KASPARS STRODS. IESTRAUMĒJOT LATVIJAS VĒSTURES STĀSTU. DAŽAS REFLEKSIJAS PAR LNVM EKSPOZĪCIJU “STRAUMĒJOT LAIKU” RĪGAS PILĪ

Kopš Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) 2024. gada rudenī pēc vairāk nekā desmit gadu garas pauzes atgriezās savā mājvietā – Rīgas pilī –, daudzi ar nepacietību gaidīja muzeja jauno pamatekspozīciju atvēršanu. Visbeidzot, šī gada martā, durvis apmeklētājiem vēra pirmā no muzeja speciālistu sagatavotajām pastāvīgajām ekspozīcijām – “Straumējot laiku”. Ekspozīcijas atvēršana zināmā mērā iezīmē jaunu ēru LNVM darbībā, jo pagājušā gada izskaņā pie šīs atmiņu institūcijas stūres stājās tās jaunais direktors Toms Ķikuts. Pirms neilga laika izdevās ar šo kolēģu radošās darbības rezultātu iepazīties personīgi. Protams, arī manī ekspozīcijas apmeklējums radīja dažādas refleksijas.

Ekspozīcijas stāsta pamatdoma ir Latvijas teritorijā dzīvojošo cilvēku identitātes un piederības meklējumi vairāku gadsimtu garumā.[1] Tēlaini izsakoties, tās veidotāji apmeklētājiem piedāvā “iekāpt laivā” un kopā doties cauri Latvijas vēstures stāstam – no pirmo cilvēku parādīšanās Latvijas teritorijā līdz pat mūsdienām. Uzreiz jāpiebilst, ka laiva nav tikai kāda abstrakta metafora, jo fiziska atsauce uz to rodama jau ekspozīcijas priekštelpā, kur redzams sens vienkoča laivas vraks. Tāpat ekspozīcijas nosaukumā ietvertais vārds “straumējot” nav izvēlēts nejauši, jo, kā ekskursijas laikā norādīja LNVM vadītājs Toms Ķikuts, tā saistīta ar mūsdienās populāro sociālo tīklu un informācijas laikmeta izmantošanu. Arī oficiāli pieejamā iepriekš minētā vārda definīcija norāda uz straumēšanu kā dažāda veida informācijas pārraides (plūsmas) procesu globālajā tīmeklī.[2]

Manuprāt, šis vārds parāda vēl vienu ekspozīcijas virzienu – veidot tiltu starp pagātni un mūsdienām. Šī iecere principā nolasās arī pašā ekspozīcijā, kurā modernais – dažādi digitālie risinājumi – sekmīgi mijiedarbojas ar klasisko muzeja priekšmetu eksponēšanas principu. Būtiski, ka modernās tehnoloģijas ekspozīcijā nerada nomācošu sajūtu. Proti, tās neaizēno pašus muzeja priekšmetus, bet gan papildina ekspozīcijas autoru piedāvāto naratīvu.

Arī ekspozīcijas tekstu izkārtojums šķita optimāls, neaizraujoties un vienlaikus izvairoties no gariem informācijas palagiem. Šķiet, ka pēdējos gados izvēlētais divu valodu (latviešu un angļu) tekstu salikums ir pietiekams. Turklāt šāds risinājums atvieglo kopējo ekspozīcijas uztveri, atbrīvojot vietu kādam vērtīgam saturiskajam aspektam.

Pie ekspozīcijas dizaina koncepta izstrādes darbojās arhitekts Didzis Jaunzems un uzņēmums “DJA”, bet izgatavošanas un multimediju puse tika uzticēta uzņēmumiem “SOLAVI” un “AD PRODUCTION”. Lai gan Latvijas muzeju vidū iepriekš minētie vārdi nav sveši, tomēr nevarētu teikt, ka viņu sagatavotās izstādes un ekspozīcijas būtu pārplūdinājušas kultūras un atmiņu institūciju telpas. Atļaušos pat teikt, ka tā ir sava veida atslodze no savulaik vairākiem “H2E” veidotajiem dizaina risinājumiem, kuros nospiedoši dominēja sarkanīgie un melnbaltie toņi…

