Kaspars Strods. “Pieskarties vēsturei”. Ieskats Turaidas muzejrezervāta jaunajās ekspozīcijās

Vējainā maija pavasara dienā ar Agitu nolēmām izkustēties un doties uz Turaidas muzejrezervātu. Galu galā šo kultūrvietu nebiju apmeklējis vairākus gadus – šķiet, pēdējā reize varēja būt vēl vidusskolas laikā. Un Turaida noteikti iepriecināja, jo tā joprojām ir sakopta un burvīga vieta nesteidzīgai vēstures un Vidzemes ainaviskās vides baudīšanai netālu no Gaujas krastiem.

Par lielu pārsteigumu, izrādījās, ka tieši tajā dienā (10. maijā) muzejā bija paredzēta veselu divu tematisko ekspozīciju – “Astoņi gadsimti Turaidas pilī” un “Turaidas pils septītais tornis” – atklāšana. Jāatzīst, ka šo faktu mēs uzzinājām tikai pēc muzeja un abu iepriekš minēto ekspozīciju apskates.

Pirmā no jaunajām Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijām – brīvdabas ekspozīcija “Turaidas septītais tornis” – izvietota blakus pils Galvenajam tornim. Šeit iemūžināts ziemeļu iekšvārtu torņa stāsts. Būtībā šīs ekspozīcijas vēstures izklāstā veiksmīgi integrēta arheoloģisko izrakumu vieta. Pateicoties arheologu un citu speciālistu darbam, 16. gadsimtā būvētā torņa atrašanās vieta ieguva brīvdabas ekspozīcijas veidolu. Ekspozīcija parāda torņa lomu pils aizsardzībā un vienlaikus iezīmē tamlīdzīgu celtņu vietu pasaules fortifikācijas attīstības tendencēs attiecīgajā laika periodā. Tas ir apsveicami, jo ne visi apmeklētāji dažādu iemeslu dēļ iegriežas visās muzeja izstāžu un ekspozīciju telpās. Tomēr prasījās kaut kā izcelt šīs ekspozīcijas esamību, jo nezinātājs tai gluži vienkārši var paiet garām… Ekspozīcija, kas rada iespēju iepazīties ar autentisko vidi, caur dažādiem konkrētā objekta pagātnes notikumiem atklāj tā izveidi un likteni. Arheoloģiskā pieeja runā pati par sevi.

Jāpiebilst, ka šajā ekspozīcijā redzama abu ekspozīciju vienojošā iezīme – pieejamības veicināšana dažādām sabiedrības grupām un vienkārši tehniskie risinājumi. Proti, šajās ekspozīcijās lieki meklēt milzīgus skārienjutīgus ekrānus vai citus tehnoloģiskus brīnumus. Šeit prevalē satura izklāsta un pieejamības aspekti. Katrā gadījumā, šāda pieeja harmoniski iekļaujas Turaidas muzejrezervāta vēsturiskajā profilā un kultūrvēsturiskajā ainavā.

Otrā ekspozīcija – “Astoņi gadsimti Turaidas pilī” – iekārtota pils Galvenā torņa otrajā stāvā un, kā jau vēsta tās nosaukums, atspoguļo dažādos pils vēstures attīstības periodus no tās pirmsākumiem 13. gadsimtā līdz pat šodienai. Ekspozīcijas veidotāji uzsver, ka šeit ikviens var gūt “[..] daudzjutīgu pieredzi, kur vēsturi iespējams ne tikai izzināt, bet arī sajust, sadzirdēt un izdzīvot”[1]. Un jāatzīst, ka tas jūtams gan ekspozīcijas saturiskajā, gan vizuālajā izpildījumā. Piemēram, taktilie risinājumi ļauj ar ekspozīciju iepazīties arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem, vienlaicīgi caur dažādu priekšmetu atveidi sajust vēsturi ar redzes, taustes un dzirdes starpniecību.[2]. Piemēram, ar palielināmo stiklu zīmējumā var saskatīt dažādus objektus, ar roku pieskārienu sajust trīsdimensiju formā izgatavotā torņa maketa kontūras u. c. Tieši redzes, taustes un dzirdes elementi caurstrāvo visu ekspozīciju. Tamlīdzīga satura izveide rada iespējas muzejam piesaistīt arī tās sabiedrības grupas, kurām līdz šim pilnībā šāda iespēja nebija pieejama.

Manuprāt, iespēja “pieskarties vēsturei” apmeklētajiem rada jaunu pieredzi, kas neaprobežojas tikai ar vēsturisku tekstu un vitrīnās izvietotu priekšmetu apskati, bet ļauj sajust “vēstures elpu” daudz individuālāk – personiskāk. Turklāt ļauj paskatīties uz, iespējams, jau zināmiem un mazākzināmiem vēstures faktiem caur jaunu pieredzes prizmu, kas, manuprāt, arī ir šīs ekspozīcijas lielākā pievienotā vērtība. Tā noteikti varētu šķist pievilcīga arī jaunākajiem ekspozīcijas apmeklētājiem.

No dizaina viedokļa, ekspozīcijas baltie, arkveidā veidotie stendi kopā ar izmantotajiem gaismas risinājumiem padara telpu gaišāku, sevišķi uz pārējo, krēslā ietīto torņa starpstāvu fona. Tomēr visvairāk iepriecināja tas, ka autori ekspozīcijas stāstu cenšas ikvienam izstāstīt vienkārši un saprotami, turklāt bez dārgiem digitāliem risinājumiem. Tādējādi jāpiekrīt arhitekta Didža Jaunzema paustajai domai, “ka veiksme ir tajā, ka tur nav ļoti lielas tehnoloģijas, kurās bieži vien var pazust, veidojot mūsdienu ekspozīcijas. Bet tas, kas tur ir, ir ļoti niansēts un parāda to, ka precīzs zīmējums vai precīza sajūta, ko ar tausti var uztvert, var ne tikai izstāstīt lielu stāstu, bet arī atstāt lielu iespaidu sajūtu līmenī”[3]. Lai gan grūti prognozēt, kā šo pieeju vērtēs citi apmeklētāji, īpaši konkrētās mērķgrupas, tomēr šķiet, ka šādu pieeju meklējumi un praktiska ieviešana ekspozīciju saturā jau pati par sevi ir apsveicama un atzinības vērta.

Tāpat izstādes autori saturu piedāvā izzināt ar tekstu un audiostāstu starpniecību – latviešu un angļu valodā. Audiostāsti pieejami ar stendos izvietoto kvadrātkodu palīdzību. Uz stendiem izvietotie īsie, kodolīgie teksti veidoti vieglajā valodā, tādējādi atbrīvojot vietu vizuālajam materiālam.

Abu ekspozīciju radīšanā iesaistījās plaša profesionāļu komanda – gan muzeja speciālisti, gan vairāki vizuālā noformējuma un satura eksperti. Starp viņiem pieminēšu arhitektu Didzi Jaunzemu, kurš aizvien biežāk sevi piesaka dažādu muzeja produktu sagatavošanā, un jāatzīst – dara to visai sekmīgi. Vismaz man personīgi šķiet, ka viņa ieviestie risinājumi un pieejas ekspozīciju veidošanā atstāj harmonisku iespaidu un nerada disonansi ar apkārtējo vidi – gan iekštelpās, gan ārtelpās. Jāizceļ “Latvijas Finiera” atbalsts šīs ekspozīcijas izveidē, sevišķi ņemot vērā uzņēmuma līdzšinējo veiksmīgo sadarbību ar citām Latvijas atmiņu institūcijām. Šķiet, ka attiecīgais uzņēmums pakāpeniski kļūst par Latvijas muzeju “lieldraugu” – šī vārda vislabākajā nozīmē. Turklāt, ņemot vērā kultūras institūciju ierobežotās finanšu iespējas, šādas sadarbības noteikti ir vēl vairāk apsveicamas. 

Kopumā abas ekspozīcijas būtiski papildina Turaidas muzejrezervāta piedāvāto saturu, turklāt rada iespēju apmeklētājiem iepazīties ar Turaidas vēsturi no jauna skatu punkta, tostarp caur sajūtu pieredzi. Ceļš uz pieejamību un dažādību veido tiltus ar daudzveidīgām sabiedrības grupām. Jācer, ka tas būs sava veida virzītājspēks arī citu muzeju topošo izstāžu un ekspozīciju veidošanas procesos.