Pēdējo mēnešu notikumi Latvijas austrumu pierobežā – atkārtoti bezpilota lidaparātu incidenti un sprādzieni, regulāri gaisa telpas apdraudējuma brīdinājumi, šūnapraides trauksmes paziņojumi, publiskajā telpā dominējošā krīzes komunikācija – ir radījuši nepieciešamību aktualizēt virkni drošības jautājumu, kas saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu un gatavību krīzes situācijām.
Domnīca Creative Museum sarunu ciklā “Sarunas par drošību” šī gada aprīlī - jūnijā apzina un dokumentē drošības situāciju muzeju nozarē Latvijā.
Interviju ciklu 17. jūnijā noslēdz domnīcas Creative Museum diskusija “Sarunas par drošību” Latvijas Kara muzejā, kur tiks pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar kultūras mantojuma saglabāšanas nodrošināšanu un gatavību krīzes situācijām. Savukārt 10. jūnijā raidījumā "Kultūras rondo" muzeju speciālisti diskutēja par muzeju pieredzi, veidojot rīcības plānu krīzes un ārkārtas situācijās.
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Cik gatavi pa šiem četriem gadiem esat kļuvuši iespējamajām krīzes situācijām? Kas, iespējams, ir pietrūcis pa šo laiku?
Zanda Pavlova: Sākotnēji neizjutām, ka Krievijas iebrukuma radītie draudi varētu būt reāli un skart arī mūs, taču pakāpeniski apzinājāmies – pierobežas muzejā mums jābūt gataviem dažādiem attīstības scenārijiem. Tāpēc sākām izvērtēt riskus, domāt par rīcības plānu un izstrādāt vadlīnijas krīzes situācijām. Sākotnēji šis plāns gan vairāk bija teorētisks. Mēs noteicām atbildības jomas, sadalījām pienākumus, definējām prioritāri glābjamos priekšmetus (to ir aptuveni 100) un izstrādājām plānu, kur un kā šos priekšmetus nepieciešamības gadījumā pārvietot. Taču tobrīd vēl trūka detalizēti izstrādātas praktiskās rīcības kārtības dažādiem krīzes scenārijiem un skaidras izpratnes par konkrētiem soļiem, kas būtu jāveic pirmajās krīzes stundās.
Pēdējo mēnešu notikumi ir radījuši gan spriedzi, gan emocionālu noslodzi. Saņēmām arī trīs šūnapraides [saruna notiek 4. jūnijā] nakts stundās. Tas lika arvien nopietnāk apzināties, ka apdraudējumi var kļūt biežāki un atkārtoties arī dienas laikā, tādēļ sākām daudz praktiskāk vērtēt savu rīcību draudu situācijās.
Nozīmīgs pagrieziena punkts bija pagājušā gada nogale, kad kopā ar vēl pieciem Vidzemes muzejiem piedalījāmies seminārā par rīcību krīzes situācijās. Mūs konsultēja krīzes situāciju eksperti, un semināra laikā mēs ne tikai teorētiski pārrunājām dažādus scenārijus, bet arī izstrādājām praktiskus rīcības modeļus. Katrs muzejs sagatavoja savu rīcības plānu, un šajā procesā daudzas lietas kļuva skaidrākas – gan par rīcību pirmajās krīzes stundās, gan par darba organizāciju turpmākajās dienās.
Izveidojām arī kontrolkartes, kurās precīzi tika noteikti katra darbinieka pienākumi un atbildība dažādās situācijās. Uzskatu, ka krīzes plāns mūs disciplinē un palīdz rīkoties konstruktīvi. Esam ļoti mazs kolektīvs, tikai astoņi darbinieki, tāpēc atbildības jomas ir ļoti plašas. Tieši tādēļ kontrolkartes ir īpaši noderīgas – tās palīdz pārskatāmi strukturēt pienākumus un pārliecināties, ka arī sarežģītās situācijās visas svarīgās jomas tiek aptvertas.
IZS: Vai ir pietiekami informācijas no valsts un pašvaldības par sagatavošanos krīzes situācijām?
ZP: Pirmais mūsu izstrādātais plāns tapa pilnībā pašu spēkiem, un jāatzīst, ka praktiskajā darbībā tas nebūtu pietiekami efektīvs. Ļoti nozīmīgu ieguldījumu sniedza minētās mācības, kas palīdzēja plānu būtiski pilnveidot.
No pašvaldības puses esam saņēmuši arī rīcības vadlīnijas, ir izstrādāts rīcības plāns krīzes situācijās. Šobrīd gaidām pašvaldības civilās aizsardzības speciālista un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta speciālista vizīti, lai viņi iepazītos ar muzeja specifisko situāciju un sniegtu praktiskus ieteikumus krīzes gadījumos. Protams, būtu labi, ja viss notiktu ātrāk, taču šobrīd jāstrādā esošajos apstākļos.
Mūsu muzeja specifika ir arī tā, ka tas atrodas pilī, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, un tas ievērojami ietekmē rīcību krīzes gadījumos. Paši esam apzinājuši drošākās vietas pilī, kas krīzes situācijā varētu kalpot kā patvēruma punkti.
Manuprāt, nozīmīgi, ka pirms Muzeju nakts saņēmām Kultūras ministrijas norādes par rīcību iespējamā draudu situācijā, kā organizēt cilvēku plūsmas vai kā rīkoties, ja apmeklētāji ārkārtas situācijā vēlas nekavējoties pamest telpas. Tas deva skaidrus darbības soļus un lielāku pārliecību par rīcību šādās situācijās.
IZS: Vai jums kā muzeja vadītājai ir pilnīgi skaidrs rīcības plāns ārkārtas situācijā – kas par ko atbild?
ZP: Par to esmu daudz domājusi. Šobrīd mums ir saprotams, kā rīkoties dzeltenā un oranžā līmeņa brīdinājuma gadījumā, taču sarkanā brīdinājuma situācijās vairs nav tik viennozīmīgu atbilžu par nepieciešamajiem soļiem. Noteikti sekotu līdzi oficiālajai informācijai un gaidītu norādījumus. Uztrauc, ka apdraudējuma veidi var būt dažādi un iepriekš nav iespējams paredzēt situācijas attīstību un apmeklētāju reakciju. Īpašs izaicinājums ir tas, ka pils pagrabā atrodas krājums. Tas nozīmē, ka krīzes gadījumā apmeklētāji nevarēs iekļūt drošākajās zonās, jo tās primāri paredzētas krājuma aizsardzībai un nav pielāgotas lielai cilvēku plūsmai.
IZS: Vai un kā šī situācija nu jau četru gadu garumā ir ietekmējusi muzeja krājuma digitalizācijas procesus?
ZP: Digitalizācijas process nenotiek straujāk, tas turpinās pakāpeniski un ar esošajiem resursiem. No 59 000 krājuma priekšmetu šobrīd digitalizēti ir aptuveni 18 000. Vēlētos, lai šo darbu varētu virzīt ātrāk, taču to nosaka mūsu cilvēkresursu kapacitāte, šobrīd vienkārši nav iespēju procesu būtiski paātrināt. Vienlaikus pastiprināti rūpējamies par jau digitalizēto datu drošību un to ilgtermiņa saglabāšanu.
IZS: Vai jums pa šo laiku ir bijis papildu finansējums no pašvaldības, piemēram, materiāltehniskajam nodrošinājumam (pakošanas plēves, ugunsdrošās kastes utt.)?
ZP: Papildu finansējumu no pašvaldības mēs līdz šim neesam prasījuši. Krājuma uzglabāšanai ir nodrošināti metāla skapji atbilstoši prasībām, savukārt digitālā informācija tiek glabāta ārējos datu nesējos. Zinu, ka daudzos muzejos tiek izmantoti vai tiek plānoti konteineri krājuma pārvietošanai krīzes situācijās, taču, praktiski izvērtējot mūsu iespējas, esam secinājuši, ka krājuma pārvietošana, visticamāk, nebūtu realizējama. Tādēļ krīzes gadījumā tas droši vien paliktu pils pagrabā, kas šobrīd tiek uzskatīta par iespējami drošāko vietu, jo novadā nav alternatīvas, kur muzeja krājumu būtu iespējams pārvietot drošākos apstākļos. Krājuma uzturēšanai mums būtu nepieciešams elektroapgādes ģenerators, lai nodrošinātu nepārtrauktu krājuma drošību. Pašvaldība iestāžu vadītājus ir aicinājusi iesniegt nepieciešamo resursu sarakstus, tomēr apzināmies, ka muzejs, visticamāk, nebūs starp tām iestādēm, kurām finansējums tiks piešķirts prioritāri.
IZS: Vai visi šie notikumi un būšana netālu no agresorvalsts robežas pa šiem četriem gadiem ir ietekmējusi muzeja kolekcionēšanas politiku, komunikāciju un pasākumu organizēšanu, izstāžu politiku?
ZP: Muzeja esošajās ekspozīcijās militārā tēma jau ir plaši atspoguļota – sākot no viduslaikiem līdz Otrajam pasaules karam – tostarp arī nacionālās pretošanās kustība. Savukārt mūsdienu periodā cenšamies to līdzsvarot ar radošo jomu un mākslu. Šobrīd neesam plānojuši pastiprināti pievērsties aktuālajai situācijai, jo par to plaši runā mediji un sabiedrībā jau ir jūtams nogurums un emocionāla spriedze. Līdz ar to nav pārliecības, ka šī būtu tematika, kas muzeja darbībā šobrīd būtu īpaši jāakcentē. Vienlaikus uzskatām, ka ar šo laiku saistītās liecības ir jāsaglabā, raugoties uz tām ilgtermiņa vēstures kontekstā.
IZS: Vai un kā pēdējo četru gadu ģeopolitiskā situācija ir ietekmējusi muzeja apmeklētāju plūsmu?
ZP: Šķiet, ka baiļu faktors būtiski neietekmē apmeklētāju plūsmu muzejā, vismaz līdz šim neviens grupu pieteikums nav ticis atcelts. Muzejā joprojām ir salīdzinoši daudz apmeklētāju no Igaunijas un Lietuvas. Viens no faktoriem, kas ietekmējis kopējo apmeklētāju skaitu, ir tas, ka vairs nav apmeklētāju no Krievijas. Vienlaikus novērojams, ka arī Latvijas vietējie apmeklētāji kļuvuši nedaudz pasīvāki, īpaši individuālo apmeklējumu ziņā. Runājot par Latvijas apmeklētāju grupām, joprojām stabilu interesi saglabājušas izglītības iestādes, kas aktīvi izmanto muzeja piedāvājumu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs