Ilga Šuplinska. 2025. gads - Dreizaleņa voi Dreizka

2025. gada pieturas punktu ir bijis mazāk, nekā ierasts, taču pārdomu intensitāte nomaina notikumu daudzumu, skats no malas atklāj neredzētas perspektīvas un liek nojaust pārmērības un nenovēršamības. Tas iemāca kaut ko jaunu un liek atcerēties sen aizmirsto. Vai uz gadu var attiecināt sieviešu dzimtes vārdus un vai tajā nemeklēs varavīksnes krāsainību, ko, nerisinot sociālekonomiskās problēmas, priekšplānā izvērsa bēdīgais balsojums par Stambulas konvenciju? Par to mans vydabolss iesmīkņā. Bet gads man atklāja šos breineigūs latgaliešu vārdus, kas sader ar manu temperamentu. Vien – vai gads aizritēja vitāli un enerģiski (dreizaleņa – vitāla, enerģiska sieviete) vai tomēr ātri un pavirši (dreizka – sieviete, kas visu dara ātri, sasteidzot).

Latgalīšu volūdys tēzaurs[1]

Bauda pētnieces un valodas gardēdes gēnam. Ja laiks atvēlētu pilnas dienas apjoma darbu, tikai meklējot, salīdzinot un lipinot latgaliešu vārdu nozīmes, noslīktu valodas realitātē un aizmirstu, ka esmu laikā un telpā, kurā ģeopolitika un iekšpolitika sagājusi sviestā. Par laimi (vai nelaimi), pilna pētnieka slodze mūsdienās ir balva, kas tāpat kā olimpiešiem gadās reti, un līdz tai ir smagi jāsvīst, tāpēc agru rītu ierāvieni valodas realitātē joprojām ir bauda.

Varbūt tā izjūta arī tāpēc, ka ideja par nepieciešamību pēc skaidrojošās vārdnīcas latgaliešu valodā ir virmojusi gaisā jau kopš 21. gadsimta sākuma, iespējams, arī agrāk. Bet ap latgalistikas konferenču laiku (2008–2019) sākās neliela rosība – tikšanās, domubiedru grupu veidošanās, finansējuma, labākā tehnoloģiskā risinājuma meklēšana, kas palēnām materializēja šo ideju. Atmiņa ir īsa, sevišķi tehnoloģiju iespējamības laikā, kad katram šķiet, ka viņš ir pirmatklājējs, jo kaut ko ielicis jaunā formā, bet attieksmes, emocijas, vērtības mūs griež uz riņķi. Tāpēc ik pa brīdim ir svarīgs vērotāja skats, lai atcerētos arī kādu faktu. Pirms varējām sākt baudīt latgaliešu tēzaura kopā likšanu, būtiski izcelt vismaz divus priekšdarbus: 1) 2011.–2013. gadā Latvijas–Lietuvas pārrobežu projektā “Humanitārās izglītības pētniecības infrastruktūras izveide Austrumlatvijā, Lietuvā” (HipiLatLit) Rēzeknes Augstskolai (kopš 2025. gada 1. aprīļa – Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes Akadēmija) sadarbībā ar Kauņas Vītauta Dižā Universitāti un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtu izdevās izveidot pirmo latgaliešu valodas korpusu (viens miljons vārdlietojumu) un Lietuviešu–latviešu–latgaliešu biežuma vārdnīcu[2] (10 000 vārdu, latgaliešu vārdu ir vairāk, jo, tulkojot no lietuviešu valodas, tika meklēti vārdi arī ar emocionālu vai stilistisku nokrāsu, piedāvāti sinonīmi. Tas ļāva 2020. gadā papildināt mūsdienu latgaliešu valodas korpusu līdz diviem miljoniem vārdlietojumu[3], domāt par korpusa marķējumu, pareizrakstības rīku un joprojām par skaidrojošās vārdnīcas nepieciešamību), 2) pateicoties valodniekam Aleksejam Andronovam, ir digitalizēts iepriekš izdoto vārdnīcu materiāls. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka valsts pētījumu programmā “Digitālā humanitārā zinātne” beidzot ir sācies darbs pie latgaliešu valodas tēzaura izveides.[4]

Šobrīd tēzaurā ir 773 škirkļi: gan vārdi, gan vārdsavienojumi, frazeoloģiski izteicieni. Tas nav ne daudz, ne maz, tas ir sākums un pamats pētnieku darbībai vēl daudzus gadus uz priekšu. Taču gandarījums ir par katru pievienoto šķirkli, jo tas ļauj latgaliešu valodu paturēt lietotājam, saglabāt saikni ar zaudētu reāliju vai tradīciju, bagātināt baltu valodu leksikas slāni un cerēt, ka cauri gadsimtiem mēs nezaudēsim šo seno valodu.

