Atmiņu topogrāfija. Boriss Lurje. Rīgā
Lasot Raimonda Staprāna (1926–2026) “46 epizodes ar un bez ironijas” un no jauna klātinē satiekoties ar viņa mākslu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aktuāli šķita atgriezties pie cita latviešu trimdas mākslinieka Borisa Lurjes (2024–2008) mantojuma.
Īpaši pie viņa līdz nesenam laikam mazzināmajiem tekstiem par holokausta laika Rīgu, dokumentiem un idejām, kurām, manā subjektīvajā skatījumā, ir potenciāls ietekmēt Latvijas vēsturisko atmiņu tikpat nozīmīgi, kā to jau ir ietekmējuši Raimonda Staprāna dokumentālie teksti.
Cits, nesaistīts ar pirmo, iemesls no jauna vērīgāk ieskatīties nedaudzajos holokausta aculiecinieku mākslas piemēros un atmiņās, kuri mums Latvijā pieejami (Aleksandra Beļcova, Boriss Lurje), ir jauna CERV programmas projekta ArtMem. Art as Witness: Holocaust Era Visual Art in Education and Remembrance uzsākšana Žaņa Lipkes memoriālā, kura fokusā ir metodoloģijas izstrāde holokausta ēras vizuālās mākslas izmantošanai pedagoģijas darbā.
https://www.youtube.com/live/XwDhIiJ6y_I
Ievērojot, ka muzejpedagoģijas metodoloģijas pamats memoriālā pēc definīcijas ir vēsturiskās telpas – fiziskās atrašanās vietas un plašākas topogrāfijas – patstavīga vai asistēta apgūšana, cita starpā, ar dažādu mākslas veidu piedāvātas vizualitātes palīdzību, Lurjes devums holokausta laika Rīgas atklāšanā ir nepārvērtējams.
--------
Boriss Lurje latviešu trimdas mākslinieku vidū ieņem savrupu vietu. Emigranta iztēlē uzburtā mierinošā dzimtās puses ainava, kas trāpīgi izvēlēta kā 20. gadsimta trimdas mākslas vienojošā metafora, viņa gadījumā pārtop par atsvešinātu Rīgas pilsētas plānu. Holokaustā izdzīvojušajam Borisam Lurjem tā vienlaicīgi ir arī terora topogrāfija.
Jautājums par Borisa Lurjes piederību latviešu trimdas mākslai, protams, skatāms saistībā ar viņa komplekso identitāti, bet tikpat lielā mērā jautājums ir par mūsu kā recipientu pašrefleksiju un iztēli.
Lurjes ģimene piederēja pie Latvijas ebreju sabiedrības daļas, kas 20. gs. 20. gadu sākumā kā Padomju Krievijas bēgļi ienāca Latvijā. Pēterburgā dzimušā, Rīgā augušā, turīgo ļaužu bērnu mācību iestādē – ebreju privātskolā “Ezra” – skolotā Borisa pirmskara bērnības atmiņas saistās ar ģimenes māju Mežaparkā un Jūrmalā pavadītajām vasarām.
Izcelsmes ziņā krievu valodai un kultūrai tuvu stāvoši, tomēr lojāli jaundibinātai demokrātiskai Latvijas valstij, pārtikuši, daudzvalodīgi, mātes gadījumā arī akadēmiski izglītoti, pa Eiropu un Palestīnu ceļojoši sabiedrības vidusšķiras pārstāvji – Lurjes ģimene – tipoloģiski ir kā lakmusa papīrs spējai modernās Latvijas nācijvalsts tapšanas naratīvā vēl bez nacionālromantiskā iekļaut arī kosmopolītisko elementu. Tas pats uzstādījums attiecas uz Borisu Lurji kā latviešu trimdas mākslinieku. Lietojot salīdzinājumu, Boriss Lurje ir tikpat lielā mērā latviešu mākslinieks kā, piemēram, Džeimss Džoiss – īru rakstnieks. Abi visu radošo mūžu nodzīvoja ārpus dzimtenes: Džoisam tā bija kontinentālā Eiropa, Lurjem – Amerika. Abu radošie impulsi un darbu tematika lielā mērā saistījās ar izcelsmes vietu: Džoisam tā bija Dublina, Lurjem – Rīga. Džoiss kļuva par īru nacionālo lepnumu. Lurje par latviešu nacionālo lepnumu vēl noteikti var kļūt.
Vai būtu nepieciešami papildu argumenti, kas Borisu Lurji kvalificētu kā latviešu trimdas mākslinieku, nevis tikai gadījuma rakstura “intūristu”? Tādus noteikti varētu atrast. Viņa latviešu valodas prasmes nebija perfektas, tomēr, pat runājot vāciski, viņu nodeva Latvijas baltvāciešiem raksturīgais akcents. Kā kuriozu var minēt Borisa Lurjes viesošanos pie Padomju Latvijas mākslas grandiem Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola, kas šo piederības–atstumtības dualitāti, ja ne drāmu, parāda kā uz delnas:
Neticami – Mežaparka mākslinieku, vīra un sievas, skaistā villa ir tikai kvartāla attālumā no mūsu vecās mājas, un tā varētu tikpat labi atrasties Francijā vai Itālijā. Tā ir pilna ar gleznām, Kaukāza konjaku, cepumiem un sievietes mātes, pazīstamas latviešu tēlnieces, pussirreālajām skulptūrām. Vīrs bijis komjaunietis un aizbēdzis uz Krieviju pirms vācu okupācijas.
“Nu, jūs esat Rīgas zēns, bērnībā mēs būsim gājuši uz vienu un to pašu slidotavu!” [..] “Kā tad būs, Rīgas puika?” “Iedzeram vēl?”
Es sēžu kā nokritis no debesīm caur nāves mašīnu, kamēr viņi sēž tieši tajā pašā vietā kā pirms kara. Tā varētu būt bagāta Parīzes priekšpilsēta. Viss ir normāli, nekas nekad nav noticis. Esmu te, mājās, taču esmu “intūrists”. Mana vīza ir derīga tikai zināmu dienu skaitu. Drīkstu kustēties apkārt pa Rīgu, bet ne – verboten – aiz tās robežām: esmu mājās. Mākslinieku darbus varētu rādīt Eiropā vai Ņujorkā, viss tam atbilst. Viņiem ir grāmatas par dažiem maniem draugiem māksliniekiem Eiropā, kuri strādā līdzīgā virzienā kā es, mani garīgie skolēni. Mēģinu to visu paskaidrot latviski, taču ar izvērstu sarunu man iet ļoti grūti. Tiek pieminēts Ņujorkā strādājoša latviešu mākslinieka vārds. Man viņš nepatīk. Salonmākslinieks.
Līdz ar to: vai nu ierakstīt lieliem burtiem avangarda mākslinieka Borisa Lurjes vārdu latviešu trimdas mākslas vēsturē un svinēt šo neērto, apsūdzošo mākslu – līdzīgi tam, kā, piemēram, Austrija svin Hermana Niča kontroversālo mākslas mantojumu –, vai tomēr ne, ir jautājums par vēsturisko atmiņu. Atbilde gribot negribot ietvers normatīvu vērtībspriedumu, līdzīgu tam, kādu Lurje jau reiz saņēma, kad 90. gadu sākumā vēlējās kļūt par Latvijas Mākslinieku savienības biedru. Dalību viņam toreiz atteica.
--------
Laikā, kad Ņujorkas emigrācijā dzīvojošajam radikālās NO!art mākslas grupas ideologam pēc 31 gadu prombūtnes rodas izdevība no jauna apmeklēt Rīgu, aktīvais 20. gs. 50.–60. gadu andergraunda periods Griničvilidžas nekomerciālajās protesta galerijās jau ir aiz muguras. Mākslinieks Lurje ir ne vien pārņēmis mirušā tēva Iļjas Lurjes nekustamā īpašuma apsaimniekošanas biznesu, bet arī ciniski un gana veiksmīgi spekulē biržā.
Ir 1975. gads, un NO! māksla jau ir “pāraugusi lakoniskā konceptā – betonā iecirstā nazī”. Kurp tālāk? Kā piezīmē Borisa Lurjes atmiņu sastādītāja Jūlja Kisina, brauciens uz Rīgu izmaina visu viņa dzīvi. Par galveno izteiksmes līdzekli līdz mūža galam 2008. gadā kļūs rakstīšana, pat ja Lurje nav sajūsmā par savām spējām strādāt šajā medijā un viņa teiktais sasniedz lasītāju tikai tagad:
Savas nelaimīgās karalaika pieredzes mudināts un urdīts, esmu pārdzīvojis pārlieku sarežģītu mutāciju, lai to varētu viegli izskaidrot. Es lietoju papīru un rakstāmmašīnu, lūkojot ietiekties cauri virsmai, taču nekur tālu netieku; lāpsta un cirtnis būtu daudz piemērotāki darbarīki.
