Ieva Zībārte. Kapi, decentralizācija un jautras grāmatas

Saskaitīju, ka vismaz trīs no 2025. gada mēnešiem pavadīju ārpus Latvijas. Biju muzejos Japānā, Itālijā, Vācijā un Austrālijā. Visbiežāk uz muzejiem iznāca aiziet Rīgā, taču biju arī Tukuma muzejā – gan mākslas muzeja ēkā, gan Durbes pilī un parkā. Apmeklēju Tukuma Evaņģēliski luterisko baznīcu, jo baznīcas durvis bija vaļā. Biju priecīga par iespēju ne tikai apskatīt dievnamu un uzkāpt tā tornī ar skatu uz Tukumu no augšas, bet arī sastapt atsaucīgu draudzes pārstāvi. Dievnams, protams, nav muzejs, taču muzejam nav tādas augstas skatu platformas, no kuras skaidrojama pilsētas pilsētbūvnieciskā vēsture. Muzejam ir kartes un attēli, un tieši tāpēc, lai izzinātu pilsētu, abi ir svarīgi.

Pagājušajā gadā pētīju un vācu materiālus dažādiem projektiem klātienē, bet arī izmantojot muzeju un citu krājumu digitālos resursus. Iesaistījos Bauhaus skolai veltītajos sarīkojumos, ko organizēja Vācijas vēstniecība. Visi zina slavenus profesorus, bet kā ar studentu dzīvi, viņu sasniegumiem, mācību procesu, ballītēm un Bauhaus nospiedumiem Latvijā? Kopā ar biroju “GAISS arhitekti” pētīju arī sūkņu stacijas “Baltezers” arhitektūru un ielūkojos bijušā Rīgas ūdensapgādes muzeja krājumā. Ēka bija zināms pārsteigums – nebiju to nekad redzējusi. Brīnumainus atradumus pamanīju arī ziņās. Liepājas muzejā atradās 16 metrus garš Kurzemes un Zemgales hercogienes Luīzes Šarlotes bēru procesijas rullis, bet kādā mājā Saldū – no padomju varas noslēpts Latvijas karogs. Mani vienmēr patīkami satrauc katrs jaunatklājums, kas gadiem atradies acu priekšā. Tāpat arī jauni fakti par zināmām lietām.

Par šo tēmu britu humora cienītājiem varu ieteikt nesen izlasīto grāmatu “Kurš nošāva Van Gogu?”^[1]. Asprātīgi kombinējot un komentējot citātus no dažādiem avotiem, autors atklāj, cik pretrunīgi var būt ne tikai viedokļi un pētījumi, bet pat it kā stabilos pierādījumos balstīti fakti par vienu un to pašu cilvēku, notikumu vai tēmu. Citā grāmatā par ievērojamiem māksliniekiem, kas agri miruši^[2], savukārt atradu apliecinājumu muzeju nozīmei. 27 gadu vecumā mirušais mākslinieks Žans Mišels Baskjā (Jean-Michel Basquiat) esot bijis apmāts ar MoMA, ko bērnībā apmeklējis kopā ar māti. Viņš zinājis katru gleznu, katru telpu, katru šī muzeja collu. Zīmīgi, ka šajā grāmatā iekļuvis arī Van Gogs, un saskaņā ar pirmās pieminētās grāmatas autora domu ne visam tomēr var ticēt.

Tiem, kas muzejos nav bijuši, ir jāpieņem, ka ir cilvēki, kas ar muzejiem ir apsēsti tā, kā citi ir apmāti ar sportu. Interesanti, ka tieši sporta vārds izskanēja saistībā ar muzeju lietām. Izrādījās, ka Vecrīgas nams, kurā mājo Sporta muzejs, ir dārga nasta, tāpēc to būtu izdevīgāk pārdot. Piekrītu, ka vēsturiskie nami ir dārga nasta, taču tā ir daļa no mūsu identitātes un kultūras, bet identitāte un kultūra ir drošības pamats. Sporta muzejā neesmu bijusi, bet, starptautiskās žūrijas sastāvā vērtējot Lietuvas arhitektūras Gada balvai pieteiktos darbus, iznāca būt basketbolam veltītā muzejā Kauņā. Lielisks muzejs modernā jaunbūvē, kurā līdzās vēsturiskām uzvarām, kedām un bumbām bija arī laikmetīgās fotogrāfijas daļa.

Sporta muzeja kontekstā ir vieta runāt par muzeju decentralizāciju. Vai visiem svarīgiem muzejiem ir jāatrodas Rīgā? Ar sportu daudz vairāk saistās Murjāņi, Sigulda, Cēsis, kur daudzviet saglabājušies interesanti sporta infrastruktūras objekti. Arī citi nacionālas nozīmes muzeji mierīgi varētu atrasties ārpus Rīgas. Tas nodrošinātu veselīgu kohēziju un ļautu izvairīties no Ogres, Rēzeknes un tamlīdzīgiem scenārijiem, kur par galveno kultūras dzīves kuratoru kļūst pilsētas mērs. Latvijā par patiesu notikumu varētu kļūt jūras vai jūrniecības muzejs, kāds savulaik bija iecerēts Liepājā, brīnišķīgā vietā pie kanāla. Muzeju decentralizācija ir aktuāla arī Rīgai, jo teju visi sablīvējušies vēsturiskajā centrā. Skaidrs, ka katrs jauns muzejs ir dārgs sapnis, taču plašākas, aktuālākas un nozīmīgākas telpas un resursus ir pelnījis arī Latvijas Arhitektūras muzejs. Lai paliek punktiņš Trīs Brāļos, taču jaunā ekspozīciju zāle un pasākumu telpa ļoti labi iederētos Pļavniekos – lielākajā Rīgas apkaimē. Arhitektūras tēma ir vienojoša, integrējoša, un interese par mikrorajoniem – ne tikai stilīga, bet arī praktiski aktuāla.

