Anatomijas muzeji ir pilni ar cilvēkiem. Tie ir cilvēki – muzeja apmeklētāji –, kas skatās uz cilvēkiem – muzeja eksponātiem. Tieši šajā divdabībā slēpjas anatomisko preparātu neparastais pievilcības spēks. Tie var raisīt ne vien zinātnisku interesi, bet arī ļoti personiskas emocijas un eksistenciālas pārdomas. Nav svarīgi, no kurienes cilvēks nāk un kādā valodā runā, – anatomijas muzeju valoda ir universāla.
Apmeklētāja Anatomijas muzeja ekspozīcijā. RSU.
Varbūt tāpēc cilvēku izcelsmes preparāti muzejos sastopami jau kopš to pirmsākumiem. Renesanses Eiropas brīnumu kabinetos līdzās artificialia, naturalia, scientifica, antiquita, exotica un mirabilia atradās arī svētās relikvijas, mumificētas cilvēku galvas, patoloģisku embriju preparāti un citi cilvēka ķermeņa objekti. Vēlāk, formalizējoties medicīnas izglītībai, anatomijas un patoloģijas muzeji kļuva par neatņemamu medicīnas fakultāšu sastāvdaļu. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka bez anatomiskas kolekcijas medicīnu mācīt nav iespējams.
Museum Wormianum, 1655.
20. gadsimtā anatomiskās kolekcijas piedzīvoja krasas pārmaiņas. Gadsimta pirmajā pusē tās sasniedza savu uzplaukumu gan eksponātu skaita, gan sabiedriskā prestiža ziņā, savukārt vēlāk daudzviet pasaulē zaudēja savu agrāko nozīmi. Anatomijas mācībās preparātus pakāpeniski aizstāja modeļi un digitāli risinājumi, arvien biežāk tika domāts arī par cilvēku izcelsmes preparātu publiskās eksponēšanas ētiku. Daudzas vēsturiskās kolekcijas palika bez finansējuma, bez kuratoriem un dažkārt arī bez skaidras nākotnes.
Tieši tāpēc pēdējās desmitgadēs atkal pieaugusi interese par anatomiskajām kolekcijām kā nozīmīgu medicīnas, zinātnes un kultūras mantojuma daļu. Viena no šādām kolekcijām ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzeja pamatā.
Kolekcijas pirmsākumi meklējami 1920. gadā. Sākotnēji veidota kā mācību kolekcija medicīnas studentiem, tā savus ziedu laikus piedzīvoja 20. gadsimta 20.–30. gados. Vēlāk kolekcija pakāpeniski zaudēja savu nozīmi anatomijas studijās, vairākkārt mainīja īpašniekus, interpretāciju un mērķauditoriju, tomēr spēja saglabāties līdz pat mūsdienām. Vienīgais, kas muzeja vēsturē palicis nemainīgs, ir tā adrese – sākotnēji Puškina bulvāris, vēlāk Kronvalda bulvāris 9.
Šis ir stāsts par šo kolekciju, tās cilvēkiem, vietu un laiku.
VIETA
Anatomijas muzeja izveide ir cieši saistīta ar augstākās medicīniskās izglītības pirmsākumiem Latvijā. Tas radās kā tipisks 20. gadsimta pirmās puses medicīnas fakultātes muzejs.
Jaunveidojamās Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultātes vajadzībām, tostarp Anatomijas institūta izveidei, tika piešķirta arhitektoniski savdabīgā bijušā Rīgas Pareizticīgo semināra ēka Kronvalda bulvārī 9 (tolaik – Puškina bulvārī). Lai to pielāgotu anatomijas studijām, ēku nedaudz pārbūvēja. Kopš tā laika līdz pat mūsdienām to Latvijā pazīst kā Anatomikumu.
Anatomikuma komplekss mūsdienās. Lielākā ēka ir Anatomikums, pa labi nelielā divstāvu ēka - Anatomijas muzejs. RSU.
Pašā ēkas centrā kā neatņemama Anatomijas institūta sastāvdaļa tika iekārtots Anatomijas muzejs. Tam atvēlēja greznāko telpu visā ēkā – bijušo pareizticīgo semināra kapelu. Šajā iespaidīgajā telpā muzejs atradās līdz pat 2017. gadam.