Tikmēr tieši abu izteiksmes līdzekļu kombinācija – brutāli cementā triektais cirtnis, kādu atrodam viņa mākslā, un vārdi, ko Lurje atstājis atmiņu pierakstos par Rīgu, – mums, attālinātiem laikā, bet ne telpā, ļauj pietuvoties emigrācijas mākslinieka Borisa Lurjes izprašanai. Jo šeit ir runa par mākslu, kas izaugusi no konkrētas vietas un tajā pieredzētā. Ielikts 20. gadsimta otrās puses politiskās vēstures procesu kopsakarībās, Lurjes individuālais pieredzējums veido atmiņu topogrāfiju, kas vēl tikai pretendē uz vietu Latvijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā.
Borisa Lurjes trimdas biogrāfijā būs divi Rīgas braucieni. Pirmais iekritīs Aukstā kara stagnācijas gados, otrais – tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadu sākumā. Pēc pirmā Rīgas apciemojuma Lurje rakstīs:
Šī brauciena sekas ir vienkārši pieredzes saplakšana, stāvoklis, kur pieredze zaudējusi savu kodīgi uzbudinošo garšu. Tagad tā šķiet novadējusies, saplakusi – gluži kā Rīgas ainava, tik neticami līdzena zem zemām debesīm. Kā gan viena zeme un pilsēta var likties tik maza, tik sīka, tik neievērojama? Lai vai kā, es vēl joprojām zinu – tagad smadzeņu līmenī, ne vairs ar jūtām –, ka viss man nozīmīgais ir noticis tieši te.
No otrā Rīgas brauciena Lurje pārvedīs pilsētas plānu, kas viņa gadījumā kļūst par trimdinieka ilgu visprecīzāko vizuālo atveidu. Tas turpina magnetizēt un nekad neatlaiž:
Tagad viss atzīmēts ar kniepadatām Rīgas kartē, kas karājas uz sienas virs manas rakstāmmašīnas. Es tagad zinu vairāk par Rīgu un tās priekšpilsētām nekā jebkad agrāk. Kā nokļūt no Biķernieku meža līdz Rumbulai? Bērnībā mēs mēdzām Biķerniekos slēpot. Par tādu Rumbulas mežu es neko nezināju. Kur atrodas Mežaparks? Mūsu darba nometne “Lenta”? Ķengarags, Katlakalns, Purvciems?
Rumbulas masu kapi, kuros Lurje zaudē māti, māsu, vecmāti un jaunības mīlestību Ļubu, autobiogrāfiskajos tekstos atgriežas kā viņa pašreferences centrālais elements:
...ebrejs, krievs, audzis Latvijā, revolucionārs amerikāņu mākslinieks, attālināts Izraēlas patriots cionists, ar asiņojošu sirdi, jo manas mājas ir tālajā Rumbulā.
Rumbulas notikumu reālais un imagināri atkārtojošais pieredzējums, izteikts viņa paša vārdiem, ir atslēga uz Lurji kā mākslinieku:
Mana trulā aizraušanās ar striptīza mākslu Rietumu pasaulē – tā mani hipnotizē kā kobra. Garīgs atvieglojums par spīti seksuālajām mocībām, man galvā ir liels garīgs atvieglojums. Izdzīvojot no jauna Rumbulas mežā varbūt visplašāko striptīzu, kāds jebkad noticis, es tolaik par to nezināju.
Borisa Lurjes atmiņu tulkotāja no angļu valodas Ieva Lešinska par Rumbulas kapu kopiņām, kuras Lurje 1975. gada apmeklējuma laikā histēriski mēra, zīmē un sapņo par tām gan Rīgas viesnīcā, gan vēlāk Ņujorkas miteklī, summējoši raksta: “[..] tām piemīt htoniska vilkme, kuras spēks brīžiem robežojas ar erotiku.”
Rīgas pilsētas plāns, kas līdzās Izraēlas kartei kļuva par Lurjes Ņujorkas studijas neatņemamu atribūtu, nāca pielikumā ceļvedim pa ebreju vēstures vietām Rīgā. To izdeva Borisa Lurjes otrās pakāpes brālēns, holokaustā izdzīvojušais vēsturnieks un muzeja “Ebreji Latvijā” izveidotājs Marģers Vestermanis (1925–2026). Nelielais izdevums, kura mērķis bija iepazīstināt ar padomju okupācijas gados noklusēto ebreju tautas vēsturi Rīgā, uzskatāms arī par pirmo holokausta vietām veltīto tūrisma ceļvedi Latvijā. Boriss Lurje autobiogrāfiskajos tekstos mums savukārt atklājas kā tumšākā no tūrisma veidiem – genocīda (holokausta) tūrisma – vēstnesis laikā, kad par to atklāti runāt vēl nevarēja.
Pirmā versija neilgi pēc Padomju Savienības sabrukuma ceļvedim ar karti Fragments of the Jewish history of Riga: a brief guide-book with a map for a walking tour iznāca angļu valodā (1991). Otrā versija ar nosaukumu Евреи в Риге: фрагменты еврейской истории на карте Риги: краткий путеводитель – krievu valodā (1992). Marģers Vestermanis intervijā saka: “Tad šis izdevums iznāca vācu valodā, un tur jau es uzdrīkstējos rakstīt – Pa noslepkavotās mazākumtautības pēdām. Tās bailes mums bija iedzītas tik dziļi.” Tikpat zīmīgs ir viņa stāsts par grafiskā dizaina izvēli ceļveža vākam. Kad pienācis laiks atbildēt uz jautājumu “ko mēs liksim uz vākiem?”, atrasts neitrāls Vecrīgas skats ar šauro Peitavas ielu un sinagogas ēku. “Šodien nebūtu licis. Bet toreiz tā tas aizgāja.”, saka Vestermanis. Varam diezgan labi iztēloties, kādu vizuālo noformējumu neatkarību atguvušajā Latvijā pirmajam holokausta ceļveža vākam būtu veidojis Ņujorkas emigrācijā dzīvojošais Vestermaņa brālēns Lurje, kura attieksme pret sabiedrības normām un vispārpieņemtiem estētikas kanoniem bija veidojusies diametrāli pretēja piesardzīgai – tā bija provocējoša.
Noslēdzošā Rīgas brauciena laikā viņa īpašumā nonāca izdevuma pirmā – angļu valodas – versija ar karti pielikumā. Kartes augšējā kreisajā stūrī lasāms uzraksts: Fragments of jewish history on the map of Riga. Izteiksmīgais Art Deco stila Brodway burtveidols kartei neviļus piešķir amerikānisku, 20. gadsimta 20.–30. gadu Ņujorkas reklāmu stilu. No pirmā acu uzmetiena kartes dizains var likt domāt, ka Ņujorkā dzīvojošais mākslinieks 20. gadsimta pēdējās desmitgades tipveida Rīgas kartei uzrakstu būs pievienojis pašrocīgi. Itin kā nolūkā piešķirt tai papildu vēstījumu.
Rīgas plāns ar uzrakstu Fragments of jewish history on the map of Riga no Marģera Vestermaņa izdotā ceļveža Fragments of the Jewish history of Riga: a brief guide-book with a map for a walking tour, 1991. Drukāts materiāls ar tintes atzīmēm / BLAF 001950 / Foto: Didzis Grodzs
Tomēr nē. Pašrocīgi uz kartes līdzās Rīgas brālēna rūpīgi atlasītajām un aprakstītajām pieturvietām Boriss Lurje tikai veica atzīmes ar flomāsteru – punktus un krustiņus. Lasot Jūlijas Kisinas redakcijā iznākušās Borisa Lurjes atmiņas par Rīgu Boris Lurie in Riga: A Memoir (2019), kuru vāka noformējumam izvēlēts fragments no šīs kartes, kļuva acīmredzams, ka punktiņi apzīmē labās, bet krustiņi – sliktās vietas.
