmie teikumi, ko iemācījos rumāņu valodā. Nedaudz zinot latīņu, spāņu un itāļu valodu, diezgan daudz var saprast, un ir sajūta, ka patiešām paņemtas visas minētās valodas un vēl krievu, poļu un ukraiņu, saliktas blenderī, un – da(jā – rumāņu val.).
Foto: Andris Uškāns
Foto: Andris Uškāns
Foto: Andris Uškāns
Sorokā iebraucām jau pa tumsu. Uz viesnīcu bija jābrauc caur Čigānu kalnu, un pat naktī, tikpat kā bez apgaismojuma, likās, ka apkārt ir kas… neraksturīgs. Namamāte nākamajā dienā ieteica aizbraukt uz kalnu (esot pāri par 650 pakāpieniem, bet es neskaitīju), no kura pavērās tīri laba panorāma uz Ukrainu un tuvējām apkaimēm. Atgriezušies pilsētā, aizgājām aplūkot pili, kura ir saglabājusies (vai restaurēta) pilnībā, taču grūti noticēt, ka tā jebkad būtu tikusi izmantota. Vismaz šodien apkārt tai nav ne grāvju, ne vaļņu, ne kādu aizsardzības būvju, atskaitot biezas un paaugstas sienas. Nedaudz kā Disneja pasaku pils.
Nopirkuši izlejamo kvasu (ūdens ar krietnā koncentrācijā izšķīdinātu cukuru, bet, pēc smaržas spriežot, tajā bijis iemērkts arī maizes rieciens vai vismaz pievienots maizes aromatizators), devāmies iekarot Čigānu kalnu. Lai tajā uzrāptos, bija krietni jāpiepūlas, spraucoties caur nezālēm un krūmiem, kas izauguši pāri galvai.
Jā, es te Čigānu kalnu (kā tas arī saucas) saucu par čigānu, nevis romu kalnu, un arī turpmāk šajā tekstā nekautrēšos no vārda “čigāni”, jo tieši šajā vārdā vietējie, runājot ar mums, sevi sauca un politkorektums, kurš labi izskatās Saeimas tribīnē, dzīvus cilvēkus aizvaino vairāk nekā tradicionāli apzīmējumi, kad tie tiek lietoti ar cieņu. Paldies par sapratni!
Sanāca tā, ka augstajā zālē es nomaldījos no pārējās grupas un izgāju starp trīsstāvīgām pilīm ar zelta kupoliem un neapmestām sienām. Tūlīt pat pie manis pienāca vecs čigāns. Izrādījās, bijušā vissavienības čigānu barona klasesbiedrs. Par pēdējo es viņam speciāli pajautāju, jo zināju, ka kaut kur šeit tam būtu jādzīvo. Izrādījās – gandrīz radinieks, bet dzīvo pretējā kalna galā un vecuma un veselības stāvokļa dēļ nez vai varēšot mūs satikt. Informants bija ražens un, izstāstījis vietas un ģimenes vēsturi, sāka ubagot 20 rubļus. Savu nepanācis, samazināja likmi uz 10 rubļiem. Es neiedziļinājos, kādā valūtā viņš vēlas savus rubļus, jo 20 Moldovas lejas ir nepilns eiro. Kad draudzīgais ubagotājs nedaudz apnika, devos meklēt biedrus, taču pie jaunā drauga vēlāk atgriezāmies pilnā kompānijā. Un arī tad viņš savus 10 rubļus no mums nedabūja.
Ak, pareizi, es taču pilnīgi aizmirsu izstāstīt priekšvēsturi. Ko mēs īsti darām pilsētā, par kuru neviens nav dzirdējis, un kas tās par čigānu pilīm, par kurām te rakstu?