Kad 2017. gadā sākām muzeja transformāciju, mūsu uzdevums bija pārcelt kolekciju no plašā Anatomikuma uz nelielāku, renovētu un muzeja vajadzībām pielāgotu bijušo staļļa ēku turpat pagalmā. Metriskā nozīmē attālums nebija liels – kādi 50 metri. Taču laika izteiksmē tie izrādījās gandrīz pieci gadi, kuru laikā mums bija jāpārnes ne vien paši preparāti, bet līdz ar tiem arī cilvēki un laiks.
LAIKS
Anatomijas muzejs dibināts 1920. gadā. Atskatoties tā vēsturē, var izšķirt piecus attīstības posmus. Pirmais posms (1920–1944) ir radīšanas laiks. Tieši tad tapa gandrīz visa kolekcija, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tam seko saglabāšanās laiks (1945–1973), kad muzeja durvis lielākoties bija slēgtas un ekspozīcija šķita teju sastingusi laikā. Trešais posms (1973–1987) ir pārmaiņu laiks. Muzeja sākotnējā nozīme medicīnas studijās jau bija zudusi, bet jaunā identitāte vēl tikai veidojās. No 1987. gada sākas profesionalizācijas posms – pakāpeniska mācību muzeja pārtapšana par valsts akreditētu muzeju. Savukārt mūsdienu posmu esmu nosaukusi par atgriešanos, jo kolekcija atkal nonākusi tās sākotnējās veidotājas – vēsturiskās Medicīnas fakultātes pēcteces, Rīgas Stradiņa universitātes – paspārnē.
RADĪŠANA (1920–1944)
Bakmaņa laiks (1920–1925)
Gastons Bakmanis (1883-1964). RSU AM krājums.
Pirmais Latvijas Augstskolas (vēlāk – Latvijas Universitātes) Medicīnas fakultātes Anatomijas institūta vadītājs un Anatomijas muzeja izveidotājs bija zviedru anatoms un antropologs Gastons Bakmanis (Gaston Victor Backman, 1883–1964). Pēc Latvijas Augstskolas organizācijas padomes uzaicinājuma viņš ieradās Latvijā 1920. gada janvārī. Tobrīd 37 gadus vecajam Bakmanim bija gan akadēmiskā darba pieredze Upsalas Universitātē, gan muzeju darba pieredze Stokholmas Valsts muzeja Etnogrāfijas un antropoloģijas nodaļā. Viņa uzdevums bija iekārtot Anatomikumu studiju vajadzībām un uzsākt topošo ārstu apmācīšanu.
Gastons Bakmanis Anatomikuma auditorijā ap 1920. gadu. RSU AM krājums.
Lai anatomiju varētu mācīt, vispirms bija nepieciešami uzskates līdzekļi – anatomiskie preparāti. Anatomijas studijas sākas ar skeletu, tāpēc pirmie bija nepieciešami tieši kauli. Zināms, ka, ierodoties Rīgā, Bakmanis no Upsalas bija atvedis zināmu daudzumu “kaulu materiāla”, taču ar to studentu apmācīšanai nepietika. Tādēļ viņš uzsāka mērķtiecīgu anatomiskās kolekcijas veidošanu – sākumā iegādājoties kolekcijas no privātpersonām un iestādēm, bet drīz arī vācot kaulus pašu spēkiem.
Pirmie kauli, tostarp galvaskausi, Anatomijas muzeja kolekcijā nonāca pēc Bakmaņa un viņa asistentu ekspedīcijām uz Pirmā pasaules kara kauju vietām Ķekavā, Ikšķilē, Valmierā un citviet. Ekspedīciju dalībnieki atrastos kaulus lika maisos un mugursomās un nesa uz Anatomikumu. Tā muzejā nonāca ap 50 galvaskausu un citi kauli.
Kaulu vākšanas ekspedīcija. LNB krājums, Oto Bonga kolekcija.
Pirmā apjomīgā galvaskausu kolekcija, kas lika pamatus muzeja kranioloģiskajai kolekcijai, tika iegūta Anatomijas institūta izrakumos Pālē, Valmieras apriņķī (1920), un Jaunpiebalgas uzkalniņu senkapos (1920, 1921).
Kādā no izrakumiem. RSU AM krājums.
Daļa jauniegūto kaulu tika izmantota studijās, bet daļa ieguva vietu Anatomijas muzeja plauktos un priedes koka vitrīnās, kas ekspozīcijas vajadzībām tika izgatavotas jau pirmajos muzeja darbības gados. Restaurētas tās ekspozīcijā redzamas vēl šodien.
Muzeja sākumi. RSU AM krājums.
