Kaspars Strods. Hokeja līdzjutēja piezīmes par Šveices Nacionālā muzeja Cīrihē tematisko izstādi “Mēs un karš”

Līdzīgi kā iepriekšējā gadā, arī šogad kopā ar Agitu nolēmām vismaz simboliski apmeklēt pasaules čempionātu hokejā. Tādējādi, kaut gan tikai uz vienu spēli, radās iespēja iegriezties Cīrihē. Alpu kalnu pilsēta parūpējās par nelielu pārsteigumu, sagaidot mūs ar 35 grādu svelmi. Principā tas kļuva par vēl vienu ieganstu, lai uz brīdi iegrieztos Šveices Nacionālajā muzejā Cīrihē.

Muzejs atrodas 19. gadsimta 90. gados tieši šim mērķim celtā namā. Jau no pirmā acu uzmetiena muzeja ēka atstāj gan senatnīguma, gan elegances iespaidu. Muzejā uzzinājām, ka salīdzinoši nesen – šā gada aprīlī – tajā atklāta izstāde ar daudzsološu nosaukumu “Mēs un karš” (Wir und der Krieg).

Jāatzīst, ka “Šveice” un “karš” manā uztverē ir diezgan grūti savienojami jēdzieni. Īpaši, ņemot vērā Šveices piekoptās neitralitātes politiku un tās neviennozīmīgo attieksmi pret 20. gadsimta vēstures notikumiem Eiropā. Kā vēsta Šveices Konfederācijas Ārlietu departamenta oficiālā mājaslapa, valsts ārpolitikas pamatnostādne ir pastāvīga neitralitāte, kas vērsta uz stabilitātes nodrošināšanu Eiropā un ārpus tās robežām. Šāda pieeja sekmē valsts neatkarību un tās teritorijas neaizskaramību. Turklāt neitralitātes likums nosaka, ka Šveice nedrīkst piedalīties militāros konfliktos starp citām valstīm.[1]

Līdz ar to, ieraugot, ka muzejā atklāta tematiskā izstāde par karu, neliegšos – sākotnēji mani pārņēma skepse. Tomēr, iepazīstoties ar izstādes anotāciju un preses relīzi, manas šaubas pamazām izplēnēja…

Kā norāda autori, izstādes pamatideja ir parādīt, kā dažādi kari veicinājuši Šveices ekonomisko, politisko un sociālo norišu attīstību, tostarp atstājuši ietekmi uz iedzīvotāju pašapziņas un identitātes veidošanos. Iespējams, nedaudz ambiciozi, bet izstādes mērķos iekļauta vēlme mazināt sabiedrībā iesakņojušos mītus par Šveices attiecībām ar karu.[2]

Autoru iecere nolasās arī izstādes strukturālajā uzbūvē. To veido pieci tematiskie bloki, kuri pievēršas nacionālajai identitātei un mītiem, militārismam un valsts aizsardzībai, neitralitātei un ārpolitikas tendencēm, ekonomiskajiem faktoriem, kā arī migrācijai un humānajiem aspektiem. Izstāde nav veidota hronoloģiski, bet gan tematiski. Tajā autori piedāvā retrospektīvi, caur dažādiem vēstures periodiem, palūkoties uz Šveices un Eiropas sabiedrības kara pieredzi.

Amizanti, bet mēs ar Agitu nepamanījām, ka nonācām izstādes noslēdzošajā sadaļā, tādējādi iepazināmies ar to pretēji loģiskajam izklāsta ceļam. Iespējams, šoreiz tas pat nostrādāja kā dzinulis iedziļināties saturā. Proti, izstāde noslēdzas ar epilogu, kurš veltīts Ukrainas kara bēgļu traumatiskajai pieredzei pēc Krievijas īstenotā pilna mēroga iebrukuma 2022. gada februārī. Epilogu veido poļu autoru 2024. gada Venēcijas biennālei radītā videoinstalācija “Atkārto pēc manis” (Repeat after Me). Pie griestiem piekārts ekrāns, no kura uz apmeklētājiem noraugās dažāda vecuma ukraiņi, kuri, balstoties personīgajā pieredzē, cenšas atdarināt konkrētu ieroču, trauksmes sirēnu u. c. skaņas. Iepretim ekrānam izvietoti trīs dīvāni, kuriem blakus atrodas nelieli skaļruņi un mikrofons, lai tie, kuriem rodas vēlme, varētu solidarizēties ar bēgļiem un “karaokes” versijā atkārtot dzirdamās skaņas. Šāda pieeja noteikti ikvienam, kaut vai simboliski, ļauj pieredzēt Ukrainas iedzīvotāju skarbo ikdienas realitāti. Lai gan rit jau piektais gads, kopš Ukraina cīnās par savu un visas Eiropas neatkarību, šī instalācija nenoliedzami atstāja vislielāko iespaidu. Ukrainas–Krievijas kara motīvs šajā izstādē pārsteidza visvairāk, jo, godīgi sakot, nebiju gaidījis, ka Cīrihes muzejs par to runās tik plaši. Simboliski, ka aiz videoinstalācijas novietoti no ukraiņu valodas tulkoti bukletu fragmenti par to, kā iedzīvotājiem jārīkojas militāra apdraudējuma gadījumos.

Izstādes saturisko pusi veiksmīgi ilustrē izvēlētie priekšmeti, kas stāsta gan par Šveices panākumiem kaujas laukā, gan sabiedrības iesaisti valsts aizstāvībā. Kopumā izstādē vērojams minimālisms, bet vienlaikus – atzīstama priekšmetu izvēle. Atbilstoši uzdevumiem katrā telpā ievietots centrālais un vairāki tā sauktie fona priekšmeti, ar kuriem atklāts konkrētās sadaļas stāsts.

Izstāde ir vērtīga arī mākslas cienītājiem. Tajā atspoguļota Šveices kara pieredze vairāku gadsimtu garumā: 1476. gadā notikusī Murtenas kauja atveidota gleznās un litogrāfijās. Nav aizmirsts par ieročiem – sākot ar 16. gadsimtā darinātiem dunčiem līdz 20. gadsimta otrajā pusē Šveicē ražotam zenītlielgabalam. Savu vietu atradis pat militārās tehnikas – automašīnas Haflinger – modelis. Tomēr nevarētu teikt, ka šādi priekšmeti dominētu kopējā ekspozīcijā.

Bagātīgais autentisko priekšmetu klāsts brīžiem radīja apbrīnu un skaudību: vairākus gadsimtus seni aukstie ieroči, gleznas, tekstilizstrādājumi – viss norāda uz muzeja krājuma plašumu. Īpaši vēlētos izcelt gobelēnu, kas veidots no 1792. gadā Tilerī pilī (Tuileries) kritušo Šveices gvardes karavīru formastērpiem.

Civiliedzīvotāju iesaiste Šveices drošībā ieskicēta, piemēram, ar mākslinieka Hansa Erni (Hans Erni) radīto militārās kamuflāžas instalāciju, ko Otrā pasaules kara gados sekmīgi izmantoja objektu maskēšanā. Tas iezīmē vienu no izstādes akcentiem – bruņoto spēku un civiliedzīvotāju sadarbību, stājoties pretī militāriem izaicinājumiem. Manuprāt, šis ir ļoti svarīgs aspekts, domājot arī par Latviju, īpaši – ņemot vērā Rīgas (centra) grūtības kvalitatīvi sazināties ar iedzīvotājiem Latgales pierobežā.

Nozīmīga vieta atrasta gan Sarkanajam Krustam, gan Helvētijai (Helvetia) – sievietes alegoriskajam tēlam, kas 18. gadsimtā Šveicē simbolizēja mieru un brīvību. Tieši Helvētija 20. gadsimta abu pasaules karu ietekmē kļuva par vienu no centrālajiem valsts neitralitātes un solidaritātes simboliem. Ar konkrēto tēlu tiek aktualizēta arī sievietes loma Šveices vēsturē.