Ja Tev liekas, ka viss ir zināms, ka latgaliešu valodā jau visu var saprast un pietiek ar latviešu literārās valodas zināšanām, tad izburies cauri šim frazeoloģisko izteicienu uzskaitījumam un pārliecinies, vai tos spēj saprast, vai esi dzirdējis, dzirdi savā apkārtnē. Ja ne, meklē tēzaurā! Un būsim pateicīgi par Taviem novērojumiem, jo var pieteikt kļūdas un esam gatavi visu laiku pilnveidot leksikas bāzi.

Dādu voduošona, ceļt iz orkla, iuzys treis, cālais pīns, Gotovi rudzi!, mamai zam sirds, palikt durakūs, apjam gryutumi, ceļt trikmīni, jemt pa nogim, buobu ols, jimtīs nu sirds, skrīņu kai guņs, pasauļa pluovs, īt pi sirds.

Byus gona! Puorejūs vuordus meklejit poši! 

Oskars Seiksts “Apredzeibys. Afflatus”

Latgaliešu oriģinālliteratūras attīstība, tāpat kā tās popularizēšana ārpus Latvijas, ir ļoti lēns un valsts kūtri atbalstīts process. Iemeslu tam ir daudz, bet labāk tos nemaz nesākt meklēt, jo situācija Latgalē, īpaši abās valstspilsētās, ir reti “neprognozējama” – kā pagājušajā gadā, gaidot pašvaldību vēlēšanas, tā šogad pirms Saeimas vēlēšanām. Par to domājot, vērojot procesus vietējā, nacionālajā un pasaules līmenī, gribas pilna laika pētnieka slodzi, lai neredzētu, nedzirdētu un neiegrimtu pilnīgā bezjēgā, lai paglābtos vārdos un pētnieka ikdienā.

Oskars Seiksts to neļauj. Atgriežoties literatūrā un publiskojot draugiem rakstītās īsziņas: “Vokora vuordi draugim” (2021), “Atīsmis” (2023) un arī “Apredzeibys. Afflatus” (2025). Krājums “Apredzeibys” kārtējo reizi apliecina O. Seiksta unikālo stilu latgaliešu un latviešu literatūrā, piedāvā “garšīgu”, latgaliski reti lietotu vārdu un jaunu dzejas formu – pareģojumi, dažbrīd arī pravietismi.

Autors tik dziļi ierauga mūsdienu sašķelto pasauli un indivīdu, zaudētās vērtības, mākslīgā intelekta nomākto cilvēcību un kara postu, ka ikviens teksts ir kā pātagas cirtiens ļaunumam sevī un pasaules ārprātam. Tik dziļi un dzīvi, lasot tekstus, acu priekšā rēgojas viedierīcēs redzētie kara briesmu darbi un necilvēcība, ka esi spiests revidēt pats savas vērtības un nostājas. Taču teksti nekļūst pamācoši, nosodoši, tas ir vieds skats no malas, neuzbāzīgs un brīdinošs reizē.

O. Seiksts, būdams atsvešinājies no sabiedrības, daudzkārt asāk un kritiskāk redz civilizācijas kārdinājumus un postu. Krājums ne tikai turpina uzdot eksistenciāli neērtos jautājumus, vaicāt, kas ir katra dzīves pamats, bet caur tyvredzeiguo okularim rāda, ka mākslīgās attiecības, orgāni, intelekts ir mūsdienu pārbaudījums kopābūšanai, vienam otra pamanīšanai un mīlestībai. Apredzeibys ir kā liktenīgi pravietojumi, pareģojumi, kas nevis kaut kad varbūt notiks, bet notiek te un tagad, iznīcinot pašu cilvēku: “Tyvredzeiba rūnās nu mozmīlesteibys. Lobuok naredzēt i tuoļuok nu grāka. Saspert garmani, kas naklausa. Nūneidēt sīvīti, kas atsoka. Izšaut tautu, kas napasakļaun. Satraikšeit pasauli, kuruos nasaprūti. I nūtīsuot smiertei sevi, kas napasadūd. Redzēt ļauts viņ Mīlesteibai.”[6]

