“Kā viņi to dabūjuši gatavu?” pēc Zudušo štetlu muzeja (Dingęs štetlas) Šeduvā apmeklējuma retoriski jautā mūsu grupas diplomētā pakalpojumu dizainere ar trenētu aci visā, kas attiecas uz apmeklētāju pieredzes plānošanu sabiedriskās vietās. “Nolīgsti darbā labākos industrijā un dabūsi gatavu!” ir mana spontānā atbilde, kas vēl nav apgrūtināta ar dziļāku ieskatu dilemmā, kuras priekšā stāvējis un kuras dēļ kritis jaunatklātā muzeja idejas autors un satura veidotāji.
Ir pavēla pēcpusdiena sestdienā pirms trešās adventes, un mēs esam paņēmuši vienīgo brīvo laiku pirms slēgšanas, ko muzeja elektroniskā reģistrācijas sistēma piedāvā. Tad vēl e-pastā iepriekš esmu īpaši pieteicis reģistratūrai, ka būsim neliela kolēģu grupa no Rīgas un lūdzam rezervēt ieejas laiku un audiogidus visām četrām personām. Jaunā muzeja ekspozīciju platība ir 3000 kvadrātmetri, ietilpība 170 cilvēki, tomēr rodas iespaids, ka administrācija ziemas brīvdienu priekšvakarā nav gribējusi pārslodzes un vēl darbojas testa režīmā – muzejs tika publiski atklāts 20. septembrī.
Par ambiciozo kapitālprojektu Šeduvā, kurš būtu veltīts zudušajiem Lietuvas štetliem (jidišā lietots termins mazām pilsētām, kurās pārsvarā dzīvoja aškenazi ebreji un kuras pastāvēja Austrumeiropā līdz holokaustam) un tās iedzīvotājiem litvakiem (Lietuvas ebrejiem), uzzināju 2018. gada maijā, kad sadarbībā ar Eiropas Ebreju muzeju asociāciju (jaunatklātais muzejs ir asociācijas biedrs) rīkojām semināru muzeju izglītotājiem Rīgā un Rēzeknē. Dalībnieku vidū bija topošā muzeja vadošā kuratore (no 2015. gada oktobra līdz 2025. gada februārim) Milda Jakulīte-Vasila (Milda Jakulytė-Vasil), kuru radās izdevība izprašņāt par tobrīd grūti iztēlojamo projektu Lietuvas laukos.
Pats nesen kā kuratora asistenta lomā biju izgājis cauri desmit gadus ilgušam jauna muzeja kapitālprojektam no koncepta līdz realizācijai, un man, protams, bija daudz jautājumu.
– Kas ir projekta sponsors?
– Kas veido jaunā muzeja saturu?
– Kas projektēs, būvēs un veidos ekspozīcijas?
– Kā varēs nokomplektēt kvalificētu darbinieku komandu Aukštaitijas mazpilsētā starp Panevēžu un Šauļiem?
– Kas ir muzeja plānotā auditorija?
Visbeidzot uzdevu arī privātas dabas jautājumu: vai vadošā kuratore arī pati plāno pārcelties no galvaspilsētas uz laukiem?
No Jakulītes-Vasilas atbildēm nepārprotami kļuva skaidrs, ka runa ir par vienu no vērienīgākajiem jauna vēstures muzeja kapitālprojektiem Baltijā.
– Sponsors esot kāda Šveicē dzīvojoša ģimene ar dzimtas saknēm Šeduvā.
– Saturu veido vienlīdz vietējie speciālisti un pieaicināta starptautisku ekspertu grupa.
– Gan arhitektu birojs, gan galvenais būvuzņēmējs un ekspozīciju veidotāji būs redzamas ārvalstu kompānijas.
– Kas attiecas uz vietas sasniedzamību, tad sabiedriskais transports (dzelzceļa un autobusu satiksme) un ceļi (Panevēža atrodas uz Eiropas autoceļa E67, t. i., Via Baltica automaģistrāles), ja nepieciešams, ļauj izbraukāt uz Šeduvu un arī apmeklētājiem no kaimiņvalstīm samērā ērti to sasniegt. Tātad plānotā auditorija būs gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi, bet mobiliem darbiniekiem nebūs obligāti jādzīvo laukos.