Bakmanis izveidoja arī savu uzticamo asistentu un darbinieku komandu. Viens no viņiem – Jēkabs Prīmanis – vēlāk kļuva par Anatomijas institūta un muzeja vadītāju. Īpaši jāizceļ preparators Jāzeps Poļikevičs (1891–1938), kurš Anatomikumā dzīvoja un strādāja no 1920. gada līdz savai nāvei. Lielākā daļa muzeja preparātu, tostarp izcilie korozijas preparāti, ir viņa roku darbs.
Gastons Bakmanis ar asistentiem. Jānis Vilde, Gastons Bakmanis un Jēkabs Prīmanis Miķelis Vītols, Jāzeps Poļikevičs, Gustavs Hiršheits un Nikolajs Jerums. RSU AM krājums.
1921. gada pavasarī anatomijas studijās sākās arī praktiskie darbi sekciju zālē, un preparātus kļuva iespējams veidot uz vietas. Sākumā tās bija nejaušas atrades – neparasta anatomiska variācija vai patoloģija –, bet vēlāk arī mērķtiecīgi veidotas kolekcijas zinātniskiem pētījumiem. Darbā iesaistījās gandrīz viss Anatomijas institūta kolektīvs. Burkās nonāca slapjie preparāti, tapa pilna auguma skeleti, tika veidotas un krāsotas ģipša mulāžas, gatavoti korozijas preparāti un Pirogova griezumi.
Praktiskie darbi sekciju zālē ap 1921. gadu. Slapjo preparātu gatavošana / Skeletu veidošana / Pirogova griezumu veidošana / Mulāžu veidošana / Asistents laboratorijā. RSU AM krājums.
Tas viss nonāca muzeja vitrīnās. Jau 1924. gadā muzeja kolekcija bija iespaidīga – tajā atradās aptuveni 700 galvaskausu, vairāk nekā 1500 slapjo preparātu, simtiem mulāžu un modeļu, 200 korozijas preparātu, kā arī aptuveni 150 000 kaulu zinātniskiem pētījumiem. Gan ekspozīcijas saturs, gan telpiskais iekārtojums būtībā tika izveidots jau pirmajos muzeja darbības gados. Vēlākie Anatomijas muzeja darbinieki Bakmaņa radītajā telpā ieviesa vien lielākas vai mazākas korekcijas.
Muzejs 1924. gadā. Gastons Bakmanis muzeja ekspozīcijā. RSU AM krājums.
Starkova laiks (1925–1927)
Arsēnijs Starkovs (1874-1927). RSU AM krājums.
1925. gadā Bakmanis atstāja Anatomijas institūta vadītāja amatu un atgriezās Upsalā. Viņa vietā stājās no Prāgas ataicinātais Arsenijs Starkovs (Арсений Старков, 1874–1927), Maskavas anatomu skolas pārstāvis. Izcilais krievu anatoms pēc boļševiku represijām bija nonācis emigrācijā Prāgā un, pieņemot Latvijas Universitātes aicinājumu, kļuva par Anatomijas institūta vadītāju.
Starkova darbības laiks Rīgā bija īss, un pāragrās nāves dēļ viņš uz Anatomijas muzeja attīstību būtisku iespaidu neatstāja. Tomēr no viņa laika muzejā saglabājusies no Prāgas līdzatvestā degunradža sirds, kā arī neparasta leģenda, ka muzejā varētu glabāties filozofa Kaļistrata Žakova (Каллистрат Жаков, 1866–1926) smadzenes.
Pēc Starkova pēkšņās nāves Anatomijas institūta un līdz ar to arī muzeja vadību pārņēma pirmais latviešu anatomijas profesors Jēkabs Prīmanis (1892–1971), kurš institūtu un muzeju vadīja līdz pat 1944. gadam.
Prīmaņa laiks (1927–1944)
Jēkabs Prīmanis (1892-1971). RSU AM krājums.
Prīmanis bija Bakmaņa skolnieks un viņa iesāktā darba turpinātājs. Viņa vadības laikā Anatomijas institūtam pievienojās vairāki jauni darbinieki, kas darbojās gan anatomijā, gan antropoloģijā.
Jēkabs Prīmanis ar asistentiem. Lūcija Jēruma-Krastiņa, Jēkabs Prīmanis un Alfrēds Miltiņš, Kārlis Arājs, Nikolajs Cauna, Gustavs Hiršheits un Jāzeps Poļikevičs. RSU AM krājums.
