Noslēdzoties projektam, piedāvāju īsu paveiktā uzskaitījumu un dažus secinājumus par jauno mediju izmantošanu sarežģītā mantojuma muzejpedagoģijā un ieskicēju iespējamos tālākās attīstības virzienus telpiskās mācīšanās laukā memoriālos un piemiņas vietās.
Pirmkārt, projekts ļāva pabeigt vairākus iesāktos darbus.
Mūsu pirmais darbs, izmantojot paplašinātās realitātes sniegtās iespējas, – virtuālās realitātes (VR) pieredze “Lipkes bunkurs”, pie kura izstrādes kopā ar tehnologu un jauno mediju mākslinieku komandu (Ievu Vīksni, Līgu Vēliņu, Lauri Taubi un Kasparu Lēvaldu) strādājām jau kopš 2019. gada nogales pēc jauno speciālistu triumfa RIGA IFF GOES XR hakatonā, tika funkcionāli pilnveidots un dublēts vācu un angļu valodā.
2024. gada oktobrī ikgadējā rudens publisko pasākumu programmā šo mūsu apvienotās muzeja, tehnologu un austriešu memoriālā darba brīvprātīgo jauniešu (Camillo Spiegelfeld, Kilian Ottitsch, Fridolin Sablatnig, Benedikt Gaisberger) komandas kopdarbu varējām prezentēt īpaši aprīkotā VR telpā. Ar video instrukcijas palīdzību un pašapkalpošanās režīmā pieejamajām VR brillēm pieredze kļuva pieejama arī individuālajam memoriāla apmeklētājam. Tikmēr, iesaistot vietējo jauniešu, brīvprātīgo un Erasmus+ programmas apmaiņas studentu fokusgrupas, testēšanas ceļā kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas doktoranti Elizabeti Grudovsku un Ph. D. Diānu Popovu izstrādātais VR prezentēšanas veids skolu grupām ar video projekcijas, skaņas un papildinātās realitātes efekta palīdzību oriģinālās slēptuves izmēros (3 × 3 × 3 metri) īpaši aprīkotā telpā memoriāla pagrabstāvā ir kļuvis par pieprasītu muzejpedagoģijas programmu.
Ievērojot jauno mediju salīdzinoši lēno ienākšanu holokausta piemiņas un izglītošanas darbā mūsu reģionā, bet arī ne bez uzstājības, arī tāds neliels, lietojot žargona apzīmējumu, in-house production kā “Lipkes bunkurs” ir piesaistījis Landecker Digital Memory Lab uzmanību, kuras mērķis ir digitālās datubāzes izveide.
Sakritības pēc Saseksas Universitātes pētnieces Viktorija Ričardsone-Valdena (Victoria Grace Richardson-Walden) un Keita Marisone (Kate Marrison) Lipkes memoriālu apmeklēja dienā, kad Dekorāciju darbnīcas meistari uzstādīja jaunās “Groglass” vitrīnas un tolaik vēl doktorante Diāna Popova rīkoja vienu no sava promocijas darba fokusgrupām.
Šādi “Lipkes bunkurs” ieguva ne vien vienības vērtību topošajā Digitālās atmiņas datubāzē (Digital Memory Database atklāšana pieteikta 2026. gada janvārī), bet arī atspoguļojumu skatā no malas.
Turpinot iesākto (un projektā īstenoto) darbu uzskaitījumu saistībā tieši ar Saseksas Universitātes lomu digitālo iniciatīvu dokumentēšanā un popularizēšanā holokausta izglītošanas darbā, jāmin šī gada jūnijā notikušais forums Connective Holocaust Commemoration Expo 2025.
Forumā Žaņa Lipkes memoriālam sadarbībā ar Koriju Maklaudu (Cory McLeod) – Pērkons. Rockumentary VR un grafiskās noveles stilistikā veidotās Rīgas geto muzeja mājaslapas autoru – bija iespēja pirmo reizi plašākai ekspertu publikai prezentēt kopš 2020. gada tādā pašā nesteidzīgā pašražošanas režīmā kā “Lipkes bunkurs” tapušo darbu “Hannas stāsts” (VR daudzsēriju dokumentālās filmas “Žanis” pirmo daļu).
Piecus gadus ilgajā odisejā, ko pavadījām kopā ar Koriju kā mentoru, paradoksālā kārtā vispirms iemācījāmies tieši nesaraujamo sasaisti ar vietu, kurā esam noenkuroti. Ja šo ceļojumu sākām ar iesācēja iedomu, ka mūsu VR darbu atradīs metaversā un mājas komforta apstākļos līdzīgi kā Annas Frankas mājas Secret Annex individuālās VR ierīcēs skatīsies tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, tad Korijs ar savu radošā tehnologa pieredzi mūs atvēsināja, liekot atgriezties atpakaļ telpā. Viņa teiktais, ka šāda veida paplašinātās realitātes pieredze nebūs efektīva, ja tiks izlikta veikalā starp izklaides pieredzēm, bet tai vajadzīgas fiziskas mājas un asistenta klātbūtne, kļuva par mūsu vadmotīvu.
Objektīvu iemeslu dēļ ir arī būtiskas atšķirības satura pieejamības filozofijā Annas Frankas mājā tūristu pārpildītajā Amsterdamā, kur apmeklētājam jāizstāv rinda pāris kvartālu garumā, un Rīgas “vislabāk paslēptajā muzejā” Mazajā Balasta dambī Ķīpsalā, kurš vispirms jāatrod.
Saseksas Universitātes rīkotajā forumā “Hannas stāsta” prezentēšanas telpa tika ierādīta kādā klusā universitātes pilsētiņas spārnā, nomaļus no lielās auditorijas ar desmitiem prezentētāju. Telpu mēs dalījām vien ar Annas Frankas mājas kolēģiem, kuri piedalījās ar sava veida retrospektīvu – 25 gadu darbu jauno mediju laukā –, kuru aizsāka 2000. gadā izdotais kompaktdisks ar tolaik pieejamo digitālo saturu.
“Hannas stāsts” tāpēc skatāms vietās, kurām ir nepastarpināti tieša saistība ar pašu stāstu – Žaņa Lipkes memoriālā Rīgā un tā sauktajiem klusajiem varoņiem veltītajā memoriālā Stille Helden Berlīnē. Dokumentālās filmas atklāšana abās vietās notika šī gada septembrī.
Ja Berlīnes atklāšanā Korijs un Žaņa izglābtās Hannas Šternas meita Ilana Avimora sarunā ar Lolitu Tomsoni klātesošos uzrunāja ar iepriekš ierakstīta video palīdzību, tiešsaistē saslēdzoties Telavivai, Mineapolisai, Berlīnei un Rīgai, tad atklāšanā Žaņa Lipkes memoriālā mums pavērās reta izdevība visiem tikties klātienē, jo nule kā bija atjaunoti tiešie airBaltic reisi uz Izraēlu, bet Korijs savu ikgadējo Latvijas braucienu pieskaņoja tieši šim notikumam.
Klātesot Ilanai un viņas vīram Hagajam, VR dokumentālā īsfilma “Hannas stāsts” līdzās “Lipkes bunkuram” tika atklāta kā otra memoriālā pastāvīgi pieejamā imersīvā pieredze. Jau projekta sākuma posmā Ilana ierakstu studijā ierunāja filmas skaņas celiņu. Stāsta pamatā ir viņas mātes Sofijas Šternas vēstule Vācijas varas iestādēm ar lūgumu kompensēt kara laika nodarījumus. Ilana simboliski arī bija pirmā, kura varēja dzirdēt savu balsi līdzīgi kā kinoteātrī ar 360 grādu apskaņošanas iekārtu aprīkotajā jaunajā VR telpā.
Šeit būtiski minēt, ka VR kā pilnībā imersīvs medijs mērķtiecīgi uzrunā pieredzes dalībnieku ļoti koncentrētā veidā. Ne velti VR mēdz dēvēt par empātijas mašīnu, tālab arī nerimstošie tehnologu centieni iegremdējošo – sensoro – pieredzi pastiprināt ar skaņas un citiem maņas rosinošiem līdzekļiem. Likumsakarīgi, ka šāda pilnībā imersīva pieredze vislabāk uztverama nelielās devās, kas nosaka tās lakonisko – vidēji 10 minūšu ilgo – formu.
To, ka ar 10 minūtēm pietiek, lai ar labi izstāstītu stāstu, izmantojot vecumam un uztveres spējām atbilstošu mediju, var panākt “vecāks par 10 minūtēm” efektu, mēs zinām no Žaņa Lipkes memoriālam tik nozīmīgā kino dokumentālista Herca Franka daiļrades.