Labās vietas, ko izdevies atšifrēt, ir tās, kur Lurjes ģimene dzīvoja pirms kara. Lurjes mātes zobārstniecības kabinets un tēva darba birojs atradās turpat dzīvoklī vairākās adresēs Rīgā: Arhitektu, Stabu un Noliktavas ielā. Ar krustiņu atzīmētas piespiedu darba un uzturēšanās vietas: vērmahta karavīru kopmītnes Jēkaba kazarmās un Brīvības ielā, Forburgas kvartāls līdzās Eksportostai un virkne vietu Rīgas geto.
Veicot materiāla atlasi izstādei Žaņa Lipkes memoriālā (2021), kas veltīta ebreju glābšanas vēsturei Latvijā Otrā pasaules kara laikā, ar precīzi no angļu valodā iznākušās atmiņu grāmatas pārņemto nosaukumu “Boriss Lurje. Rīgā”, tieši šī Rīgas karte ar marķējumiem no Lurjes Ņujorkas studijas – ierāmēta izstādīšanai kā dokumentārs un vienlaikus mākslas artefakts – kļuva par tās centrālo objektu. Pēc divām agrākajām Borisa Lurjes mākslas izstādēm Latvijā, kas pārskatāmi iepazīstināja vietējo auditoriju gan ar radikālo NOart! mākslas grupu, gan piedāvāja plašu Lurjes skandalozo darbu retrospekciju, uzsvars nepārprotami tika likts uz mākslinieka personību un izglābšanās stāstu, paplašinot Otrā pasaules kara atmiņu ainavas un liekot rūpīgāk ieskatīties Rīgas pilsētas kartē.
Izstādes iekārtojuma foto: Didzis Grodzs; scenogrāfija un video projekcija: Ineta Sipunova
Izstāde četrās sadaļās (Rīga, Persona, NO!art un Studija) secīgi iezīmēja Borisam Lurjem svarīgākās vietas pilsētas kartē ar videoinstalācijas palīdzību. Tā rekonstruēja viņa 1975. gada Rīgas apmeklējumu – ierašanos ar pasažieru laineri toreizējā Ļeņingradā un aizceļošanu no Rīgas ar avioreisu no tobrīd vēl funkcionējošās Rumbulas lidostas. Atklāja ģimenes traģēdiju, ieskatoties Borisa Lurjes t. s. “Personīgo zīmējumu” ciklā un viņa privātajā un Latvijas mantojuma institūciju arhīvos. Piedāvāja Lurjes nolieguma mākslas un ar to saistīto citātu izlasi no Rīgas atmiņu grāmatas. Visbeidzot Lurjes Ņujorkas darbnīcas rekonstrukcija – lasītava un mediatēka – ieinteresētam apmeklētājam ļāva iedziļināties ar tēmu saistītos avotos.
Saturisko pamatu izstādei deva minētais Borisa Lurjes atmiņu pirmpubicējums, kas sadarbībā ar Borisa Lurjes Mākslas fondu Ņujorkā (BLAF) tagad pieejams arī latviešu valodā. Tam ir izvērsta komentāru sadaļa un pielikumi, ieskaitot izstādes katalogu. Autobiogrāfiskais teksts izstādē ļāva labāk lasīt mākslu, īpaši Lurjes agrīnos darbus no “Personīgo zīmējumu” (Private Drawings) cikla. Tie tapuši uzreiz pēc kara, ilustrējot piedzīvoto, bet tikpat lielā mērā arī NO!art darbus un emigrācijā ar agrāko pieredzi krasi disonējošo realitāti:
Kad ierados Ņujorkā, es piepeši sajutos kā svešinieks. Man nebija naudas. Bez naudas nevarēja tikt cauri metro turniketiem. Bez naudas nevarēja pat dabūt skūpstu no kādas Ņujorkas kuces. Pagāja aptuveni nedēļa, un māsa mani izmeta no sava dzīvokļa. Viņa teica, ka nevar tikt ar mani galā. Ilgu laiku es vēl mēģināju kļūt par simtprocentīgu amerikāni, nevis ebreju.
Savietojot Borisa Lurjes atmiņas ar mākslas darbiem, atklājās to nepastarpinātā nozīme. Savukārt Borisa Lurjes un vietējo atmiņas institūciju arhīva materiālu izpēte ļāva lokalizēt personas, notikumus un vietas, pievienojot jau zināmajam 1990. gadu maršrutam pa noslepkavotās mazākumtautības pēdām mazāk zināmas lokācijas, būtiski paplašinot holokausta atmiņas topogrāfiju Rīgā. Tā, piemēram, Marģera Vestermaņa izdotajā oriģinālajā kartē nav atzīmēta darba koncentrācijas nometne tekstilrūpnīcā “Lenta” Pārdaugavā. Tā neparādās arī Lurjes punktiņu un krustiņu sistēmā, par ko viņš atstājis piezīmi:
Darba nometne “Lenta” vēl aizvien ir Rīgā. Taču es neaizgāju to apskatīt – Dievs vien zina, kāpēc. Tas ir diezgan tālu no centra, Pārdaugavā. Man daudz svarīgāk bija doties uz geto, uz Rumbulu, un uz dzīvokļiem, kur kādreiz dzīvojām.
Tikmēr atrašanās “Lentā” tēvam un dēlam Lurjēm nometnes komandanta Friča Šervica pakļautībā ļāva izdzīvot. Vismaz kara gadus Rīgā. No 3155 ieslodzītajiem, kuri 1944. gada 29. septembrī iekāpa tvaikonī Kanonier it kā ceļā uz Gdaņsku, bet patiesībā uz līdzās esošo Štuthofas iznīcināšanas nometni, aptuveni 300 bija ebreji no “Lentas”, raksta vācu žurnaliste un Šervica pētniece Anita Kuglere. Viņas eseja par Šervicu publicēta Lurjes Rīgas atmiņu latviešu izdevumā. Par “savu” ebreju tālāko likteni Frics Šervics vairs nebija noteicējs.
Izstāde Žaņa Lipkes memoriālā izcēla vēlāk par kara noziegumiem notiesātā Friča Šervica lomu tēva un dēla Lurjes izdzīvošanā un iezīmēja darba nometnes “Lenta” vietu ebreju vēstures Rīgā topogrāfijā. Šī Jelgavas ielā Pārdaugavā izvietotā viena no senākajām Baltijā, tekstilfabrika, kas ražoja austās lentes, ir tikai viena no daudzajām holokausta vēstures vietām Rīgā, kas sabiedrības kolektīvajā atmiņu topogrāfijā joprojām paliek terra incognita.
Anita Kuglere piezīmē, ka no 1941. gada augusta “Lentu” pārņem reiha uzņēmums Ost-Faser GmbH un no šī brīža šeit vairs neizgatavo košās lentes, bet gan pārstrādā šķiedrās deportēto un noslepkavoto ebreju drēbes, ko tālāk nosūta uz reihu. Savukārt, kad 1942. gada nogalē deportācijas no Rietumeiropas kļūst retākas, masu nošaušanu vilnis noplok un šķiedru izstrāde kļūst neizdevīga, no Forburgas kvartāla Daugavas otrā pusē pie Vašingtona laukuma uz šejieni pārceļ Šervica vadīto augsti specializēto šūšanas, kažokādu un apavu darbnīcu, kurā ar piekukuļošanas palīdzību iekļuvuši arī tēvs un dēls Lurjes.
Cerams, ka nekustamo īpašumu attīstītājs, kurš vēsturiskās kokvilnas manufaktūras "Lenta" vietā par 50 miljoniem eiro šobrīd būvē jaunu kvartālu ar daudzdzīvokļu ēkām, birojiem, restorāniem, sporta zāli, konditoreju, bērnudārzu, pat muzeju un daudz ko citu, atradīs iespēju godināt arī nacisma upuru un neviennozīmīgi vērtētā ebreju glābēja Šervica piemiņu.
https://lentakvartals.lv/par-projektu
Borisa Lurjes pēckara zīmējumi savietojumā ar atmiņu pierakstu turpina atgādināt par šo maz zināmo atmiņu topogrāfiju. Tāpat, veicot materiālu atlasi izstādei, zīmīgs šķita arī Borisa Lurjes uz kuģa “Mihail Ļermontov” kancelejas papīra 1975. gada apmeklējuma laikā atstātais ebreju masu iznīcināšanas vietu Rīgā uzskaitījums.