No dizaina viedokļa, ekspozīcija rada omulīgas telpas sajūtu. To sekmē gan gaišās telpas, gan izmantotais pamatmateriāls – koks. Tas, manuprāt, veiksmīgi sasaucas ar ekspozīcijas ideju – identitātes meklējumiem. Katram koks asociējas ar kaut ko individuālu, tomēr neapšaubāmi tas vērtējams kā Latvijas vidi un saimnieciskās aktivitātes manifestējoša vizītkarte. Līdz ar to šajā gadījumā tas pilda, no vienas puses, praktisku, no otras puses, arī estētisku funkciju.

Ņemot vērā ierobežotos telpu resursus, tās ir visnotaļ piepildītas ar dažādiem priekšmetiem. Turklāt katram no tiem ir sava vieta un loma, tādējādi šoreiz mēs nevaram runāt par vienkārši piepildītu telpu ar muzeja priekšmetiem.

Priekšmetisko atlasi un to stāstus katrā no ekspozīcijas sadaļām organiski paspilgtina digitāli vēsturiskie tēli. Tajos profesionāli aktieri iejutušies kā attiecīgā laikmeta Latvijas iedzīvotāji, kādas kārtas vai reliģiskās konfesijas pārstāvji. Šāda pieeja atdzīvina statiskos vēstures tēlus un apmeklētājiem ļauj gūt labāku priekšstatu par dažādu cilvēku dzīvi vairāku gadsimtu senā pagātnē. Tieši to pašu varētu teikt par izvēlētajām audio skaņām, piemēram, sadaļā, kurā atspoguļota dažādu konfesiju vēsture Latvijā. Turklāt šāda tematiska ievirze Latvijas muzejos nemaz nav pašsaprotama. Dzirdot katoļu vai ebreju reliģiskos tekstus un/vai lūgšanas audio formā, neviļus radās vēlme aizbraukt uz dzimto Latgali vai iegriezties kādā dievnamā… Lai gan tas nešķiet nekas pārdabisks, tomēr šādā veida tiek dota balss tām sabiedrības grupām, par kurām mēs pakāpeniski aizmirstam. Tas ikvienam noteikti ļauj iepazīt ne tikai Latvijas sabiedrības vēsturisko evolūciju, bet arī mūsu kultūras daudzveidību un apliecina, ka mums savstarpēji ir daudz vairāk kopīga nekā šķeļoša. Galu galā, saprašanās tilti jāveido arī šajos dezinformācijas un informatīvā kara apstākļos…  

Runājot par dažādību, vēlētos izcelt ekspozīcijā īstenoto atsevišķu kopienu un personību ieskicēšanu, turklāt tieši reģionālajā aspektā. Šeit jāpiemin arī sieviešu lomas iekļaušana kopējā ekspozīcijas naratīvā. Piemēram, blakus jau iepriekš Latvijas sabiedrībā izskanējušās Lāčplēša Kara ordeņa kavalieres Valijas Veščunas-Jansones vārdam mēs beidzot ieraugam arī reģionu personības. Šajā kontekstā īpašu pārsteigumu radīja, iespējams, viszināmākās 20. gadsimta latgaliešu inteliģences pārstāves – Valērijas Seiles – dzīvesstāsta iekļaušana ekspozīcijā, kas valstiska mēroga kultūras produktos nebūt nav pašsaprotama tendence. Jāpiebilst, ka arī ekspozīcijas noslēgumā, iezīmējot mūsdienu Latvijas sabiedrību un tās pārstāvju dažādību, tostarp lingvistisko ainavu, bija dzirdama latgaliešu valoda. It kā sīkums, tomēr patīkami. Tas šķiet sevišķi simpātiski apstākļos, kad daudzi, tostarp augstākajos varas ešelonos esošie, valsts ierēdņi periodiski aizmirst, ka vienotība nav pielīdzināma vienādībai.

