Lai gan šķiet, ka pagājušais gads aizritēja vienā elpas vilcienā, tomēr izrādās, ka starp zinātni, grāmatām, prokrastināciju un citām lietām bijuši daudzi atmiņā paliekoši notikumi. Tad nu turpmākajā tekstā centīšos ieskicēt dažus no tiem.
Gads iesākās ar vēl 2024. gadā biedrības “Hronologeja” izdotās Aleksandra Kalniņa dienasgrāmatas “Dienas piezīmes 1944–1960”[1] prezentāciju Latvijas Kara muzejā. Šis laikam man personiski kļuva par vienu no interesantākajiem stāstiem līdzšinējā vēsturnieka karjerā. Vērtīgākais šķiet tas, ka kopā ar biedrības “Hronologeja” komandu un Aleksandra ģimeni ļāvām vēl vienam “mazā cilvēka” stāstam izskanēt plašākai auditorijai, tostarp ārpus Latvijas robežām.
Aprīļa pēdējā dienā apmeklētāji varēja iepazīties ar Latvijas Kara muzeja kolēģu un domubiedru veidoto tematisko izstādi “Bērna prātā”. Lai gan izstādes tēma vērtējama kā ļoti komplicēta un ar daudziem izaicinājumiem, tās rezultāts personīgi mani patīkami pārsteidza. Manuprāt, viena no izstādes inovācijām bija “svaigais” skatījums uz tik traģisku notikumu kā karš, tieši caur mūsu sabiedrības jaunāko locekļu – bērnu – perspektīvas. Izstādē atainotie bērnu stāsti ļauj kaut nedaudz censties izprast viņu kara traumatisko pieredzi un vienlaikus par to runāt ar plašāku sabiedrību. Iespējams, tieši izvēlētā pieeja tēmas atspoguļošanā, kā arī izstādes lakoniskums aizkustināja manu cinisko sirdi. Personīgi palika iespaids, ka tas varētu iezīmēt vienu no turpmākajiem muzeja darbības virzieniem – parādīt karu no dažādu sabiedrības grupu skatpunkta.
Neatņemama pagājušā gada darba sastāvdaļa bija dalība dažādās zinātniskajās konferencēs. No tām visvairāk atmiņā palika ikgadējais Baltijas studiju konferences Eiropā (CBSE, Conference on Baltic Studies in Europe) rīkotais zinātniskais forums, kurš šoreiz (2025. gada aprīlī) norisinājās Kembridžas Universitātē. Par to, kā mums tur gāja, plašāk var uzzināt manā pagājušā gada jūnija rakstā.[2]
Otrais akadēmiskais brauciens ārpus Latvijas aizveda uz Baltijas studiju grupas (Baltic Study Group) rīkoto semināru Skotijas “galvaspilsētā” Glāzgovā. Pretēji Kembridžai šī laikam (neskatoties uz interesantajiem un daudzpusīgajiem dalībnieku ziņojumiem) paliks atmiņā kā viena no visneformālākajām zinātniskajām konferencēm. Pārstāvēto ziņojumu dažādība ļāva apjaust, cik katra pētāmā tēma ir unikāla, kas nereti mums, akadēmiskajiem ļaudīm, savu pētījumu ietvaros paliek nepamanīts. Piemēram, mūzikas instrumentu skaņu analīze, turklāt promocijas darba līmenī. Gandarījumu radīja ne tikai iespēja citus semināra dalībniekus iepazīstināt ar saviem jaunākajiem akadēmiskajiem pētījumiem, bet vienlaicīgi iezīmēt Latvijas Kara muzeju citu ārvalstu pētniecības institūciju vidū.
Gada laikā, paralēli citiem rakstu darbiem (galvenokārt promocijas darba sagatavošanai), Latvijas sabiedriskajam medijam (lsm.lv) izdevās uzrakstīt dažus rakstus sērijā “Nāves čuksti”, kas veltīta skandalozākajām slepkavībām Latvijā pagājušā gadsimta 20. gados. Šis temats mani ieinteresēja līdz ar pievēršanos bandu darbības atspoguļojumam starpkaru Latvijā. Skaļu slepkavības lietu 20. gadu Latvijā netrūka, tādējādi varu apsolīt, ka šai sērijai arī šogad būs turpinājums.
Septembra otrajā pusē izdevās pagarināt Latvijas vasaru un iepazīties ar Grieķijas galvaspilsētu Atēnām, kā arī ar daļu no tās kultūrvēsturiskajām bagātībām. Bez tradicionālo Senās Grieķijas kultūras pieminekļu aplūkošanas sanāca iegriezties vietējā Kara muzejā (War Museum of Athens). Muzejā varēja iepazīties ar vairākiem simtiem krājuma priekšmetu, kuri veidoja stāstu par Grieķijas vēsturi, sākot ar tās pirmsākumiem līdz pat 20. gadsimtam. Arīdzan āra ekspozīcijā netrūka dažādu iespaidīgu militārās tehnikas eksponātu – helikopteru, lidmašīnu, bruņumašīnu u. c. Neskatoties uz to, muzejs man sagādāja pamatīgu vilšanos. Tā kā šis nav Atēnu Kara muzeja apskats, tad piebildīšu tikai to, ka reti kur radās iespēja saskatīt priekšmetu etiķešu vai pavadošo tekstu (to gandrīz nebija) tulkojumu angļu valodā, nemaz nerunājot par konceptuālu ekspozīcijas stāstu…
Patīkamu pārsteigumu sagādāja Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja kolēģu jaunākais veikums – ekspozīcija “Prokrastinācija un radīšana”. Ekspozīcija bija burtiski piesātināta ar dažādu Latvijas literātu, mūziķu un citu mūsu vēstures un arī mūsdienu kultūras personību personīgajiem priekšmetiem, ko papildināja īsi teksti, neaizmirstot par mūsdienīgu tehnoloģisko risinājumu pielietošanu. Manuprāt, lieliska koncepcija, bet, kas būtiski, saprotamā un kodolīgā veidā izstāstīts latviešu rakstniecības un mūzikas stāsts. Īpaši pārsteidza “bērnu stūrītis” muzeja pagrabstāvā, kur kopā ar muzeja kolēģiem konstatējām ka, lai gan tas domāts jaunākajiem muzeja apmeklētājiem, tomēr mūziķa vai diriģenta tēlā ar lielāko prieku iejutāmies arī paši.
Gads noslēdzās ar, iespējams, visilgāk gaidītākās grāmatas atklāšanu. Protams, tas bija holokaustu izdzīvojošā vēsturnieka Marģera Vestermaņa 100 gadu jubilejas svinību laikā prezentētais fundamentālais mūža darbs “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”[3], kas veltīts ebreju glābšanai nacistu okupētajā Latvijā. Par šo pētījumu, šķiet, pirmoreiz dzirdēju jau tālajā 2014. gadā, kad bakalaura studiju laikā atrados praksē muzejā “Ebreji Latvijā”. Domāju, ka viens no būtiskiem šī darba stūrakmeņiem ir paša autora skarbā Otrā pasaules kara pieredze un neatlaidība, kuras dēļ tapusi šī grāmata. Kā izsakās pats grāmatas autors, viņš ir “vēlējies nepieļaut, ka no atmiņas zustu daudzu Latvijas cilvēku apbrīnojamais humānais veikums, glābjot nacistiskās okupācijas varas nāvei lemtos ebreju līdzpilsoņus”[4]. Vienlaikus grāmata noteikti iemūžina arī holokaustā bojāgājušos ebrejus, atgādinot holokausta traģēdijas būtisko lomu mūsu sabiedrības pagātnē un, atļaušos teikt, arī šodienā.
Nobeigumā gribētu novēlēt mums visiem veiksmīgu un radošu gadu. Lai pietiek spēka un vajadzīgajās situācijās arī cilvēcības, stājoties priekšā dzīves un profesionālā darba sūtītajiem izaicinājumiem!
Titulbilde: skats uz Atēnām, 2025. gada septembris. Autora personīgais arhīvs
[1] Kalniņš, Aleksandrs (2024). Dienas piezīmes 1944–1960. Rīga: biedrība “Hronologeja”.
[2] Strods, Kaspars (2025). Akadēmiskais “ceļojums” jeb īss ieskats braucienā uz Kembridžu. Creative Museum, 17.06. Pieejams: https://www.creativemuseum.lv/
[3] Vestermanis, Marģers (2025). Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941–1945. Rīga: Zinātne; Latvijas Ebreju kopiena.
[4] Turpat, 11. lpp.