Brīdī, kad tev pajautā, vai vari uzrakstīt savu gada summu kultūras/muzeju pasaulē, pēkšņi apjēdz, ka ir 2025. gada beigas un gads ir aizlidojis ātrāk nekā jebkad. Lēnām sāc tīt notikušo atpakaļgaitā un saproti, ka ātri skrienošajā gadā ir noticis daudz, taču daži notikumi spīd vairāk par citiem – kāds publicitātes ziņā, cits vienkārši ieperinājies dvēselē.
Straume. Brīdis, kad animācijas filma “Straume” ieguva “Oskaru”, noteikti bija gaidīts mirklis, kas pārlieku gan nepārsteidza. Kaut kur iekšā sēdēja – būs, nu! Būs! Vai par to vēl ko piebilst? Nē. Tikai es gan neskrēju “Oskara” un pārējo balvu statujas Latvijas muzejos un kultūras centros skatīties. Ideja it kā feina, bet – nē, paldies. Introvertais mākslinieks/muzejnieks paskatīsies bildes internetā, un pietiks, īpaši, kad sociālo tīklu lenti pārpilda neskaitāmu cilvēku selfiji pie “Oskariem”…
Kārsavas stāsti III. Gada sākumā Kārsavas kultūrvēstures centrā “Līču mājas” norisinājās rakstu krājuma “Kārsavas stāsti III. Kārsavas (Bozovas) – Maltas dzelzceļa stāsti” atklāšanas pasākums. No visiem trim rakstu krājumiem šis, manuprāt, ir sanācis viskrāsainākais un dzīvākais. Un tas ir ne tikai tādēļ, ka krājumā iekļautas manas trīs staciju (Kārsavas, Rēzeknes I, Maltas) gleznas un es ar bērna lepnumu esmu par to priecīga, bet arī tāpēc, ka gadās sastapt cilvēkus, kuri fano par šo izdevumu un ir patiesi ieinteresēti tā saturā, vienlaikus novērtējot saglabāto un dokumentēto kultūrvēsturisko mantojumu.
Prokrastinācija un radīšana. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pastāvīgā ekspozīcija Mārstaļu ielā 6, Vecrīgā. Ekspozīcija, kuru vēl tikai plānoju aplūkot. Telpu atrašanās vieta pašā Rīgas sirdī mani attur. Pēc ilgiem gadiem Rīgā un darba vietas Vecrīgā joprojām izvairos no Rīgas centra. Pārāk daudz cilvēku un pārāk maz normālu auto stāvvietu. Es jau varētu pamest mašīnu kādā tālākā Rīgas galā un uz centru aizdoties ar sabiedrisko transportu vai iebraukt Vecrīgā un nopirkt stāvvietu par 8 eiro stundā, bet Rīga… Tā Rīga… Nekas, gan jau paspēšu. Ekspozīcija nav zaķis, neaizbēgs. Pie tam – par prokrastināciju man stāsta visdažādākie cilvēki, kas bieži vien nav saistīti ar muzejiem vai kultūras dzīvi un ikdienā darbojas visādās citās jomās, bet mēdz šad tad aiziet uz kādu muzeju vai teātra izrādi. Tad man ar sajūsmu stāsta – ak, Die’s, ak, Die’s, cik labi, cik skaisti, cik tas un cik šis! Tas noteikti ir augsts vērtējums, ja ekspozīcija patīk un piesaista “parasto mirstīgo” jeb to, kurš nedzīvo muzejos un nedarbojas kultūras jomā. Es vēl pagaidām palikšu kā virtuālais skatītājs attēlos un radu sūtītajās video reportāžās.