Grāmatai ir Muižnieku Evikas teksta pārlikums angļu valodā, to palīdzējis īstenot Viljams Mavuds (William Christopher Horatio Mawhood). Tik ļoti gribējās, lai šī grāmata kļūst par spēcīgu latgaliskā un vienlaikus pasaules cilvēcības vizītkarti ārpus Latvijas robežām, taču atbalsts no Latgales kultūras programmas šoreiz bija tikai autora un redaktora honorāram. Protams, bez tā nebūtu arī e-grāmatas, bet sviestainās iekšpolitikas un agresīvās ģeopolitikas apstākļos gribējās, lai tā taustāmā formātā ienāk skolā, klīst no rokas rokā. Neizdevās. Bet, ja Tu iegādāsies elektronisko izdevumu, varbūt tas izdosies šogad.

Ja kāds nelasa, tad var mēģināt izjust Muižnieku Evikas ilustrācijas, kas kož līdz kaulam, izģērbj un neļauj palikt komforta zonā vai vatoties. Gan Oskars, gan Evika ir robežu noārdītāji, ko tad es? Es pa vidu: lāpu, lieku kopā, šķetinu un tautās aizvedu. Brīžiem kā piektais ritenis, bet brīžiem kā paklājs, kas satur kopā arī bez riteņiem.

Te var redzēt un dzirdēt ne tikai Oskara dzeju[7]. Ir pasākumi, kas ļauj būt gadam dreizaleņai: literāri muzikālā Andrejdiena un literārie lasījumi Lūznavā jau gandrīz desmit gadu garumā tādu to gadu veido.

Pīrūbeža “Kas? Kur? Kod?”[8]

Arī 2025. gadā Latgaliešu kultūras biedrība iesaistījās Aizsardzības ministrijas projektā par Latgales informatīvās telpas dažādošanu, stiprinot sabiedrības noturību, skaidrojot dezinformācijas, hibrīdkara izpausmes, iesakot kiberdrošības un drošības pasākumus kopumā. 20 vietas (Krāslavas, Ludzas, Rēzeknes novados un pilsētās), 20 tikšanās ar dažāda vecuma cilvēkiem, pārsvarā ar jauniešiem. Iepriekšējā gadā bija 15 vietas (Ludzas un Krāslavas novados) un pārsvarā pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēki.

Kura auditorija likās motivētāka, atraktīvāka, arī jauneklīgāka? Gribētos teikt, ka jauniešu, taču novērojumi liecina, ka 2024. gadā sastaptie kopienas cilvēki krietni vairāk ir “savējie”: gatavāki krīzei, pārliecināti par savas vietas skaistumu un lokālo identitāti, paļaujas tikai uz sevi, bet nezaudē optimismu. Jaunieši iekūlušies tik-tokā un peld pa straumēm, kuras paši bieži vien nesaprot. Patiesībā nemaz nemēģina saprast. Vai jūtas droši? Ja to kāds nejautā un apkārt neredz militārās personas, tad noteikti. Ja to sāk jautāt, tad jāsāk domāt. Rodas neizpratne, pat neapmierinātība – kāpēc radāt mums diskomfortu? Nē, nu nebija tik traki, 10–20 procenti jauniešu jautāja, diskutēja, interaktīvās spēlēs iesaistījās lielākā daļa… Esam iesildījuši pierobežu un iesildījušies paši, 2026. gadā jāsāk nopietni izglītot kopienu, izmantojot tās spēku un zināšanas. Ir svarīgi būt kopienā iekšā, lai nepazustu, lai saglabātos un saglabātu, lai gads nav kā dreizka.

Bet kopumā 2025. gads uzdeva ļoti daudz jautājumu. Vai nākamais sniegs atbildes? Var zīlēt kafijas biezumos, var kļūt par dīvāna ekspertu, bet var ķerstīt gada dreizalenis izjiutu. Kurš būsi Tu?