Līdzīgi, kā tas bija 2024. gadā, kad kultūras apritē tika svinēta sirreālisma simtgade, arī 2025. gads daudziem mākslas muzejiem kļuva par lielo jubileju svinēšanas gadu. 1925. gads iegāja vēsturē ar divām izstādēm, kuras faktiski iezīmēja divu jaunu 20. gadsimta mākslas virzienu rašanos. Parīzē tā bija Starptautiskā modernās dekoratīvās un industriālās mākslas izstāde (Exposition internationale des arts décoratifs et industriels), no kuras nosaukuma vēlāk tika atvasināts apzīmējums stilam Art Deco. Otra izstāde notika Manheimā, kur pilsētas muzeja Kunsthalle direktors Gustavs Hartlaubs (Gustav Friedrich Hartlaub) atlasītus vācu mākslinieku darbus apvienoja izstādē ar nosaukumu – “Jaunā lietišķība. Vācu glezniecība pēc ekspresionisma” (Die Neue Sachlichkeit. Deutsche Malerei seit dem Expressionismus). Abas 2025. gada atceres izstādes tika atklātas vēsturiskajās lokācijās – Parīzē un Manheimas Kunsthalle. Vācu izstādi redzēju, un tā kļuva man par spilgtāko iespaidu aizvadītajā gadā, bet Art Deco jubilejas izstādi plānoju apmeklēt drīz. Pagaidām gatavojos – izlasīju iznākušo katalogu un iepazinos ar internetā pieejamajām recenzijām.
Manheimas izstādes kuratori rekonstruēja Hartlauba veidoto ekspozīciju, atzīmējot etiķetēs 1925. gadā eksponētos darbus. Ar pārsteigumu konstatēju, ka mans priekšstats par Jauno lietišķību, kas izveidojies vairāku lielu šim virzienam veltītu izstāžu ietekmē, stipri atšķiras no sākotnējās Hartlauba versijas. Daudzi darbi, kurus mūsdienās uzskata par kanoniskiem stila paraugiem, 1925. gada ekspozīcijā nemaz nebija iekļauti. Grūti iedomāties, bet tolaik Hartlauba veidotajā mākslinieku atlasē nefigurēja neviena sieviete! Manheimas jubilejas izstāde skaidri iezīmēja to, kā mainās speciālistu un publikas priekšstati par kādu mākslas stilu laika perspektīvā. Labi atceros, kā, vēl studējot Mākslas akadēmijā, mums, studentiem, tika stāstīts par Hartlauba ieviesto Jaunās lietišķības mākslinieku dalījumu vēristos un “labā” spārna gleznotājos un par to, ka šis virziens izpaudās tikai vizuālajā mākslā. Mūsdienās speciālisti Jauno lietišķību drīzāk definē kā īpašu racionālu pasaules skatījumu, kopumā raksturīgu starpkaru laikam vācu zemēs. Šis skatījums ietekmēja visas kultūras izpausmes, sākot ar mākslu, kino, teātri, literatūru un beidzot ar Ludviga Vitgenšteina (Ludwig Josef Johann Wittgenstein) filozofiju. Manheimas izstādē atsevišķa sadaļa pat bija veltīta tā laika sieviešu skaistuma ideālam un tam, kā mākslinieku gleznotie portreti sasaucas ar modes industriju, demonstrējot publikai sieviešu manekenus no tā laika veikaliem. Tagadējā izstāde norisinājās Kunsthalle modernajā piebūvē, bet telpās, kur kādreiz atradās vēsturiskā ekspozīcija, bija apskatāma videoinstalācija. Tajā 1925. gadā eksponētos un šodien izstādē iekļautos darbus papildināja tie, kuri nav saglabājušies. Lielāko daļu no tiem iznīcināja nacionālsociālisti 20. gadsimta 30. gadu beigās. Pārsvarā tie bija darbi, kuros bija attēlotās vācu tā laika sabiedrības sociālās negācijas. Fašisma režīms šo mākslu nosauca par deģeneratīvu. Mūsdienās šī fakta pieminēšana būtībā aktualizē jautājumu par mākslinieku sociālo atbildību. Vai mākslai jārunā par sabiedrības problēmām? Cik lielā mērā tai ir jābūt sociāli orientētai? Faktiski tas ir vienīgais aspekts, kas tuvina Jauno lietišķību mūsdienām. Kopumā Manheimas izstādē šis mākslas stils tika parādīts kā parādība, kas vēsturiski ir noslēgusies.