Borisa Lurjes zīmēts Rumbulas masu kapu plāns ar piezīmi: “Citas iznīcināšanas vietas (?) Biķernieki, Šķirotava, Jumpravmuiža”. Zīmējums uz starptautiskā lainera “Mihail Ļermontov” piezīmju papīra, 1975 / BLAF 003146
Vēl bez Latvijas sabiedrības apziņā šobrīd jau stabili noenkurotām vietām, kas par tādām kļuvušas, pateicoties nesen šeit uzstādītajām piemiņas zīmēm, izveidotajiem monumentiem un ikgadējiem piemiņas pasākumiem, Boriss Lurje nosauc arī tādas holokausta norises vietas kā Šķirotava un Jumpravmuiža (Mazjumpravas muiža). Vietas, kas saistās ar turpat 25 000 Rietumeiropas un Centrāleiropas deportēto ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas likteni. Varbūtība, ka šobrīd – vairāk nekā 80 gadus pēc traģiskajiem notikumiem – Latvijas sabiedrības atmiņu topogrāfija varētu paplašināties, vēl bez Rumbulā iznīcinātās 25 000 lielās Rīgas ebreju kopienas iekļaujot tikpat lielu skaitu Berlīnes, Vīnes, Prāgas un daudzu citu Rietumeiropas pilsētu iedzīvotāju, kuriem Šķirotava, atšķirībā no padomju represijās cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem, izrādījās deportāciju “gala stacija”, lielā mērā ir atkarīga tieši no publiskās mākslas iniciatīvām un mākslinieku vēlmes iezīmēt šīs vietas pilsētas fiziskajā un mentālajā kartē. Citkārt izmantojot arī digitālajam laikmetam piestāvošās papildinātās realitātes tehnoloģiju iespējas.
https://www.lockerofmemory.com/
Domājot par Borisu Lurji holokausta mākslas radīšanas un populārās recepcijas hronoloģijas perspektīvā, saprotama ir viņa Rīgas pirmā apmeklējuma laikā izteiktā rezignācija:
Koncentrācijas nometnes, šķiet, ar pilnu jaudu atgriezušās filmās – nu, kaut vai “Nakts portjē” un “Septiņas skaistules”. Pēc 30 gadiem koncentrācijas nometnes kļuvušas par mākslas avangardu! Pietika ar ceturtdaļgadsimtu ārpus kultūras modes. Tagad, septiņdesmito gadu vidū, pēc sešdesmito gadu kultūras revolūcijas, tās ir lieta, ļoti laba lieta. “Nacht und Nebel” (Nakts un migla) bija nacistu cilvēku laupīšanas un pazušanas programma. Bet kā tad ar pēckara kreisā spārna konservatīvajiem māksliniekiem, “Nacht un Nebel” Ņujorkas NO māksliniekiem, kas strādāja jaunos veidos ar koncentrācijas nometnēm kā tematu 1960. gadā? Viņi darbojās pāragri. Tolaik šis temats tika pamests novārtā. Kāpēc?
Tomēr, lai arī holokausta mākslas apustulim Lurjem bijis jāsecina, ka viņš šķietami darbojies pāragri, viņa rakstītais skan svaigi un rezonē ar šodienu. 20. gs. 70. gadu vidū tapušais manifests “Pārdēvējiet Rīgas ielas!”, lai cik distopisks tobrīd būtu, iezīmē atmiņas topogrāfijas vektoru, kas, pat ja ne burtiski, tomēr nesteidzīgi turpina īstenoties.
Pārsauciet Rīgas ielas! Tūlīt pat, kaut gan tas notiks tik daudzus gadus pēc datuma, kad to vajadzēja izdarīt! Pilsētā ir tik daudz bezjēdzīgu, novecojušu, banālu, garlaicīgu ielu nosaukumu, kas vedina atpakaļ uz vācu aristokrātu, krievu caristu, neatkarīgās buržuāziskās Latvijas laiku, protams, ar pievienotiem revolucionāriem no padomju vēstures. Atstājiet ielas, kas nosauktas latviešu rakstnieku un dzejnieku vārdā: Blaumaņa iela, Barona iela, Raiņa bulvāris. Man gribētos, lai tiktu atjaunots Aspazijas bulvāra nosaukums – pēc dekadentiskās dzejnieces, dižā latviešu dzejnieka Raiņa sievas, vārda. Ko gan ļaunu tas nodarītu Padomju Savienībai! Mazajai latviešu valodai tiešām jāatceras un jātur dzīva tās labo dzejnieku piemiņa.
Pārdēvējiet Rīgas ielas; reabilitējieties no pagātnes grēkiem! Nekad nav par vēlu laboties! Es gribu, lai jūs pārsaucat ielas par Rīgas Geto ielu, 30. novembra akcijas ielu, 8. decembra akcijas ielu, Centrālcietuma bulvāri, Jumpravmuižas, Biķernieku meža ielu, Rumbulas bulvāri, Geto Arbeitslager bulvāri, Reichsjuden geto ielu, Juglas smilšaini, Dreiliņu meža geto, Policistu ielu. Un, protams, protams, jums nav pat Salaspils bulvāra! Tā taču ir tā vienīgā vieta, ar kuru pat jūs tā lepojaties! Atcerieties, jūsu pašu politiķi tur guļ, tāpat kā desmitiem tūkstošu nabaga krievu karagūstekņu. Tā nebija viņu vaina, bet jūsu pašu vadoņu vaina kara sākumā. Jā, viņiem nebija jākaunas – viņi dzīvoja bedrēs, ēda koku mizas un kalpoja par mērķi vērmahta karavīru šaušanas vingrinājumos. Parādiet godu arī viņiem, ir laiks.
Mēs visi esam tepat un būsim te vēl daudzus gadsimtus. Arī mirušie Rīgā ir dzīvi, pāri okeāniem, milzu attālumā, Izraēlā un Amerikā, Austrālijā un Dienvidāfrikā, Urugvajā un Paragvajā.
Rīga ir mūsējā un tāda arī paliks, vismaz tikpat lielā mērā, cik tā ir jūsējā; un mums tur nav jādzīvo, lai tā tomēr mums piederētu. Kādreiz mēs vai mūsu brāļi varētu pat atgriezties. Ziniet, tā taču noticis arī agrāk. Mēs esam šai vietā atstājuši pamatīgu mantojumu, un mums ir tiesības to atgūt, kad vien to vēlēsimies. Tas gaiss, tā migla, tas smidzinošais lietus no zemām debesīm ir mums tikpat tuvi, cik tie jebkad būs tuvi jums. Tātad pagaidām, lai mūs nomierinātu un novērstu mūsu fizisko atgriešanos, pārdēvējiet Rīgas ielas.
Un jā, šī ir absolūti negrozāma prasība: uzbūvējiet no jauna Gogoļa ielas sinagogu, kur fašisti ebrejus sadedzināja dzīvus. Tur tagad ir parks – tas ir apvainojums. Jums taču tik labi padodas vēsturiskas rekonstrukcijas, paskat vien uz Ļeņingradu, un uzbūvējiet to precīzi tādu pašu, kāda tā bija – kanceles, Toras nodalījums, viss pārējais. Pēc atjaunošanas jūs to, protams, varat lietot kā muzeju. Izrociet veco geto kapsētu, uzbūvējiet no jauna vecos mūrus un restaurējiet, un no jauna atlieciet vietā visus kapakmeņus. Jūsu rīcībā noteikti ir veci plāni un fotogrāfijas, lai tas būtu iespējams. Paldies.
Emocionāli sakāpinātais, grafiski nesaudzīgais NO!art un holokausta mākslinieka no Rīgas Borisa Lurjes vēstījums sasniedza Latvijas auditoriju vēlu, bet ne par vēlu. Vēsturiskā taisnīguma panākšana jautājumā par ebreju kopienas zaudēto īpašumu vērtības atlīdzināšanu Latvijā uz šo brīdi ir nostiprināta likumā „Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai”, ko Saeima pieņēma 2022. gada 10. februārī. Tikmēr Lurjes uzrunātā (izkliegtā!) iznīcinātās pirmskara Latvijas (un pēc noklusējuma uz šejieni atvesto) ebreju kopienas pieminēšanas problēma mūsu sabiedrībā pastāvēs tik ilgi, kamēr Rīgā nebūs šāda “atjaunota” vieta, kuru mēs, Lurjes vārdiem, “varētu lietot kā muzeju”.
Atmiņas topogrāfija gan metaforiski, gan praktiski Rīgas pilsētvidē un publisko muzeju ainavā gaida šādu laikmetīgu paplašinājumu. Iespējams, par tādu varētu kļūt muzeja “Ebreji Latvijā” jaunā inkarnācija Peitavas ielā.