Braucot uz Moldovu, man bija trīs vietas, kuras ļoti gribējās apmeklēt. Kārtojot pēc prioritātes: Pārdņestra (reģions), Soroka (pilsēta) un Gagauzija (reģions). Pārdņestra ir viens no iemesliem, kāpēc Moldovai iestāšanās ES varētu būt diezgan apgrūtināta, – tas ir paliels reģions valsts austrumos, otrpus Dņestrai, kurā nav beigusies Padomju Savienība un kuru Moldova nekontrolē. Izsverot apstākļus un riskus, nolēmu, ka ar bērnu un ierobežota laika apstākļos Pārdņestru būtu prātīgāk izlaist, turklāt vēlāk varētu sanākt problēmas ar izbraukšanu no Moldovas. Gagauzija arī ir pilnībā krievisks reģions – neesot tik eksotiski kā Pārdņestrā, bet joprojām interesanti. Līdz Gagauzijai varbūt būtu paspējuši aizbraukt, ja samazinātu laiku Ukrainā, bet labāk citreiz un kārtīgi.
Palika Soroka, kas padomju laikos bija tāda kā vissavienības čigānu galvaspilsēta un kur bija Padomju Savienības čigānu barona rezidence. Kopš Padomju Savienība vairs nepastāv, arī vissavienības čigānu barona amats vairs nav aktuāls, tāpēc, lai arī joprojām cienījams cilvēks, šodien savulaik svarīgākais no čigāniem velk savu eksistenci vienā no Sorokas pilīm vai varbūt, kā vairākums no palikušajiem, – šķūnī pils pagalmā. Baronu mums sastapt neizdevās, un viņa māju arī neatradām. Čigāni šeit dzīvoja jau izsenis, un 70. gadu otrajā pusē, bet īpaši 80. gados, vietējie čigāni uzgāja “zelta dzīslu”. Cilvēki brauca darbā pa visu savienību, strādājot celtniecībā, remontējot lauksaimniecības tehniku, un, pēc mūsu informantu vārdiem, naudu mājās veduši maisiem.
Šis stāsts labi sasaucas ar interviju kādā no bijušo kolhozu centriem Latgalē, kur kolhozs beidzis pastāvēt un ticis apvienots ar kaimiņu kolhozu pēc tam, kad atbraukuši čigāni, paremontējuši lauksaimniecības tehniku un pieprasījuši tādu naudas summu, ka kolhozs miljonārs to nav spējis tā uzreiz izmaksāt. Priekšsēdētājam draudēts ar fizisku izrēķināšanos, un prasītā summa tomēr tikusi savākta, taču direktoram bija jāatkāpjas no amata un jādodas pelnītā atpūtā.
Mēs nezinām, vai tie bija Moldovas čigāni un vai šejienes čigāni izmantojuši tik nesmukas un varbūt ne līdz galam likumīgas metodes, bet nauda bija, un tā bija kaut kur jāliek. Mans pirmais informants rādīja savu – starp trīs trīsstāvu pilīm iespiesto – necilo viena stāva būdiņu ar trim četrām istabām. 60. gados, kad tēvs uzcēlis māju, tā bijusi lielākā māja uz visa Čigānu kalna. Čigāni tajā laikā dzīvojuši ievērojami trūcīgākos apstākļos. Mūsu informanta tēvs bijis cienījams cilvēks, un to apliecinājusi arī lielā māja. 80. gados mūsu draugam kopējais būvniecības trakums paslīdējis garām, un pats nesapratis, pa kuru laiku viņa “villu” no visām pusēm iespieda zeltkupoloti torņi un grieķu skulptūras. Kalna iedzīvotāji cēla visu smukāko no tā, ko bija redzējuši, bet, kad pašu pieredze aptrūkās, iedvesmai talkā nāca glancēti ārzemju žurnāli. Šo dīvaino ēku arhitektūrā redzam elementus no ASV Kapitolija un Svētā Pētera katedrāles Vatikānā, Svētā Marka katedrāles Venēcijā, Panteona un Artemīdas tempļa. Skulptūras, kariatīdes, kolonnas ar visdažādāko ordeņu kapiteļiem un milzīgi portiki mijas ar stikla sienām, plastmasu un nepabeigtajām (neapmestajām) sienām, kopumā radot neaizmirstamu iespaidu. Un šīs pilis šeit nav piecas vai desmit. Tās šeit ir simtiem, viena par otru augstākas, smalkākas, lielākiem un spīdīgākiem kupoliem.
