Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šī brīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Un kā mainījies redzējums par to, kas muzejs ir pierobežā?
Antra Keiša: Daudzi mums uzdod jautājumu: “Kā jums tur, pierobežā?” Jāsaka – kā dzīvojuši līdz šim, tā dzīvojam arī tagad. Laikam esam pieraduši pie tā, ka vienmēr atrodamies pierobežā, un ar to rēķināmies. Runājot par muzeja krājumu, mums viss muzeja krājums ir digitalizēts un glabājas trīs ārējos diskos, jo jāsaprot viens – ja arī kaut kas sākas, mēs tā pēkšņi krājumu nevaram sapakot un kaut kur aizvest. Pats vēsturiskākais muzeja priekšmets ir sarkanbaltsarkanais karogs, kas ir saglabājies visus okupācijas laikus mājas bēniņos. Pašiem tas karogs ir uzšūts. Mums ir vērtīgi vietējo pilskalnu arheoloģiskajos izrakumos iegūti priekšmeti. Muzejā glabājas arī novadam raksturīgas tekstilijas. Mums krājumā ir arī tā saucamie čosnie deči [Baltinavas izloksnē] – melnās segas ar virsū uzšūtiem ziediem.
IZS: Un šo priekšmetu stāsti, kas ir specifiski par Baltinavu un apkārtni.
AK: Jā, katrs muzeja krājuma priekšmets ir ar savu stāstu.
IZS: Esat sastādījuši nozīmīgāko muzeja priekšmetu sarakstu, ko pagājušajā gadā aicināja izdarīt Kultūras ministrija?
AK: Jā. Bet mēs joprojām uzskatām, ka vērtīgākais muzeja priekšmets ir karogs. Mums ir izstrādāts arī evakuācijas plāns. Bet grūti pateikt, kas notiks konkrētā situācijā, ja tāda būtu. Mēs bijām darba vizītē Latvijas Kara muzejā, viņiem ir nopirktas kastes atlasītajiem 100 prioritārajiem krājuma priekšmetiem, bet mūsu muzejam nav tādu līdzekļu, lai iegādātos šīs speciālās kastes.
IZS: Vai pašvaldība nav apzinājusi muzeja vajadzības un piešķīrusi papildu līdzekļus pakojamajiem materiāliem, kastēm utt.?
AK: Pašvaldība mūsu vajadzības ir apzinājusi, mēs sniedzām informāciju, cik mums ir krājumā priekšmetu, kādas būtu primārās vajadzības, bet papildu līdzekļi nav piešķirti.
IZS: Pašiem sev muzejā jums taču arī ir sastādīts vērtīgāko priekšmetu saraksts?
AK: Jā, ir. Bet šie priekšmeti nav salikti kopā vienā vietā.
IZS: Jūs laikam piedalījāties Latvijas muzeju direktoru un vadītāju ikgadējā sanāksmē 2025. gada beigās, kurā par muzeju drošības jautājumiem un sagatavotību tika runāts.
AK: Jā, piedalījos. Izstrādājām varbūtējos scenārijus. Piedalījāmies arī Upītes muzeja (sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku) organizētajā pasākumā Balvu novada muzejiem, kur arī tika apskatītas dažādas situācijas un ko katrā situācijā vajadzētu darīt. Bet visi atzīmē, ka tās ir tikai situāciju izspēles, jo nevar jau paredzēt, kas un kā realitātē varētu notikt.
IZS: Vai pa šiem gadiem ir mainījušies uzsvari tam, kā jūs papildināt muzeja krājumu?
AK: Krājumu mēs papildinām, bet atbilstoši muzeja misijai, vācot materiālus no apkārtējās Baltinavas teritorijas.
IZS: Ukrainas bēgļu jums Baltinavā laikam nav, kuri šeit būtu apmetušies uz dzīvi?
AK: Nē, nav.
IZS: Varbūt, organizējot pasākumus, saturiskie aspekti ir mainījušies, reaģējot uz drošības un pierobežas situāciju? Varbūt, stāstot par analogām situācijām, kas vēsturiski novadā ir bijušas, un sasaistot tās ar mūsdienām?
AK: Pasākumus rīkojam dažādus, īpaši neieciklējoties uz esošo ģeopolitisko situāciju pasaulē.
Raivis Sīmansons: Muzejā skatāmā Masļenku izstāde ir vienīgais piemērs Latgalē, kur ir izvērsts stāsts par Masļenku robežas situāciju. Protams, uz [Andreja Edvīna] Feldmaņa pētījuma bāzes, bet šāda izstāde šeit ir skatāma. Kā jūs pie šīs izstādes idejas nonācāt?
