Gita Palma. Kāpēc Robertam Mūkam jābūt Latgalē? Mūks un Galēni

Kāpēc mums vispār jāzina par Robertu Mūku (1923–2006), kāpēc viņš vajadzīgs Latgalē un Galēnos? Šie jautājumi ir brīži, kad es pati sevi apšaubu – vai vispār vajag. Taču vajag brīdi, lai apdomātu, noliktu emocijas pie malas un pievērstos idejai, domai no racionālākas un varbūt akadēmiskākas puses, varbūt pat bez jūtām. Lai gan – nē, bez jūtām nevar. Nebūtu ilgošanās un nejaušu sakritību, nebūtu Roberts Mūks atgriezies Latvijā. Nebūtu Roberta Mūka muzeja izveidotājai Martai Bindukai (1948) bijusi neizsakāma atbildības sajūta, arī šī muzeja nebūtu, un, visticamāk, mums būtu pilnīgi vienalga, kas tas trimdas latvietis Roberts Mūks tāds ir.

Viens mazs ciems Latgalē – Galēni – vieta, no kuras nācis Roberts Mūks, lai iekarotu pasauli caur reliģiski filozofiskiem pētījumiem, esejām un dzeju. Garajā dzīvesstāstā viņš parādās kā oponētājs sistēmai un kristīgajai dogmai, kā patstāvīgi un kritiski domājošs cilvēks, kurš mēdza nesekot noteikumiem un bieži aizdomājās par straujo tehnoloģijas attīstību pasaulē. Viņš bija pats! Un kāpēc mums ir jāpieņem kaut kas par normu tikai tāpēc, ka kādu laiku tas ir ierasts? Mēs varam mācīties no Roberta Mūka būt patiesiem, būt pašiem sev, īpaši šajā laikā, kad pasaulē viss ir tik nestabils. Arī Roberts Mūks dzīvoja laika periodā, kad pasaulē nebija miera, bet viņš palika uzticīgs sev.

Kādā pašintervijā Roberts Mūks raksta: “Bija jāiet leģionā (..), mani aizsūtīja uz tulku skolu Oranienburgā pie Berlīnes, kur mums mācīja vācu valodu un mērķī šaušanu. No tiem laikiem man ir pilnīgi pretīgs militārisms un viss, kas saistās ar kopsolī iešanu.”[1]

Roberts Mūks (īstajā uzvārdā – Avens) ir latviešu filozofs un dzejnieks. Dzimis 1923. gada 14. janvārī Galēnos, Rēzeknes apriņķī, pagasta rakstveža Miķeļa Avena un viņa sievas Emīlijas ģimenē. Studējis vairākās universitātēs Eiropā, pēcāk, 1956. gadā, emigrējis uz ASV. Ņujorkā Fordhemas universitātē ieguvis doktora grādu teoloģijā, vēlāk arī doktora grādu filozofijā. Sevi biežāk dēvējis par reliģiju pētnieku, nevis filozofu. Ņujorkā nokļuvis radošo personu kopienā “Elles ķēķis” un laikabiedru ietekmē sācis nopietni rakstīt dzeju. Latvijā viņš pirmoreiz atgriežas 1989. gadā, no 1993. gada sāk ceļot starp Latviju un ASV, bet 1998. gadā kopā ar trešo sievu Elzu Avens (1923–2018) pārceļas uz pastāvīgu dzīvi un strādā Latvijas Kultūras akadēmijā. Roberts Mūks bijis Latvijas Rakstnieku savienības biedrs un Latvijas Kultūras akadēmijas goda doktors. Miris 2006. gadā un apbedīts Galēnu kapsētā, Preiļu novadā.[2]

Muzeja izveidotāja Marta Binduka 23 gadus (1986–2009) strādāja par latviešu valodas skolotāju Galēnu pamatskolā, 2016. gadā ieguva balvu “Latvijas lepnums” nominācijā “Novadniece”. Martas Bindukas iecerētais un veidotais Roberta Mūka muzejs ir likumsakarīga nejaušība. Par Robertu Mūku viņa uzzinājusi no enciklopēdijas par latviešu rakstniekiem, kurā ir informācija arī par trimdas literātiem: “Caurskatot to, pamanīju Roberta Mūka vārdu, lasu, ka dzimis Galēnos. Zvanīju uz Rakstnieku savienību, sadabūju kontaktus. (..) uzaicināju viņu apmeklēt dzimto pagastu.”[3]

Reizēs, kad Marta devās uz Rīgu, viņa zināja, ka obligāti jāiegriežas pie Roberta Mūka – kaut uz neilgu brīdi. Nevarēja tā būt, ka viņa ir Rīgā un nav apciemojusi Robertu. Viņš vienmēr ļoti priecājās Martu satikt, un pirmā frāze, ko teica, Martu ieraugot, bija “Cīši labi, ka tu atnoci, parunosim sovā volūdā!” Robertam ļoti patika runāt latgaliski.[4]

1997. gada intervijā Jānis Krēsliņš jautā: “Tev pie sirds tuvi ir Latgales likteņi. Kā šodien klājas Latgalē? Kāda loma latgaliešiem šodienas Latvijas politiskā, saimnieciskā un kultūras dzīvē?” Roberta Mūka atbilde Jānim Krēsliņam tobrīd ir tikpat aktuāla šodien: “Latgalei klājas visgrūtāk. Latgales loma iraid būtiska.”[5]

2003. gada vasarā Roberts ar Elzu ilgāku laiku pavadīja Galēnos. Viņi bija apmetušies ēkā, kurā tagad ir Roberta Mūka muzejs. Toreiz šī ēka tika izmantota kā skolas internāts.[6]

Martas Bindukas dzīves darbs – pilnvērtīga Roberta Mūka atgriešanās dzimtenē – sākts ar piemiņas plāksni pie viņa dzimtajām mājām, pieminekļa uzstādīšanu Galēnu kapsētā pēc viņa došanās viņsaulē un Roberta Mūka piemiņas istabas izveidi, kas vēlāk tapa par pilnvērtīgu, akreditētu muzeju.[7]

Ieskats Roberta Mūka muzeja Galēnos vēsturē – no pirmajiem soļiem līdz akreditētam muzejam.

2000.–2006. gadā Galēnu pamatskola uztur draudzīgas attiecības ar ilgus gadus trimdā dzīvojošo filozofu, dzejnieku un reliģiju pētnieku Robertu Mūku (Avenu). 

2001. gada aprīlī, Robertam Mūkam klāt esot, pie viņa dzimtās mājas Galēnos tiek piestiprināta un atklāta piemiņas plāksne ar norādi, ka šeit 1923. gada 14. janvārī dzimis dzejnieks un filozofs Roberts Mūks (Avens).

2006. gada 4. janvārī Roberts Mūks mirst un 28. janvārī tiek apbedīts Galēnu kapsētā. Pēc viņa aiziešanas viņsaulē Galēnu pamatskola saņem atraitnes Elzas Avens dāvinājumu ar Roberta Mūka lietām, sākot no apģērba, apliecībām, pīpju kolekcijas, kaklasaišu kolekcijas, apbalvojumiem, pasēm un beidzot ar personīgo bibliotēku, mākslas priekšmetiem, mēbelēm, vēstulēm, Roberta Mūka intelektuālā mantojuma rokrakstiem, fotogrāfijām un piemiņas lietām.

2006.–2023. gadā tiek rīkots Roberta Mūka piemiņai veltīts Latvijas Skolu jaunatnes radošo darbu konkurss.

2007. gada jūnijā Galēnos, Skolas ielā 11C, tiek atklāta Roberta Mūka piemiņas istaba. Tās darbību vada Galēnu pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Marta Binduka (vēlāk – Roberta Mūka muzeja Galēnos pirmā vadītāja).

2008. gada 18. jūnijā, divus gadus pēc Roberta Mūka apbedīšanas, Galēnu kapsētā tiek uzstādīts tēlnieces Māras Kalniņas (1948–2015) piemiņas akmens Robertam Mūkam, simbolizējot viņa šķelto dzīvi starp dzimteni un trimdu, mīlestību un naidu, dzīvību un nāvi.

2013. gada 18. aprīlī ar toreizējā Riebiņu novada domes lēmumu tiek dibināts Roberta Mūka muzejs Galēnos, Skolas ielā 11C.

2014. gada 8. maijā Roberta Mūka muzejs Galēnos iegūst akreditēta muzeja statusu.

2018. gadā Galēnu parkā tiek izveidota Filozofijas taka.

2021. gada 6. jūlijā līdz ar novadu reformas nestajām izmaiņām Roberta Mūka muzejs Galēnos kļūst par Preiļu novada pašvaldības budžeta iestādi.

2021. gada nogalē tiek izveidota Preiļu novada Kultūras un tūrisma pārvalde, kuras tiešā pakļautībā šobrīd atrodas Roberta Mūka muzejs Galēnos.[8])

 Par muzeja tapšanas garo ceļu Marta Binduka savās atmiņās raksta: “Pamatojoties uz to, ka Galēnos ir Roberta Mūka dzimtā māja, kapa vieta, Piemiņas istaba ar ļoti bagātīgu muzeja priekšmetu krājumu, ar Riebiņu novada domes lēmumu 2013. gada 18. aprīlī tika izveidota pašvaldības iestāde – Roberta Mūka muzejs Galēnos (RMMG). [..]

 1989. gadā skolas vajadzībām tika sākta trīs Līvānu tipa mājiņu celtniecība. Tās nodrošināja telpas mājturības stundām, pirmsskolas audzēkņiem, 1. klases skolēnu apmācībai, ticības mācības kabinetam, skolas internātam. Vēlāk, ap 2004. gadu, kad sākās skolēnu vadāšana ar autobusu, internāts beidza pastāvēt, un tā vietā tika iekārtots skolas muzejs un bibliotēka. 

Sākotnēji, 2006. gadā, dāvinājums tika izvietots Galēnu kultūras nama mazajā zālē, taču, sākoties remontdarbiem, to nācās izvākt. Bija grūti atrast vietu, kur izvietot Elzas Avens dāvinājumu. Marta un Dzintra Priževoite (tā brīža Galēnu pamatskolas direktore) meklēja risinājumus: kultūras nama ēkā, skolas sporta zāles 2. stāva sporta spēļu zālē, bet visas ieceres pagastā un novadā tika noraidītas. Neatlika nekas cits, kā atrast vietu skolas telpās, tāpēc  2007. gada jūnijā Skolas ielā 11C tika atklāta Roberta Mūka Piemiņas istaba. Tā tika iekārtota kādreizējā Galēnu pamatskolas internāta telpās, Līvānu tipa mājiņā, kur 2003. gadā kādu laiku bija apmetušies Elza un Roberts Aveni. Viss Elzas Avens dāvinājums tika izvietots divās nelielās telpās ēkas 1. stāvā. Visas lietas tika izvietotas tā, ka palika tikai šaura eja, pa kuru iziet un aplūkot ekspozīciju. Elza Avens bija atceļojusi no ASV un atklāšanas pasākumā pauda neapmierinātību ar to, ka telpas ir tik šauras; viņa norādīja, ka Roberts nekad nav dzīvojis tādā šaurībā, ASV viņam piederēja māja, bet Rīgā viņš īrēja plašu četru istabu dzīvokli elitārā rajonā un mājā. 

Un tomēr risinājuma nebija; tikai 2013. gadā nākošā Galēnu pamatskolas direktore Gunita Strode skolas bibliotēku, kas tobrīd arī bija šajā ēkā, pārcēla uz Galēnu pamatskolas ēku. Tādejādi Elzas Avens dāvinājumu varēja izvietot mājiņas 1. stāvā. 

2013. gadā telpas bija sliktā stāvoklī; lai paslēptu nekvalitatīvo linoleju, uz grīdām bija noklāti Avenu grīdceliņi un paklāji. 2014. gada 8. maijā tika izsniegta pirmā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas muzeja akreditācijas apliecība Nr. 120 – kā apliecinājums valsts atzīta muzeja darbībai no 2014. gada 8. maija līdz 2019. gada 7. maijam. 2014. gada akreditācijas ieteikumos bija norādītas lietas, kas jāuzlabo: 1. muzejā vajadzīgs otrs darbinieks – krājuma glabātājs, 2. jārod risinājums telpu paplašināšanai.

Skolas direktores Gunitas Strodes iniciatīva visu ēku atdot Roberta Mūka muzejam vainagojās panākumiem – skolas muzejs, kas tobrīd arī bija šajā ēkā, tika pārvietots uz sporta spēļu zāli skolā, un Roberta Mūka muzejam tika atvēlēta visa Līvānu tipa mājiņa. Darbā tika pieņemta krājuma glabātāja.

Pēcāk, realizējot Galēnu Kultūrvēstures biedrības rakstīto LEADER projektu “Mums nav lemts pazust no šī laika un telpas” ar Riebiņu novada pašvaldības līdzfinansējumu, Roberta Mūka muzejā tika paveikti remonta darbi. Darbu laikā muzejs pārcēla ekspozīciju uz Galēnu kultūras nama mazo zāli, kur turpināja darboties līdz remonta beigām. Muzeja telpās no jauna tika izveidota elektroinstalācija, apkures sistēma, uzklāts jauns grīdas segums, nomainīti logi, durvis, izlīdzinātas sienas, apvienotas divas telpas, izveidojot vienu izstāžu un pasākumu zāli, izgatavotas un uzstādītas jaunas kāpnes. Pēc kosmētiskā remonta muzeja telpas kļuva gaišākas un plašākas.”[9]

Mūka filozofijā ieskatoties, to varētu dēvēt par Mūka dzīvesziņu. Visu dzīvi Robertu Mūku ir pavadījušas alkas pēc piederības sajūtas. Šķeltā dzīve starp sākumu Latvijā, došanos trimdā un atgriešanos Latvijā. Muzeja krājumā esošajās Roberta Mūka lietās ir viņa iemīļotā Latgales keramika. Lietas krājumā liecina par latvietības kopšanu un apliecināšanu – latvju raksti sienas dekoros, spilventiņā, sedziņā un keramikas vāzē – viss norāda, ka šis bijis cilvēks ar dziļu piederību savai tautai.[10] To gadu laikā, kurus Roberts Mūks pēc atgriešanās pavadīja Latvijā, viņš uzturēja draudzīgās saites ar Galēniem un Galēnu pamatskolu, ko finansiāli atbalstīja. 

Arī Latvijas Kultūras akadēmija raksta par atbalsta saņemšanu no Roberta Mūka: “Roberts Mūks – mecenāts. Latvijas Kultūras akadēmija saņēma vērtīgu papildinājumu bibliotēkai – vairākus simtus Roberta Mūka sūtītu grāmatu.”[11]

Roberts Mūks savos rakstu darbos pievēršas Austrumu–Rietumu reliģiju salīdzinājumam, caur reliģisko prizmu stāsta par modernās tehnoloģijas radītajām problēmām un atgādina mums par cilvēces patieso devumu, patieso atbildību par sevi, savu un citu dzīvēm.

Grāmatā “Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā” viņš raksta: “Mana galvenā interese vienmēr ir bijusi dialogs starp austrumu un rietumu reliģijām. Precīzāk – saskatīt kādu slāni rietumu cilvēka psihiskajā struktūrā, kas radikāli neatšķiras no austrumnieka garīgā satvara. [..] Lai saprastu reliģiskās patiesības (piemēram, Dievu), vispirms ir nepieciešams sevī pamodināt kaut ko līdzīgu šīm patiesībām. Dievišķā dzirksts ir jāatrod cilvēka dvēselē. Tikai līdzīgs saprot līdzīgu.”[12]

“Mūsu ķermenī valda noteikts, ar apziņas dziļāko slāni saistīts ritms. Kad cilvēks dzīvoja tuvāk dabai, kad viņš apkopa laukus vai zvejoja ezeros, viņš bija harmonijā ar savu vidi – atvērtu kosmisko spēku klātienei. (Apustuļi bija zvejnieki.) Taču urbanizācijas un tehnoloģijas attīstības gaitā šis ritms un harmonija pazuda.”[13]

“Tas, ko mēs zinām, nav šķirams no tā, kas (vai kādi) mēs esam, un mēs esam tas, ko mēs zinām.”[14] “Mūsdienu cilvēks nespēj samierināties ar jautājumu, uz kuru nespēj dot skaidru un viennozīmīgu atbildi. Un visbūtiskākais jautājums, protams, ir viņš pats. Ne velti Sokrats ir teicis: pazīsti pats sevi. Bet tieši šo jautājumu Rietumu cilvēks ir atstājis novārtā un tā vietā koncentrējies uz ārpasaules norišu izpēti, viņš braukā ar kosmosa kuģiem, meklē citas planētas, izgudro arvien jaunas efektīvākas mašīnas, lai pārvaldītu un kontrolētu dabu. Viņš ir iecēlis sevi par dabas virskungu.”[15]

Ne katram ir pa spēkam atgriezties un saprast pasaulē esošo cikliskumu – kā čūskai, kas apēd savu asti, – tā arī Roberta Mūka filozofiskajos apcerējumos un dzejoļos ir sastopama. Cikliskums. Cikliskums – Roberta dzīve iesākās Galēnos un noslēdzās Galēnos ar apbedījumu Galēnu kapsētā. Citādi nemaz nevar būt. Ir jābūt savai piederības sajūtai, savam cikla noslēgumam.

Robertam Mūkam mūžībā dodoties, līdzjūtībā par notikušo bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga rakstīja: “Dievs dāvāja lielam domātājam un dzejniekam garus mūža gadus, un viņš tos izmantoja ražīgam darbam, kurā dziļā un vienmēr mūsdienīgā filozofijā harmoniski savienoja latviskās dzīves izpratni ar pasaules filozofisko elpu. Šis pasaules prāts ar savu plašumu un dziļumu guva atbalsi un atzinību Latvijā un daudzās citās zemēs. Roberta Mūka devums ir nezūdošs un īpaši vērtīgs ar to, ka tas ir tilta cēlājs starp dažādām domāšanas tradīcijām. Mēs viņu daudzinām arī kā cilvēku, kurš, sakņojoties Rietumeiropas vērtībās, ir spējis uzcelt tiltus pāri dažādiem kontinentiem, zemēm, kultūrām. Viņa darbi ir bijuši un paliek stabila vērtība, pie kuras lasītājs, reiz pienācis, var vienmēr atkal atgriezties un ļauties domu dziļumam.”[16]

Foto: Roberts Mūks (Avens) Briselē 1952. gads, Roberta Mūka muzeja Galēnos arhīvs