Kuratores uzburtajā jaunā muzeja vīzijā uzvēdīja pasaules elpa…
Pirms muzeja satura izveides pārraudzīšanas Šeduvā no Viļņā bāzētā topošā muzeja biroja Jakulītei-Vasilai jau bija ievērojama pieredze ebreju vēstures pētniecības un popularizēšanas projektu īstenošanā: kopš 2006. gada viņa bija strādājusi pie ekspozīciju izveides Viļņas Gaona ebreju vēstures muzejā (Vilniaus Gaono žydų istorijos muziejus) un izveidojusi Lietuvas holokausta atlantu. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka redzamo kuratori ar muzeja darba specifikas zināšanām un iemaņām komunikācijas rīku izstrādē 2015. gadā ar jau piesaistītu projekta sponsoru (turklāt resursu pieejamības ziņā šķietami neierobežotu) uzrunāja Zudušo štetlu muzeja idejas autors Sergejs Kanovičs (Sergejus Kanovičius). Bet no šādiem piedāvājumiem, kā zināms, neatsakās.
Kanovičs kopš 2011. gada bija dokumentējis Lietuvas ebreju kapsētas un veidoja Litvaku kapsētu elektronisko katalogu, kad pats saņēma kāda Šeduvas pēcteča lūgumu atjaunot senču pilsētas ebreju kapsētu un izveidot pieminekļus trīs masu slepkavību vietās netālu esošajos Ļaudišķu un Pakuteņu mežos (vietās, kur lietuviešu kolaboracionisti, sekojot vāciešu pavēlei, 1941. gada augustā nogalināja vairāk nekā 600 Šeduvas ebrejus). Darbiem pie kapsētas sakopšanas tuvojoties noslēgumam, Kanovičam radās ideja par muzeju kā vārtu sargātāju uz atjaunoto kapsētu. Šo ideju viņš veiksmīgi “pārdeva” Šveices sponsoram. Nedaudz apsteidzot notikumu gaitu, jāatzīmē, ka vārds “pārdot” ir tieši vietā, jo 2017. gadā muzeja konceptu sponsors tiešām no idejas autora arī likuma noteiktajā kārtībā nopērk. Pēdējais savukārt kļūs par klupšanas akmeni starp satura komandu un sponsoru, tādēļ 2025. gada janvārī, nesagaidot oficiālo muzeja atklāšanu, no izpilddirektora (CEO) amata atkāpsies pats muzeja idejas autors, bet mēnesi vēlāk – vadošā kuratore.
Daudzu gadu kapitālprojektos parasti vairāk izdeg tieši vidējā līmeņa administratīvie vadītāji, no kuriem tiek prasīta atbildība kārtējo darbu izpildē un nosprausto termiņu ievērošanā, kamēr kuratori, konsultanti un satura veidotāji vienkārši savu eksperta zināšanu dēļ mēdz būt turpat vai neaizvietojami un biežāk noiet ceļu līdz galam. Ne šajā gadījumā. Starptautisku rezonansi 2023. gadā izpelnījās muzeja pasūtītās un vēlāk aizliegtās dokumentālās filmas “Pārakmeņotais laiks” (Petrified Time) par Šeduvas ebreju iznīcināšanu sāga. Kamēr slavenā lietuviešu dokumentālista Sauļa Beržiņa (Saulius Beržinis) jau gadu desmitus ilgajām, nereti sarežģītajām (jo bezkompromisa) attiecībām ar pasūtītājiem (gan vietējiem, gan ārvalstu) var izsekot tīmeklī, tikmēr jaunajā muzejā viņa filmēto dokumentālo kadru klātbūtnes trūkums (Beržinis paguva intervēt pēdējos, šobrīd jau mirušos, Šeduvas holokausta lieciniekus) vienādojams ar autentiskuma – vietējās acs sūrās perspektīvas – trūkumu.