Atmiņu topogrāfija. Boriss Lurje. Rīgā
Lasot Raimonda Staprāna (1926–2026) “46 epizodes ar un bez ironijas” un no jauna klātinē satiekoties ar viņa mākslu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aktuāli šķita atgriezties pie cita latviešu trimdas mākslinieka Borisa Lurjes (2024–2008) mantojuma.
Īpaši pie viņa līdz nesenam laikam mazzināmajiem tekstiem par holokausta laika Rīgu, dokumentiem un idejām, kurām, manā subjektīvajā skatījumā, ir potenciāls ietekmēt Latvijas vēsturisko atmiņu tikpat nozīmīgi, kā to jau ir ietekmējuši Raimonda Staprāna dokumentālie teksti.
Cits, nesaistīts ar pirmo, iemesls no jauna vērīgāk ieskatīties nedaudzajos holokausta aculiecinieku mākslas piemēros un atmiņās, kuri mums Latvijā pieejami (Aleksandra Beļcova, Boriss Lurje), ir jauna CERV programmas projekta ArtMem. Art as Witness: Holocaust Era Visual Art in Education and Remembrance uzsākšana Žaņa Lipkes memoriālā, kura fokusā ir metodoloģijas izstrāde holokausta ēras vizuālās mākslas izmantošanai pedagoģijas darbā.
https://www.youtube.com/live/XwDhIiJ6y_I
Ievērojot, ka muzejpedagoģijas metodoloģijas pamats memoriālā pēc definīcijas ir vēsturiskās telpas – fiziskās atrašanās vietas un plašākas topogrāfijas – patstavīga vai asistēta apgūšana, cita starpā, ar dažādu mākslas veidu piedāvātas vizualitātes palīdzību, Lurjes devums holokausta laika Rīgas atklāšanā ir nepārvērtējams.
--------
Boriss Lurje latviešu trimdas mākslinieku vidū ieņem savrupu vietu. Emigranta iztēlē uzburtā mierinošā dzimtās puses ainava, kas trāpīgi izvēlēta kā 20. gadsimta trimdas mākslas vienojošā metafora, viņa gadījumā pārtop par atsvešinātu Rīgas pilsētas plānu. Holokaustā izdzīvojušajam Borisam Lurjem tā vienlaicīgi ir arī terora topogrāfija.
Jautājums par Borisa Lurjes piederību latviešu trimdas mākslai, protams, skatāms saistībā ar viņa komplekso identitāti, bet tikpat lielā mērā jautājums ir par mūsu kā recipientu pašrefleksiju un iztēli.
Lurjes ģimene piederēja pie Latvijas ebreju sabiedrības daļas, kas 20. gs. 20. gadu sākumā kā Padomju Krievijas bēgļi ienāca Latvijā. Pēterburgā dzimušā, Rīgā augušā, turīgo ļaužu bērnu mācību iestādē – ebreju privātskolā “Ezra” – skolotā Borisa pirmskara bērnības atmiņas saistās ar ģimenes māju Mežaparkā un Jūrmalā pavadītajām vasarām.
Izcelsmes ziņā krievu valodai un kultūrai tuvu stāvoši, tomēr lojāli jaundibinātai demokrātiskai Latvijas valstij, pārtikuši, daudzvalodīgi, mātes gadījumā arī akadēmiski izglītoti, pa Eiropu un Palestīnu ceļojoši sabiedrības vidusšķiras pārstāvji – Lurjes ģimene – tipoloģiski ir kā lakmusa papīrs spējai modernās Latvijas nācijvalsts tapšanas naratīvā vēl bez nacionālromantiskā iekļaut arī kosmopolītisko elementu. Tas pats uzstādījums attiecas uz Borisu Lurji kā latviešu trimdas mākslinieku. Lietojot salīdzinājumu, Boriss Lurje ir tikpat lielā mērā latviešu mākslinieks kā, piemēram, Džeimss Džoiss – īru rakstnieks. Abi visu radošo mūžu nodzīvoja ārpus dzimtenes: Džoisam tā bija kontinentālā Eiropa, Lurjem – Amerika. Abu radošie impulsi un darbu tematika lielā mērā saistījās ar izcelsmes vietu: Džoisam tā bija Dublina, Lurjem – Rīga. Džoiss kļuva par īru nacionālo lepnumu. Lurje par latviešu nacionālo lepnumu vēl noteikti var kļūt.
Vai būtu nepieciešami papildu argumenti, kas Borisu Lurji kvalificētu kā latviešu trimdas mākslinieku, nevis tikai gadījuma rakstura “intūristu”? Tādus noteikti varētu atrast. Viņa latviešu valodas prasmes nebija perfektas, tomēr, pat runājot vāciski, viņu nodeva Latvijas baltvāciešiem raksturīgais akcents. Kā kuriozu var minēt Borisa Lurjes viesošanos pie Padomju Latvijas mākslas grandiem Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola, kas šo piederības–atstumtības dualitāti, ja ne drāmu, parāda kā uz delnas:
Neticami – Mežaparka mākslinieku, vīra un sievas, skaistā villa ir tikai kvartāla attālumā no mūsu vecās mājas, un tā varētu tikpat labi atrasties Francijā vai Itālijā. Tā ir pilna ar gleznām, Kaukāza konjaku, cepumiem un sievietes mātes, pazīstamas latviešu tēlnieces, pussirreālajām skulptūrām. Vīrs bijis komjaunietis un aizbēdzis uz Krieviju pirms vācu okupācijas.
“Nu, jūs esat Rīgas zēns, bērnībā mēs būsim gājuši uz vienu un to pašu slidotavu!” [..] “Kā tad būs, Rīgas puika?” “Iedzeram vēl?”
Es sēžu kā nokritis no debesīm caur nāves mašīnu, kamēr viņi sēž tieši tajā pašā vietā kā pirms kara. Tā varētu būt bagāta Parīzes priekšpilsēta. Viss ir normāli, nekas nekad nav noticis. Esmu te, mājās, taču esmu “intūrists”. Mana vīza ir derīga tikai zināmu dienu skaitu. Drīkstu kustēties apkārt pa Rīgu, bet ne – verboten – aiz tās robežām: esmu mājās. Mākslinieku darbus varētu rādīt Eiropā vai Ņujorkā, viss tam atbilst. Viņiem ir grāmatas par dažiem maniem draugiem māksliniekiem Eiropā, kuri strādā līdzīgā virzienā kā es, mani garīgie skolēni. Mēģinu to visu paskaidrot latviski, taču ar izvērstu sarunu man iet ļoti grūti. Tiek pieminēts Ņujorkā strādājoša latviešu mākslinieka vārds. Man viņš nepatīk. Salonmākslinieks.
Līdz ar to: vai nu ierakstīt lieliem burtiem avangarda mākslinieka Borisa Lurjes vārdu latviešu trimdas mākslas vēsturē un svinēt šo neērto, apsūdzošo mākslu – līdzīgi tam, kā, piemēram, Austrija svin Hermana Niča kontroversālo mākslas mantojumu –, vai tomēr ne, ir jautājums par vēsturisko atmiņu. Atbilde gribot negribot ietvers normatīvu vērtībspriedumu, līdzīgu tam, kādu Lurje jau reiz saņēma, kad 90. gadu sākumā vēlējās kļūt par Latvijas Mākslinieku savienības biedru. Dalību viņam toreiz atteica.
--------
Laikā, kad Ņujorkas emigrācijā dzīvojošajam radikālās NO!art mākslas grupas ideologam pēc 31 gadu prombūtnes rodas izdevība no jauna apmeklēt Rīgu, aktīvais 20. gs. 50.–60. gadu andergraunda periods Griničvilidžas nekomerciālajās protesta galerijās jau ir aiz muguras. Mākslinieks Lurje ir ne vien pārņēmis mirušā tēva Iļjas Lurjes nekustamā īpašuma apsaimniekošanas biznesu, bet arī ciniski un gana veiksmīgi spekulē biržā.
Ir 1975. gads, un NO! māksla jau ir “pāraugusi lakoniskā konceptā – betonā iecirstā nazī”. Kurp tālāk? Kā piezīmē Borisa Lurjes atmiņu sastādītāja Jūlja Kisina, brauciens uz Rīgu izmaina visu viņa dzīvi. Par galveno izteiksmes līdzekli līdz mūža galam 2008. gadā kļūs rakstīšana, pat ja Lurje nav sajūsmā par savām spējām strādāt šajā medijā un viņa teiktais sasniedz lasītāju tikai tagad:
Savas nelaimīgās karalaika pieredzes mudināts un urdīts, esmu pārdzīvojis pārlieku sarežģītu mutāciju, lai to varētu viegli izskaidrot. Es lietoju papīru un rakstāmmašīnu, lūkojot ietiekties cauri virsmai, taču nekur tālu netieku; lāpsta un cirtnis būtu daudz piemērotāki darbarīki.
