Iveta Vecenāne ir tekstilmāksliniece, kura savā daiļradē lielākoties pievērsusies klasiskajai gobelēna aušanas tehnikai. 1988. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu Rūdolfa Heimrāta vadībā, 2004. gadā ieguvusi maģistra grādu. Izstādēs piedalās kopš 1985. gada kā Latvijā, tā ārzemēs. Māksliniece aktīvi reprezentējusi Latvijas kultūru publiskās diplomātijas ietvaros, veidojot izstādes ASV, Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Itālijā, Ķīnā, Lietuvā, Somijā u. c.
Šajā vasarā Ivetas Vecenānes gobelēni bija aplūkojami izstādē “Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Darbi apdzīvoja sienas un velves, un caur tiem skatītāju priekšā ņirbēja atšķirīgas un košas šīs zemes vietas un to nospiedumi. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru kopā ar autormākslu izstādē bija eksponētas tradicionālās aušanas tehnikās darinātas visu Latvijas novadu amata meistaru segas, kas harmoniskās rindās gulēja uz pazeminātiem podestiem. Šī izstāde mani ievilka ar savu lēno mieru un spēju caur materiālu un krāsu izaust vietas taktilo sajūtu un ievest tēlainās asociācijās.
Tas rosināja pārdomāt, cik smalki un intuitīvi iespējams uztvert apkārt esošo, ļaujot novērojumam plūst – plaši, uzmanīgi un bez steigas. Uzrunāju mākslinieci, lai pastāsta par vietas lomu savā aušanas mākslā. Iveta Vecenāne piedāvāja papētīt dažus gobelēnus, kas, viņasprāt, uzskatāmi parāda vietas nozīmi un daudzpusību viņas darbos.
Par tiem bija mūsu saruna.
Ieva Viese: Mani ieintriģēja nosaukums “No Seskiem uz Maskačku”. Pastāsti par to!
Iveta Vecenāne: Tā ir mana gobelēnu sērija ar nosaukumu “Dubultais”, kas nozīmē manu dubulto dzīvi starp laukiem un pilsētu, dubulto dzīvi starp prātu un jūtām. Darbā mēģinu izsvarot, kas dzīvē ir svarīgāks – prāts vai jūtas, pilsēta vai lauki. Runājot par laukiem, tā ir konkrēta vieta Gaiziņkalna tuvumā, kur ir mājas bez elektrības, kurās pavadīju vasaras. Tur dzīvoju kā paradīzē vēlajā padomju laikā, tādā citā mistērijā. Tur, protams, tajā laikā vēl svaigā atmiņā bija palikuši 20. un 30. gadi un to intelektuālā elpa, varēšana, cilvēku personības. Kā tādā citā dimensijā vai nereālā pasaku vidē. Dodoties uz Rīgu, pirmā ir iebraukšana Ķengaragā, kas ir apstulbuma mirklis, kad nesaproti, kas notiek. Jāsaprot, kā atkal sākt dzīvot.
Ieva: Tajā laikā tur bija salīdzinoši jaunas bloka mājas?
Iveta: [Smejas] Tajā laikā bija salīdzinoši jaunas. Negribu teikt, ka visa tā atmosfēra bija pretdabīga manai būtībai, tomēr iebraukšana šajā galvaspilsētas nomalē bija samērā traģiska.
Ieva: Varbūt pastāsti par pašu gobelēnu un tā divām daļām?
Iveta: Jā, divas daļas – viena it kā jutekliskā, jūtīgā, tas ir pļavas ceļš; un otra ir tā strukturālā vide, pilsēta, kas ieliek rāmjos, ierobežo rūtiņās. Kā tādā dzīvot cilvēkam, kurš nav pieradis pie rūtiņām? [Smejas] Redzi, tā zilā rūtiņa izsprukusi laukā!
Ieva: …un gandrīz jau iekļāvusies pļavā!