Muzejam, kurš tapis no nulles, no idejas, jāpaļaujas uz multimedijiem un interjera dizainu kā galveno komunikācijas formu. Šeduvas muzeja naratīvu vienotā veselumā savilkt kopā ir uzdots tieši divdaļīgajai dokumentālā stila rekonstrukcijas filmai, kuru pēc domstarpībām ar lietuviešu dokumentālistu muzejs uzticēja veidot Holivudas kinorežisorei Robertai Grosmanei (Roberta Grossmann). Ar šo dokumentālo rekonstrukcijas filmu sākas un faktiski noslēdzas pamata ekspozīcija. Muzejā tam ir atvēlētas divas kinozāles: pirmā kodolīgi pastāsta par Lietuvas ebreju vēsturi, štetliem un Šeduvu līdz pirmās brīvvalsts laikam. Otrā – par holokaustu un štetlu civilizācijas beigām.
Ekspozīcijas pirmā stāva telpas ir riņķveidīgi izvietotas ap centrālo galeriju – “tirgus laukumu” –, kura centrā savukārt izvietots pirmskara Šeduvas multimediāls makets. Pa perimetru laukumam izkārtotie “veikalu skatlogi” ar nedaudziem priekšmetiem un dokumentiem, toties ar bagātīgu interaktīvo rīku klāstu, grafisko un audio materiālu, atspoguļo ekonomisko dzīvi, kultūru, tautību līdzāspastāvēšanu un konfliktus. Atsevišķās telpās parādīta ebreju izceļošana uz ASV, slavenu personību stāsti un neliela sinagogas rekonstrukcija ar tai raksturīgo reliģiskās dzīves materiālo kultūru, bagātu audiovizuālo materiālu un interaktīviem stendiem.
Padomju okupācijas sadaļa (ja neskaita oriģinālo kapakmeni no līdzās esošās kapsētas kā simbolu pēckara gados nebūtībai atstātajai kapsētai un visam štetlu kultūras mantojumam) ir vājākā visā muzejā, jo pilnībā plakana. To tomēr atdzīvina viena no ekspozīcijā skatāmajām oriģināli veidotajām dokumentālajām mini filmām ar atpazīstamiem Wochenschau materiāliem. Pēdējās man personīgi patika vairāk par lielbudžeta dokumentālā stila rekonstrukcijas filmu, kas pilnībā izvairās no autentiska vēsturiska un laikmetīga dokumentālā materiāla izmantošanas. Kā zudušo štetlu nostalģiska rekonstrukcija tā, protams, ļoti labi der muzeja reklāmas klipam mājaslapā, turpretī ekspozīcijā šāda kostīmfilma arī vēl bez projekta virtuves puses zināšanas lika domāt par neērtās vēstures sava veida izskaistināšanu (sanitized version of history).
Pirmā stāva ekspozīciju noslēdz Šeduvas ebreju glābēju sadaļa. Jad Vašem memoriāls 2017. gadā (tātad muzeja veidošanas laikā) dokumentējis 1943. gadā dzimušā Pinkas Nola (Pinchas Nol) tolaik gaidībās esošās mātes izglābšanās stāstu, kurā bijis iesaistīts vietējais katoļu priesteris tēvs Mīkols Karosa (Mykolas Karosas) un Palucku ģimene. Vienlīdz garīdznieks un laulātais pāris Ludvika un Staņislavs Palucki (Liudvika ir Stanislav Paluckas) atzīti par “Taisnīgajiem starp tautām”. Kontrastā glābēju sadaļai šeit pat izvietota arī šāvēju sadaļa, tikai ar to atšķirību, ka tēmu ilustrējošais grafiskais vardarbības materiāls korekti iestrādāts dizainā ar fiziska paaugstinājuma palīdzību pie vitrīnu sienas (lai tiktu līdz “actiņai”) un rakstisku brīdinājumu par šādu saturu līdzās. Iepretim šim “dilemmas blokam” arhitektūras valodā izteikts arī “zemākais punkts” ekspozīcijas naratīvā – telpas padziļinājums ar sēdvietām amfiteātra izkārtojumā (trešā kinozāle?), kur skatāms īss video materiāls ar kādu Šeduvas holokausta aculiecinieku, kas iezīmē, bet plašāk neizvērš tēmu par traumas recepciju mūsdienu Lietuvas sabiedrībā. Der pieminēt, ka Beržiņa aizliegtās dokumentālās filmas metrāža ir pāri par divām stundām un tai būtu grūti iztēloties labāku izrādīšanas vietu par šo.