Cilvēki šajās pilīs tikpat kā nedzīvo. Mēs redzējām tikai dažas ēkas, kurās kāds šķietami dzīvoja. Lielākoties, ja arī ap pilīm bija kāda dzīvība, kādreizējo cienījamo cilvēku ģimenes šodien dzīvo pagalmos saslietās būdelēs. Vairums esot aizbraukuši uz ārzemēm, bet tie, kuri palikuši, dzīvo trūkumā. Katrs no tiem, ar ko sanāca parunāties, sarunas beigās lūdza dāvanas. Vīrieši – tāpat vai iedzeršanai, sievietes – lai pabarotu bērnus. Trūkums šeit ir visur, atskaitot kupolus un kariatīdes. Sievietes visas kā viena staigā mājas halātos virs kaut kādām skrandām, vīri – nonēsātās sporta biksēs, putekļainās, izdēdējušās jakās. No stereotipiskajiem zeltā un sudrabā tērptajiem čigāniem, kurus vēlāk lielā skaitā redzēsim Rumānijā, šie bijušie dzīves karaļi atšķīrās kā diena pret nakti.
No Sorokas aizbraucām uz Kišiņevu, kur pa ceļam uz centru pamanījām Ļvivā meklēto cirku. Izstaigājām pilsētu, kas atstāja tipiskas pre-Eiropas Savienības galvaspilsētas iespaidu. Kopumā jau viss ļoti labi; ir vieta attīstībai, uzlabojumiem un Eiropas fondu līdzekļu pielikšanai. Moldovā kopumā nepameta sajūta, ka ES ieliek valstī milzīgus finanšu līdzekļus, par ko liecināja kaut vai katrā ciemā redzamie uzraksti “Eiropas Savienība mīl [ciema vai mazpilsētas nosaukums]”. Ja izdotos atrisināt problēmas ar Pārdņestru (kaut arī man ir grūti iztēloties, kā tas varētu notikt), ES saimē Moldova varbūt pat neizskatīsies kā skumjākā no dalībvalstīm.
Foto: Rūdolfs Kroičs
Foto: Andris Uškāns
Foto: Rūdolfs Kroičs
Brutālais Rumānijas skaistums
Regitas pasākums bija Jaši, kur arī palikām vairākas dienas. Tā kā pilsēta atrodas pavisam netālu no Moldovas robežas, neko daudz no Rumānijas pa ceļam neredzējām, bet redzētais maz atšķīrās no Moldovas. Šeit kultūras, neskatoties uz ES robežu, acīmredzami ir ciešā kontaktā. Arī robežas šķērsošana, par spīti tam, ka iebraucām ES, bija pavisam ātra un vienkārša. Otrpus robežai ir līdzīga vai pat tāda pati valoda (moldāvu valoda ir rumāņu valodas paveids), tā pati arhitektūra, tie paši putekļi, tāpat prasa cigaretes un pat reģiona nosaukums ir Moldova.
Mēs visi četri Rumānijā bijām pirmoreiz, un nezinu, kā citi, bet es cerēju ieraudzīt mākoņos paslēptas kalnu virsotnes, kurās slejas drūmas viduslaiku pilis, bet lejā – ciemus ar vienkāršām koka būdelēm ar salmu jumtiem, vīrus ar lielām ūsām un izšūtās vestēs un sievas platos lindrakos ar nēšiem. Pa naktīm apkārt bija jāsiro vilku bariem, bet no ēnām jāuzglūn tumšiem, apmetņos tītiem tēliem ar zaigojošām acīm.