Iveta: [Smejas] Jā, varētu pat teikt, ka tas ir tāds kā pļavas sākums. Šai sērijai man bijušas ļoti daudzas skices, interesantas skices, un šis darbs ir bijis Baku, Azerbaidžānas modernās mākslas muzejā, kad tur bija mana personālizstāde. Darbs bija tikko svaigi noausts, un pat muzeja direktors to ļoti, ļoti slavēja.
Ieva: Tātad var teikt, ka darbs ne tikai saistīts ar konkrēto vietu, bet arī runā par cilvēku vispārīgi.
Iveta: Jā, kā tu saki, konkrētā vieta man vienmēr pāraug cilvēciskās pārdomās.
Ieva: Un kādas ir šī darba dimensijas?
Iveta: [Domīgi] Metrs sešdesmit uz divi septiņdesmit.
Ieva: Oho!
Iveta: Par mani saka: “Ivet, tev ir laiks noaust darbus, bet nav laiks tos nomērīt.” [Smejas] Jāsaka, ka tekstils ir tāds materiāls – šad tad ieraujas vienā pusē, šad tad otrā. Nemaz viņu tā izmērīt nevar. Šādā izmērā ir kādi trīs četri darbi, un tad vēl ir vidū maza, maza bildīte ar apaļu, baltu griezes mazulīti. Tas ir arī kontrasts šiem pārējiem darbiem – ar pļavu, kurā dzīvo griezes ar mazulīšiem. Visa pasaule šobrīd ir kā tas griezes mazulītis, kas nosargājams un turams plaukstā. Var teikt, tas ir tāds pasaules simbols.
Mans tēvs bija stāstījis, ka pļavu vajag mācēt pļaut, ka, pļaujot no ārpuses ar kombainiem, griezes pļavas iekšpusē iet bojā, tāpēc pļaut vajag sākt no vidus, lai viņas var izbēgt ārā. Tāpēc šī ir konkrēta tēma par griezes mazulīti, bet tā ir arī domāšana vienam par otru – sargāšana un saudzēšana – un arī cilvēka attiecības ar dabu, kas viņam ir apkārt. Man liekas, ka vidi, kas tev ir apkārt, tu arī iemīli. Un mīlestībai ir liels spēks šo vidi nosargāt. Cilvēkiem, kas sāk dzīvi jaunā, nepazīstamā vidē, ir vienalga, kas tajā vidē bijis – galvenais ir labi dzīvot un pelnīt daudz naudas. Bet, runājot par Sesku mājām, kur radies arī šis darbs, tās atrodas ezera krastā, un katram ezera krastam ir savs vārds un nosaukums. To gribas zināt un nosargāt, bet to var izdarīt tikai cilvēki, kas mīl.
Ieva: Un tu arī uzzīmēji šī ezera karti, vai ne?
Iveta: Jā, es uzzīmēju un noaudu to gobelēnā.
Ieva: Pārejam pie nākamā darba?
Iveta: Jā, darbs “Ugunspuķes”, varētu teikt, ir kā pēdējais vasaras kaisles kliedziens. Kad dabā viss jau noziedējis, saule aizgājusi, tad kaut kur mežmalītē ugunspuķes vēl redzamas ziedam un rada šo krāsu un dzīvesprieku! Šis darbs ir arī konkrēts dzīves mirklis, kad, no rīta ceļoties, vēl naktskreklā varēju aiziet līdz mežmalai ar ugunspuķēm un, atgriežoties atpakaļ, sēdēt uz saules apspīdēta mājas sliekšņa, lūkoties ezerā un izbaudīt esību šajā dabas pirmspēkā, kas dod iedvesmu, saredzēšanu un spēju domāt. Pļavas ir manas telpas pagarinājums, kurā es atraisu savas domas – es neskrienu, esmu klātesamībā ar lieliem vējiem un esmu bez cilvēkiem. Tie ir tādi vienatnības laimes mirkļi.
Ieva: Vai skices rodas jau šajos brīžos?
