Kad sāku domāt par savām spilgtākajām 2025. gada pieredzēm, kas saistītas ar kultūras mantojumu, šķita, ka tas bijis diezgan slinks gads. Nekur daudz nebiju, neko daudz neredzēju. Šķīru vaļā telefona galeriju, pērnā gada plānotāju, izlasīto grāmatu sarakstu Goodreads lietotnē, un beigās ar vienu blociņa lapu, ko biju atvēlējusi piezīmēm, kurās balstīt šo apkopojumu, bija par maz.
Ar vienu no gada virsotnēm satikos jau 4. janvārī, kad, nebīstoties sniegputeņa, no Daugavpils centra aizbridu līdz Rotko muzejam. Galvenais mērķis bija paspēt apskatīt kinorežisoram Janam Švankmajeram (Jan Švankmajer) veltīto izstādi, un ļoti priecājos, ka tas izdevās. Arī pārējās tobrīd muzejā esošās ziemas sezonas izstādes bija ļoti labas, tomēr Švankmajera izstādi noteikti uzskatu par Notikumu ar lielo burtu. Žēl, ka tā varbūt netika pietiekami pamanīta visas Latvijas mērogā.
Gada sākumā noslēdzu arī vairākus gadus portālā lakuga.lv veidoto rakstu sēriju par Latgales muzejiem un ar Latgali saistītiem priekšmetiem nacionāla mēroga muzeju krājumos. Kā saldais ēdiens bija iespēja ielūkoties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) krājumos un ļoti jauki aprunāties ar Aiju Brasliņu par Franciska Varslavāna daiļradi, kā arī ar Daci Ļaviņu un Rūtu Rinku – par Latgales keramiku.
Ja iepriekš tieši minētā rakstu sērija nodrošināja, ka vismaz reizi mēnesī apmeklēju kādu muzeju, tad pērn šī pamudinājuma vairs nebija. Tāpēc paldies žurnālam “A12” un Creative Museum, kas ik pa laikam palūdza uzrakstīt par muzejiem. Ja nebūtu Creative Museum, iespējams, uz atjaunoto Rīgas pili nemaz neaizietu, bet nu jau Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) jaunās ekspozīcijas apmeklēšanu atliktu uz krietni vēlāku laiku. Šīs abas vietas pieminu, jo uzskatu tās par spilgtākajiem notikumiem muzeju nozarē 2025. gadā kopumā. Tās arī man radīja lielu prieku.
Jāatzīst, ka izstādes muzejos pērn tiešām apmeklēju salīdzinoši maz. Visvairāk žēl un kauns, ka palaidu garām Jurim Podniekam veltīto izstādi Kino muzejā, jo dokumentālā filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” gadu iepriekš noteikti bija viens no maniem spilgtākajiem piedzīvotajiem kultūras notikumiem. Mierinājumam – vismaz pēdējā 2025. gadā izlasītā grāmata bija Jura Podnieka dienasgrāmatu izdevums.
No tā mazumiņa izstāžu, ko sanāca apskatīt, gribētu izcelt izstādi “Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905–1919” LNMM, kura īpaši tuva varēja būt visiem, kas kādreiz sevi saukuši par muzejniekiem, “Pļava” DMDM, kas bija vienkārši skaista un sentimentālas atmiņas uzjundoša, kā arī LNRMM mūzikas instrumentu kolekcijas izstādi “Pieskāriens”, kas komplimentus pelnījusi gan par saturu, gan pirmreizēju izstādīšanu reģionos.
Jau vairākus gadus cenšos atklāt sev aizvien jaunas Latvijas pilsētas, apmeklējot arī to muzejus un tiem pielīdzināmas kultūrvietas. Pērn šādu pieredzi guvu Alūksnē un Jelgavā. Spilgtāki iespaidi palikuši par Alūksni, kas priecēja gan ar dabu, gan kultūras mantojumu. Uz to devos ar bānīti no Gulbenes (autobuss no Rēzeknes kavēja, tāpēc Gulbenes stacijas ekspozīcijas apskati nācās atlikt uz citu reizi), kas jau pati par sevi bija neparasta pieredze. Ļoti patika Alūksnes Bānīša stacijas ekspozīcija, pārsteidza radošā pieeja “Marienburgas astotajā brālī”, iepriecināja jaukā attieksme pret apmeklētājiem Alūksnes muzejā un Ernsta Glika Bībeles muzejā. Nešaubos, ka Alūksnē vēl atgriezīšos.
Prieks, ka pērn iznāca vairākas ar Latgales vēsturi saistītas grāmatas. Vispirms jau “Kārsavas stāsti”, kas šoreiz veltīti dzelzceļa vēsturei, tad Vladislava Malahovska darbs “Mēs un viņi: latgalieši, baltieši un cittautieši starpkaru Latvijā. Latgaliešu lietas”, kā arī Andra Uškāna “Eisa Rēzeknis viesture / A Brief History of Rēzekne”, kurai palīdzēju ar latgaliešu valodas teksta rediģēšanu. Latgalei īpaša uzmanība veltīta arī Aivara Strangas fundamentālajā monogrāfijā “Latvija: liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija. 1939–1940”. To lasot, arī gandrīz novēlos no krēsla, jo pamanīju atsauci uz savu publikāciju Latvijas Universitātes vēstures žurnālā par Latgales teātra darbību. Profesoru Strangu uzskatu par vienu no svarīgākajiem skolotājiem savā dzīvē, tāpēc to uztvēru kā milzīgu pagodinājumu.
