Atskatoties uz 2025. gadu Latvijas kultūras dzīvē, grūti izvairīties no pretrunīgas sajūtas: no vienas puses, tas ir spožums, balvas, starptautiska uzmanība, no otras – arvien grūtāk apslāpējama apziņa, ka šis spožums kļūst par obligātu formu, zem kuras rūgst neatrisinātas, strukturālas problēmas. Jūsmošana vairs nav tikai dabiska reakcija uz panākumiem, bet arī nepieciešamība, gandrīz pienākums, bez kura kultūras nozare riskē izskatīties pesimistiska vai nepateicīga. Taču tieši šajā pārmērīgajā pozitīvismā slēpjas 2025. gada centrālais spriegums.
Vizuālajā mākslā gads pagāja svinību zīmē. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) jubileja, balvas un prēmijas, kur esošajam klāstam pievienojās jaunas (noslēdzošā Purvīša balvas ceremonija, jaunas nacionālās mākslas balvas iedibināšana, Vijas Celmiņas stipendija, Linstow Art Award), kā arī ar starptautiski, uz tirgus tūrismu orientēti notikumi, piemēram, Riga Art Week un Riga Contemporary. Tie veicināja redzamību, pulcēja auditoriju, piesaistīja finansētājus un padarīja laikmetīgo mākslu iekārojamāku jeb mazāk frīkainu plašākai sabiedrībai – precīzāk, tās maksātspējīgajai daļai.
Taču tieši šī impozantā virskārta arvien biežāk darbojās kā aizsegs. Dārgas svinības, profesionāli producētas ceremonijas un arvien jaunas balvas rada ilūziju par dinamisku, augšupejošu nozari, kamēr ikdienas līmenī arvien skaidrāk iezīmējas izdegšana, stagnācija, nesamērīgu prasību un atalgojuma disproporcija. Fonā – kultūras finansējuma apcirpšana, krīzes priekšvakars un jautājumi par to, kā tieši sadalīt ierobežotos resursus.
Īpaši uzkrītošs šķiet kontrasts starp piesātināti koncentrētiem, uz āru vērstiem notikumiem un ilgtermiņa iniciatīvām. Piemēram, Riga Art Week kā viena intensīva nedēļa gadā pretstatā Riga Last Thursdays, kurai pirms pāris gadiem tika nogriezts finansējums, lai gan tās regulārā darbība veidoja noturīgu, lojālu auditoriju un reālu klātbūtni pilsētas kultūras ritmā.
Vienlaikus 2025. gads apliecināja, ka balvas un stipendijas var strādāt nevis kā dekorācija, bet arī kā instruments. Tieši uz laiku piešķirtā finansiālā drošība ļāva daļai manu laikabiedru attīstīt savas prakses konsekventā, pacietīgā darbā. Agate Tūna, Katrīna Biksone, Anna Malicka un Oto Holgers Ozoliņš ir piemēri tam, kā ieguldījums procesā var materializēties saturiskā un formālā briedumā.
Īpašs prieks 2025. gadā bija arī par “TUR telpas” programmu – reti sastopams gadījums, kad gribas uzteikt pilnīgi katru izstādi. Pie citām gada favorītizstādēm vēl gribas minēt Viljama Lutgensa (William Ludwig Lutgens) “The King of Beatbox” un grupas izstāde “Beware of dogs gifts, presents” (Kristers Krūms, Horhe Solorzano, Sofija Frančeska Putniņa, Sims Birznieks) galerijā “427”. Kā arī Viktora Timofejeva “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Ja vizuālajā mākslā spožums raisīja ambivalentas sajūtas, tad kino, īpaši animācijas, laukā 2025. gads bija patiesi un pelnīti svinīgs. “Straumes” balvu lavīna, starp kurām arī “Oskars”, un publikas interese, kas materializējās pat rindās muzejos, lai aplūkotu statuetes, kļuva par kolektīvu atskaites punktu. Šķita, ka “Straume” iekustināja arī pārējos animācijas procesus, izceļot to no margināla nišas žanra uz pilntiesīgu mākslas formu ar ambīcijām un starptautisku konkurētspēju. Tādējādi aizgājušais gads kļuva par pārliecinošu piemēru tam, ka uzticēšanās māksliniekiem un ieguldījums viņu radošajā procesā var izrādīties ne tikai triumfāls, bet arī inovatīvs un jēgpilns.
Trešais man nozīmīgais 2025. gada slānis bija filozofija, kas arvien organiskāk savijās ar citiem kultūras procesiem. Gadu ietonēja Žila Delēza (Gilles Deleuze) simtgade un tai veltītie notikumi. Latviešu valodā iznāca “Kino 2. Laiktēls”[1] (Daces Līdumnieces tulkojumā, Andreja Baloža zinātniskajā redakcijā), notika starptautiskā konference “Delēzam – 100. Domāt ir notikt”. Paralēli norisinājās Starptautiskā fenomenoloģijas konference, kritikas minifestivāls “Nomadiskie subjekti”. Tāpat prieks par žurnālu “Tvērums”, kas turpina uzturēt dzīvu un publisku sarunu par filozofiju ārpus akadēmiskās pašpietiekamības.
Visi šie notikumi ir vērtīgi, taču kļūst problemātiski, kad svinēšana sāk aizstāt refleksiju. Nebeidzamas dzīres un statuešu pulēšana var kļūt par stratēģiju, kas ļauj izvairīties no sistēmisko plaisu ieraudzīšanas vai cerēt, ka tās aizvērsies pašas no sevis. Ja spožums kļūst par galveno nozares dzīvotspējas pierādījumu, tad jebkura kritika sāk izskatīties kā traucēklis. Taču kultūra nevar pastāvēt tikai uz reprezentācijas pamata – tai nepieciešama arī godīga saruna par apstākļiem, kuros tā top. Pretējā gadījumā izsīkuma radītais klusums var kļūt skaļāks par jebkuriem aplausiem.
Titulbilde: mākslinieču kolektīva ProBistro (Anna Malicka, Elīna Mekša, Karlīna Marta Zvirbule) klātais galds Katrīnas Biksones izstādes "Mēles mežģi" atklāšanā, DOM galerijā (10.09.2025). Foto no Lienes Rumpes privātā arhīva