Nav tā, ka Eiropas memoriāli un muzeji agrākajās nacistu koncentrācijas un nāves nometnēs nepārskatītu agrāko “šoka terapijas” pieeju vardarbības atainošanā un kolektīvās traumas konfrontēšanā. Bergenas-Belzenas memoriālā, kur īpaši šim nolūkam projektētajā kinozālē līdz nesenam laikam tika rādīti arī tīmeklī brīvi pieejamie britu un kanādiešu 1945. gada aprīlī filmētie nometnes atbrīvošanas kadri, turpmāk tā palikšot apmeklētājiem slēgta. Jaunajai muzeja ēkai vēl pat nav 20 gadu, un tas tikai norāda uz to, cik strauji augusi muzeju sensitivitāte vardarbības atainošanā. Nepastarpināta (ar vecuma cenzu neierobežota un interjera dizainā nekādi nenodalīta) cilvēku nogalināšanas ainu (īpaši filmētu) integrēšana muzeja ekspozīcijā labākā gadījumā vērtējama kā anahronisms vai vienkārši slikta gaume, sliktākajā – kā upuru privātuma aizskārums un tālab rupjš muzeja profesionālās ētikas pārkāpums.
Ja Šeduvas muzeja veidotāji tehniski ir pienācīgi tikuši galā ar neizbēgamo vardarbības ainu integrēšanu ekspozīcijā, tad pēdējo vēl nofilmēto aculiecinieku stāstu (saprotams – pamatnācijai nekomplimentāro) izņemšana no naratīva, aizbildinoties ar to, ka pilsētā dzīvo pēcteču ģimenes, ir bijis vairāk muzeja tēla un reputācijas menedžmenta, mazāk – vēsturiskās precizitātes atklāšanas jautājums.
Muzeja otrajā stāvā turpinās holokausta tēma jau vairāk statistikas pārskata formā par visas Lietuvas 200 000 ebreju kopienas iznīcināšanu, ar vēl vienu mini dokumentāciju un divām atsevišķām piemiņas sienām – vienu nogalinātajiem Šeduvas ebrejiem, otru muzeja izveides atbalstītājiem. Apmeklējuma maršrutu noslēdz lielformāta poētiska multimediju projekcija, kurai izmantotas idilliskas pirmskara ebreju mākslinieku gleznas, uz kuru fona darbojas personas no mierlaiku štetla. Ekspozīcijas noslēgumā arhitektūras valoda nepārprotami citē Jad Vašem memoriāla Jeruzalemē centrālās ekspozīcijas ēku ar tās levitējošo skatu vietu, kas izvirzīta virs ielejas. Šeit plašais stiklotais atvērums vērsts pret veco ebreju kapsētu (agrākais identificētais kapakmens datēts ar 1779./1780. gadu), radot mierinoši meditatīvu noskaņu.
Kopumā muzeja un piemiņas vietas kompleksa ar sakopto kapsētu un parku kapitālprojekta īstenošanas tehniskais rezultāts ir vairāk nekā nevainojams – tas uzstāda nepieredzēti augstu kvalitātes latiņu jaunajiem un rekonstruētajiem muzejiem reģionā. Īpaši attiecībā uz in situ muzejiem un memoriāliem piemiņas vietās, bet arī plašāka profila vēstures muzejiem, kuri pārskatāmā nākotnē iecerējuši īstenot kapitālprojektu. Somu arhitekta Rainera Mahlameki (Rainer Mahlamäki) vārds modernās muzeju arhitektūras laukā komentārus neprasa. Esmu redzējis abas biroja Lahdema & Mahlamäki architects projektētās ikoniskās muzeju ēkas – Vellamo Jūras centru (Merikeskus Vellamo) Kotkā, Somijā (2008) un Polijas Ebreju vēstures muzeju (POLIN) Varšavā (2013) to uzbūvēšanas secībā.
Nav brīnums, ka POLIN muzeja izveides vadošā kuratore, arī Latvijas muzeju darbiniekiem pazīstamā Barbara Kiršenblate-Gimbleta (Barbara Kirshenblatt-Gimblett) muzeja idejas autoram ieteica strādāt tieši ar šo arhitektu, kad tika aicināta konsultēt Zudušo štetlu projektu Šeduvā.
Ja skandināvi mums tomēr vienmēr bija un ir tepat kaimiņos, kur līdzīgi, kā izejot cauri neredzamai sienai, esam gājuši smelties iedvesmu labam dizainam un savu reizi iegrimt izslavētajā hygge, tad pasaulē lielākā muzeju plānošanas uzņēmuma Ralph Appelbaum Associates (RAA) darbs mūsu reģionā prasīja tieši šī projekta mērogu. RAA Eiropas biroja Berlīnē izveidotājs Tims Ventimiglija (Tim Ventimiglia) gan ir bijis samērā biežs viesis pie mums gan kā Latvijas dizaina Gada balvas žūrijas loceklis, gan kā tiešsaistes konferenču dalībnieks Žaņa Lipkes memoriālā. Viņš pat aicināts sākt strādāt pie vērienīga mantojuma projekta Liepājā, tomēr līdz reālai RAA iesaistei Latvijas muzeju vai plašākos mantojuma komunicēšanas projektos tikuši neesam. Spēkā paliek Tima teiktais intervijā domnīcai Creative Museum 2018. gadā, ka birojs strādā jebkur, kur vien ir darbs. Iespējams, ka tā pat ir labāk – Latvijas publisko muzeju ierobežotie līdzekļi kapitālprojektu īstenošanai, kas pagaidām netuvojas industrijas standartiem Eiropā un nespēj iekārdināt ārvalstu birojus, paliek pašmāju radošajiem uzņēmumiem un dod iespēju uzmirdzēt arvien jauniem talantiem.
Tikmēr Sergejs Kanovičs vien pāris dienas pēc mūsu nelielās grupas apmeklējuma Šeduvā savā Facebook kontā par savu personīgo desmitgades projektu Šeduvā raksta: Pirms 11 gadiem es staigāju pa Šeduvas ebreju kapiem, kurus jau biju sakopis, un domāju, kur varētu atkal parādīties kapu sarga māja, kas reiz tur stāvēja. Pretī kapsētai bija ar nezālēm aizaudzis lauks. Kas notiks, domāju, ja mēs tagad, sakopuši viņu kapus, aizbrauksim? Viņi atkal tiks aizmirsti. Šeit, domāju, ir vieta, kur būtu jāatrodas viņu piemiņas namam. Māja, kas ne tikai stāstītu par to, kā viņi tika zaudēti, bet arī par viņu dzīvi. Es nosaucu šo māju par Zudušo štetlu muzeju. Es ticēju, ka tā būs zudušo ģimeņu atmiņas sargātāja. Atmiņas nevar piesavināties. Var mēģināt tās cenzēt, noklusēt, balināt vai melnot, bet tās tāpat kā pavasara zāle izaugs cauri marmoram un asfaltam. Tas pats attiecas uz paša muzeja vēsturi. To nevar pārrakstīt, pat ja kāds to patiešām gribētu. Tā ir mana mantojuma daļa. Tajā ir viss, tāpat kā sapnī, – labie un sliktie, saldie un rūgtie mirkļi. Šie desmit gadi manā dzīvē mani ļoti bagātināja. Un daudz ko iemācīja. Es esmu pateicīgs par šo desmitgadi.
Tātad tomēr ir bijis tā vērts. Jaunā muzeja magnētisms nav noliedzams. Tā recepcija Lietuvas, Baltijas un Eiropas mērogā vēl tikai sākusies.
Raksta autors pateicas saviem ceļabiedriem braucienos uz Šeduvu par kompāniju un ierosmēm 2022. gada jūlijā un 2025. gada decembrī.
Foto: Ineta Zelča Sīmansone