Vienvārdsakot, kad Liepa teica, ka grib redzēt Drakulu, man tā uzreiz likās ļoti laba doma, jo plānot maršrutu pat pēc bērnišķīgas vai “nerdīgas” tēmas ir daudz foršāk, nekā braukt uz lielajām pilsētām vai tūrisma objektiem, un redzēt tā var daudz vairāk interesantu lietu, kas parasti paslīd garām tūristam parastajam. Protams, Drakulas tēma Transilvānijā ir visai konvencionāla, tāpēc, domājot par iespējamo maršrutu, uzreiz nolēmu, ka pop-Drakulas vietas mēs neņemam, bet skatāmies uz Brema Stokera (Abraham Stoker) un vēsturiskā Valahijas hospodara Vlada III stāstiem. No “skaistajām”, t. i., populārajām vietām maršrutā iekļāvām tikai vienu – Sigišoaru, kurā dzimis Vlads III. Viņa dzimtajā mājā ir ierīkots restorāns un tematiska ekspozīcija (vismaz tā liecināja plakāti).
Kamēr Regita klausījās paneļdiskusijas un apmeklēja uzņēmumus, mēs klīdām pa Jaši un devāmies uz kalnu klosteriem. Kalnu klosterus mēs nolūkojām pa dzīvokļa logu, no kura pavērās visas pilsētas panorāma. No šejienes varēja dzirdēt arī ausainās pūces mazuli, kurš katru nakti bez apstājas brēca katedrāles parkā.
Rumāņiem ir savdabīga tendence formāli visu ko aizliegt, un tas noved pie likumsakarīgas pilnīgas aizliegumu ignorēšanas. Sākumā mums ar to bija sarežģīti, jo katrreiz, redzot šķietami nepamatotu ātruma ierobežojumu, gribējās samazināt braukšanas ātrumu, bet, redzot zīmes, kas aizliedza ieiešanu vai atrašanos kādā teritorijā, – iet tai ar līkumu. Tomēr, kad līdz kalnu klosterim bijām kāpuši teju divas stundas un attapāmies pie zīmēm, kas aicināja nekavējoties pagriezties un doties atpakaļ, sākām vilcināties un vērot, ko tad dara citi. Citi šīs zīmes izskatījās nemanām, un tā nu mēs pamazām, sākumā pavisam nedroši, bet arvien pierodot, klosteri izstaigājām, un ne no tur strādājošajiem celtniekiem, ne no mūkiem nevienu aizrādījumu vai neizpratnes pilnu skatienu nesaņēmām, tāpēc pieņēmām spēles noteikumus.
Tajā pašā laikā bez jebkādām zīmēm sanāca neliela salekšanās burvīgā socmodernisma kompleksa sabiedrisko pakalpojumu centrā, kur no šuvēju darbnīcas iznāca sieviete, kura bija nolēmusi, ka mūsu bildēšana ir nekavējoties jāaptur, citādi sazin kur tās bildes nonāks. Var jau būt, ka šīs elegantās, bet netīrās 70. gadu trīs stāvos izkārtotās stiklotās galerijas ir stratēģisks objekts. Tas gan ne īpaši mulsina jauniešus, kuri tur dara dažādas citviet sociāli nosodāmas lietas. Nu labi, visu jau var saprast – mani gandrīz ir piekāvuši par bildēšanu Rēzeknes Centrāltirgū.
Runājot par socmodernismu – sociālisma arhitektūra Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) Rumānijā attīstījās krietni atšķirīgi nekā mūsu platumgrādos. Minētais komplekss, pavisam blakus mūsu dzīvoklim, pilnībā atbilda “sociālā kondensatora” principiem, sastāvēja no dažādu līmeņu dzīvojamajiem korpusiem, kurus savā starpā savienoja arkādes un sabiedriskās telpas, un labiekārtojums ietvēra pat mazās arhitektūras formas kā, piemēram, ārtelpas gaismas ķermeņus un norobežojošos elementus. Līdz pilnīgai socekstāzei trūka tika apzaļumojumu, kas kompleksā īsti nebija paredzēti, bet citādi tas bija tuvākais, ko esmu redzējis, Bārbikana kompleksam Londonā. Par šo kompleksu neizdevās atrast nevienu vārdu internetā. Laikam jau tas tādēļ, ka, kā izrādījās vēlāk, no līdzīgiem kompleksiem sastāv teju visa Jaši centrālā daļa.