Īpaša vieta muzeja vēsturē pieder Anatomijas institūta asistentam, vēlākajam neiroķirurgam Kārlim Arājam (1915–2005). Viņš mums atstājis brīnišķīgu atmiņu grāmatu “Latviešu kauli”, kas ir galvenais iemesls, kāpēc par muzeja un tā eksponātu vēsturi starpkaru periodā zinām tik daudz.
Kārlis Arājs (1915-2005). RSU AM krājums.
Kārlis Arājs (1915-2005). Grāmatas “Latviešu kauli” (2005) vāks. RSU AM krājums.
Arājs bija arī viens no nozīmīgākajiem eksponātu veidotājiem šajā laikā. Lai gan preparātu veidošana vairs nenotika tik strauji kā Bakmaņa gados, kolekcija turpināja papildināties. Prīmaņa laikā izveidojās arī jauna tradīcija – ik gadu rīkot nelielas izstādes, kurās tika eksponēti iepriekšējā gada labākie preparāti.
Ikgadējās izstādes. RSU AM krājums.
Tomēr Prīmaņa nozīmīgākais jaunievedums muzeja darbībā bija mērķauditorijas paplašināšana. Bakmaņa un Starkova laikā muzeja kolekcija galvenokārt kalpoja zinātniskiem pētījumiem un studentu mācībām, savukārt Prīmanis to sāka izmantot arī sabiedrības veselības izglītībai. Anatomijas muzeja preparāti, modeļi un citi uzskates materiāli regulāri tika eksponēti veselības izglītošanas un propagandas izstādēs Rīgā.
Savu popularitātes kulmināciju Anatomijas muzeja kolekcija, šķiet, sasniedza 1938. gadā, kad kopā ar Drēzdenes Higiēnas muzeja ceļojošo izstādi tā tika eksponēta grandiozajā Veselības aizsardzības izstādē Rīgas Kongresu namā un Amatu namā. To ik dienu apmeklēja aptuveni 5000 interesentu.
Attēls no reportāžas laikrakstā “Atpūta”, 25.03.38.
Anatomijas muzeja ekspozīcija Veselības aizsardzības izstādē (1938). RSU AM krājums.
Laikposmā no 1920. līdz 1944. gadam tika radīti gandrīz visi objekti, kas kolekcijā saglabājušies līdz mūsdienām. Vēlāk tā papildināta vien sporādiski, tāpēc muzeja turpmākā vēsture padomju okupācijas laikā lielā mērā ir stāsts par šīs kolekcijas saglabāšanu, mainoties institucionālajai piederībai un kolekcijas interpretācijai.
Muzeja ekspozīcija 30. gadu beigās. RSU AM krājums.
SAGLABĀŠANĀS (1945–1973)
1950. gadā, sekojot Padomju Savienībā ieviestajai augstākās medicīniskās izglītības reformai, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte ar tās katedrām tika pārveidota par autonomu augstskolu – Rīgas Medicīnas institūtu (mūsdienās – RSU). Anatomijas muzejs kļuva par Rīgas Medicīnas institūta Normālās anatomijas katedras muzeju, ko līdz 1973. gadam vadīja Ļeņingradas anatomu skolas pārstāvis, profesors Vasilijs Kalbergs (Василий Кальберг, 1893–1983).
Vasilijs Kalbergs (1893-1983). RSU AM krājums.
Par Kalberga attieksmi pret muzeju laikabiedru atmiņas ir pretrunīgas. Vieni apgalvo, ka jau pirmajos pēckara gados viņš iesaistījies muzeja darbā, glābjot kara laikā izžuvušos preparātus. Citi uzskata, ka viņš nav atzinis pirmskara profesūras veikumu un no muzeja apzināti norobežojies.
Tomēr lielākajā daļā atmiņu atkārtojas kāda cita doma – Kalbergs muzeja durvis turējis slēgtas un tā darbībā apzināti neiejaucies. Tieši šī neiejaukšanās, iespējams, kļuva par svarīgāko priekšnoteikumu muzeja saglabāšanai. Līdzās anatomiskajiem preparātiem kolekcijā saglabājās arī starpkaru antropoloģisko ekspedīciju materiāli un citi dokumenti, kas citādi varēja arī neizdzīvot.
PĀRMAIŅAS (1973–1987)
1973. gadā Normālās anatomijas katedras vadību pārņēma profesore Genovefa Jēča (1921–2011). Atšķirībā no Kalberga viņa par muzeju interesējās.
Genovefa Jēča (1921-2011). RSU AM krājums.