Tikmēr tieši abu izteiksmes līdzekļu kombinācija – brutāli cementā triektais cirtnis, kādu atrodam viņa mākslā, un vārdi, ko Lurje atstājis atmiņu pierakstos par Rīgu, – mums, attālinātiem laikā, bet ne telpā, ļauj pietuvoties emigrācijas mākslinieka Borisa Lurjes izprašanai. Jo šeit ir runa par mākslu, kas izaugusi no konkrētas vietas un tajā pieredzētā. Ielikts 20. gadsimta otrās puses politiskās vēstures procesu kopsakarībās, Lurjes individuālais pieredzējums veido atmiņu topogrāfiju, kas vēl tikai pretendē uz vietu Latvijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā.
Borisa Lurjes trimdas biogrāfijā būs divi Rīgas braucieni. Pirmais iekritīs Aukstā kara stagnācijas gados, otrais – tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadu sākumā. Pēc pirmā Rīgas apciemojuma Lurje rakstīs:
Šī brauciena sekas ir vienkārši pieredzes saplakšana, stāvoklis, kur pieredze zaudējusi savu kodīgi uzbudinošo garšu. Tagad tā šķiet novadējusies, saplakusi – gluži kā Rīgas ainava, tik neticami līdzena zem zemām debesīm. Kā gan viena zeme un pilsēta var likties tik maza, tik sīka, tik neievērojama? Lai vai kā, es vēl joprojām zinu – tagad smadzeņu līmenī, ne vairs ar jūtām –, ka viss man nozīmīgais ir noticis tieši te.
No otrā Rīgas brauciena Lurje pārvedīs pilsētas plānu, kas viņa gadījumā kļūst par trimdinieka ilgu visprecīzāko vizuālo atveidu. Tas turpina magnetizēt un nekad neatlaiž:
Tagad viss atzīmēts ar kniepadatām Rīgas kartē, kas karājas uz sienas virs manas rakstāmmašīnas. Es tagad zinu vairāk par Rīgu un tās priekšpilsētām nekā jebkad agrāk. Kā nokļūt no Biķernieku meža līdz Rumbulai? Bērnībā mēs mēdzām Biķerniekos slēpot. Par tādu Rumbulas mežu es neko nezināju. Kur atrodas Mežaparks? Mūsu darba nometne “Lenta”? Ķengarags, Katlakalns, Purvciems?
Rumbulas masu kapi, kuros Lurje zaudē māti, māsu, vecmāti un jaunības mīlestību Ļubu, autobiogrāfiskajos tekstos atgriežas kā viņa pašreferences centrālais elements:
...ebrejs, krievs, audzis Latvijā, revolucionārs amerikāņu mākslinieks, attālināts Izraēlas patriots cionists, ar asiņojošu sirdi, jo manas mājas ir tālajā Rumbulā.
Rumbulas notikumu reālais un imagināri atkārtojošais pieredzējums, izteikts viņa paša vārdiem, ir atslēga uz Lurji kā mākslinieku:
Mana trulā aizraušanās ar striptīza mākslu Rietumu pasaulē – tā mani hipnotizē kā kobra. Garīgs atvieglojums par spīti seksuālajām mocībām, man galvā ir liels garīgs atvieglojums. Izdzīvojot no jauna Rumbulas mežā varbūt visplašāko striptīzu, kāds jebkad noticis, es tolaik par to nezināju.
Borisa Lurjes atmiņu tulkotāja no angļu valodas Ieva Lešinska par Rumbulas kapu kopiņām, kuras Lurje 1975. gada apmeklējuma laikā histēriski mēra, zīmē un sapņo par tām gan Rīgas viesnīcā, gan vēlāk Ņujorkas miteklī, summējoši raksta: “[..] tām piemīt htoniska vilkme, kuras spēks brīžiem robežojas ar erotiku.”
Rīgas pilsētas plāns, kas līdzās Izraēlas kartei kļuva par Lurjes Ņujorkas studijas neatņemamu atribūtu, nāca pielikumā ceļvedim pa ebreju vēstures vietām Rīgā. To izdeva Borisa Lurjes otrās pakāpes brālēns, holokaustā izdzīvojušais vēsturnieks un muzeja “Ebreji Latvijā” izveidotājs Marģers Vestermanis (1925–2026). Nelielais izdevums, kura mērķis bija iepazīstināt ar padomju okupācijas gados noklusēto ebreju tautas vēsturi Rīgā, uzskatāms arī par pirmo holokausta vietām veltīto tūrisma ceļvedi Latvijā. Boriss Lurje autobiogrāfiskajos tekstos mums savukārt atklājas kā tumšākā no tūrisma veidiem – genocīda (holokausta) tūrisma – vēstnesis laikā, kad par to atklāti runāt vēl nevarēja.
Pirmā versija neilgi pēc Padomju Savienības sabrukuma ceļvedim ar karti Fragments of the Jewish history of Riga: a brief guide-book with a map for a walking tour iznāca angļu valodā (1991). Otrā versija ar nosaukumu Евреи в Риге: фрагменты еврейской истории на карте Риги: краткий путеводитель – krievu valodā (1992). Marģers Vestermanis intervijā saka: “Tad šis izdevums iznāca vācu valodā, un tur jau es uzdrīkstējos rakstīt – Pa noslepkavotās mazākumtautības pēdām. Tās bailes mums bija iedzītas tik dziļi.” Tikpat zīmīgs ir viņa stāsts par grafiskā dizaina izvēli ceļveža vākam. Kad pienācis laiks atbildēt uz jautājumu “ko mēs liksim uz vākiem?”, atrasts neitrāls Vecrīgas skats ar šauro Peitavas ielu un sinagogas ēku. “Šodien nebūtu licis. Bet toreiz tā tas aizgāja.”, saka Vestermanis. Varam diezgan labi iztēloties, kādu vizuālo noformējumu neatkarību atguvušajā Latvijā pirmajam holokausta ceļveža vākam būtu veidojis Ņujorkas emigrācijā dzīvojošais Vestermaņa brālēns Lurje, kura attieksme pret sabiedrības normām un vispārpieņemtiem estētikas kanoniem bija veidojusies diametrāli pretēja piesardzīgai – tā bija provocējoša.
Noslēdzošā Rīgas brauciena laikā viņa īpašumā nonāca izdevuma pirmā – angļu valodas – versija ar karti pielikumā. Kartes augšējā kreisajā stūrī lasāms uzraksts: Fragments of jewish history on the map of Riga. Izteiksmīgais Art Deco stila Brodway burtveidols kartei neviļus piešķir amerikānisku, 20. gadsimta 20.–30. gadu Ņujorkas reklāmu stilu. No pirmā acu uzmetiena kartes dizains var likt domāt, ka Ņujorkā dzīvojošais mākslinieks 20. gadsimta pēdējās desmitgades tipveida Rīgas kartei uzrakstu būs pievienojis pašrocīgi. Itin kā nolūkā piešķirt tai papildu vēstījumu.
Rīgas plāns ar uzrakstu Fragments of jewish history on the map of Riga no Marģera Vestermaņa izdotā ceļveža Fragments of the Jewish history of Riga: a brief guide-book with a map for a walking tour, 1991. Drukāts materiāls ar tintes atzīmēm / BLAF 001950 / Foto: Didzis Grodzs
Tomēr nē. Pašrocīgi uz kartes līdzās Rīgas brālēna rūpīgi atlasītajām un aprakstītajām pieturvietām Boriss Lurje tikai veica atzīmes ar flomāsteru – punktus un krustiņus. Lasot Jūlijas Kisinas redakcijā iznākušās Borisa Lurjes atmiņas par Rīgu Boris Lurie in Riga: A Memoir (2019), kuru vāka noformējumam izvēlēts fragments no šīs kartes, kļuva acīmredzams, ka punktiņi apzīmē labās, bet krustiņi – sliktās vietas.