Tikmēr katrs praktizējošs muzejpedagogs zinās teikt, ka ar ar 10 minūtēm varētu būt nedaudz par maz, lai skolēnam kaut kas “aizķertos” no mācību vielas. Pat ja muzejs ir un paliek neformālās mācīšanās vieta, muzeju izglītotājiem rūp, lai “sausais atlikums” no apmeklējuma būtu arī kādas paliekošas zināšanas.
Tas izskaidro, kāpēc VR kā potenciāli pastiprinātu empātisku reakciju rosinoša pieredze Žaņa Lipkes memoriāla muzejpedagoģijā tiek dramaturģiski izspēlēta pašā nodarbības noslēgumā. Tā “Lipkes bunkurs” 3D virtuālajā vidē astoņus gadus vecā zēna Ziga stāstījumā skolēnu grupai ir pieejams tikai pēc tam, kad ir redzētas un iepazītas trīs citas pieturas: 1. bunkura zīmējums Zigfrīda piezīmju burtnīcā (oriģināls muzeja ekspozīcijā); 2. bunkura rekonstrukcija oriģinālajā 3 × 3 × 3 metru izmērā ar sukotu kā cerības metaforu virs tā; 3. bunkura fiziskā atrašanās vieta zem malkas šķūņa Lipkes ģimenes mājas pagalmā (skatā no memoriāla terases).
Līdzīgi arī “Hannas stāsts” memoriāla muzejpedagoģijas darbā ar skolu grupām pilnvērtīgi ir uztverams ar atbilstošām priekšzināšanām, kas šo 10 minūšu imersīvo pieredzi ieliek plašākā Žaņa, viņa ģimenes un palīgu izvērstās cilvēku glābšanas operācijas kopainā.
Ievērojot, ka memoriāls atrodas vietā, kurai ir centrāla loma stāstā par Berlīnes ebreju – mātes un meitas Sofijas un Hannas Šternu – izglābšanu no Mežaparka koncentrācijas nometnes 1944. gada vasarā, tas organiski kļuva par sarkano pavedienu Ķīpsalas ārtelpas naratīva izstrādē, kurš ir digitālā gida pamatā.
Vēl bez tā, ka digitālais gids faktoloģiski papildina lakonisko “Hannas stāstu” ar detaļām par personām, vietām un apstākļiem, kas Žanim ļāva īstenot vienu no sarežģītākajām glābšanas operācijām, tas arī piešķir muzejpedagoģijas programmai papildu morālo dimensiju: nodarbības noslēgumā skolēnu grupai pēc mātes un meitas izglābšanas stāsta iepazīšanas tomēr jāaptver neērtā patiesība par Zeliga Šmuljana traģisko likteni.
Latvijas ebreju ārstam Zeligam Šmuljanam un Sofijai Šternai, kura, vēl Berlīnē dzīvojot, bija zaudējusi vīru nacistu terora apstākļos, Rīgas geto pirms tā likvidēšanas un ebreju sadzīšanas Mežaparka koncentrācijas un daudzajās darba nometnēs, bija romantiskas attiecības. Žanis izglābj Šmuljanu no darba nometnes Balastdamm Ķīpsalas dienvidu galā, kurš pēc tam palīdz noorganizēt Sofijas un Hannas Šternu izglābšanu no Mežaparka koncentrācijas nometnes. Žanis ar savu draugu, zvejnieku, palīdzību abas pārceļ pāri Daugavai uz Ķīpsalu, lai pēc tam visus izglābtos nogādātu Mežamakos pie Dobeles. Šeit traģiskos apstākļos Šmuljans iet bojā, pāragri atstājis slēptuvi, lai dotos uz pilsētu pārliecībā, ka vācieši ir atkāpušies. Šo traģisko epizodi “Hannas stāsts”, naratīva iekšējās loģikas diktēts, izlaiž – tā noslēgums ir Žaņa un Hannas aizkustinošā satikšanās 1977. gadā Jeruzalemē.
Šī atkāpe noder ilustrācijai, kālab VR pieredzi pavadošā telpiskās mācīšanās muzejpedagoģijas programma uzstāda mērķi piedāvāt plašāku vēsturisko notikumu kopainu, pat ja tas ievērojami sarežģī uzdevumu.
Telpiskās mācīšanās jēdziens pats par sevi nav nekas jauns. Jaunas ir tehnoloģiju sniegtās iespējas fiziskās realitātes papildināšanā, kas memoriālajās vietās ļauj runāt par jaukto (fizisko un digitālo) realitāti kā kvalitatīvi jaunu pašorganizētas mācīšanās veidu.
