Ir pagājis jau aptuveni gads kopš mūsu nozarē ilgi gaidītā muzeja “Zudušais štetls” (Dingęs štetlas / The Lost Shtetl) atklāšanas svētkiem Šeduvā 2025. gada 20. augustā.
Muzeju ekspozīcijas var pielīdzināt teātra izrādēm, jo arī tām ir “jāiespēlējas” un pirmizrādēs ne vienmēr saņemam labāko, uz ko aktieri, šajā gadījumā – muzeji, būtu spējīgi. Vasaras izskaņā man, manai ģimenei un kolēģiem bija iespēja apmeklēt šo, manuprāt, karstāko jaunumu Baltijas reģionā. Ikvienam, kam rūp izcila arhitektūra un Lietuvas ebreju jeb litvaku vēsture vai arī ir ambīcijas būt informētam par reģiona karstākajiem jaunumiem, noteikti jāieplāno apmeklēt šo neparasto memoriālo kompleksu Lietuvas vidienē.
Par muzeja tapšanas garo vēsturi, procesā iesaistītajiem globālajiem talantiem un ekspozīcijas analīzi jau janvārī rakstījis mans kolēģis Žaņa Lipkes memoriālā – muzeologs Raivis Sīmansons. Lielisku apskatu par to, kas ļaudis gaida muzejā, rakstījis arī vēsturnieks un žurnālists Viesturs Radovics. Manuprāt, vērts izlasīt arī nozares autoritātes Barbaras Kiršenblates-Gimbletas (Barbara Kirshenblatt-Gimblett) atmiņas no projekta pirmsākumiem, jo tieši viņa ieteikusi uzticēt šī nama radīšanu jau Polijas Ebreju vēstures muzeja (POLIN, Varšava) veidošanas laikā labi iepazītajam somu arhitektam Raineram Mahlameki (Rainer Mahlamäki). Neklusē pat sieviešu žurnāli – savus iespaidus smalkos sīkumos, ieskaitot pat redzētās augu sugas, žurnālā “Santa” aprakstījusi žurnāliste Signe Šēnfelde.
Ļāvos domnīcas Creative Museum izaicinājumam publiski dalīties ar manas ģimenes pārdomām pēc “Zudušā štetla” muzeja apmeklējuma un maniem komentāriem par kontekstiem, kurus pamanīju un apdomāju, vērojot savu ģimeni.
Bet vispirms – iepazīsimies! Manā ģimenē ir vīrietis, kurš novērtē labu arhitektūru un kuram vienmēr ir komentārs par muzeju ekspozīcijās izmantotajām tehnoloģijām, kā arī “bez piecām minūtēm” pusaudze, kura kopš zīdaiņa vecuma tiek vesta uz muzejiem un kurai vismīļākie ir, viņas pašas vārdiem sakot, “spēļu muzeji” – interaktīvas ekspozīcijas, kas izziņas procesu pārvērtuši izklaidējošā spēlē. Es pati jau 20 gadus piederu muzejnieku ciltij. Muzejnieks muzejnieku vienmēr var atpazīt pēc āķīgiem jautājumiem un pratināšanai līdzīgu iztaujāšanu. Mēs fotografējam ne vien tekstus vai artefaktus, bet arī vitrīnas un statīvus, apgaismojuma risinājumus, norāžu dizainu un izvietojumu, krēslus, lietussargu turētājus, muzeja kafejnīcu, garderobes telpu vai labierīcību interjerus, suvenīru klāstu un daudz ko citu, kam apmeklētājs parastais paiet garām. Mūs, protams, interesē muzeja saturs, bet mēs meklējam ziņas arī par ekspozīcijas veidotāju komandu, mēs gribam zināt, cik apmeklētāju ieradušies pēdējā gada laikā un no kurām valstīm. Mums rūp, kas no izstādītā ir muzeja krājumā, bet kas – deponēts. Apmeklējot muzejus ar ģimeni, es diemžēl nespēju atslēgt muzejnieku sevī, tāpēc nereti vēroju, kā mana ģimene piedzīvo izvēlēto muzeju. Pēc apmeklējuma mēdzu abus iztaujāt, it kā man kāds maksātu par pakalpojuma dizaina un apmeklētāju pieredzes analīzi.
Mēdzam arī strīdēties par to, kas ir vietas veiksmes un neveiksmes. Ģimenes atpūtas braucienos daudzus muzejus redzējušais vīrs sāka izteikt komplimentus “Zudušajam štetlam”, vēl esot autostāvvietā, t. i., no attāluma. Uz viņu iespaidu atstāja arhitektūra – muzeja ēkas sidrabotais siluets pret vasarīgajām debesīm un būvēšanā izmantotie materiāli. Pēc muzeja apmeklējuma uzkavējāmies Šeduvas ebreju kapsētā un izstaigājām piemiņas dārzu. Vīrs pamanīja kontrastu starp muzeja teritoriju un zemnieku saimniecībām tālumā. “Zudušais štetls” ir izniris kā vulkāniska sala, bet okeāna vietā to ieskauj zemnieku saimniecības ar apartiem laukiem un lopu ganāmpulkiem.