Labās vietas, ko izdevies atšifrēt, ir tās, kur Lurjes ģimene dzīvoja pirms kara. Lurjes mātes zobārstniecības kabinets un tēva darba birojs atradās turpat dzīvoklī vairākās adresēs Rīgā: Arhitektu, Stabu un Noliktavas ielā. Ar krustiņu atzīmētas piespiedu darba un uzturēšanās vietas: vērmahta karavīru kopmītnes Jēkaba kazarmās un Brīvības ielā, Forburgas kvartāls līdzās Eksportostai un virkne vietu Rīgas geto.
Veicot materiāla atlasi izstādei Žaņa Lipkes memoriālā (2021), kas veltīta ebreju glābšanas vēsturei Latvijā Otrā pasaules kara laikā, ar precīzi no angļu valodā iznākušās atmiņu grāmatas pārņemto nosaukumu “Boriss Lurje. Rīgā”, tieši šī Rīgas karte ar marķējumiem no Lurjes Ņujorkas studijas – ierāmēta izstādīšanai kā dokumentārs un vienlaikus mākslas artefakts – kļuva par tās centrālo objektu. Pēc divām agrākajām Borisa Lurjes mākslas izstādēm Latvijā, kas pārskatāmi iepazīstināja vietējo auditoriju gan ar radikālo NOart! mākslas grupu, gan piedāvāja plašu Lurjes skandalozo darbu retrospekciju, uzsvars nepārprotami tika likts uz mākslinieka personību un izglābšanās stāstu, paplašinot Otrā pasaules kara atmiņu ainavas un liekot rūpīgāk ieskatīties Rīgas pilsētas kartē.
Izstādes iekārtojuma foto: Didzis Grodzs; scenogrāfija un video projekcija: Ineta Sipunova
Izstāde četrās sadaļās (Rīga, Persona, NO!art un Studija) secīgi iezīmēja Borisam Lurjem svarīgākās vietas pilsētas kartē ar videoinstalācijas palīdzību. Tā rekonstruēja viņa 1975. gada Rīgas apmeklējumu – ierašanos ar pasažieru laineri toreizējā Ļeņingradā un aizceļošanu no Rīgas ar avioreisu no tobrīd vēl funkcionējošās Rumbulas lidostas. Atklāja ģimenes traģēdiju, ieskatoties Borisa Lurjes t. s. “Personīgo zīmējumu” ciklā un viņa privātajā un Latvijas mantojuma institūciju arhīvos. Piedāvāja Lurjes nolieguma mākslas un ar to saistīto citātu izlasi no Rīgas atmiņu grāmatas. Visbeidzot Lurjes Ņujorkas darbnīcas rekonstrukcija – lasītava un mediatēka – ieinteresētam apmeklētājam ļāva iedziļināties ar tēmu saistītos avotos.
Saturisko pamatu izstādei deva minētais Borisa Lurjes atmiņu pirmpubicējums, kas sadarbībā ar Borisa Lurjes Mākslas fondu Ņujorkā (BLAF) tagad pieejams arī latviešu valodā. Tam ir izvērsta komentāru sadaļa un pielikumi, ieskaitot izstādes katalogu. Autobiogrāfiskais teksts izstādē ļāva labāk lasīt mākslu, īpaši Lurjes agrīnos darbus no “Personīgo zīmējumu” (Private Drawings) cikla. Tie tapuši uzreiz pēc kara, ilustrējot piedzīvoto, bet tikpat lielā mērā arī NO!art darbus un emigrācijā ar agrāko pieredzi krasi disonējošo realitāti:
Kad ierados Ņujorkā, es piepeši sajutos kā svešinieks. Man nebija naudas. Bez naudas nevarēja tikt cauri metro turniketiem. Bez naudas nevarēja pat dabūt skūpstu no kādas Ņujorkas kuces. Pagāja aptuveni nedēļa, un māsa mani izmeta no sava dzīvokļa. Viņa teica, ka nevar tikt ar mani galā. Ilgu laiku es vēl mēģināju kļūt par simtprocentīgu amerikāni, nevis ebreju.
Savietojot Borisa Lurjes atmiņas ar mākslas darbiem, atklājās to nepastarpinātā nozīme. Savukārt Borisa Lurjes un vietējo atmiņas institūciju arhīva materiālu izpēte ļāva lokalizēt personas, notikumus un vietas, pievienojot jau zināmajam 1990. gadu maršrutam pa noslepkavotās mazākumtautības pēdām mazāk zināmas lokācijas, būtiski paplašinot holokausta atmiņas topogrāfiju Rīgā. Tā, piemēram, Marģera Vestermaņa izdotajā oriģinālajā kartē nav atzīmēta darba koncentrācijas nometne tekstilrūpnīcā “Lenta” Pārdaugavā. Tā neparādās arī Lurjes punktiņu un krustiņu sistēmā, par ko viņš atstājis piezīmi:
Darba nometne “Lenta” vēl aizvien ir Rīgā. Taču es neaizgāju to apskatīt – Dievs vien zina, kāpēc. Tas ir diezgan tālu no centra, Pārdaugavā. Man daudz svarīgāk bija doties uz geto, uz Rumbulu, un uz dzīvokļiem, kur kādreiz dzīvojām.
Tikmēr atrašanās “Lentā” tēvam un dēlam Lurjēm nometnes komandanta Friča Šervica pakļautībā ļāva izdzīvot. Vismaz kara gadus Rīgā. No 3155 ieslodzītajiem, kuri 1944. gada 29. septembrī iekāpa tvaikonī Kanonier it kā ceļā uz Gdaņsku, bet patiesībā uz līdzās esošo Štuthofas iznīcināšanas nometni, aptuveni 300 bija ebreji no “Lentas”, raksta vācu žurnaliste un Šervica pētniece Anita Kuglere. Viņas eseja par Šervicu publicēta Lurjes Rīgas atmiņu latviešu izdevumā. Par “savu” ebreju tālāko likteni Frics Šervics vairs nebija noteicējs.
Izstāde Žaņa Lipkes memoriālā izcēla vēlāk par kara noziegumiem notiesātā Friča Šervica lomu tēva un dēla Lurjes izdzīvošanā un iezīmēja darba nometnes “Lenta” vietu ebreju vēstures Rīgā topogrāfijā. Šī Jelgavas ielā Pārdaugavā izvietotā viena no senākajām Baltijā, tekstilfabrika, kas ražoja austās lentes, ir tikai viena no daudzajām holokausta vēstures vietām Rīgā, kas sabiedrības kolektīvajā atmiņu topogrāfijā joprojām paliek terra incognita.
Anita Kuglere piezīmē, ka no 1941. gada augusta “Lentu” pārņem reiha uzņēmums Ost-Faser GmbH un no šī brīža šeit vairs neizgatavo košās lentes, bet gan pārstrādā šķiedrās deportēto un noslepkavoto ebreju drēbes, ko tālāk nosūta uz reihu. Savukārt, kad 1942. gada nogalē deportācijas no Rietumeiropas kļūst retākas, masu nošaušanu vilnis noplok un šķiedru izstrāde kļūst neizdevīga, no Forburgas kvartāla Daugavas otrā pusē pie Vašingtona laukuma uz šejieni pārceļ Šervica vadīto augsti specializēto šūšanas, kažokādu un apavu darbnīcu, kurā ar piekukuļošanas palīdzību iekļuvuši arī tēvs un dēls Lurjes.
Cerams, ka nekustamo īpašumu attīstītājs, kurš vēsturiskās kokvilnas manufaktūras "Lenta" vietā par 50 miljoniem eiro šobrīd būvē jaunu kvartālu ar daudzdzīvokļu ēkām, birojiem, restorāniem, sporta zāli, konditoreju, bērnudārzu, pat muzeju un daudz ko citu, atradīs iespēju godināt arī nacisma upuru un neviennozīmīgi vērtētā ebreju glābēja Šervica piemiņu.
https://lentakvartals.lv/par-projektu
Borisa Lurjes pēckara zīmējumi savietojumā ar atmiņu pierakstu turpina atgādināt par šo maz zināmo atmiņu topogrāfiju. Tāpat, veicot materiālu atlasi izstādei, zīmīgs šķita arī Borisa Lurjes uz kuģa “Mihail Ļermontov” kancelejas papīra 1975. gada apmeklējuma laikā atstātais ebreju masu iznīcināšanas vietu Rīgā uzskaitījums.
