Kas notiktu, ja ietekmīgākās Rietumu pasaules valsts prezidents izdotu rīkojumu, liekot “atjaunot patiesību un veselo saprātu” nacionālajā muzejā?
Kopš rīkojuma ar šādu nosaukumu izdošanas pērnā gada 27. martā Baltais nams ir centies iegūt kontroli pār Smitsona institūtu (Smithsonian Institution) – pasaulē lielāko muzeju organizāciju, kurā ietilpst 21 muzejs un kuru ik gadu apmeklē 30 miljoni apmeklētāju –, pamatojoties uz to, ka šī iestāde, kā teikts rīkojumā, ir centusies “apdraudēt Amerikas Savienoto Valstu ievērojamos sasniegumus, attēlojot tās dibināšanas principus un vēsturiskos pagrieziena punktus negatīvā gaismā”.
Rīkojuma sadaļa nr. 2 “Glābjot mūsu Smitsona institūtu” uzdod viceprezidentam Džeimsam Deividam Vensam (James David Vance), konsultējoties ar prezidenta palīdzi iekšpolitikas jautājumos un prezidenta īpašo palīdzi un vecāko asociēto personāla sekretāri Lindsiju Haliganu (Lindsey Halligan), strādāt pie rīkojuma izpildes, pildot savus pienākumus Pilnvaroto padomē (Board of Regents) attiecībā uz Smitsona institūtu un tā muzejiem, izglītības un pētniecības centriem, kā arī Nacionālo zooloģisko dārzu, cita starpā cenšoties izskaust nepiedienīgu ideoloģiju no šīm vietām, un ieteikt prezidentam papildu darbības, kas nepieciešamas, lai pilnībā īstenotu šo politiku.
Šī gada 4. jūlijā, Amerikas Savienoto Valstu 250 gadu jubilejas dienā, sauktā par Neatkarības dienu, acīmredzot saziņā ar viceprezidentu, kuram šis darbs tika uzdots, Baltā nama Iekšpolitikas padome izdeva jaunu ziņojumu “Glābjot Amerikas stāstu. Kā Smitsona institūta Nacionālā Amerikas vēstures muzeja ideoloģiskā ietekme izdzēš mūsu mantojumu”.
162 lapas garajā izklāstā analizēta Smitsona institūta darbība, kopš to vada Lonijs Bančs (Lonnie Bunch), kurš 2019. gadā kļuva par 1846. gadā dibinātā Savienoto valstu Nacionālā muzeja 14. sekretāru – pirmo afroamerikāni, kas vada Smitsona institūtu (nosaukums kopš 1967. gada) un kura laikā 2016. gadā atklāts Nacionālais afroamerikāņu vēstures un kultūras muzejs.
Īpaša uzmanība veltīta Smitsona Nacionālā Amerikas vēstures muzeja direktorei (kopš 2018. gada) Anteai Hārtigai (Anthea Marie Hartig). Bagātīgi ilustrētajā ziņojumā, kurā teikts, ka Amerikas Nacionālais vēstures muzejs noniecina tēvu dibinātāju lomu, vienlaikus uzsverot sociālo taisnīgumu, viņa minēta 229 reizes. Republikāņu kontrolētā Kongresa likumdevēji pēc ziņojuma publicēšanas izjautāja Hārtigu klātienē par konfliktu, kas līdz šim ir risinājies starp Balto namu un no izpildvaras – kā iepriekš ticis uzskatīts – neatkarīgo Smitsona institūtu.
Pēdējam ir izšķiroša nozīme. Kongresa demokrātu kolēģu sagatavotais kodolīgais (uz 16 lappusēm) atspēkojums Baltā nama (izpildvaras) iejaukšanās gadījumam juridiski reducējams līdz Smitsona institūta Pilnvaroto padomes locekļiem ar viņiem noteiktajām lomām: “Viceprezidentam nav pilnvaru, izņemot viņa statusu kā vienai septiņpadsmitajai daļai no Pilnvaroto padomes, īstenot politiku Smitsona institūtā. Turklāt Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa ir konsekventi lēmusi, ka izpildvara nevar aizturēt vai konfiscēt līdzekļus, ko Kongress ir pienācīgi piešķīris un norādījis izlietot, pamatojoties uz politiskām domstarpībām” (4. lappusē).
Tehniski – tieši Pilnvaroto padome kolektīvi pieņem lēmumus par institūta stratēģisko attīstību, kuras īstenošanai pieņem darbā direktoru un deleģē izpildei konkrētus uzdevumus. Viceprezidentam šādā sasaukumā ir tik daudz svara, cik vienai septiņpadsmitajai daļai no konsorcija.
Neiedziļinoties aktuālo kultūras karu izraisītā konflikta satura dilemmā, kuru Amerikas Muzeju alianse pamatoti nosodījusi un nosaukusi par viltus dilemmu tās zinātniskās nepamatotības dēļ, gribētos izcelt pilnvaroto padomes – vai citā juridiskajā rāmējumā (lasi – Latvijā spēkā esošās muzeju likumdošanas kontekstā) pieļautās konsultatīvās padomes – lomu.
Kamēr atsevišķas ministrijas kā valsts muzeju dibinātājas varēs izdot saturu ietekmējošus rīkojumus padotības iestādēm bez jelkāda “drošinātāja”, t. i., tāda Rietumu institucionalizētās 250 gadu muzejniecības tradīcijā aprobēta lieluma kā sabiedriska uzticības padome, valsts muzeji būs pakļauti katram nākamajam Saeimas vēlēšanu ciklam. Turklāt, kā zināms, krīzes situācijās mēdz būt arī tehniskās valdības, kurām doti “četri mēneši”, lai dabūtu to vai citu lietu cauri. Neatkarīgi no politiskās aktualitātes lieluma, publiskajiem muzejiem nenāktu par sliktu nodrošināties arī nelielā un salīdzinoši jaunā demokrātijā.
Titulbilde: nytimes.com