Ja ar VR mēs bijām strādājuši iepriekš, tad telpisko mācīšanos ar papildinātās realitātes rīkiem līdz tam nepazinām. To projektā apguvām pie vācu kolēģiem Bergenas-Belzenas memoriālā Vācijas Lejassaksijā. Tur ar gandrīz klīnisku precizitāti veikta nometnes 3D rekonstrukcija, izveidojot “digitālo dvīni”. Digitālā satura izmantošanas iespējas pieejamas amplitūdā no ekspozīcijā izvietota skārienjutīga ekrāna līdz ārtelpā ar GPS palīdzību lietojamai portatīvajai planšetei.
Jāatzīmē, ka Eiropas lielajos memoriālos, kāds izmēra un statusa ziņā Latvijā varētu būt vienīgi Salaspils memoriāls, apmeklējuma ilgums jāplāno vismaz uz pāris stundām. Šīs vietas parasti atrodas ārpus pilsētām (Maidanekas memoriāls Ļubļinā ir izņēmums, jo pilsēta pēc kara ir ievērojami izpletusies), ceļš līdz tām prasa laiku, tāpēc apmeklējums izvēršas par visas dienas pasākumu. Šajās vietās vēl bez loģistikas infrastruktūras, memoriāliem raksturīgās ainavu arhitektūras un monumentālās tēlniecības ir arī darbinieku biroja telpas ar bibliotēkas, arhīva un krājuma nodaļām, jo ikdienā šeit kāds strādā. Vairākumā memoriālu ir domāts par apmeklētāju ērtībām, kuri šeit pavadīs dienu – netrūkst ēdināšanas iespēju un izglītības darbam nepieciešamās infrastruktūras. Rēķinoties ar visas dienas skolas grupas ekskursiju, atbilstoši tiek plānots izglītības programmu ilgums un saturs. Bergenas-Belzenas memoriālā kombinētais iekštelpu un ārtelpas izglītības programmas ilgums ar digitālo gidu ir četras stundas.
Testējot digitālo gidu memoriāla iekštelpā un Ķīpsalas ārtelpā kopā ar Latvijas Vēstures un sociālo zinību biedrības skolotājiem un audzēkņiem šī gada oktobrī secinājām, ka programma “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā un Ķīpsalas ārtelpā” jāplāno maksimāli uz divām stundām. To nosaka ne vien apstāklis, ka memoriāla šaurajās telpās varam vien piedāvāt iedzert tēju pauzē starp ārtelpas un iekštelpas izpēti, bet arī tas, ka muzeja apmeklējumu Rīgā skolu grupas tradicionāli plāno kā stundu garu ekskursiju ar papildu programmu pirms un/vai pēc muzeja apmeklējuma.
Kādi varētu būt kopējie secinājumi par iespējām pārņemt telpiskās mācīšanās ar digitālā gida palīdzību labās prakses piemēru no vācu kolēģiem, apzinoties daudzās atšķirības, kas raksturo mūsu ikdienas darbu – nepietiekamā infrastruktūra, darbaspēks, ārpusskolas neformālās izglītības tradīcijas u. tml.?
Kopīgs ir neapstrīdamais fakts, ka 80 gadus pēc Otrā pasaules kara tiešo notikumu aculiecinieku aiziešana neizbēgami rada atmiņu krīzi un liek uzdot jautājumu – kā turpmāk autentificēt totalitāro režīmu noziegumu vēsturi? Kognitīvo zinātņu pētnieki rosina mērķtiecīgāk pievērsties vēsturiskajai telpai kā notikumu autentifikācijas iespējai, tostarp – izmantojot imersīvās tehnoloģijas.
Imersīvo tehnoloģiju izglītības iespējas – virtuālā, papildinātā un jauktā (fiziskā un digitālā) realitāte – noteikti paredz sadarbošanos ar radošajiem tehnologiem, jauno mediju māksliniekiem un informācijas tehnoloģiju speciālistiem. Lieki piebilst, ka šādu tehnoloģisko risinājumu attīstīšana nav lēts prieks. Memoriālos un piemiņas vietās citviet Eiropā inovatīvi risinājumi satura pieejamībā parasti tiek īstenoti zinātniskās pētniecības centru aizgādībā, kurus vēl bez pašas piemiņas interesē mācīšanās procesa kognitīvais aspekts – datu ievākšana, analīze, tālāka izmantošana mācīšanās rīku izstrādē. Pēdējais izskaidro, kāpēc memoriāli ar tiem raksturīgajām telpiskās mācīšanās iespējām un stabilo grupu pedagoģisko darbu kļuvuši interesanti kognitīvo zinātņu laboratorijām un pētniecības centriem kā sadarbības partneri.
Cik lielā mērā muzeji un memoriāli iekļausies aktuālajā zinātnes un tehnoloģiju attīstības virzienā 3D “digitālo dvīņu” izstrādē, 3D drukas, liecinieku interaktīvu VR interviju filmēšanas un citu iespēju izmantošanā telpiskās, imersīvās un jauktās mācīšanās nolūkos, ir atvērts, lasi: resursu jautājums.
Tikmēr Žaņa Lipkes memoriāla VR darbi tapuši, izmantojot bezmaksas atvērtā koda 3D datorgrafikas programmatūru, bet digitālā gida kontroles menedžmenta sistēma ir vienkārša Excel tabula failu glabāšanas un sinhronizācijas pakalpojumā GoogleDrive. Pārējais ir programmēšanas valoda, laiks un talants, kurš jāinvestē, lai mūsu – mantojuma speciālistu – veidoto saturu pārvērstu par lietotājam draudzīgu gala produktu. Projekta izdošanās ir veiksmīga šo faktoru sakritība.
Informācija par projektu:
Divos savstarpēji papildinošos projektos 2024. un 2025. gadā ar Latvijas Ebreju kopienas restitūcijas fonda un Vācijas Federālā fonda EVZ finansiālu atbalstu Žaņa Lipkes memoriālā īstenoti šādi satura pieejamības infrastruktūras uzlabošanas darbi:
- uzstādītas jaunas pastāvīgās ekspozīcijas vitrīnas;
- iegādāts moderns digitālā gida aprīkojums;
- iekārtota ar skārienjutīgo tāfeli aprīkota izglītības telpa;
- izveidotas divas VR telpas, no kurām vienā uzstādīta oriģināla 360 grādu apskaņošanas sistēma.
Apvienotajā projektā tapuši jauni digitālie mācīšanās rīki un izglītības programmas:
VR PIEREDZE “LIPKES BUNKURS” (LV, EN, DE)
Pieejama individuāla apmeklējuma laikā vai muzejpedagoģijas programmā “Kara pieredze bunkurā – izdzīvošanas stratēģijas”;
HANNAS STĀSTS / HANNA’S STORY (EN). VR DAUDZSĒRIJU DOKUMENTĀLĀ FILMA “ŽANIS“. PIRMĀ DAĻA
Pieejama individuāla apmeklējuma laikā vai muzejpedagoģijas programmā “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā un Ķīpsalas ārtelpā”;
ŽAŅA LIPKES MEMORIĀLA DIGITĀLAIS GIDS IEKŠTELPAI UN ĀRTELPAI (LV, EN)
Pieejams muzejpedagoģijas programmā “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā un Ķīpsalas ārtelpā”.
Projekta “Imersīvā mācīšanās Žaņa Lipkes memoriālā” komanda
Projekta vadītājs: Ph. D. Raivis Sīmansons
Pieaicinātie muzejpedagoģijas speciālisti: Danute Grīnfelde un Ineta Zelča Sīmansone (Creative
Museum)
Projekta radošie tehnologi Latvijā: Ieva Vīksne, Līga Vēliņa, Lauris Taube, Kaspars Lēvalds
Projekta radošais tehnologs ASV: Korijs Maklauds (Cory McLeod)
Sadarbības partneri digitālā gida izstrādē Vācijā: Bergenas-Belzenas memoriāla Komunikāciju nodaļas vadītāja Štefanija Billiba (Stephanie Billib), muzejpedagogs Marks Ellinghauss (Marc Ellinghaus)
Sadarbības partneri VR dokumentālās filmas Hanna’s Story apakšprojekta īstenošanā memoriālajā centrā Stille Helden Berlīnē, Vācijā: direktore Dr. Karolīne Georga (Karoline Georg), Izglītības nodaļas vadītāja Dr. Andrea Hoibaha (Andrea Heubach), muzejpedagoģe Elizabete Anšuca (Elisabeth Anschütz)
Digitālā gida grafikas dizainers: Daniils Vjatkins
Projekta īstenošanas dalībnieki Žaņa Lipkes memoriālā: Anta Ancveriņa, Maija Meiere-Oša, Ieva Monika Augstkalna, Lolita Tomsone, Rolands Krutovs
Vairāk par projekta rezultātiem skatīt ŠEIT.
Grafiskais dizains: Daniils Vjatkins