Lolita Tomsone. Gads kā sablīvējies ledus

Cilvēka sirds ir kā desa – nekad nezini, kas tajā iekšā – vēsta jidiša teiciens. Ne tikai cilvēka sirdi, arī gadu nevar izvērtēt, kamēr neizej tam cauri. Ar kultūras gadu vispār ir kā miglā – beigas vēl atceries, bet ar ko tas sākās?

Vai mums to vajag?

Šogad cilvēki sāka baidīties no domuzīmēm, jo ar tām tekstus dāsni piebārsta mākslīgais intelekts, vēl pieber emocijzīmes kā rozīnes biezpienā, kuras tur neviens nekad nav gribējis. Jebkura saruna šobrīd par mākslīgo intelektu klausītājus pārvērš par izbāztām pūcēm ar glāžainām, vienaldzīgām acīm, izņemot lektorus. Šogad “Lampā” varēja spēlēt spēli, kā apmeklēt diskusijas, izvairoties no mākslīgā intelekta, un mums tas izdevās.

Šogad GPT man apgalvoja, ka slavenākie kultūras pāri Latvijā ir Kārlis Ulmanis ar sievu Elzu, Džemma Skulme ar Māri Gaili un Kristīne Želve ar Jāni Joņevu. Kad atbildēju, ka Kārlim vispār nebija sievas, saņēmu atbildi, ka man esot pilnīga taisnība, jo Ulmanis bija salaulājies ar Latviju kā Elizabete I ar Angliju. Vai mums to vajag? Tikai Iveta Kažoka uz šo zina pareizo atbildi.

Klusuma brīdis

2025. gadā mūžībā aizgāja scenogrāfs un Žaņa Lipkes memoriāla koncepcijas autors Viktors Jansons. Viņa bēres bija kā pēdējā izrāde, perfekcionisms arī aiziešanā un sajūta, ka gribētos viņam piezvanīt un pateikt, ka viss izdevās godam, un viņš izdzertu savu špuhtelīti un beidzot nebūtu pikts. Pateikt to nebija iespējams, tāpēc uzrakstīju atvadas, lai neaizmirstas.

Klosteris ar nozagtu zvanu

Gads nesākas ar maiju, bet tieši Muzeju naktī ar krietnu pulku cilvēku izstaigājām Ķīpsalu, bijām pie māsām klosterī, piestājām pie mājām, kur reiz dzīvojusi Hilda Vīka un Milda Palēviča. Ja tagad šķiet, ka klosteris rotā skaisto un bagāto apkārtni, tad, izrādās, padomju laikā un brutālajos 90. gados tas patiešām bija patvērums dzīves pabērniem, kuriem tēja ar cepumiem vai karsta zupa bija vienīgā maltīte garajā dienā. Manā vārda dienā brīnišķīgā Rīgas gide un autore Līga Neilande izvadāja mūs ar draugiem pa Ķīpsalas ieliņām, kur reiz pavadīja bērnību, kad tur notika bandītu strelkas, vietējie huligāni baznīcai nozaga zvanu, un uz salas nelielā mājiņā bija apmeties jūrnieks, kurš bija uz tālbraucēju kuģa zaudējis pirkstus, bet vienalga pamanījās spēlēt ģitāru un bieži dalīja bērniem ābolus no sava dārza. Es ceru, ka Līga ar viņai raksturīgo iejūtību un skaidro valodu šos cilvēkus un vietas reiz aprakstīs Ķīpsalas stāstos, lai mēs neaizmirstu, ka bērnu popielas priekšnesumus skatījās pat klostera māsas.