Borisa Lurjes zīmēts Rumbulas masu kapu plāns ar piezīmi: “Citas iznīcināšanas vietas (?) Biķernieki, Šķirotava, Jumpravmuiža”. Zīmējums uz starptautiskā lainera “Mihail Ļermontov” piezīmju papīra, 1975 / BLAF 003146
Vēl bez Latvijas sabiedrības apziņā šobrīd jau stabili noenkurotām vietām, kas par tādām kļuvušas, pateicoties nesen šeit uzstādītajām piemiņas zīmēm, izveidotajiem monumentiem un ikgadējiem piemiņas pasākumiem, Boriss Lurje nosauc arī tādas holokausta norises vietas kā Šķirotava un Jumpravmuiža (Mazjumpravas muiža). Vietas, kas saistās ar turpat 25 000 Rietumeiropas un Centrāleiropas deportēto ebreju no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas likteni. Varbūtība, ka šobrīd – vairāk nekā 80 gadus pēc traģiskajiem notikumiem – Latvijas sabiedrības atmiņu topogrāfija varētu paplašināties, vēl bez Rumbulā iznīcinātās 25 000 lielās Rīgas ebreju kopienas iekļaujot tikpat lielu skaitu Berlīnes, Vīnes, Prāgas un daudzu citu Rietumeiropas pilsētu iedzīvotāju, kuriem Šķirotava, atšķirībā no padomju represijās cietušajiem Latvijas iedzīvotājiem, izrādījās deportāciju “gala stacija”, lielā mērā ir atkarīga tieši no publiskās mākslas iniciatīvām un mākslinieku vēlmes iezīmēt šīs vietas pilsētas fiziskajā un mentālajā kartē. Citkārt izmantojot arī digitālajam laikmetam piestāvošās papildinātās realitātes tehnoloģiju iespējas.
https://www.lockerofmemory.com/
Domājot par Borisu Lurji holokausta mākslas radīšanas un populārās recepcijas hronoloģijas perspektīvā, saprotama ir viņa Rīgas pirmā apmeklējuma laikā izteiktā rezignācija:
Koncentrācijas nometnes, šķiet, ar pilnu jaudu atgriezušās filmās – nu, kaut vai “Nakts portjē” un “Septiņas skaistules”. Pēc 30 gadiem koncentrācijas nometnes kļuvušas par mākslas avangardu! Pietika ar ceturtdaļgadsimtu ārpus kultūras modes. Tagad, septiņdesmito gadu vidū, pēc sešdesmito gadu kultūras revolūcijas, tās ir lieta, ļoti laba lieta. “Nacht und Nebel” (Nakts un migla) bija nacistu cilvēku laupīšanas un pazušanas programma. Bet kā tad ar pēckara kreisā spārna konservatīvajiem māksliniekiem, “Nacht un Nebel” Ņujorkas NO māksliniekiem, kas strādāja jaunos veidos ar koncentrācijas nometnēm kā tematu 1960. gadā? Viņi darbojās pāragri. Tolaik šis temats tika pamests novārtā. Kāpēc?
Tomēr, lai arī holokausta mākslas apustulim Lurjem bijis jāsecina, ka viņš šķietami darbojies pāragri, viņa rakstītais skan svaigi un rezonē ar šodienu. 20. gs. 70. gadu vidū tapušais manifests “Pārdēvējiet Rīgas ielas!”, lai cik distopisks tobrīd būtu, iezīmē atmiņas topogrāfijas vektoru, kas, pat ja ne burtiski, tomēr nesteidzīgi turpina īstenoties.
Pārsauciet Rīgas ielas! Tūlīt pat, kaut gan tas notiks tik daudzus gadus pēc datuma, kad to vajadzēja izdarīt! Pilsētā ir tik daudz bezjēdzīgu, novecojušu, banālu, garlaicīgu ielu nosaukumu, kas vedina atpakaļ uz vācu aristokrātu, krievu caristu, neatkarīgās buržuāziskās Latvijas laiku, protams, ar pievienotiem revolucionāriem no padomju vēstures. Atstājiet ielas, kas nosauktas latviešu rakstnieku un dzejnieku vārdā: Blaumaņa iela, Barona iela, Raiņa bulvāris. Man gribētos, lai tiktu atjaunots Aspazijas bulvāra nosaukums – pēc dekadentiskās dzejnieces, dižā latviešu dzejnieka Raiņa sievas, vārda. Ko gan ļaunu tas nodarītu Padomju Savienībai! Mazajai latviešu valodai tiešām jāatceras un jātur dzīva tās labo dzejnieku piemiņa.
Pārdēvējiet Rīgas ielas; reabilitējieties no pagātnes grēkiem! Nekad nav par vēlu laboties! Es gribu, lai jūs pārsaucat ielas par Rīgas Geto ielu, 30. novembra akcijas ielu, 8. decembra akcijas ielu, Centrālcietuma bulvāri, Jumpravmuižas, Biķernieku meža ielu, Rumbulas bulvāri, Geto Arbeitslager bulvāri, Reichsjuden geto ielu, Juglas smilšaini, Dreiliņu meža geto, Policistu ielu. Un, protams, protams, jums nav pat Salaspils bulvāra! Tā taču ir tā vienīgā vieta, ar kuru pat jūs tā lepojaties! Atcerieties, jūsu pašu politiķi tur guļ, tāpat kā desmitiem tūkstošu nabaga krievu karagūstekņu. Tā nebija viņu vaina, bet jūsu pašu vadoņu vaina kara sākumā. Jā, viņiem nebija jākaunas – viņi dzīvoja bedrēs, ēda koku mizas un kalpoja par mērķi vērmahta karavīru šaušanas vingrinājumos. Parādiet godu arī viņiem, ir laiks.
Mēs visi esam tepat un būsim te vēl daudzus gadsimtus. Arī mirušie Rīgā ir dzīvi, pāri okeāniem, milzu attālumā, Izraēlā un Amerikā, Austrālijā un Dienvidāfrikā, Urugvajā un Paragvajā.
Rīga ir mūsējā un tāda arī paliks, vismaz tikpat lielā mērā, cik tā ir jūsējā; un mums tur nav jādzīvo, lai tā tomēr mums piederētu. Kādreiz mēs vai mūsu brāļi varētu pat atgriezties. Ziniet, tā taču noticis arī agrāk. Mēs esam šai vietā atstājuši pamatīgu mantojumu, un mums ir tiesības to atgūt, kad vien to vēlēsimies. Tas gaiss, tā migla, tas smidzinošais lietus no zemām debesīm ir mums tikpat tuvi, cik tie jebkad būs tuvi jums. Tātad pagaidām, lai mūs nomierinātu un novērstu mūsu fizisko atgriešanos, pārdēvējiet Rīgas ielas.
Un jā, šī ir absolūti negrozāma prasība: uzbūvējiet no jauna Gogoļa ielas sinagogu, kur fašisti ebrejus sadedzināja dzīvus. Tur tagad ir parks – tas ir apvainojums. Jums taču tik labi padodas vēsturiskas rekonstrukcijas, paskat vien uz Ļeņingradu, un uzbūvējiet to precīzi tādu pašu, kāda tā bija – kanceles, Toras nodalījums, viss pārējais. Pēc atjaunošanas jūs to, protams, varat lietot kā muzeju. Izrociet veco geto kapsētu, uzbūvējiet no jauna vecos mūrus un restaurējiet, un no jauna atlieciet vietā visus kapakmeņus. Jūsu rīcībā noteikti ir veci plāni un fotogrāfijas, lai tas būtu iespējams. Paldies.
Emocionāli sakāpinātais, grafiski nesaudzīgais NO!art un holokausta mākslinieka no Rīgas Borisa Lurjes vēstījums sasniedza Latvijas auditoriju vēlu, bet ne par vēlu. Vēsturiskā taisnīguma panākšana jautājumā par ebreju kopienas zaudēto īpašumu vērtības atlīdzināšanu Latvijā uz šo brīdi ir nostiprināta likumā „Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai”, ko Saeima pieņēma 2022. gada 10. februārī. Tikmēr Lurjes uzrunātā (izkliegtā!) iznīcinātās pirmskara Latvijas (un pēc noklusējuma uz šejieni atvesto) ebreju kopienas pieminēšanas problēma mūsu sabiedrībā pastāvēs tik ilgi, kamēr Rīgā nebūs šāda “atjaunota” vieta, kuru mēs, Lurjes vārdiem, “varētu lietot kā muzeju”.
Atmiņas topogrāfija gan metaforiski, gan praktiski Rīgas pilsētvidē un publisko muzeju ainavā gaida šādu laikmetīgu paplašinājumu. Iespējams, par tādu varētu kļūt muzeja “Ebreji Latvijā” jaunā inkarnācija Peitavas ielā.