Galu galā pat Alpi Šveicē tiek uztverti kā būtisks nācijas veidošanās simbols, sevišķi kā valsts noturības un neatkarības garants Otrā pasaules kara laikā. Šajā brīdī radās neliela nožēla, ka Latvijas pierobežas rajonos nav šādu kalnu masīvu.

Bez klasiskajiem krājuma priekšmetiem un multimediju risinājumiem izstādi harmoniski papildina interaktīvā daļa. Tajā galvenā uzmanība pievērsta informācijas manipulācijām mūsdienu Ukrainas–Krievijas kara kontekstā. Tā aicina apmeklētāju reflektēt par digitālajos ekrānos redzamo informāciju un tās uzticamību. Uzmanību piesaistīja sadaļa “Neitralitātes kompass” (Neutralitätskompass), kurā ikviens varēja atbildēt uz jautājumiem par Šveices neitralitātes nozīmi mūsdienu ģeopolitiskajā realitātē. Manuprāt, šāda pieeja rada pozitīvu simbiozi starp mūsdienu digitālajiem rīkiem un klasisko muzeoloģiju.

Nepārsteidz, ka izstādes autori šo sadaļu izmantojuši jaunāko apmeklētāju izglītošanai, sagatavojot speciālu muzejpedagoģisko programmu ciklu. Tajā skolēni tiek aicināti pievērsties kara atspoguļojumam masu medijos un militāro konfliktu atrisinājumu modeļiem.

Vairākās izstādes sadaļās apgaismojums rada krēslas iespaidu, kas ir apzināts risinājums, lai veicinātu emocionālu asociāciju rašanos, piemēram, nomāktības sajūtu. Izstādes plašais telpiskais tvērums periodiski vedināja uz domu, ka neatrodos pagaidu izstādē, bet gan kādā no pastāvīgajām muzeja ekspozīcijām.

Ņemot vērā Šveices sabiedrības lingvistisko specifiku, izstāde pieejama četrās valodās – vāciski, franciski, itāliski un angliski (diemžēl izstādes katalogs pieejams tikai vācu valodā). Turklāt līdz pat nākamā gada sākumam paredzēti vairāki tematiskie pasākumi un izzinošas ekskursijas. Lielākajiem entuziastiem pieejams arī audiogids.

Pēc izstādes apmeklējuma vēl paspējām ielūkoties muzeja suvenīru veikalā, kas pārsteidza ar pārdomātu tematisko piedāvājumu – sākot ar grāmatām līdz pat stilizētiem Šveices bruņoto spēku cepumiem un šokolādei.

“Mēs un karš” ir ne tikai Šveices Nacionālā muzeja skatījums uz vietējās sabiedrības un kara mijiedarbību, bet arī “intelektuāla atbilde” uz Krievijas izvērsto pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, atspoguļojot militāro konfliktu nežēlību un to ietekmi uz sabiedrību. Izstāde risina ne tikai militāri politiskus jautājumus, bet arī ieskicē Šveices sabiedrības attieksmi pret karu un iesaisti valsts aizsardzības procesos.

Noslēgumā vēlētos akcentēt: neskatoties uz izstādes aktualitāti un daudzpusību, nepameta sajūta, ka tā sniedz nedaudz idealizētu priekšstatu par karu. Bez šaubām, tas saistās ar Šveices 20. gadsimta vēsturisko pieredzi – atšķirībā no Baltijas un Austrumeiropas valstīm tā nepiedzīvoja tiešu karadarbību, okupāciju un represijas. Tajā pašā laikā šāds pārtikušas un pašpietiekamas sabiedrības skatījums rada iespēju kritiski palūkoties pašiem uz sevi un uz to, kā reflektēt par pretrunīgi vērtētām tēmām. Jebkurā gadījumā – ja līdz nākamā gada janvārim izdodas nonākt Cīrihē, atrodiet laiku un aizejiet līdz muzejam!

Foto: Kaspars Strods