Padomju Savienībā monolītā betona konstrukciju izmantošana arhitektūrā bija praktiski aizliegta, un viss bija jābūvē no jau gataviem standartizētiem betona blokiem vai ķieģeļiem. Bet Čaušesku paspēja salekties ar PSRS vēl Staļina laikā, un, lai arī dalīšanās ar pieredzi ar Savienību, protams, notika, Hruščova princips “Nost ar pārmērībām arhitektūrā” Rumāniju, šķiet, tikpat kā nav skāris.
Mums ar Regitu pirmais pārsteigums savulaik bija padomju perioda arhitektūra Ukrainā, kur pārmērības bija un pat ne pārāk slēpa. Vēlāk mūs ļoti uzrunāja Ungārijas sociālistiskā modernisma arhitektūra, kura uz Padomju Savienības arhitektūras fona jutās kā svaiga gaisa plūsma sasmakušā un pieputējušā 14. gadsimta Eiropas mākslas muzejā. Rumānija mūs viegli satrieca, un, ja vēl bijām domājuši pa ceļam uz mājām izbraukt cauri pāris Ungārijas pilsētām, kurās savulaik jūsmojām par arhitektūru, pēc Jaši sapratām, ka nav vērts.
Jā, tā ir arhitektūra, par kuru var papriecāties no malas, atbraucot ciemos. Bet, ja ir godīgi jāatbild uz jautājumu “Vai es gribētu vai vispār būtu gatavs dzīvot šādā brutālisma šedevrā?”, man pat nebūtu īpaši jādomā. Es nekādā gadījumā negribētu dzīvot ģeniālā brutālisma celtnē. Jo vairāk – es negribētu dzīvot tās tuvumā. Mana visnemīļākā ēka Rēzeknē ir viesnīca “Latgale”, kas objektīvi ir visai interesants 80. gadu arhitektūras objekts, praktiski – ķieģeļu brutālisms (atvainojiet par oksimoronu). Taču parasti brutālismam raksturīgs tas, ka, izvēloties tam vietu un projektējot celtni, ir pilnīgi ignorēta apkārtne, tāpēc šādas ēkas vai kompleksi teju vienmēr ir svešķermeņi tur, kur tie atrodas. No tā arī milzīgā pretošanās un negācijas no sabiedrības puses. Tāpēc brutālisma ēkas jauc nost Skopjē un citur. Pie noteiktām psiholoģiskām novirzēm uz šādu arhitektūru ir jauki aizbraukt paskatīties, bet tikai pie nosacījuma, ka tā ir pietiekoši tālu no paša dzīvesvietas.
Rumānijā ir daudz interesantas arhitektūras, bet, ja man būtu jāizvēlas, kur Rumānijā dzīvot, es izvēlētos laukus. Ciemus no manām fantāzijām atrast neizdevās. Iespējams, tur pie vainas ir Čaušesku ciemu likvidēšanas politika vai arī pārlieku daudz brīva laika, kas pavadīts Holivudas paviljonos uzburtajās pasaulēs. Bet arī esošie ciemi ir ārkārtīgi kolorīti, un tajos dzīvo ļoti kolorīta tauta. Jo īpaši tas ir jāsaka par čigāniem.
Foto: Rūdolfs Kroičs
Ja kaut kas no Rumānijas stereotipiem arī apstiprinājās, tad tas ir čigānu tēls. Čigāni šeit ir absolūti apburoši. Pirmā čigāniete, kuru pamanīju Rumānijā, bija visa zeltā un sudrabā, bet uz platajiem brunčiem bija ar zeltu izšūti vai uzdrukāti Rolex logotipi. Var jau būt, ka arī Rumānijā ir čigāni treņikos un halātos, bet uz visa zelta, plato brunču, vestu un vīriešu cepuru fona tie palika nepamanīti. Ir daiļi. Pusi ceļa pa Rumāniju mēs centāmies minēt, kas ir tās vietas, kur šie cilvēki iepērkas, bet tad atcerējāmies, ka pat Rēzeknē ir Džetas tirgus, kurā ne to vien varētu dabūt.
No Jaši devāmies uz Transilvāniju, un tā sakrita, ka saulriets mūs pārsteidza tieši Tihutas pārejā, kur Brema Stokera romānā beidzās cilvēku valdījumi un sākās Drakulas tumsas valstība (grāmatā autors to nosaucis par The Borgo Pass). Jāsaka, ka vieta izvēlēta perfekti. Sajūtas šeit ir… interesantas, bet ainava – noteikti skaistākā, ko redzējām Rumānijā. Turpmākajās dienās apmeklējām arī Vlada III dzimto pilsētu un Korvinu pili, kurā, pēc vietējās leģendas, Vlads pavadīja septiņus gadus apcietinājumā (laikam tomēr meli – ja arī Jānošs Huņadi (Hunyadi János) patiešām bija apcietinājis Vladu III, tad, visticamāk, turēja to apcietinājumā Ungārijā). Bez drakulvietām izbraucām arī nogrimušus ciemus, baznīcas-cietokšņus, klosterus, sikspārņu alas un citus dabas un cilvēku radītus skaistumus, bet vakarus vadījām viesnīcās, mācoties locīt gulbīšus no dvieļiem un bantes no tualetes papīra, ko, lai arī reklāmās nereti redzējām, nevienā viesnīcā gatavā veidā tā arī nesastapām.
Pica ar krējumu Ungārijā, karstie avoti Slovākijā un straujš brauciens bez bremzēm līdz mājām
No Rumānijas mēs izbraucām piektdien vēlā pēcpusdienā, un mūsu temps ievērojami paātrinājās. Pirmdien man bija jāvada ekskursija pa Rēzekni un jātiekas ar dabas un tūrisma ekspertiem. Arī pārējos gaidīja darbi un skola. Ungārijā braucām caur stepēm, kas nebūt nav mazāk skaistas un interesantas kā kalni, no kuriem todien izbraucām. Nakšņot nolēmām Miškolcas apkārtnē Ungārijā, kur, atbraukuši samērā vēlu, izgājām ēdiena meklējumos. Apburoša parka malā ieraudzījām kādu gaismas stariņu un devāmies uz to, ar prieku konstatējot, ka tur ir ēdiens un saimnieks vēl uz vietas. Vietas īpašnieks runāja poliski, tāpēc ēdienu sanāca sarunāt. Izrādījās, ka no visas plašās ēdienkartes dabūjams tikai langošs, kas esot kā pica ar sieru, krējumu un sīpoliem. Kā solīja, tā arī bija – eļļā vārīta belašveidīga maize ar virsū uzsmērētu prāvu krējuma kārtu un uzrīvētu sieru. Nevar teikt, ka tas būtu kaut kas garšīgs vai veselīgs, tāpēc, ar zināmu piespiešanos uz četriem divus notiesājuši, devāmies klausīties meža pūces mazuli un skatīties, kā dzīvo turīgie Miškolcas iedzīvotāji.
Slovākijā arī nolēmām uz lielajām pilsētām nebraukt. Mēs ar Regitu valsts austrumu daļu pazīstam diezgan labi, bet Rūdolfs ar Liepu tur nav bijuši vispār, tāpēc kaut cik normālai apskatei būtu jāveltī vairāk laika un izskrējiens ārpus konteksta lielu prieku nesniegtu. Tad nu nolēmām aizbraukt uz Augstajiem Tatriem, kur Vrbovā ir populāri karstie avoti, kurus Regita ar Liepu arī izbaudīja. Jau Slovākijā izrādījās, ka bremžu pedāļa nospiešana ne vienmēr rezultējas ierastajā braukšanas ātruma samazinājumā, bet, par laimi, līdz brīdim, kad bremzes pārstāja darboties, mēs jau bijām aiz Krakovas, t. i., izbraukuši no kalniem. Caur Poliju ved ātrgaitas trase, kur bremzes nav vajadzīgas vispār (to apliecināja arī vēlāk pienākušais sods par ātruma pārkāpšanu apdzīvotā vietā par vairāk nekā 30 km/h). Pēdējo nakti pārlaiduši Lomžā, nākamajā dienā uzstādījām rekordu braukšanai bez bremzēšanas.