Muzeju nakts / Baznīcu nakts. Īpaši riebīgi ir tajos brīžos, kad muzejs sajūtas pabērna lomā un muzeju gada lielāko notikumu (kas parasti piesaista daudz apmeklētāju un ir ļoti nozīmīgs mazajiem muzejiem) – Muzeju nakti – nozog citas iestādes, un pievienojas Baznīcu nakts. Man nav nekas pret baznīcām, bet Baznīcu nakts rīkotājiem būtu jāsaprot, ka ir iedota atsevišķas dienas/nakts iespējamība – savu nakti varat likt jebkurā citā datumā. Muzeji savu nakti nevar pārcelt, tā ir starptautiska un ļoti savlaicīgi izziņota. Lielā pilsētā, piemēram, Rīgā, kur ir baznīca pie baznīcas un muzejs pie muzeja, Muzeju nakts un Baznīcu nakts vēl var sadzīvot. Bet ko darīt mazā pilsētā vai ciemā? Ko darīt, kad tipiskā Latgales katoļu ciemā muzejs ir blakus baznīcai un apmeklētāji aizies uz baznīcu, bet uz muzeju neatnāks neviens, jo ar baznīcu muzejs, kas lielākoties ir ar minimāla budžeta iespējām, nevar konkurēt? Es šogad ar savā pārvaldībā esošo muzeju atteicos piedalīties Muzeju naktī, jo mēs ar kolēģi sēdētu vienas tukšā muzejā. Iet pa galvu, pa kaklu kaut ko rīkot kopā ar baznīcu nav tik viegli, kā varētu domāt, – tā, lai sakrīt tēma, viedokļi, laiks un notikumi un lai ir kvalitatīvs pasākums, piedevām rīkojot visu lielākoties bez finansējuma. Paldies, nē!
Roberta Mūka muzejs Galēnos. Mazliet par savu ikdienas sastāvdaļu – Roberta Mūka muzeju Galēnos. Kopumā Mūka muzejā, kurš ir manā pārvaldībā, gads ir aizskrējis bez pauzēm. Pasākums pie pasākuma, izstāde pēc izstādes. Par izstādēm Mūka muzejā runājot, katru no tām cenšamies radīt kā jaunu pārsteigumu apmeklētājiem. Dažas no tām sasaistām ar Mūku vai vietējo kopienu, citas veidojam tādēļ, lai ir interesanti gan mums – divām muzeja darbiniecēm –, gan apmeklētājiem. Gada sākumā bija Aijas Jurjānes (1944–2015) izstāde “Dokumentālas gleznas”, kas tapa, sadarbojoties ar Aijas bērniem: Ievu, Kristīni un Pāvilu Jurjāniem. Vasaras sezonā lielu apmeklētāju pulku piesaistīja pavisam jauna kolekcionāra – Teo Ralfa Jēkabsona – porcelāna trauku kolekcijas izstāde, kas ir neliela daļa no Rīgas Porcelāna rūpnīcas ražotā. Jaunietim ir tikai nedaudz pāri 20 gadiem, bet viņš jau gandrīz desmit gadus kolekcionē Latvijas rūpnīcu mantojumu. Rudenī muzejā viesojās tekstilmākslinieces Ksenijas Šinkovskajas lielformāta filca skulptūras. Gadu noslēdzām, atklājot Rituma Ivanova gleznu izstādi “Tikšanās”, kurā kā centrālais tēls ir Roberts Mūks. Izstādi var paspēt aplūkot līdz 2026. gada 31. janvārim. Cik labi, ka mans muzejs ir maziņš! Rituma gleznu izstāde tika uzlikta trīs stundu laikā pirms atklāšanas un izdevās necerēti veiksmīga, gan ar eksponēto saturu, gan apmeklētāju piesaisti muzejam, kas, ņemot vērā mana muzeja lokāciju un ietilpību, nav vienkāršs uzdevums. Rituma gleznu izstāde sevī ietver gan mākslinieka pašportretus, gan filozofu un reliģisko līderu portretējumus.
Ritums Ivanovs. Ar Ritumu ceļi savijās pirms aptuveni diviem gadiem, kad izstādes kurators Raimonds Kalējs pieteica Roberta Mūka muzeja apmeklējumu. Ritums tobrīd gatavojās savai personālizstādei Latgales vēstniecībā “Gors”, kas norisinājās no 2024. gada 26. novembra līdz 2025. gada 26. janvārim, un es jau pirmajā tikšanās reizē tā pusnopietni noteicu, ka pēc tam jārīko izstāde pie Mūka. “Gorā” ieraudzīju mākslinieka izcilo veikumu un simtprocentīgi kļuvu pārliecināta, ka Ritumu aicināšu eksponēt gleznas Galēnos. Ja parasti ir ierasts redzēt Rituma mākslas darbus lielos izmēros, tad izstādē “Tikšanās” Roberta Mūka muzejā var ieraudzīt, kā izskatās arī pavisam mazi viņa darbi (mazākā darba izmērs ir vien 6 × 6 cm).