Rūpes par muzeju un tā kolekciju viņa uzticēja ilggadējai Normālās anatomijas katedras asistentei, pēc izglītības bioloģei, Rūtai Lindbergai (1926–2009). Jēčas vadības laiks sakrita ar pakāpenisku Anatomijas muzeja pārtapšanu no mācību kolekcijas par publisku muzeju.
Rūta Lindberga (1926-2009). RSU AM krājums.
20. gadsimta 80. gadu sākumā Rīgas Medicīnas institūtā, līdzīgi kā daudzviet pasaulē, vēsturiskās anatomiskās kolekcijas medicīnas studentu mācībās izmantoja arvien retāk. Kļuva skaidrs, ka muzejam jāmeklē jauna loma.
Te palīgā nāca kolēģi no pāri Kronvalda parkam esošā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja. Tā toreizējais zinātniskais direktors, medicīnas vēsturnieks Kārlis Ēriks Ārons, novērtēja Anatomijas muzeja kolekcijas kultūrvēsturisko nozīmi un saprata, ka tās saglabāšanai nepieciešams profesionāls muzeoloģisks atbalsts.
Muzeja darbā arvien vairāk iesaistījās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja darbinieki, sniedzot metodisku un muzeoloģisku palīdzību. Tika uzsākta kolekcijas uzskaite (jo oriģinālās inventāra grāmatas kara laikā bija zudušas), atjaunoti preparātu zinātniskie apraksti, bet īpaša uzmanība pievērsta didaktiskajiem eksponātiem, piemēram, smēķētāju plaušām un alkoholiķu aknām. Vienlaikus arvien skaidrāka kļuva doma, ka muzejam jākļūst pieejamam plašākai sabiedrībai, īpaši vecāko klašu skolēniem un arodskolu audzēkņiem. Viens no pirmajiem šajā darbā iesaistījās toreizējais medicīnas students, vēlāk profesors Juris Salaks.
Medicīnas students Juris Salaks vada ekskursiju skolēnu grupai. RSU AM krājums.
Lindberga savukārt laikabiedru atmiņās palikusi kā īpaši enerģiska un radoša muzeja darbiniece ar plašu draugu un paziņu loku ārpus medicīnas aprindām. Viņa muzeja dzīvē arvien vairāk iesaistīja arī māksliniekus. Pēc viņas iniciatīvas 1984. gadā Anatomikuma vestibilā tapa freska, ko veidoja toreizējie Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, vēlāk pazīstami mākslinieki.
Freskas autori Atis Kampars, Kaspars Zariņš, Vija Zariņa, Kristaps Zariņs 1984. gadā. RSU AM krājums.
Lindberga pēta freskas skici. RSU AM krājums.
Freska uz Anatomikuma sienas. RSU AM krājums.
Muzeja ekspozīciju papildināja tēlniecības darbi no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma.
Muzejā tiek ienesta māksla, 1984./1985. gads. RSU AM krājums.
PROFESIONALIZĀCIJA (1987–2017)
Pakāpeniski ceļš no daļēji atvērta augstskolas muzeja uz profesionālu un publiski pieejamu muzeju kļuva neatgriezenisks. 1987. gadā Anatomijas muzejs kļuva par Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiāli, un par tā vadītāju iecēla jau minēto Rūtu Lindbergu. Pirmo reizi muzeja vēsturē to vadīja cilvēks, kurš vienlaikus nebija profesors un Anatomijas katedras vadītājs.
Rūta Lindberga muzeja vadītājas amatā. RSU AM krājums.
Šīs pārmaiņas sakrita ar Trešo atmodu un tai raksturīgo interesi par Latvijas pirmās brīvvalsts mantojumu. Tāpēc 20. gadsimta 90. gados muzeja stāstā arvien lielāka nozīme tika piešķirta kolekcijas vēsturei un cilvēkiem, kuri to bija radījuši. Tika atjaunoti kontakti ar bijušajiem Anatomijas institūta darbiniekiem un viņu pēctečiem. Godinot muzeja veidotājus, kapelas zāle tika nosaukta Jēkaba Prīmaņa vārdā, bijusī studiju telpa – Gastona Bakmaņa vārdā, bet pats muzejs kļuva par Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzeju. Vizuāli iespaidīgākā pārmaiņa bija 90. gadu sākumā kapelas logos uzstādītās vitrāžas, kas veltītas Anatomijas institūta dibinātājiem un mācībspēkiem. Lindberga bija arī lieliska stāstniece. Daudzas no muzejā zināmajām leģendām ir tieši viņas stāstītas vai pierakstītas. Laika gaitā tās ieguvušas patstāvīgu dzīvi.
