Priekšvēlēšanu kaislību gaisotnē Ukrainas Prezidenta biroja vadītāja Kirilo Budanova darba vizīte Rīgā piesaistīja īpašu uzmanību. Taču ne tik daudz saistībā ar drošības situācijas apspriešanu reģionā un dalību Rīgas konferences paneļdiskusijā “Bringing Ukraine’s Warfighting Knowledge into NATO”, kā ar Okupācijas muzeja direktores Solvitas Vības vēstuli Ministru prezidentam.
Tajā premjers ticis aicināts izsvērt savus izteikumus un apmeklēt muzeju viņam piemērotā laikā. Faktiskais pārmetums, kā šķiet, tomēr bijusi izvēle augstajam ārvalstu viesim pēc dalības konferencē izrādīt Rīgas Motormuzeju, nevis Okupācijas muzeju, kur arī tikušas ieturētas vakariņas.
Valsts protokola jautājumi ir Valsts protokola vadītāja biroja kompetencē Ārlietu ministrijā, un būtu jāpieņem, ka arī šīs vizītes koordinācija notikusi rutīnas darbā un jautājumus neraisa. Par Ministru prezidenta komunikācijas stilu un motivāciju viesim izrādīt to vai citu Latvijas kultūru reprezentējošu telpu un kolekciju savukārt ir tiesīgs publiski izteikties katrs, kam ir artikulēts viedoklis: sekojot paziņojumam medijos par Okupācijas muzeja direktores vēstuli, tie ir bijuši gan premjeram kā publiskās varas pārstāvim asi uzbrūkoši (no konkurējošo politiķu puses), gan kontekstuāli vērtējoši un premjeram kā privātpersonai atbalstoši (no kultūras kritiķu puses).
Vairāk par šiem mainīgajiem lielumiem un pašu diplomātisko vizīšu efemēro dabu kā muzejnieku, kuram bijusi izdevība strādāt abos minētajos muzejos vēl pirms to rekonstrukcijas, mani vairāk interesē jautājums, kāda ir acīmredzami ārpus Latvijas politiskās dienaskārtības un protokola esošā kultūras telpu infrastruktūras loma šajā stāstā. Stāstā par valsts kultūras reprezentāciju.
Faktors, kurš nav ticis ievērots vai vismaz nav ticis minēts situācijas atstāstā manā redzeslokā esošajos medijos, ir tas, ka ikgadējā Rīgas konference taču jau otro reizi tika rīkota Rīgas pils kastelas daļā, kur pēc rekonstrukcijas izvietots Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
Uzziņai: Rīgas konference (The Rīga Conference) ir nozīmīgākais un vērienīgākais ārpolitikas un drošības forums kopš vēsturiskā 2006. gada NATO samita Rīgā. Tradicionāli to rīko Latvijas Transatlantiskā organizācija (Latvian Transatlantic Organisation) sadarbībā ar LR Ārlietu un Aizsardzības ministrijām un ciešā sazobē ar Latvijas Universitāti – vienlīdz kā inaugurālās konferences norises vietu LU Lielajā aulā un pērn Zinātņu mājā LU Pārdaugavas kampusā un vienlīdz kā vadošo starptautisko tiesību un ģeopolitikas pētniecības institūtu valstī. Konference ik gadu Rīgā pulcē redzamākos Rietumu pasaules drošības arhitektūras aktorus. Šogad uz to bija atbraucis arī Ukrainas Prezidenta biroja vadītājs.
No publiski pieejamās konferences programmas sabiedrība gan neuzzina, vai saspringtajā dienas grafikā viesiem bija izdevība vēl bez atjaunotās remtera telpas iepazīties arī ar nupat atklāto pastāvīgo ekspozīciju “Livonijas pilis” velvju zālēs pagrabstāvā, kura ar pašu pils mūru materialitāti un pirmklasīgu vietējo ražotāju veidotu ekspogrāfiju iepazīstina ar hronoloģiski pirmā Rietumu pasaules valstiskā veidojuma Latvijas teritorijā – Livonijas valsts – pretstāvēšanu Pleskavai un Novgorodai ar nocietinājumu palīdzību austrumu robežas garumā no Daugavpils līdz Narvai jau kopš 13. gadsimta otrās puses.
Tomēr fakts paliek fakts – Ukrainas Prezidenta biroja vadītājs Kirilo Budanovs savas īsās diplomātiskās vizītes laikā Latvijas galvaspilsētā vispirms tika aizvests uz reprezentatīvāko valsts kultūras un politiskās varas telpu un no atrašanās šajā telpā vien noteikti guva nepastarpinātu priekšstatu, iespējams, pat sajūtu, par šīs zemes un nācijas likteņiem.
Cita lieta, ka mūsu jaunajā demokrātiskajā valstī pat tik nozīmīgai publiskai telpai, kura vēsturiskas likumsakarības pēc turklāt vēl atrodas “zem viena jumta” ar civilās pārvaldes augstāko likumdevēju – Valsts prezidenta kanceleju pils jaunajā spārnā –, nav ticis atvēlēts pat tik daudz līdzekļu, lai vakariņas netraucēti varētu notikt turpat uz vietas – publiskajā pils daļā. Saskaņā ar konferences programmu, vakariņas tika servētas Ceremoniju zālē prezidenta pusē un noteikti prasīja sarežģītu vakara norises loģistiku.