Muzeja tehniskie risinājumi – ekrāni, projekcijas – uz vīru neatstāja lielu iespaidu, jo pārsteidzošāki ekspozīciju elementi redzēti citviet Eiropā. Taču viņš novērtēja finansiālo ieguldījumu muzeja ekspozīcijas tehniskajam nodrošinājumam. Par holokausta vēsturi vīrs zina vairāk par vidējo apmeklētāju, jo mēdzu ar viņu dalīties stāstos, kas mani ir satraukuši vai satriekuši. Viņam šķitis drosmīgi, ka muzejs godīgi raksta un stāsta, ka Šeduvas ebrejus iznīcināja vietējie lietuvieši, nosaucot arī vaininieku vārdus. Viņaprāt, daudz biežāk muzeji izvēlas rakstīt, ka šīs slepkavības veikuši “vācieši ar vietējiem kolaboracionistiem”, izvairoties no konkrētu indivīdu pieminēšanas. Muzeja komandas drosmīgā izvēle ekspozīcijā izvietot kartotēku ar 664 pilsētiņas ebreju mocīšanā un slepkavošanā līdzvainīgajiem lietuviešiem pārsteidza arī mani. Uz ekrāna iznirst individuālas atbildības un cietsirdības apliecinājumi: “Es apraku līķus…”, “Es personīgi nošāvu 40 cilvēkus…”, “Es piekāvu un pazemoju ebrejus…”. Juļus ir apmēram 50 gadus vecs dzirnavnieks, Igns – 28 gadus vecs zemnieks, Mīkols – 37 gadus vecs šoferis, izbijis Lietuvas armijas karavīrs, Vitauts – 20 gadus vecs zemnieks. Viņu motivācija mocīt agrākos kaimiņus nav nosaukta vārdā, taču fakts, ka visiem alga bijusi arī iespēja piesavināties nogalināto ebreju mantu, liek domāt, ka viņus motivējusi mantkārība. Vai tiešām puķaina kleita, zīda zeķes, puskažociņš, pulkstenis vai laulības gredzens ir pietiekama samaksa par dalību baigā asins noziegumā?
Septembrī Talsu novada muzeja konferencē “Cilvēks ideoloģiju krustpunktā: 20. gadsimta kultūrvēsturiskā mantojuma interpretācija muzejos” neiroloģes Sandras Vestermanes nolasītais referāts par sirdsapziņu neirobioloģijā ļauj ieskatīties cilvēku smadzeņu darbības noslēpumos. Izrādās, ka uz zemisku rīcību ir spējīgs ikviens. Mēs nevaram Šeduvā notikušo norakstīt tikai uz psihopātu vai sociopātu izdarībām. Jāpiebilst, ka “Zudušā štetla” muzejs ekspozīcijā iekļāvis tikai to cilvēku vārdus, kuru vainu ir apliecinājusi tiesa. Netrūkst arī tukšu kartotēkas lapu ar uzrakstu Info coming soon (“Informācija drīz sekos”) – dažus gadījumus un personāžus vēl vētī muzeja juristi. Meitai, kura kopš zīdaiņu vecuma tiek vesta uz visdažādākajiem muzejiem, arī nebija vārdi kabatā jāmeklē. Šis neesot bijis muzejs bērniem, jo nav bijis pietiekami daudz lietu, ko taustīt, kur izzināt saturu caur pieskārienu.
Ekspozīcijas autors ir pieredzes bagātā dizaina studija Ralph Appelbaum Associates (RAA), kuras portfolio netrūkst izcilu projektu visā pasaulē un kura jau iepriekš strādājusi gan ar ebreju vēsturei, gan holokaustam veltītām ekspozīcijām ASV, Kanādā un Krievijā. Uzņēmuma paveikto projektu katalogs izskatās kā speciāli man veidots bucket list – muzeji, kurus vēlētos apmeklēt, pirms pienāk mans laiks doties uz Viņsauli.