Domāju, ka interese par muzejiem un to krājumiem ārpus Rīgas palielināsies. Mazāk svarīgas šobrīd šķiet lielas un dārgas izstādes ar trīs mēnešu skatīšanās termiņu. Izstāžu uzbūve ir šo projektu dārgākā daļa, tāpēc jēdzīgāks šķiet ieguldījums pamatekspozīcijā, krājuma pētniecībā un publiskošanā digitālajās platformās, kā arī filmu veidošanā. Trīs mēnešu lielo izstāžu vietā muzejiem saistošākas varētu būt tā sauktās ātrās reaģēšanas izstādes, kaut kas līdzīgs mēneša priekšmetam. Šādu pieeju Lāčplēša dienā izmanto Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Apmeklēju šo vienas dienas izstādi klātienē un biju priecīga gan par izstādes apjomu un saturu, gan piedāvāto stāstījumu. Arī apmeklētāju bija daudz – dažādās vecuma grupās. Atzīmēšanas vērta ir arī agrāk neredzētu vizuālo materiālu atklājošā izstāde par Rīgas pilsētas mākslas muzeju 1905.–1919. gadā^[3]. Cik labi, ka muzejs tika uzcelts! Izstāde par Rīgā uzprojektētajiem, taču neuzceltajiem mākslas muzejiem sanāktu krietni lielāka.

Lai kaut kas notiktu muzejos, jānotiek ne tikai krājuma, bet arī konteksta pētniecībai, un, lai visam būtu jēga kopumā, muzejiem un citu atmiņas institūciju krājumiem jābūt ērti pieejamiem digitālajā vidē. Pēc gadiem ilgas nīkulības svaigā izskatā darbojas Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs. Mani pētījumi šeit bija diezgan ražīgi – attālināti uzgāju daudz krājuma materiālu un pavedienu Saldus, Kuldīgas, Aizkraukles, Aizputes, Dobeles, Jelgavas muzejos. Ja vēl varētu izlasīt digitalizētās vēstules! Taču pārāk ilgi un joprojām īsti nedarbojas populārā periodisko izdevumu vietne Periodika.lv. Gaidu šī resursa kvalitatīvu atgriešanos. Tāpat bagātīgāka kļuvusi Digitālā bibliotēka. Visas šīs vietnes vieno ne līdz galam ērta funkcionalitāte un vēsturiskā konteksta skaidrojuma trūkums. Piemēram, ko nozīmē, ja padomju laika presē tavs vectētiņš ir nosaukts par budzi vai kāds mākslinieks nav vispār vai tikai nicīgi ir pieminēts? Es daudz strādāju ar vizuālo materiālu – fotogrāfijām (bieži vien tās ir vienīgā liecība par zudušām ēkām un interjeriem). Meklēju arī zīmējumus, mēbeles, mākslas darbus ar konkrētu priekšmetu attēlojumu, tāpēc gribētu redzēt jēdzīgus aprakstus, precīzāku datējumu un, pats svarīgākais, attēlu kvalitāti. Tagad, kad digitālā bibliotēka un muzeju krājuma kopkatalogs apvieno vairākas institūcijas, attēlu kvalitātes atšķirība ir labi pamanāma. Nav jēgas no sliktas izšķirtspējas attēliem pastmarkas lielumā, kurus, piemēram, nevar ieteikt pētīt studentiem un izmantot mācību darbā. Šie visi ir būtiski resursi, kuru kvalitāte un darbības pārrāvumi negatīvi ietekmē pētnieku darbu un arī kultūras vērtību pieejamību.

Nāve tiešām nav beigas – gribētos teikt par resursu, ar ko vēlos simboliski noslēgt šo rakstu. Pēdējos mēnešus daudz izmantoju kapsētu vietni Cemety.lv. Man tā noderēja dzimtu pētniecībā, precizējot datus, meklējot pazudušus ģimenes locekļus un risinot interesantas attiecību mīklas. Arī plašākā nozīmē šī ir kultūrvēsturiski nozīmīga vietne, jo pagaidām vienīgā, kurā apbedījuma vietas un kapakmeņi, bieži vien ievērojami tēlniecības vai arhitektūras darbi, ir safotografēti. Kapsētu digitalizācija norit strauji, tā man deva impulsu pētniecības nolūkā apmeklēt mazāk zināmus Liepājas kapus, kā arī uzzināt par nomaļākiem kapiem Latvijas laukos. Taču arī kapu digitalizācijas jomā vērojama datu sadrumstalotība, jo atsevišķas pašvaldības veido savas sistēmas.

2026. gads iesācies dinamiski, un viss notiks vēl ātrāk! Gan vēl straujāka digitalizācija, gan interese par klātienes pasākumiem. Tas, kas vienmēr bijis nemainīgs un, visticamāk, paliks kā agrāk, – kultūrai būs vismazāk naudas, taču kultūra tik un tā notiks.

Titulbilde: Jelgavas Bērzu kapi. No Ievas Zībārtes privātā arhīva