Priecēja, ka ekspozīcijā nav paiets garām nesenās Latvijas pagātnes lappusēm. Protams, katram ir savas individuālās asociācijas ar konkrēto vēstures periodu, tomēr parādīt to, piemēram, ar ikoniskajiem 90. gadu politiskajiem plakātiem šķiet gana uzrunājoši. Kā gan var aizmirst leģendāro Joahima Zīgerista kustības “Latvijai” vai “Latvijas ceļa” parādīšanos uz valsts politiskās skatuves.

Atsevišķās ekspozīcijas vietās iezīmēti Latvijas sabiedrībai smagi un traģiski vēstures periodi. Sarkanā tonalitātē izgaismotā sadaļa par Latvijas okupācijas laiku vai zēna acu skatiens caur stilizētiem tā sauktās Stūra mājas logiem rada pietiekami labu emocionālo iespaidu.

Visbeidzot – ekspozīcijas noslēgums caur divu aktieru refleksijām par iepriekš pieredzēto katram var likt aizdomāties, ka ikviens no mums var kļūt ne tikai par pasīvu vērotāju, bet arī par aktīvu Latvijas nākotnes stāsta turpinātāju. Bez pašas ekspozīcijas muzeja speciālisti sagatavojuši arī katalogu “Straumējot laiku” un audiogidu, kas būtiski papildina radītā stāsta izzināšana iespējas.

Neaizmirstot sākumā pieminēto izstādes konceptuālo nostādni, tieši ekspozīcijas kodolīgums vērtējams kā tās veiksme un vienlaikus arī problēma, jo, bez šaubām, tik apjomīgu ekspozīciju ietilpināt 624 kvadrātmetros tās veidotājiem noteikti bija pamatīgs izaicinājums. Paspekulējot diezgan droši var teikt, ka viens no šiem izaicinājumiem saistās ar ekspozīcijas tematiskajā blokā ietvertajiem stāstiem, jo noteikti katra no iekļautajām tēmām būtu pelnījusi krietni plašāku izklāstu. Tomēr kritiķiem es ieteiktu atcerēties, ka muzejs nav izvērsta vēstures grāmata, bet gan īss, koncentrēts skatījums uz attiecīgo vēstures periodu. Nedrīkst aizmirst, ka tieši mūsdienu informācijas pārpilnības laikmetā dažādu stāstu kompakta pasniegšana ir viena no lielākajām dilemmām atmiņu institūciju ikdienas darbā.

Valsts muzeju sagatavotās izstādes vai ekspozīcijas nenokļūst tikai ierindas pilsoņu uzmanības centrā. Ar tām pastiprināti iepazīstas un tās pat pēta nozares profesionāļi un ārvalstu viesi. To īpaši pastiprina valsts muzeju būtiskā loma visu Latvijā esošo atmiņu institūciju kontekstā un sabiedrības gaidas pēc to radītajiem kultūras produktiem. Tāpat nevar aizmirst valsts muzeju reprezentatīvās funkcijas, jo bieži vien tieši tie kļūst par mūsu valsts kultūras un vēstures eksportētājiem. Tādējādi šādu stāstu radīšana to autoriem uzliek papildu slogu un atbildību. Un šķiet, ka šajā gadījumā LNVM komanda un tās sadarbības partneri ar savu uzdevumu tikuši galā vairāk nekā sekmīgi.

LNVM jaunākais devums būtiski papildina atmiņu institūciju devumu Latvijas valsts pagātnes iemūžināšanā un saglabāšanā. Jāpiekrīt LNVM vadītājam Tomam Ķikutam, ka Rīgas pils līdz šim Latvijas sabiedrībā nav uztverta par pašsaprotamu Baltijas mēroga viduslaiku vēstures sastāvdaļu.[3] Tādējādi jācer, ka līdz ar LNVM atgriešanos Rīgas pilī turpmākajos gados aizvien lielākai daļai sabiedrības tā asociēsies tieši ar vadošo valsts atmiņu institūciju un tās veidotajiem stāstiem par Latvijas pagātni.

Titulbilde: Madara Kuplā, LNVM