Pretēji tam – jau pieminētās Parīzes izstādes kuratori uzsver Art Deco ilgmūžību, šī stila spēju transformēties un ietekmēt arī mūsu laika dizainerus. Atsevišķa izstādes sadaļa veltīta tieši tādiem laikmetīgiem paraugiem. Viena no spēcīgākajām ekspozīcijas pusēm – vēsturisku Art Deco interjeru rekonstrukcijas. Kā galvenā “pērle” tiek pasniegta slavenā Oriental Express vilciena luksus klases vagona kopija – objekts, kas iemiesoja tā laika cilvēku alkas pēc greznības un komforta. Arī šoreiz kuratori ir gājuši interpretāciju paplašināšanas virzienā un parādījuši, kā stila mākslas valoda caurstrāvoja visas kultūras jomas. Kā izstādes galvenais pluss recenzijās tiek atzīmēta imersīvā ekspozīcija, kura ļauj muzeja apmeklētājiem izjust Art Deco kā dzīvesveidu. Par jubilejas izstādes trūkumu kritiķi uzskata kuratoru vienpusējo pieeju – Art Deco tiek parādīts kā šiks skatlogs ar greznumlietām, savukārt laikmeta pretrunas tiek ignorētas. Roaring twenties tiešām nav tikai nepārtraukta izklaide, tā ir arī balansēšana starp galējībām – starp modernismu un tradīciju, starp ekonomisko bumu un hiperinflāciju, starp tehnoloģisko progresu un nostalģiju par laikiem, kad tika cienīts roku darbs un priekšmetu unikalitāte. Tātad kritiķiem šoreiz var iebilst, ka pretrunīgu tendenču harmoniska savienošana un izlīdzināšana ir Art Deco stila “ģenētiskais kods”. Tas bija veids, kā sarežģītā laikā dot cilvēkam patvērumu, komfortablas vides sajūtu, tāpēc varbūt kuratoru sniegtajā stila interpretācijā ir sava loģika.
Tomēr man nav pretargumentu recenzentu kritikai par to, ka izstādē nav iekļauts postkoloniālais konteksts. Pieļauju, ka ne katrai mēbeļu vai lietišķās mākslas darbnīcai ir saglabājies dokumentu arhīvs, pēc kura var izsecināt, no kādām kolonijām bija piegādātas dārgās koksnes, eksotisku dzīvnieku zvērādas un citi materiāli. Tik un tā muzeja ētika mūsdienās paredz noteiktu atbildību tāda tipa priekšmetu eksponēšanā. Ir dažādi veidi, kā informēt apmeklētāju par priekšmeta izgatavošanai izmantoto materiālu kaut aptuvenu izcelsmi un koloniju lomu lielvalstu labklājības nodrošināšanā. Te faktiski arī rodas jautājums par neeiropeisko kultūru ornamentālo motīvu, masku un totēmu apropriāciju. Izrauti no konteksta šie priekšmeti zaudējuši savu sākotnējo lomu un funkciju – par to muzejam vajadzētu atcerēties un atgādināt apmeklētājam.
Divu jubilejas izstāžu salīdzinājums skaidri rāda, ka muzejs mūsdienās vairs nav tikai vieta, kur publikai tiek piedāvāts retrospektīvs skatījums pagātnē. Vēsture tiek interpretēta, un apmeklētājs arī ir iesaistīts šajā interpretācijā.
Titulbilde: No Nataļjas Jevsejevas personīgā arhīva