AK: Šī izstāde atceļoja no Robežsardzes koledžas Rēzeknē, kad bija Masļenku 80. gadadiena. Izstādes atklāšanā piedalījās arī toreizējais Valsts prezidents Egils Levits. Tā ir Okupācijas muzeja veidota izstāde, pašlaik muzejs to, pagarinot termiņus, deponē, jo ir liela interese no apmeklētājiem. Daudzi atbrauc, piemēram, no Kurzemes un par šo notikumu nemaz nezina, šeit to var uzzināt. Cenšamies par šo vēstures epizodi stāstīt arī skolēniem, sadarbojamies ar vēstures skolotājiem. 15. jūnijā katru gadu robežsargiem ir Masļenku atceres pasākums, un tad vēl 7. novembrī ir Robežsargu diena, to mēs arī atzīmējam.
RS: Vai Masļenku lokācija iekrīt jūsu muzeja pārraudzības teritorijā?
AK: Pašreiz Masļenki ir Krievijas teritorijā – no Baltinavas taisnā līnijā 20 km. Robežsargi vērsās pašvaldībā ar jautājumu, kur varētu Baltinavā piemiņas vietu ierīkot. Pašlaik tā ir ierīkota Supenkas upes krastā, iebraucot Baltinavā no Balvu puses, tur ir iestādīts Latvijas simtgades ozols un ierīkota piemiņas vieta. Ekskursantiem stāstām par Masļenku traģēdiju gan muzejā, gan piemiņas vietā.
RS: Jūs jau laikam Okupācijas muzejam kaut kad dosiet atpakaļ to izstādi?
AK: Es nezinu, vai mēs gribētu to dot atpakaļ, un, man šķiet, Okupācijas muzejs ir ieinteresēts, ka izstāde ir te, Baltinavā.
RS: Viņi varētu jums palīdzēt to interaktīvo tāfeli salabot, kas ir neatņemama izstādes sastāvdaļa.
AK: Jā, būtu ļoti jauki to salabot, jo mums nav tāda speciālista.
IZS: Vai un kā jūs, pierobežas muzeji, sadarbojaties drošības jautājumos – runājot gan par fizisko drošību un sagatavotību, gan par projektu, izstāžu un pasākumu organizēšanu?
AK: Sadarbība starp Balvu novada muzejiem ir regulāra un cieša.
IZS: Cik bieži jūs caur savu reģionālo Latgales muzeju pārstāvi Latvijas Muzeju padomē [LMP] signalizējat padomei par muzeju vajadzībām un caur viņu saņemat ziņas par to, kas padomē notiek?
AK: Mums tiek izsūtīti e-pasti par LMP skatītajiem jautājumiem, bet tā aktīvi savu viedokli nepaužam.
IZS: Es pieņemu, ka ārzemju tūristu Baltinavā nekad nav bijis īpaši daudz, bet vietējie tūristi gan. Kā šī nedrošā pierobežas situācija ietekmē apmeklētāju plūsmu un sajūtas par drošību?
AK: Pie mums tādas lielas apmeklētāju svārstības šo notikumu dēļ nav tikušas novērotas. Jau kovida laikā apmeklētāju skaits samazinājās, bet man nešķiet, ka tieši Ukrainas kara un pierobežas tuvuma dēļ skaits būtu samazinājies. Ja brauc tūristi grupās pa Balvu novadu, viņi brauc uz Balviem, Viļaku, kur ir promenāde, Abrenes istabām. Tad potenciālie apmeklētāji tiek līdz Kotiņiem, kur ir plaša ekskursija par saimniekošanu laukos, līdz ar to diena ir ļoti piesātināta. Mums nav tādu izklaidējošu un piesaistošu tūrisma objektu. Protams, piedāvājam apmeklēt abas baznīcas – katoļu un pareizticīgo, muižas parku, ciemata vēsturisko centru un muzeju.
RS: Pārsteiguma moments jau ir tas vien, ka šeit ilgstoši ir viens profesionāls muzejs. Un šī ēka ir kārtībā.
AK: Jā, protams. Vēl, par tūristiem runājot, ir liela nozīme arī personībām, kuras spēj saistīt viņu interesi, bet laiks un apstākļi šajā jautājumā ienes savas korekcijas.
Blakus muzejam dzeltenā divstāvu ēka ir bijušais Tiesas nams, tas ir Latvijas brīvvalsts laikā, 1936. gadā, pirmais uzceltais tiesas nams. Tas darbojās gan neilgu laiku, pēc kara tur bija Krievu astoņgadīgā skola, no 1970. gada – vidusskolas internāts, un tagad tas ir pašvaldības īpašums. Tā ir ēka ar savu stāstu, tāpēc ir doma nākotnē tur iekārtot tiesas zāli, kur tūristiem varētu piedāvāt izspēlēt dažādas lomas tiesas procesā.
IZS: Jums tikko tika apstiprināts jauns ekspozīcijas projekts, ko īstenosiet sadarbībā ar biroju “DJA”.
AK: Jā, top ekspozīcija “Baltinava laika lokos”, kas stāstīs par laiku līdz 40. gadiem. Pagājušajā gadā mēs izstrādājām māksliniecisko dizainu, tagad tiks īstenots tehniskais projekts.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs