Jaunā Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) pamatekspozīcija “Prokrastinācija un radīšana” piecu stāvu un tūkstoš kvadrātmetru publiski pieejamo telpu ietvarā izdara ievērojami vairāk, nekā varētu gaidīt no klasiska vai laikmetīga muzeja. Vispirms tas ir muzejs kā piedāvājums, ko lietot dažādām apmeklētāju grupām, ar dažādām vajadzībām un ieradumiem. Prologa daļa muzeja pagrabā domāta drīzāk pirmsskolas bērnu auditorijai, atsevišķa telpa (ar specializēto garderobi un izlietni!) – skolu klasēm, telpa mansardā – pasākumiem. Turpat, guļot ērtos pufos, var austiņās noklausīties visus ekspozīcijā izmantotos skaņdarbus. Savukārt konceptuāli to drīzāk būtu jādēvē par lēno muzeju. Ierosmi tam ekspozīcijas veidotāji guvuši Londonā, Denisa Seversa namā (Dennis Severs’ House), kurā inscenēta Londonas 18. un 19. gadsimta ikdiena. Prasība pēc lēnuma kā veida, lai pretotos mūsu dzīves aizvien pieaugošajam tempam, sākās Itālijā 80. gados, iebilstot McDonald’s restorānu atvēršanai. Bet pēdējo 15 gadu laikā lēnumu sev ir atklājusi ne tikai māksla (sk. lēno kino), bet gluži vai ikkatra dzīves joma – rokasgrāmatas iesaka lēno “vecākošanos” (slow parenting), lēno dārzkopību, (slow gardening), arī lēno seksu (slow sex) utt.
Visām šīm parādībām kopīga ir apzinātības izkopšana. Skatot caur lēnā muzeja konceptuālajām brillēm LNRMM ekspozīciju “Prokrastinācija un radīšana”, citādāk sakārtojas faktoloģiskās, naratoloģiskās un afektīvās hierarhijas.
Ekspozīcijas naratīva pamatā ir dramaturģiskais konflikts starp nepieciešamību radīt un šim procesam neizbēgami piederīgo prokrastinēšanu. Aizraujoši lasīt, kādus ievērojamu tautas dižgaru dzīves faktus ekspozīcijas autori ir atlasījuši, lai iezīmētu šo pretrunu. Lai noārdītu tradicionālo hierarhiju starp izcilām, tātad arī nepieejamām, personībām un apmeklētāju, muzeju aprakstiem tradicionāli pompozo izteiksmes veidu, kurā dominē sasniegumu uzskaitījums, ir nomainījuši daži īsi teikumi, kuros izcelts tikai obligātais mazumiņš par 98 literātiem un mūziķiem. Tādejādi mums – apmeklētajiem – ir vieglāk identificēties ar muzejā glabātajiem “varoņiem”, jo tiek lauzts muzejiem raksturīgais naratīvs, ka šāda tipa ievērojamā atmiņas institūcijā izstādāmās pieredzes piemīt tikai atsevišķiem izredzētiem ģēnijiem un viņu sieviešu kārtas līdziniecēm. Šāda pieeja norāda arī uz mākslinieku kā daudzšķautņainu personību nevis viendimensionāli idealizētu pielūgsmes objektu. Bet šī varētu būt arī viena no receptēm, kā stāstu par slaveniem uzvārdiem, kas mūsdienu cilvēku uztverē dzīvo vairs tikai senās grāmatās, padarīt uzrunājošu arī šeit un tagad.
Tāpat ir nojaukta hierarhija starp oriģinālpriekšmetiem no muzeja krājuma un to kopijām, kā arī rekvizītiem. Noteicošais Annas Heinrihsones veidotajās scenogrāfiskajās instalācijās ir katras vienas konceptuālā pabeigtība. Lai gan Mārstaļu ielas šaurībā vēlme iezīmēt savu stūrīti gandrīz simtam kultūras darbinieku rada kopiespaida kakofoniju, tas netraucē. Jo šeit, kā visām lēnumu propagandējošām kustībām, uzsvars ir nevis uz ārējību, bet gan iešanu dziļumā. Iedziļināšanās ir apzināts process, kas jāveic apmeklētājam pašam, un šīs prakses veicināšanai pie ieejas muzejā izsniedz flaieru, uz kura uzrakstītas daudzās iespējas, ko katrs no mums var darīt prokrastinācijas ekspozīcijā. Vingrot, atvilkt atvilktni, ieslēgt slēdzi, iebērt kaķu barību, apsēsties uz krēsla, spīdināt gaismas lukturi u. c. Ekspozīcijā sastopami arī tīri lēnā kino elementi – var skatīties ekrānā projicētās debesīs, guļot Jāņa Rokpeļņa gultā, vai skatīties uz tekošu ūdeni nodaļā, kas veltīta Pēterim Vaskam.
Tādejādi izstādes apmeklējumā līdz ar faktoloģisko slāni vienlīdz būtisks ir piedzīvošanas elements, bet apmeklētājam, atceroties savas prokrastinācijas epizodes, ir emocionāli vieglāk saslēgties ar LNRMM izstādītajiem varoņiem un varonēm. Izrādās, ka tas ir iespējams ne tikai caur skolas laika atmiņām par kāda autora sasniegumiem vai caur jaunu faktu atklāšanas prieku, bet arī afektīvi.
Mana afektīvā saslēgšanās ar LNRMM jaunajām telpām notika jau gadu agrāk, kad 2024. gada vasarā apmeklēju Helēnas Heinrihsones izstādi jaunajā LNRMM mājoklī Mārstaļu ielā. Nebiju zinājusi, ka trauksme var sākties, ienākot pilnīgi tukšā telpā. Ka to var izraisīt notikumi, kas bijuši pirms gandrīz 20 gadiem un ka ķermenisku riebumu var izraisīt iespēja izstaigāt tūkstoš kvadrātmetrus brīnišķīgi izremontētas, ļoti skaistas Vecpilsētas ēkas. Mani pārsteidza pašas ķermeniskā atmiņa, kura tagad, sakondensējusi vienā kopumā sen aizmirstus, tāpēc vairs nekonkrētus pārdzīvojumus, darbus un arī sasniegumus, pēkšņi izšāvās kā ļoti negatīvs viscerāls iespaids. Jo mans ķermenis šajos šaurajos stāvos pēkšņi jutās atmests atpakaļ laikā, kad es no 2006. līdz 2009. gadam biju Rīgas Kino muzeja vadītāja turpat ap stūri – Peitavas ielā 12. Problēmas, kuras mums toreiz radīja mūsu 160 kvadrātmetri izstāžu un publisko pasākumu darbībai, pēkšņi ieprojicējās tagadnes it kā priecīgajā notikumā un pavisam citā muzejā. Lai gan LNRMM rīcībā Mārstaļu ielā, runājot absolūtos skaitļos, ir lielāka platība, uzdrošinos minēt, ka tad, kad jaunatklāšanas prieks aizies senākā pagātnē un iestāsties ikdienas rutīna, tās sajūtas, kas mums bija Peitavas ielas mazajos kambarīšos, pēc kāda laika varētu pārņemt arī LNRMM darbiniekus. Tās sakņojās savu robežu izjušanā, ko noteica ļoti mazā muzejam piešķirtā kvadratūra, kas bija krasā pretstatā tam, cik daudzveidīgos, dažādos un atraktīvos veidos radoši un entuziastiski muzeja darbinieki varētu stāstīt publikai par tēmu, kam ir veltīts muzejs. LNRMM ekspozīcijas autori demonstrē inovatīvu pieeju vēstījuma veidošanai par tautas dižgariem; pārsteidz autoru atjautība un humora izjūta. Ar Annas Heinrihsones perfekcionismu es iepazinos Rīgas Kino muzejā, jo tur 2006. gadā veidotā izstāde “Jāņa Streiča mistērijas” bija Annas debija izstāžu scenogrāfes ampluā. Niansētais LNRMM ekspozīcijas koncepts (no muzeoloģijas viedokļa) un izstādes skaņu celiņš – šis kopums ļoti iepriecina un liecina, ka mūsdienīgu muzeju var domāt arī citādāk.
Taču savā ikdienas darbībā arī “Prokrastinācija un radīšana” atduras pret kvadratūras uzliktajiem ierobežojumiem. Piemēram, darbiniekiem ik uz soļa ir jādomā, kā regulēt apmeklētāju plūsmu tā, lai drošība tiktu nodrošināta gan cilvēkiem, gan izstādītajiem oriģinālpriekšmetiem. Tāpēc, piemēram, pirmdienās un otrdienās ekspozīcija ir slēgta individuālajiem apmeklējumiem; šīs dienas ir rezervētas grupām. Arī grupas tiek dalītas mazākās grupās, lai apmeklētāji, cits citam netraucējot, varētu izstaigāt muzeju. To zinot, presē lasītie politiķu uzsaukumi, ka muzejiem, lai palielinātu savus ieņēmumus, ir jāpalielina apmeklētāju skaits, manās ausīs skan kā apsmiekls. Jo jau pats “Valsts nekustamo īpašumu” piedāvājums muzejam ar tādu potenciālu kā LNRMM (Veselas divas tēmas – mūzika un rakstniecība! Nacionāla līmeņa muzejs!) doties uz tik mazām telpām kā Mārstaļu iela 6 demonstrē valsts necieņu pret muzejnieku spējām, talantu, zināšanām un entuziasmu. Tā ir ciešu robežu uzlikšana idejām un iespējām un darbinieku radošuma izpurgāšana. Staigājot pa grandiozo prokrastinācijas ekspozīciju, to var sajust vēl jo skarbāk.
.jpg "1000118094 (1).jpg")
Fotogrāfijas no Elīnas Reiteres privātā arhīva