Iveta: Nē, reti kad idejas piefiksēju tajā pašā brīdī. Man vajadzīgs spēcīgs pārdzīvojums, impulss, un, kā es smejos, – vasarā es dzīvoju laukos un ziemā, atgriežoties Rīgā, izsijāju spēcīgākos vasaras impulsus par to, kas bijis un kas mani aizķēris. Es gribēju izveidot pļavas kolekciju, kas vēlāk tika izrādīta arī Rīgas Dizaina muzejā, kur katram darbam tika radīta sava godpilnā vieta. Šī kolekcija – tās nav tikai smukas vietiņas, mani smukie mirkļi. Ir arī darbs “Pēdējā pļava”, kuram par idejas pamatu ņemts indiāņu teiciens par to, ka tad, kad cilvēks būs apēdis pēdējo zivi un nomedījis pēdējo briedi, viņš sapratīs, ka naudu ēst nevar. Šis darbs ir skumjas par manu mārsila pļavu un to, kā man viņu nosargāt. Latgalē mārsilu sauc par smerdelītēm.
Ieva: Smerdelītēm! [Smejas]
Iveta: Jā! [Smejas] Es nemaz nezināju, ka tie ir ļoti vērtīgi augi, kurus Latgalē tējā dzēra pret visām kaitēm, bet, lai sakaltētu, tos vajag ļoti daudz.
Ieva: Runājot par darbu atlasi muzejam – vai tas bija Daces Džeriņas lēmums, par to, kas būs skatāms muzejā?
Iveta: Pamatā – jā. Es piedāvāju visus savas kolekcijas darbus, un Dace Džeriņa, sajuzdama darbus telpā, radīja izstādes atmosfēru.
Ieva: Kā jūs izdomājāt, ka arī segas būs daļa no izstādes?
Iveta: Šis projekts veidojās kopā ar muzeja vadītāju Inesi Baranovsku, un tā bija viņas ideja. Biju es ar “Pļavu”, un tautas centrs – ar segu piedāvājumu. Domāju, šos abus salikt kopā bija ļoti veiksmīgi. Telpas atmosfēra, kurā lomu spēlē nevis katrs mākslas darbs, bet viss kopā ar Ilzes Reiznieces mūziku – var teikt, ka izstāde kalpo idejai un visi audēji ir kā kalpotāji idejai.
Darbnīcas ar bērniem bija fantastiskas! Ar to, kā viņi izjuta gan segas, gan gobelēnus, bērni bija pilnīgi pārvērtušies. Viņi bija rāmi, parādīja, ka apzinās, ko grib, un nopietni un skaisti strādāja! Palūdzot, lai katrs bērns no visām divsimt segām pieiet pie tās segas, kas viņam patīk, analizējām, kāpēc patīk. Lielākais brīnums man bija, kad desmitgadīgs puika izvēlējās melnu segu, jo viņš tur bija ieraudzījis melnbaltas svītras un pelēko krāsu. Bet man pelēkā krāsa neeksistē, es ar tādu nestrādāju! Šis zēns man palīdzēja ieraudzīt to grafisko skaistumu, kas ir šajā segā. Un es sapratu, ka tāds mazs bērns var man iemācīt, kā skatīties uz pasauli.
Ieva: [Rāda nākamo attēlu]
Iveta: Jā, šī ir vīgriežu pļava; vīgriezes parasti aug pie ezera, un te arī redzama ezera mala. Šis ezers īpašs ar to, ka tajā pirmo reizi uzdrošinājos jāt un peldināt zirgu. Ar baltu zirgu caur šo pļavu iejāt ūdenī un piedzīvot, ka zirgs atraujas no smiltīm. Es nevarēju saprast, ka mana ķēvīte Sarma māk peldēt! Ezers ir 13 kilometrus garš, tāpēc izjutu arī bailes un trauksmi par to, ka nezināju, cik tālu zirgs taisās peldēt. Šis piedzīvojums deva iespēju saredzēt skaisto pasaulē un tajā dzīvot.
Ieva: Kā ir ar krāsām? Vai tu pati krāso dzijas?