Mana dzimtā vieta 2025. gadā ieguva Nautrānu kultūrtelpas statusu. Neatkarīgi no šī fakta man pērn sanāca pamatīgāk iepazīt dažus dižus novadniekus un caur viņiem nodefinēt arī pašai sev tās, iespējams, lokālās vērtības, ko uzskatu par nozīmīgām un kopjamām. Vispirms tas bija mākslas zinātnieks Jānis Pujats, kuram pērn bija 100. jubilejas atceres gads. Līdz tam par viņu zināju diezgan maz, fakts par jubileju radīja iemeslu nepaslinkot un iedziļināties. Pusgadu brīvākus brīžus veltīju lasīšanai un pētīšanai, rudenī to visu papildināju ar Pujata māsas dēla, keramiķa Mārtiņa Kroņa, intervēšanu, kas vismaz man pašai radīja dzīvu un iedvesmojošu Jāņa Pujata tēlu. Šo rakstu portālam lakuga.lv uzskatu par sev personīgi vissvarīgāko 2025. gada darbu. Savukārt nedaudz vēlāk tiku pie grāmatas manuskripta par Miglinīku dzimtu (ievērojamākie pārstāvji ir Pīters Miglinīks, Nikodems Rancāns, Francis Kemps), kurā mans uzdevums atkal bija pieskatīt latgaliešu valodas pareizību. Grāmatā aprakstītie notikumi risinājušies man burtiski kaimiņos; lasot par tiem un atklājot šo to jaunu arī par cilvēkiem, kurus vēl paspēju piedzīvot, mans lokālpatriotisms un piederības sajūta ieguva daudz spēcīgākas saknes. Ceru, ka grāmata par Miglinīku dzimtu šogad nokļūs pie lasītājiem.
Mana lielākā kaislība ir teātris. Cenšoties saprast, ko no 2025. gadā uz tā skatuvēm redzētā varu sasaistīt ar kultūras mantojumu, attapos pie četrām izrādēm. Neticamā kārtā (jo biļetes mūždien izķer pāris minūtēs) redzēju “Pazudušo dēlu” Valmieras teātrī, kas man uzstādīja augstu latiņu tam, kā mūsdienās iestudēt Rūdolfa Blaumaņa darbus. “Bezgalīgais ritums” Cēsu Mazajā teātrī ļāva sajust īstu “Straumēnu” atmosfēru, savukārt Jāņa Baloža un lībiešu skarto jauniešu kopīgi radītā “Lībiešu dzīve” ķēra vispersonīgāk – kā latgalieti, protams. Ja ikdienā, domājot par darbu latgaliskajā kultūrā, ik pa laikam uzpeld jautājums “kam to vajag?”, tad tagad atceros izrādi un atgādinu sev, kāpēc to darīt ir vērts. Skolēnu dziesmu svētku laikā neplānoti aizgāju uz koncertizrādi “Annas tantes piruetes”, kas atstāja neizsakāmi spēcīgu iespaidu un lika domāt par man jau labu laiku svarīgām tēmām – tradīcijām, dzīvi un nāvi.
Ar teātri saistītas arī vairākas labas pērn izlasītās grāmatas. No jaunumiem – Ievas Strukas ļoti godīgi uzrakstītā “Kafija un cigaretes. Astrīda” par Astrīdu Kairišu, no klasikas – arī tās pašas Ievas Strukas “Sarunas ar Māru Ķimeli”, kas varētu būt mana svarīgākā pērn izlasītā grāmata. Žēl, ka tas bija bibliotēkas eksemplārs un nevarēju pasvītrot visu, kas šķita svarīgs, jo tādu teikumu bija daudz. Ceru, ka dzirdētās runas, ka kādreiz tai varētu būt arī atkārtots un papildināts izdevums, piepildīsies. Daļēji ar teātri saistīts arī Janas Egles romāns “Diena ir izdevusies. Austra” par Austru Pumpuri. Tā prezentācija Rīgā pārsteidza ar atklāsmi, cik nekad klātienē nedzirdētās Austras repertuārs man ir tuvs. Pats romāns saviļņoja, un autores aicinājumu apmeklēt arī prezentāciju Liepājā un piedzīvot Austrasbērnu koncertu, kurā es noteikti beigšu kautrēties un dziedāšu līdzi, uztvēru nopietni. Vakars Liepājā bija bezgala skaists, es tiešām dziedāju, turklāt Ziemassvētkos vēl nejauši ieslēdzu TV tieši brīdī, kad tajā tikko bija sākusies dokumentālā filma par Austru Pumpuri, kas bija kā apstiprinošs zīmogs visām manām iepriekšējo mēnešu sajūtām.
Gada beigas nesa arī priecīgu ziņu, ka pie lasītājiem beidzot nokļuvis komikss “Himzela ceļojumi. Rīga”. Tagad tikai atliek gaidīt pirmās atsauksmes.
Titulbilde no Lauras Melnes privātā arhīva