Rotko muzejs. Šī gada pavasara izstāžu sezonas sākumā, atklāšanā, ar Ritumu Ivanovu atkal tikāmies. Šoreiz Rotko muzejā. Kamēr es ar vienu gleznu (kurā, starp citu, nebija man ierastā vilcienu tēma, bet mana simtgadīgā tante kapu kopējas lomā) Latgales mākslinieku konkursa izstādē “Vēlēšanās”, tikmēr Ritums ar personālizstādi “Templis”. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzejā bija man vienas no vistīkamākajām – ne tikai par šo gadu runājot, bet vispār, ilgākā laika posmā. Komandai bija izdevies sakombinēt, salikt tā – pacilājoši. Es ceru, ka tikpat pacilājoši viss turpināsies arī nākotnē, īpaši, kad Rotko muzeja paspārnē ir nodots liels, sens muzejs – Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs. Tie noteikti ir jauni izaicinājumi, risks un atbildība, bet iznākumu par no jauna pārvaldāmo Daugavpils muzeju varēs vērtēt vien pēc laika. Lai runā darbi, nevis vārdi!
Gada noslēgumā – Latvijas Ceļu muzejs. Kāpēc? Šad tad mēdzu doties kādā pusplānotā vai pilnīgi spontānā izbraucienā – tā teikt, pēc sajūtām un laikapstākļiem vadoties, ar “davai, braucam”. Jau pirms vairākiem gadiem pa ceļam uz Rojas pusi redzēju norādi – Latvijas Ceļu muzejs, 12 km. Šogad pirmsziemassvētku laikā iekrita brauciens uz Rojas pusi, un atceļā nodomāju, ka ir īstā diena – iegūglēju, vai muzejs atvērts, un nogriezos uz Šlokenbekas muižu, kuras teritorijā mitinās viesnīca, krodziņš un Latvijas Ceļu muzejs. Sākumā varētu likties – nu, kas tad tur tāds, Ceļu muzejs –, bet biju pārsteigta gan par ekspozīcijas izmēru, gan par stāstošo saturu: no pirmajiem ceļiem pasaulē līdz pirmajiem ceļiem tikko izveidotajā Latvijas valstī un ceļiem mūsdienās. Kā viss top, kādas tehnikas tikušas un tiek izmantotas. Jo vairāk skaties, jo vairāk pamani. Viens no punktiem piesaistīja uzmanību – Latvijas valsts pirmajos gados (arī 1925.–1938. gadā) ceļu remonts un uzturēšana bija klaušinieku darbs. Klaušas kā pienākums tika uzlikts lauku nekustamās mantas īpašniekiem – atbilstoši mantas lielumam tika iedalīts ceļa posms, kuru pārvaldīt, labot, līdzināt. (Apsveicot Ziemassvētkos savu simtgadīgo tanti, pajautāju, vai arī viņai bija saskare ar ceļa uzturēšanas klaušām. Kā izrādās – jā. Katrai saimniecībai ticis iedalīts ceļa posms. Nācies ar zirgu un ratiem vest granti seguma stiprināšanai, ziemā braukt sniegu tīrīt, pēc slapja laika – bedres aiztaisīt. Viņa viena, jauna meitene, faktiski pusaudze, darbojās ar šo smago darbu – uzpasēja iedalīto ceļa posmu. Uzturamais garums ticis iedalīts pēc tā, cik konkrētajai saimniecībai bija liela zemes teritorija un cik saimniecība bagāta. Šad tad sanāk braukt pa to ceļa posmu, kuru reiz uzpasēja mana tante, un kaut kur tā ceļa dziļajos slāņos ir manas tantes vestā grants.)
Latvijas Ceļu muzejs un vide ap to ir ļoti sakopta, tīra, viegli sasniedzama. Muzejam ir tehnikas kolekcija gan pie muzeja, gan blakus ēkā. Par sevi nosodoši domāju – nu kāpēc jau agrāk neaizbraucu –, jo muzejs patiešām patika! Ceļi tāpat kā dzelzceļi parādās manā glezniecībā diezgan bieži. Teju katru dienu esot pie stūres, ceļi vienkārši ir ikdienas sastāvdaļa. Latvijas Ceļu muzejs maniem šī gada nejaušajiem ceļojumiem un apskatītajiem muzejiem bija kā ķirsītis uz kūkas.
Lai 2026. gadā ir labi ceļi gan kultūras dzīvē, gan mūsu izvēlēs, gan pārvietojoties ikdienā!
Fotogrāfijā Gitas Palmas glezna no autores privātā arhīva