Iveta: Jā, uzskatu, ka nevaru noaust darbu bez pašas krāsotām dzijām. Gan akadēmijā, gan “lietišķajos” mums to iemācīja darīt; man tas sagādā prieku, un palieloties varu teikt, ka, krāsojot dziju, māku ielikt tik daudz krāsas, ka pēc krāsošanas ūdens paliek pilnīgi balts. Saprotu, cik daudz vajag, lai dzija paņemtu krāsu, pietvaicēju, noturu, lai krāsa neplok. Darbus pat varu mazgāt – ūdens baļļā vasarā, uzberot pulveri, tad pamīcot ar kājām. Pēc izžāvēšanas darbi pat neprasa gludināšanu.
Izstādē tiekoties ar skatītājiem, rādīju skices, lai redzētu, cik precīzi skice atšķiras no gobelēna. Te sanācis ļoti precīzi – gan violetā apakšmaliņa, gan oranžais punktiņš! Ne visos pļavas gobelēnos, bet savu aušanas veidu, stilu cenšos pamainīt un tādā veidā atrast savu aušanas savdabību ar maziem tehniskiem izgudrojumiem, kas darbu padara citādāku.
Ieva: Man kā aušanas nepratējai ir grūti iedomāties, kādas ir tās nianses, – vai vari par tām pastāstīt?
Iveta: Teiksim, es aužot lieku iekšā četrus pavedienus, divkārt šķeterētus, un katru reizi viņus sašķeterēju ar pirkstiem. Arī krāsošanā man ir savas zināšanas par to, kādu dziju krāsot. Man patīk gaiši pelēkā, kam jau ir savs akots. Nevienāda – tai ir gan tumšāki, gan gaišāki matiņi. Šo dziju krāsojot vienā tonī, krāsa izskatās ļoti bagātīga. Dažreiz atkal vajadzīgi tādi pliki, bezkrāsas toņi, kāds agrāk bija grīdas krāsas brūnais – bez dzīvības un caurspīdīguma –, lai uz tā varētu izcelties citas, dzīvās krāsas.
Ieva: Vai, sēžot pie stellēm, tev katrs kamoliņš ir salikts kā krāsas paletē?
Iveta: Tieši tā. Ir darbi, kurus aužu ar divsimt kamoliņiem, jāatceras visi kamoliņi, kur kurš atrodas vai ir paslēpies kādā kastē vai atvilktnē. Tas ir pamatīgs smadzeņu treniņš. Un es atceros savus kamoliņus, pat vismazākos! Izvēlos gaišos, tumšos, siltos, vēsos toņus, lai darbs, protams, būtu glezniecisks. Aužot no daudz dažādiem pavedieniem, tos miksējot, arī veidojas šī melanža, šī tonālā krāsainība. Man patīk viss, kas pāriet, izzūd, izplēn, kaut kas atkal parādās, uzšvīkst.
Ieva: [Rāda nākamo attēlu]
Iveta: Madaras! Šajā izstādē viņas nebija redzamas, jo darbu nepaņēma, bet baltās madaras man ir ļoti mīļas puķes, šovasar viņas kūliem ziedēja! Man ļoti patīk arī dzeltenās madaras, kuras aug jūras krastā. Man liekas, ja vasarā neesmu smaržojusi dzeltenās madaras, tad vasara nav notikusi! Bet konkrēti šīs baltās madaras nāk no Siguldas pļavām Gaujas lejtecē.
Ieva: Gobelēnā redzams, ka tas sākumā ir vairāk ģeometrisks, bet tālāk aiziet ņirboņā, pļavā.
Iveta: Jā, drīzāk teiktu, ka pļavas ņirba pāriet manās domās! Šīs izstādes ietvaros man bija interesants stāstījums – draudzenes paziņa aizgājusi pie psihoterapeita, kas ieteicis aiziet uz izstādi “Pļava”! [Abas smejas] Tas man ir liels pagodinājums, jo faktiski izstādes efekts ir nevis pārsteigt cilvēku, bet iedot šo meditatīvo noskaņu un vietu, kur būt pašam ar sevi.