Rūta Lindberga vada ekskursiju. RSU AM krājums.
Reportāža par muzeju laikrakstā “Veselība”, 1990. gads.
Būtisks muzeja profesionalitātes apliecinājums bija 1993. gadā notikusī Eiropas Medicīnas muzeju asociācijas darbnīca, kas bija veltīta anatomijas muzejiem vienmēr aktuālam jautājumam – slapjo preparātu restaurācijai.
Rūta Lindberga, Stīvens de Klarks, Kārlis Ēriks Arons, Juris Salaks un citi. Eiropas Medicīnas muzeju asociācijas konference Anatomijas muzejā, 1993. gads. RSU AM krājums.
No 2000. gada Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzeju vadīja RSU anatomijas docētāja Ilva Duļevska. Šajā laikā muzejs kopā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju ieguva valsts akreditāciju, bet tā krājums tika iekļauts Nacionālajā muzeju krājumā, oficiāli iegūstot valsts aizsargājama kultūras mantojuma statusu.
Anatomijas muzejs 2000. gadu sākumā. Attēlā muzeja un katedras darbinieki, labajā pusē muzeja vadītāja Ilva Duļevska. RSU AM krājums.
Nākamajā desmitgadē muzeja galvenā mērķauditorija bija vispārizglītojošo skolu skolēni. Vēsturiskā anatomiskā kolekcija būtiski nemainījās un galvenokārt tika izmantota anatomijas, veselības mācības un higiēnas apguvē.
Tomēr arvien skaidrāk kļuva redzams, ka vēsturiski izveidojusies situācija, kurā vienas institūcijas – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja – pārvaldītā kolekcija atradās citas institūcijas – RSU – telpās, rada virkni praktisku problēmu.
Anatomikums, pirmkārt, bija studiju ēka ar ierobežotu piekļuvi, tāpēc muzeju varēja apmeklēt tikai pēc iepriekšējas pieteikšanās. Otrkārt, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam kļuva arvien grūtāk nodrošināt kolekcijas pilnvērtīgu saglabāšanu un ekspozīcijas attīstību. Tāpēc sākās sarunas starp abu institūciju vadību par kolekcijas nodošanu RSU, kura bija ieinteresēta gan medicīnas izglītības mantojuma saglabāšanā, gan jauna, publiski pieejama universitātes muzeja izveidē. Vēsture atkal bija apmetusi loku. Tāpat kā 20. gadsimta 70. gados anatomiskās kolekcijas saglabāšanai izšķiroša bija cilvēku iniciatīva Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, arī šoreiz tās nākotni nodrošināja cilvēki RSU.
ATGRIEŠANĀS (2017)
Tā, 2017. gadā, noslēdzot garu attīstības loku, muzejs atkal kļuva par augstskolas muzeju, atgriežoties RSU sastāvā.
Kad 2017. gadā sākām atbrīvot vēsturiskās muzeja telpas un pārvietot kolekciju uz pagaidu krātuvi, muzejs izskatījās gandrīz tāpat kā Bakmaņa laikā. Bija notikuši nelieli pārkārtojumi, vēsturiskās vitrīnas bija pārkrāsotas baltas, šis tas laika gaitā bija zudis, cits – nācis klāt, taču citādi nekas neliecināja, ka kopš kolekcijas veidošanas pagājuši gandrīz 100 gadi.
Muzeja ekspozīcija 2017. gadā. RSU.
Kolekcija bija ēnaina un rāma. Šķita, ka tā ir ieaugusi vēsturisko telpu grīdā un sienās. Šķita gandrīz neiespējami – un pat mazliet vardarbīgi – to izcelt un pārvietot, kaut arī tikai dažus desmitus metru tālāk.
Tomēr bija arī skaidrs, ka, lai kolekcija turpinātu dzīvot, tai nepieciešamas pārmaiņas – jauna ekspozīcija un jauna interpretācija. Mums, muzeja komandai, bija svarīgi, lai jaunajā ekspozīcijā šī kolekcija stāstītu ne tikai par anatomiju, bet arī par vēsturi, cilvēkiem un laiku. Savukārt ekspozīcijas veidotāji (Dd Studio) vēlējās kolekciju parādīt skaisti. Tieši šo divu ieceru satikšanās radīja mierpilno un labvēlīgo vietu, ko šodien pazīstam kā RSU Anatomijas muzeju.
Vairāk par muzeja vēsturi lasi https://dspace.rsu.lv
Attēli no RSU, RSU Anatomijas muzeja un LNB arhīva