Pirms četriem gadiem kopā ar ģimeni apmeklējām vienu no RAA ekspozīcijām – Skotijas Nacionālo muzeju Edinburgā. Viktorijas laikmeta muzeja modernizācija viņiem bija padevusies izcili. Visi trīs bijām sajūsmināti pēc šī retumu kabineta (Cabinet of curiosities) stilā ieturētās ekspozīcijas apmeklējuma – vīram patika arhitektūra un ar tehnoloģiju vēsturi saistītie eksponāti, meita bija kārtīgi izspēlējusies, bet es – ieraudzījusi pēdējā dodo putna un pirmās klonētās aitas Dollijas izbāzeņus. RAA savā komunikācijā par “Zudušā štetla” ekspozīciju liek noprast, ka muzejā gaidīti arī bērni un ka viņiem ir atvēlētas vietas spēlēm un vēstures piedzīvošanai caur tausti. Realitātē šādu vietu ir mazāk, nekā meitai būtu gribējies. Viņa izbaudīja tikai vienu no aktivitātēm – iespēju uz skārienjutīga ekrāna baltās lapas uzzīmēt/uzrakstīt savu nākotnes sapni. Izpētījām arī citu cilvēku rakstīto. Kāds grib mieru pasaulē, cits – jaunāko iPhone. Viens grib sunīti, bet cits – “Žalgira” uzvaru Eiropas čempionātā. Meita cerēja ieraudzīt arī savu sapni publiskajā sapņu datubāzē, taču muzejs pirms publicēšanas rūpīgi izskata šo zīmīšu saturu, lai nepieļautu, ka muzeja ekspozīcijā pavīd, piemēram, svastika vai kāds antisemītisks sauklis. Pagaidām incidentu nav bijis, tomēr muzejs izvēlas principu “uzticies, bet pārbaudi”. Pamanīju, ka meita novērtēja arī Robertas Grosmanes (Roberta Grossman) filmu, kas ilustrē vienas Šeduvas ebreju ģimenes likteni. Ekspozīciju ievada inscenējuma pirmā daļa, kas apmeklētājus iepazīstina ar dažiem Šeduvas ebrejiem, bet beigās var noskatīties mākslas filmas noslēgumu, kurā tiek izskaidrots varoņu liktenis holokausta laikā. Abas filmas daļas noskatījās arī meita. “Zudušā štetla” holokausta ekspozīciju muzeja veidotāji iesaka apmeklēt vismaz 12 gadu vecumu sasniegušiem bērniem. Strikts liegums bērniem apmeklēt holokausta piemiņas vietas nav, un gala lēmums ir jāpieņem vecākam, taču katra šāda vieta nosaka, viņuprāt, ieteicamo apmeklētāja vecumu. Aušvicas-Birkenavas memoriālu iesaka apmeklēt no 14 gadu vecuma, Jad Vašem Izraēlā un Annas Frankas muzeju Nīderlandē – no desmit, bet ASV Holokausta memoriālo muzeju – no 11 gadiem. Taču, piemēram, amerikāņu kolēģi ir iekļāvuši ekspozīcijā arī saturu astoņgadniekiem – “Atceries bērnus: Daniela stāsts” (Remember the Children: Daniel’s Story).
Šādu muzeju suvenīru veikalos nereti ir arī bērnu un jauniešu auditorijai paredzētas grāmatas. Piemēram, no savas vizītes Dahavas koncentrācijas nometnes memoriālā es meitai atvedu komiksu, kas balstīts Annas Frankas dienasgrāmatas motīvos. Tiem dažiem vecākiem, kas ir lūguši man padomu, kā runāt ar bērniem par šo sāpīgo tēmu, esmu ieteikusi noteikti būt blakus un kopā vērt tumšākās vēstures lapaspuses. Protams, ir jāizmanto vecumam atbilstošs saturs un valoda. Tomēr noteikti jārunā. Celt augstus mūrus un gādāt, lai bērns jūt tikai pozitīvas emocijas, nav iespējams. Tas var būt pat kaitīgi. Turklāt – bērni jau paši daudz ko ir apsprieduši ar vienaudžiem. Mūsdienu realitātē bērni daudz vairāk redz un dzird par vardarbīgajiem kariem. Pa malu malām saklausītais nereti tiek apspriests arī stundu starpbrīžos. Ja nav blakus neviena pieaugušā, ar ko pārrunāt baisās tēmas, bērns fantazē un baidās vienatnē. Ironiski, ka es tikai pieaugusi uzzināju, kādas zvērības bija notikušas Bosnijas karā – militārajā konfliktā, kas risinājās no 1992. līdz 1995. gadam jeb laikā, kad es pati biju meitas vecumā. Savukārt, kā es to vēlāk noskaidroju, meita ar klasesbiedriem bija pārrunājuši gan nemierus Baltkrievijā, gan Krievijas iebrukumu Ukrainā un pat karu Tuvajos Austrumos.