Ieva: Vai arī tu līdzīgā veidā vērsies pie citu mākslinieku mākslas? Ko tu meklē, kad aplūko citu darbus?
Iveta: Kā pirmo es noteikti novērtēju mākslinieka personību, tas ir tas, pēc kā parasti tiecos. Pēc tam ir krāsu attiecības, smalkums, rupjums.
Teikšu atklāti, ka dizains nav māksla un māksla nav dizains. Šajā pašā muzejā biju uz izcilu somu dizaina izstādi, bez šī mākslas saviļņojuma – jo tas ir dizains. Dizains ir funkcionāls, māksla uzrunā citādāk. Protams, man pašai patīk labs dizains. Dizains ir radīt vienu labu formu, ko var tiražēt, bet savus darbus tiražēt divus vai trīs vienādus es nevaru. Man ir nepieciešama jaunrade.
Ieva: Ja tev paprasītu noaust desmit vienādus gobelēnus, par kuriem samaksātu autortiesības, vai tu piekristu?
Iveta: [Smejas] Vienu krāsu sadalīt desmit daļās, maksimāli censties noaust vienādi… es laikam nevarētu. Protams, cilvēkam vajag ēst, arī es kādreiz ēdu. Var gudrot, kā to darīt, bet principā visu savu dzīvi no tā esmu atteikusies. Esmu darījusi tikai to, ko esmu gribējusi. Man ir bijis pasūtījums, varbūt pret manu gribu, bet tas bija vajadzīgs, lai es noaustu nākošo! Par katru procesu un notikumu domāju – ko man tas dod un ko no tā varu iemācīties. Esmu audusi [Vilhelma] Purvīša gleznu reprodukcijas detaļas, un to man bija ļoti interesanti darīt. Tas pat deva manā mākslā jaunu pienesumu un pašpārliecinātību. Savā veidā tas var kalpot kā izeja no sava rokraksta un savas rutīnas. Kā saka, mainīt uzskatus un viedokli nemaz nav tik viegli!
Ieva: Cik ilgs laiks vienam gobelēnam paiet uz stellēm?
Iveta: Lielajiem parasti tie ir trīs četri mēneši.
Ieva: Un šīs stelles, es saprotu, ar tevi dzīvo jau ilgi?
Iveta: Visu manu radošo dzīvi man ir vienas stelles.
Ieva: Vai vari sevi iedomāties, aužot arī ar citām stellēm?
Iveta: Jā, es aužu! Mums stelles ir arī skolā, un es aužu arī uz tām. Man ir divmetrīgas stelles, bet es gribētu arī kādas mazas stellītes – paeksperimentēt vai kādam mazākam darbiņam.
Man ļoti patīk eksperimentēt, un es ar prieku aužu uz mazajām skolas stellītēm. Man patīk aust šalles, ar skolas bērniem audām somiņas. Jāsaka, ka skolas bērnus var ļoti jauki aizraut ar aušanu! Mans mazdēls septiņos no rīta ceļas un saka: “Es gribu aust! Braucam aust!” [Smejas] Arī izstādes laikā bērni ar lielu interesi auda uz maziem rāmīšiem. Viņiem ir ļoti svarīgi saprast, ka viņi var izdarīt kaut ko no sākuma līdz galam un ka tas ir priekšmets, ko tu vari paturēt rokā.
Ieva: Šeit ir jau tāds kā kopskats.