Kopsavilkumam
Mūsu ceļojuma mērķis bija apskatīt un nedaudz iepazīt Ukrainu, Moldovu un Rumāniju, un jāsaka, ka, neskatoties uz to, ka visas trīs valstis nodala robežas un katrai no tām, vismaz pēdējā gadsimtā, bijusi diezgan atšķirīga vēsture, tajās ir ļoti daudz līdzīga. Tā kā lielākoties braucām ar auto, pamanāmākās bija tās kopīgās īpatnības, kas saistītas ar braukšanas kultūru. Visās trīs valstīs uz ceļiem ir daudz policijas, un visās trīs valstīs uz ceļiem valda pilnīgs tiesiskais nihilisms. Es tik ļoti pieradu pie tā, ka apdzīvotās vietās ātrums nav jāsamazina, ka, iebraucot Ungārijā, lai iedarbinātu refleksu sekot ceļazīmēm, bija periodiski jāuzsit sev pa ceļgalu (un to vēlreiz apliecina Polijas sods).
Visās trīs valstīs ignorē ceļazīmes, atskaitot vienu – gājēju pārejas zīmi. Tas man bija pārsteigums, taču visās trīs valstīs šoferi ļoti godīgi palaiž gājējus un neturpina braukšanu, līdz gājējs nav pilnībā šķērsojis ielu vai ceļu (to es bieži vien neizpildīju un tad satraukti lūkojos apkārt, vai tuvumā nav kāds policists).
Ceļojot mums ar Regitu ir izveidojušās dažādas valstu novērtējuma teorijas un metodes. Tā, vietas trūcīguma noteikšanai mums ir kokakolas indekss (jo vairāk redzama kokakola publiskajā vidē un jo lielākas reklāmas, jo trūcīgāka sabiedrība), bet sabiedrības brīvības līmeni mēs nosakām, cita starpā, pēc tā, vai cilvēks var brīvi šķērsot ielu jebkurā vietā un neatkarīgi no luksofora signāla. Mans ideāls ir, piemēram, Parīze (kuru citādi es ne īpaši mīlu), kur ielas šķērsošana tiek tolerēta jebkurā vietā pat tad, ja tas nedaudz traucē satiksmi. Pēc manām domām, tur, kur cilvēks nevar pāriet ielu pie sarkanās gaismas, ar brīvību viss ir slikti. Cilvēki vairāk paļaujas uz diktātu no augšas un mazāk domā un pieņem lēmumus paši, un tas tos padara jo īpaši viegli manipulējamus. Interesanti, ka ļoti bieži ielas nešķērsošana pie sarkanā signāla labi korelē ar šoferu tiesisko nihilismu. Tas, ka kājāmgājējs nevar pāriet ielu pie sarkanās gaismas, nebūt nenozīmē, ka zem sarkanās gaismas nevar braukt auto.
Visas trīs valstis mums ir eksotiskas un sniedza daudz jaunu iespaidu un vielas pārdomām. Un, kas interesanti, lai arī Ungārijai un Rumānijai mūsu iztēlē bija jābūt diezgan līdzīgām, izrādījās, ka Ungārija, kuru pazīstam pietiekoši labi, uz Rumānijas fona ir ļoti eiropeiska. Ungārija izskatās mežonīga un eksotiska, kad to salīdzinām ar kaimiņu Austriju, bet starp Ungāriju un Rumāniju ir teju tikpat liela atšķirība. Kas ir skumjākais mūsu stāsta kontekstā – Ungārijā un Slovākijā atkal ir tie paši garlaicīgie čigāni halātos un treņikos.
Kamēr ceļojām pa Austrumeiropu, mājās cilvēki slēpās pagrabos no droniem. Un tā ir sirreāla sajūta, ja ceļot pa vietām, kurp vecmāmiņas un Ārlietu ministrija braukt neiesaka, ir drošāk nekā palikt mājās. Bet – tā ir mūsu jaunā realitāte, un ar to mums vēl kādu laiku būs jādzīvo.
Titulbilde: Rūdolfs Kroičs