Rīgas pils publiskā spārna infrastruktūra arī pēc “otrās atklāšanas”, par kādu noteikti var saukt ekspozīcijas “Livonijas pilis” atvēršanu šī gada vasarā, nav kļuvusi par to pilsētvides publiskās telpas paplašinājumu, kādu sabiedrība gaida un jau sen ir pelnījusi.
Bet tad jājautā: kur un vai atjaunotās brīvvalsts 35 gados mēs būtu uzbūvējuši nacionālas nozīmes muzeju ar pilnu nepieciešamo pakalpojumu klāstu – publisko un krājuma darbu – atbalstošu infrastruktūru? Nav noslēpums, bet ir gan pārsteigums un paradokss vienlaikus, ka faktiski vienīgais, un es uzsveru – vienīgais (!), jaunuzceltais muzejs Rīgā ar pilnu publisko pakalpojumu klāstu atbalstošu infrastruktūru tika atklāts vēl pie padomju varas – 1989. gadā Mežciemā (Rīgas austrumu mikrorajonā).
Viktora Valguma projektētais Rīgas Motormuzejs ar visām šīs savdabīgās ēkas postmodernajām atsaucēm ir noturīgs arhitektūras apskatnieku un pasniedzēju intereses objekts, par kura dizaina un infrastruktūras kvalitātēm interesantāka varētu būt vēl tikai tā “dabūšanas cauri” vēsture ar “valūtas rubļu izsišanu” Maskavā.
Pēc 90. gadu un 21. gadsimta sākuma saimnieciskās neskaidrības ar neskaitāmajiem apakšnomniekiem – autoservisu, fitnesa centru, video kinozāli utt. –, kas sadrumstaloja šo fantastisko ēku turpat līdz nepazīšanai un profanizēja paša muzeja oriģinālo tēlu, kopš Rīgas Motormuzeja nonākšanas 2009. gadā pie vienas no pelnošākajām valsts akciju sabiedrībām – Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) –, tam pavērušās ar trūcīgajiem valsts un pašvaldību muzejiem nesalīdzināmas attīstības iespējas.
Šobrīd, kad muzeja kafejnīca ikdienā apkalpo ne vien muzeja apmeklētājus, bet arī CSDD centrālā biroja darbiniekus un daudzos klientus, kuri muzejā var ērti nokļūt pa gājēju tiltu, kas savieno renovēto vēsturisko ēku un jauno biroja apjomu, nav jāšaubās par ēdināšanas ārpakalpojuma piedāvātāja biznesa rentabilitāti muzeja ēkā. Otra šāda piemēra, kur izplānota un biznesa plāna realizācijā pārvērsta sinerģija strādātu par labu publiskajam muzejam kā pakalpojuma sniedzējam, nav ne vien Rīgā, bet arī diemžēl nekur citur Latvijā.
Infrastruktūra šeit atbalsta elementāru cilvēcisku pamatvajadzību un kalpo tiešajam muzeja uzdevumam – piesaistīt un paturēt cilvēkus ilgāk un pilnvērtīgāk. Nav jābrīnās, ka tā tiek atbilstoši lietota, turklāt – ārpus visiem politiskajiem un muzeja satura darba kontekstiem, kas ir atsevišķa izvērsuma vērts jautājums.
Ja vienkāršā patiesība paliek spēkā, ka tieši infrastruktūra nosaka rīcības protokolus, kā to novērojam, piemēram, preču un pakalpojumu loģistikas un komunikācijas sistēmu jomās, kāpēc mēs apšaubām šīs likumības attiecināmību uz publiskajām kultūras telpām un šādi izdarām aplamus secinājumus par, konkrētajā gadījumā, valdības vadītāja motivāciju valsts reprezentēšanā?
Infrastruktūras pieejas perspektīvā triviālie jautājumi – kāpēc kāds augsts valsts viesis nav ticis atvests tieši uz manu muzeju vai kāpēc augsta profila konferences dalībnieku vakariņas nav tikušas rīkotas turpat mana muzeja restorānā – pēkšņi zaudē aktualitāti un izkūp gaisā. Izkūp infrastruktūras neesamībā.
Taisni vai brīnums, ka neviena līdzšinējā valdība kopš pils postošā ugunsgrēka 2013. gada 20. jūnijā, nemaz nerunājot par kādu konkrētu politisko spēku Kultūras ministrijā, nav dzelžaini apņēmusies nostiprināt savu politisko kapitālu ar pils renovācijas pabeigšanu un spožu atklāšanu, šādi tiešā un pārnestā nozīmē ieejot vēsturē.
Raugoties uz priekšā stāvošo jauno valdību ar tai doto vēlētāju pārliecinošo mandātu, risinājumi, protams, tiks vispirms gaidīti tādu valsts mēroga loģistikas infrastruktūru kā Rail Baltica un airBaltic sakartošanā, kas vispirms ļauj mūs atrast Eiropas kartē un ērti šeit nokļūt.
Tad, vai tas būtu kāds īpašs valsts protokola gadījums vai banāla ikdiena, visviens – mēs tomēr gribētu lepoties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un atjaunoto Rīgas pili kā valsts kultūras un politiskās varas reprezentācijas telpu par excellence.
Photo: Raivis Sīmansons