Iveta: Jā, šis ir mijkrēslis ar zilo malu, vakara laiks, kad iestājas mijkrēslis. Tas bija konkrēts brīdis, kad ar bērniem, radu bērniem gājām pļavā dejot bezdelīgu baletu. Paklanījāmies mēnesim par gaismas došanu un ar rasā nomazgātām kājām devāmies atpakaļ uz mājām. Tā man bija tāda pļavas telpas sajušana, lieluma sajušana, jo pašreiz telpa man ir diezgan ierobežota – kabineti, mans dzīvoklis –, bet nav brīvības, nav vēja plūsmas, nav nejaušības. Man ir radu cilvēki, kas katru dienu cītīgi klausās laika ziņas, bet visu dienu pavada telpā. Es nekad neesmu klausījusies laika ziņas, es laiku esmu sajutusi un esmu izmantojusi savā labā. Vasaras man, protams, paiet pārsvarā ārā, es neesmu telpā. Es varu pa mākoņa maliņu sausa aiziet līdz veikalam, vilcienam vai jūrai. Sajust šo laiku, dzīvot ar laiku. Sadzīvot ar laika izmaiņām, aiziet no melleņu meža laikā, kad vēl labi līst, bet mellenes nav salijušas. Ar silto vasaras lietu noskalot sviedru smagumu. Parasti cilvēku tādos apstākļos vairs nav mežā. Jūties kā vienīgais cilvēks uz pasaules.
Ieva: Vai gobelēnu aušanas virziens ir arī skatīšanās virziens?
Iveta: Tu ļoti labi pamanīji, šeit ir divi aušanas virzieni – viens un otrs. Izmainot virzienu, redzams, cik ļoti izmainās arī pats darbs. Tāds bija arī mans mērķis, mana dziesma aušanai. Dace Džeriņa to ņēma vērā un šos darbus izstādē izvietoja kopā. Par “Ceļā uz Seskiem” runājot, apmeklētājiem izskatījās, ka tas ir ceļš uz pļavu, es to tā nebiju ieraudzījusi! Tas, ka citi saredzēja šo ceļu no pļavas uz pilsētu, – tā nebija mana doma, bet mana sajūta, un šī sajūta tika nolasīta!
Ieva: Kas ir pārsteidzošākā lieta, ko esi dzirdējusi par saviem darbiem?
Iveta: Par darbiem ne gluži, bet vienu brīdi man bija izstādes viena pēc otras, un Arnolds Viesis bija teicis: “Iveta, bet tu jau nemaz neguli!” Es saku: “Es guļu ļoti daudz un ļoti ilgi!” Tajā laikā es gulēju līdz deviņiem un nevarētu saprast, kā cilvēki var sākt strādāt septiņos vai astoņos. Sāku strādāt tieši deviņos un tāpēc varēju tik daudz izdarīt. Jo labāk izgulies, jo vairāk spēks strādāt!
Ieva: Tad ir vēl viens kopskats.
Te sānā var redzēt Mākoņu pļavu. Mākoņu pļava – es ilgi cīnījos ar skici, man tā nesanāca tāda, kāda bija mana iekšējā sajūta. Man darbs pašai ļoti nepatīk, bet cilvēkiem ļoti patīk. Šis darbs tapa, man atlaižoties pļavā un skatoties skrejošajos mākoņos. Tad, atnākusi mājās, izlasu, ka zinātnieki konstatējuši, ka šī zili zaļā ir dziedinoša krāsu kombinācija. Arī mākoņu dažādība ir ļoti gleznieciska – tumši mākoņi uz gaiša fona, gaiši mākoņi uz tumša fona, reizēm samijas. Formu dažādība, kas iet un skrien pa gaisu. Purvītis bija viens no spēcīgākajiem mākoņu gleznotājiem – viņam mākoņi ir gan tādos kā gredzenos, gan staros. Mākoņu formas katrā viņa gleznā ir citādākas. Saredzēt, uzgleznot, saprast – fantastiski!
Arī brūnais darbiņš “Pļavas pamošanās”, arī tā man ir liela mistērija. Nu kā pļava pamostas no ziemas miega? Vai purvs? Arī vasaras laikā tie ļoti strauji nomainās, tie katru dienu ir citādāki, arī kā cilvēka mūžs.
Brīžiem tā negribas pārvērtības, bet gan palikt tajā skaistajā mirklī un noturēt to ilgāk!
Attēli no Ivetas Vecenānes privātā arhīva