Tikai viena filma, pēc kuras gribas kauties

Janvāra pirmajā normālajā darba nedēļā Lielā Kristapa preses konferencē žūrija nosauca vienu no filmām, kurām šogad ir visvairāk nomināciju, – režisores Signes Birkovas eksperimentālajam kinogabalam “Lotus” to ir 16. Man bija skaidra pārliecība, ka filmu esmu redzējusi sen, pirms pāris gadiem un kariem. Laiks ir sablīvējies kā ledus krāvumi jūras krastā, gadi uztriekušies viens otram virsū un sakusuši kaudzē. Uz kurām izstādēm esmu bijusi, kādus muzejus piedzīvojusi? Te būtu noderējusi dienasgrāmata, bet jāiztiek ar Facebook fotogrāfijām un īsām piezīmēm, kas atgādina par kultūrā pieredzēto, par to, ka šogad biju Jeruzalemē uz intensīviem memoriāla “Jadvašem” kursiem, ka pirmo reizi biju Ļubļinā un Gdaņskā, bet Berlīnē pat paspēju ieiet vienā muzejā. Muzejs šajā ziņā ir kā asa kniepadata pilsētas kartē – ja esi tur bijis, tad kaut kas noteikti ir noticis.

“Lotus” izrādījās nevis samudžināta alūziju un visas kino vēstures mīkla, no kā baidījos, bet viena no tām filmām, kuras ir labi skatīties pilnā zālē. Tas atgādina, ka neesi viens savās asociācijās un arī pārpratumos. Skatītāji smejas par sarkastiskiem vēstures jokiem, jo Signei no sentēvu mītu pārvērtēšanas nav bijis bail. Pēc filmas “Testaments” par Anatolu Imermani man gribējās iet kauties, bet kultūras vidē tā nav pieņemts, tāpēc nākas komentēt soctīklos[1]. Vēl neesmu redzējusi jauno filmu “TTT”, bet tur visi skatītāji godīgi raudot, un to es arī gribētu pieredzēt – nevar taču iet tikai uz cirku. Kaut Rīgas cirkā Toms Monktons (Thom Monckton) spēja ne tikai līksmi skatītāju izklaidēt, nācās ik pa laikam meklēt mutautiņu un dzirdēt, ar kādu skaņu sašķīst sirds.

Teātris vilcienā

Negaidīts pārsteigums man bija Ivetas Poles un Katrīnas Neiburgas izrāde “Vecajo kults” – viegls rituāls par novecošanu, par to, ka dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi, kas tur izskan ar aizkustinošu pārliecību. Kamēr Regnārs Vaivars skaita, cik īstas vasaras viņam ir atlikušas, es domāju, vai šis nebūs gads pirms kara. Par vecumu ir arī “Kritiens augšup” – četras stundas Jaunajā Rīgas teātrī par māti, kas ir novecojusi Pepija, ar kuras dzīvesprieku un plātsmaizēm varētu apgādāt vairākas nelielas valstis un vairākus nogurušus pusmūža vīriešus. Gājām uz izrādi mammas dzimšanas dienā, kas tam ir ļoti piemērots pasākums. Bez mammas es braucu uz “Homo Novus” Daugavpilī. Vietējie aktieri un aktīvisti mūs izvadāja pa sev svarīgām vietām, no sinagogas līdz purva bruņurupuča skulptūrai. Vienā dienā redzēju trīs pilnīgi dažādas izrādes. Pa ceļam vilcienā mēs lasījām savus “Strāvas” tekstus, ēdām banānmaizi un dziedājām kopkorī (mums bija atsevišķs vagons, mēs netraucējām gulošus pasažierus).

Izstāde Sabilē, uz kuru biju divreiz

Kurzemes vecajā sinagogā šogad notika dzejas un drukas darbu izstāde “Pārejošā iznīcība”, kuru veidojis mākslinieks (they/them) emets īzels (emet ezell) – par zudušo Sabili. Tās vārdu jidišā var uzrakstīt vismaz desmit veidos. Izstādē ir teksti par viņa ģimenes izsūtījumu uz Krieviju 1915. gadā un par vecvecāku Blūmentālu maizes ceptuvi, par stārķiem, kas lido no Gazas pāri Libānai, pāri Sīrijai, pieputējuši kara dūmos visu ceļu uz mājām. Emets izmanto iespiedtehniku, kurā uz papīra nospiedumus atstāj visdažādākie, brīnumaini saglabājušies, svina vai lazdas koka burti. Dažam “ל” (lamed) zudusi augša, tas vairs nevar augt uz debesīm, un visas tās Sabiles 240 dvēseles, kas reiz runāja jidišā, pazudušas bedrē. Svarīgi, ka emets nav tūrists, viš līda Sabiles ūdeņos, viš peldēja Ēģiptes peldētavā, viš sarāva zālājus un kaņepājus un mīcījās pa dubļiem, lai savienotos ar zemi un augiem, kuri vēl atceras viņa senčus. No kaņepju stiebriem izstādei ir gatavots papīrs apdrukām, Dieva vārds un burts, un dvesma “ה” (hey) reizēm darbos parādās “aklajā drukā”, bez krāsas, vārdi ir nolasāmi, bet gaistoši. Sinagogā no sieviešu balkona austiņās skan emeta balss lūgšanu dziesmās, kas kopš kara laika tur apklusušas. Īstās saknes ģimene ilgi slēpusi, bet arhīvu dokumenti, Sabiles ebreju kopienas “pinhas” hronikas un rezidence Pedvālē emetam ļāva tās uztaustīt no jauna. Sabiles sinagogā emeta īzela izstāde par zudušo ebreju pilsētu un valodu bija par mākslinieka fizisku savienošanos ar savu senču zemi, zāli, senebreju burtiem. Atgriešanās Sabilē, zinot, kur atradās vecvecāku maizes ceptuve, kur māja, bet tās pasaules vairs nav, tāpēc emets to pārrada dzejā un drukas darbos. Uz izstādi neviens īpaši nenāk.

Izstāde “Forever Temporary” par mokoši netveramo atmiņu tēmu bija apskatāma arī Viļņas “MO” muzejā. Tajā bija vieta vecmammu lakatiem – viens no tiem kalpoja, lai dziedinātu sāpošu ausi. Svētie, no kuriem atlikuši vien sidraba nimbi, bet seju vairs nav; gleznām līdzās nolikts garš saimes galds ar adītu rasolu; glītās kabatiņās sakārtoti ziepju gabaliņi, nozagti māksliniekam svarīgās vietās; un turpat ūdens glāzē virpuļo vētra. Vēl viens atgādinājums, ka māksla aizmirstas vēl ātrāk, nekā es spēju to pierakstīt.

Zobu birstes neizdzīvos

Ļubļinā gājām cauri pilsētai, kuras vairs nav – ebreju Ļubļinai. 500 gadus tā bija un vairs nav. Virs galvas līgojas Jichoka Baševisa Zingera (Isaac Bashevis Singer) triku meistars, tāpēc beidzot pēc šī ceļojuma izlasu arī viņa slaveno grāmatu. Šajā pilsētā tika filmēta komēdija “A Real Pain”, kurā vecmāmiņas trauma pārvēršas ceļojumā un pat tūrisma maršrutā. Kino spēj padarīt nepanesamo skatāmu, turklāt drīkst smieties. Pils vārtos, kas reiz nošķīra kristiešu rajonu no ebreju, vairākus gadu desmitus darbojas muzejs, arhīvs un teātris, kas vāc un izspēlē Ļubļinas ebreju dzīvesstāstus un līdzības. Vietā, kur reiz bija viena no ebreju ielām un tagad aug pļava, stāv ielas laterna, kurā visu laiku deg gaisma.

Šogad biju arī vairākās koncentrācijas nometnēs – Rāvensbrikā, Štuthovā un Maidanekā. Tur kļuva skaidrs, ka gidam ir izšķiroša nozīme; viņam ir jābūt iejūtīgam pavadonim vietā, kur vairākums apmeklētāju būs vienīgo reizi dzīvē. Rāvensbrikā bija ieslodzīti 120 000 dažādu tautību sieviešu. Mūsu pavadonis Matiass tur strādā jau 23 gadus, viņš ir saticis izdzīvojušās, sadraudzējies ar dažām no tām un sastapis pat nometnes uzraudžu bērnus. Dabas skaistums, vāciskās mājiņas nometnes nežēlīgajām sardzēm un varmākām, vēl smukāki namiņi nometnes komandantam, saulainas bērnistabas pavasara krāsās uzbāzīgi kontrastē ar krematorija krāsnīm. Un ir veselīgi uzzināt, ka lielākā daļa varmāku pēc kara nesaņēma nekādu (vai minimālu) sodu, kamēr izdzīvojušie gadiem nēsā sevī survivor’s guilt.

Rāvensbrikas memoriāla krājumā atrodas nometnes ieslodzīto izšuvumi un izgrebtas figūriņas no pirmskara laiku plastmasas zobu birstēm – tās ir gandrīz neiespējami saglabāt, un mēs ar pietāti aplūkojam to, kā drīz vairs nebūs. Nākamā paaudze uz tām skatīsies 3D izdrukās.

Svarīgs un ilgi tapināts notikums Lipkes memoriālā bija arī virtuālās realitātes (VR) animācijas filmas “Hannas stāsts” pirmizrāde – par Berlīnes ebreju meitenes Hannas Šternas ceļu uz Rīgas geto un izglābšanos pie Žaņa Lipkes. Klātbūtnes sajūtu šajā stāstā rada ne vien virtuālā realitāte, bet siltā un nopietnā Hannas meitas Ilanas Avimoras balss. Muzeju vēlēšanās stāstīt par pagātni, nevis aizstājot fiziskus priekšmetus, bet papildinot tos ar VR pieredzi, ļauj pietuvoties citam stāsta līmenim. Pateicoties kuratoram Raivim Sīmansonam un EVZ fondam, šī Korija Maklauda (Cory McLeod) VR animācija tagad ir pieejama arī tiem, kas Berlīnē apmeklē Pretošanās muzeju. Jo pretošanās režīmam bija arī cilvēku glābšana, līdzjūtība un palīdzība nāvei nolemtajiem, ne tikai cīņa karalaukā ar ieročiem rokās.

Mani mācīja – prokrastinācija

Sengaidīts notikums šogad bija jaunatvērtā ekspozīcija “Prokrastinācija un radīšana” Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kuras idejas autore ir Una Rozenbauma, māksliniece – Anna Heinrihsone. Saturu radījuši muzejnieki un pētnieki, audiogids skan Noras Ikstenas balsī (viņa tikko aizgājusi rakstīt mūžības grāmatā, bet viņas balss mums visiem turpina skanēt). Tā ir izstāde par to, no kā varētu būs kauns, – par vilcināšanos un nespēju sākt iecerēto, par neceļiem, kuros jāaiziet, lai atkal varētu radīt, par laiku, kas it kā netiek uzskatīts par produktīvu. Aukstas peldes, futbols un kaķīšu barošana, rakstniekiem un komponistiem noder viss. Gada beigās šī izstāde šķita vajadzīga: ne viss, kas bijis svarīgs, ir noticis ātri vai pamanāmi. Daļa no darba ir gaidīšana. Muzejos bieži rāda rezultātu – gatavu darbu, kanonizētu autoru, noslīpētu procesu. Šī ekspozīcija atļauj būt ceļā, neko vēl nezināt, un apstāšanās ir daļa no darba.

Jēdzīga saruna par kara attēlojumu muzejos

Kara muzejā šobrīd apskatāma izstāde “Bērna prātā” – par bērnu pieredzi karā, kura diemžēl nav tikai pagātnes notikums, bet turpinās. Izstāde izgaismo karadarbības ietekmi uz vienu no visneaizsargātākajām civiliedzīvotāju grupām – bērniem –, kas joprojām saglabājas kā visneproporcionālāk militārajos konfliktos skartā sabiedrības daļa. Izstādes veidošanā piedalījās arī mūsu muzeja pētniece Maija Meiere-Oša; izstāde domāta arī bērniem, tikai sargājiet viņus no pēdējās ekspozīcijas pieturas, tur vajag sagatavoties.