Holokausta tēma meitai nav sveša. Viņa jau vairākus gadus piedalās 30. novembra piemiņas vakarā pie Brīvības pieminekļa, kad ar svecīšu takām pieminam Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Es viņu bieži ņemu līdzi uz 4. jūlija piemiņas pasākumu pie memoriāla nodedzinātajai Rīgas Horālajai sinagogai. Viņa ir satikusi un aprunājusies ar vairākiem holokaustā izdzīvojušajiem. Meitai pieaugot, esam runājušas par sāpīgiem vēstures notikumiem vecumam atbilstošā veidā, uzsverot, cik svarīgi ir draudzēties un ļaut cilvēkiem būt brīviem. Ka būt citādam, atšķirīgam nav noziegums. Kā sāp, ja esi izstumtais. Kāda nelaime var notikt, ja notiek rīdīšana pret kādu cilvēku grupu. Manuprāt, tām jābūt mūsu sabiedrības pamatvērtībām. Pirms devāmies skatīties “Zudušā štetla” ekspozīcijas filmas noslēgumu, vienojāmies, ka viņa drīkstēs jebkurā brīdī doties prom no kinoseansa. Spriedzei pieaugot, meita aizklāja acis un ausis, piekļāvās man cieši klāt – nebūt vienam bailēs un bēdās ir ļoti svarīgi. Pēc filmas ekspozīcijā uzmeklējām stāsta prototipus. Frīda un Šloime Itsakoviči iemūžināti kopā ar 1943. gada novembrī Šauļu geto “Bērnu akcijā” (Kinder Aktion) nogalināto pirmdzimto Rahmielu. Visi trīs smaida, jo neviens nenojauš, cik baisi būs nākamie pieci gadi.
Pēc ekspozīcijā redzētā, dzirdētā un pārdomātā muzeja dārzs nāk kā mierinājums. Bija grūti atgriezties uz dienišķās takas, domāt par pusdienām vai nākamo apskates objektu. Gribējās patverties dārzā un nākt laukā tikai tad, kad visi būs izlīguši ar visiem, kari būs beigušies un iestājies Paradīzes miers. Par muzeja apkārtnes veidošanu bija atbildīgs ainavu arhitektūras starptautiski atzītais smagsvars Enea Landscape Architecture. Tikai pēc apmeklējuma izlasīju dārza ieceri. Ainavu arhitekti muzeja apkārtni ir veidojuši, prātojot, kādus augus un kādus skatus savā pēdējā gājienā pretim nāvei tuvējā mežā redzējuši Šeduvas ebreji. Bērzu birzs, augļu koku audze, ziedu pļava, mitrājs… No lietus, saules, līdzpārdzīvojuma upuriem vai kauna par cilvēka dabu var patverties zem lapegļu nojumes, kurām ar laiku esot jātop arvien pelēkākām. Taču pelēka nedrīkst kļūt mūsu atmiņa vai attieksme pret pagātni. Muzeju nozares profesionāļiem noteikti ir jāmeklē iespēja apmeklēt šo globālu izcilību komandā veidoto muzeju.
To, vai un kā “Zudušais štetls” ietekmēs atmiņu politiku reģionā, vēl ir pāragri spriest. Vai Šeduvas kolēģu piemērs iedvesmos arī citus mūsu reģiona muzejus tapt drosmīgākiem? Es nepacietīgi gaidu, kā okupāciju laika stāstus grasās vēstīt igauņu kolēģi, kuri 2027. gada jūnijā Tallinā plāno atvērt Baterijas (Patarei) cietuma ekspozīciju “Sarkanā rūsa”. Tās autors ir japāņu arhitekts Šuhei Endo (Endo Shuhei), kurš 2018. gadā tika atzīts par uzvarētāju starptautiski izsludinātā ideju konkursā. Muzeja uzmanības centrā ir komunistiskā režīma noziegumu pētniecība, komunikācija un piemiņa, taču cietums izmantots kā ieslodzījuma vieta arī nacistu okupācijas gados. Vai tiks individuāli izcelti tikai upuri vai arī ļaundari? Vai un kā ekspozīcija skaidros arī kolaborācijas fenomenu? Manuprāt, muzeji nav tikai slavas zāles un lepošanās stāstu ražotne. Cukurs ir kaitīgs veselībai, bet saldi stāsti kaitē sabiedrības izaugsmei un modrībai. Ir jāizvēlas aktīvi atcerēties holokaustu un jāizmanto skaidra, drosmīga valoda. Mums kā sabiedrībai ir būtiski saprast procesu, kā krietni ļaudis – dzirnavnieki, zemnieki, izbijuši karavīri, šoferi, mežsargi, sētnieki, skolotāji, arhitekti un pat muzejnieki – izvēlējās ignorēt apkārt notiekošo, līdzdarboties jeb kolaborēt ar okupācijas režīmu vai slepus palīdzēt vajātajiem. Manuprāt, muzejs ir svarīgs spēlētājs šajā pagātnes vētīšanā un vērtību kalvē. Lai gan muzejs vēsta par pagātni, tas patiesībā strādā mūsu visu nākotnei.
Titulbilde: Maija Meiere-Oša