Diskusija par to, kā attēlot karu muzejos, – vai krituša zaldāta asiņainā forma ir eksponējama, lai tā kļūtu par sensāciju? Šajā diskusijā viedokļi atšķiras, bet šī saruna muzeja ekspertu un vēsturnieku starpā bija īpaši svarīga šogad un atrodama šeit.

Marģeram Vestermanim – 100

Šogad Marģeram Vestermanim apritēja 100 gadi, un beidzot ir iznācis viņa mūža darbs – pētījums “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”[2]. Grāmata, kurā Latvija pirmo reizi pilnā apjomā ierauga savus klusos varoņus, tos cilvēkus, kuri riskēja un glāba citus. Tur ieraugām arī tos, kas nodeva, un tos, kurus nodeva. Neņemot vērā vāku, tā nav melnbalta grāmata, bet niansēts pētījums par ebreju glābēju fenomenu. Pie šī darba tapšanas savu ieguldījumu kopumā desmit gadus sniegušas arī divas Lipkes muzeja pētnieces – Anete Jenča un Maija Meiere-Oša. Mēs šogad svinējām Vestermaņa kunga dzimšanas dienu, viņam bija spēks un tāda simtgadnieka izturība, ka pietika jaudas vēl svinībām un dziesmām jidišā. Kaut kas šajā brīdī nostājās savās vietās – viņš ir grāmatu sagaidījis, un tā beidzot ir mums visiem izlasāma. Marģers Vestermanis izdzīvoja Rīgas geto un koncentrācijas nometnēs, slēpies mežā, bijis partizāns. Holokaustā viņš zaudējis visu savu ģimeni, bet šī grāmata ir viņa dāvana Latvijai – pierādījums tam, ka arī pilnīgas tumsas apstākļos cilvēcība nav izzudusi. Tā nav tikai vēstures liecība, bet arī morāls atskaites punkts, kas liek apstāties, paklusēt un saprast, kādā sabiedrībā mēs gribam dzīvot.

Latviešu grāmatai – 500

Latviešu grāmatas 500 gadu jubilejas noslēguma pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā es uzrakstīju nedaudz erotisku stāstu par bibliotekāra randiņu. Jāraksta bija uz pjedestāla, kamēr pakājē staigāja draugi, paziņas un bijušie pasniedzēji, kas ironiski smīkņāja un teica, ka nevajag pusmūžā rakstīt erotiskus stāstus. Bet stāsts atnāca pats, tēma mums, visiem rakstītājiem, bija “Cauri tumsai ar grāmatu”. Vella milti, tas tomēr ir satriecoši, ka grāmatas latviski top jau piecus gadsimtus un tulkotāji turpina tulkot (kā mums ir visiem paveicies!), un rakstnieki rakstīt tā, ka LALIGABAs garais saraksts sanāk tikpat garš kā no viena Raiņa muzeja līdz otram.  

Šis gads nav bijis spožs, un to bija neiespējami nobeigt uz augšējā “do”, jo muzeja darbs šādā laikā ir centieni saprast, kā noturēties uz kultūras ledus gabala tā, lai peldētu virs ūdens, lai kultūrā paliktu dzīvi gan cilvēki, gan zirgi, gan grāmatas. Šis gads nav bijis glīts un pārskatāms, jo kultūrai nācās pierādīt, ka tā nav dekorācija, bet vērtība, valsts pilsoņu vienotības un saliedēšanas instruments. Muzejs jau īsti nav vieta, kur paslēpties no pasaules; muzejs ir cilvēki, kuri mēģina apjēgt pagātnes pieredzi, bet tajā ne vienmēr var rast mierinājumu. Tāpēc varam vēlreiz atcerēties visas brīnišķīgās lietas, kas šogad notikušas – dažas no tām reizi simt vai pat reizi piecsimt gados.

Attēli no Lolitas Tomsones privātā arhīva