Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šībrīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Kādas ir muzeja sajūtas par to, kā jūtas novada cilvēki?
Iveta Supe: Protams, kad tikko sākās karš Ukrainā, tas viss ienesa tādu zināmu nedrošību un nemieru. Bet ar laiku cilvēks kaut kādā ziņā pie visa pierod. Līdz ar to ikdienā pastiprinātu nedrošību, neskatoties uz to, ka tā robeža ir ļoti tuvu, faktiski nejūt, izņemot dažus gadījumus, kad pienāk ziņas par iespējamu dronu tuvošanos.
Janīna Vīksna: Man jāpiekrīt, ka pa šo laiku pirmo reizi draudus izjutām brīdī, kad pienāca ziņa par dronu tuvošanos. Mums, vietējiem, būtu labāk jāpārzina ģeogrāfija, jo mums ir diezgan laba dabas dota aizsardzība – tieši pierobežā ir purvs kā dabiskā aizsardzības zona. To daudzi nezina, faktiski lielākais militārais apdraudējums mums ir no gaisa.
IZS: Ieskatoties četru gadu notikumu gaitā saistībā ar krājuma drošības pasākumiem, vai un kādas instrukcijas, vadlīnijas, mācības muzejs ir saņēmis no valsts, pašvaldības? Iespējams, paši esat kaut ko organizējuši.
IS: Šī situācija motivēja vairāk pievērsties civilās aizsardzības plāniem, krājuma priekšmetu izvērtēšanai, tika sastādīts prioritāro priekšmetu saraksts.
Raivis Sīmansons: Tāds saraksts jums muzejā jau ir – 100 prioritārie priekšmeti?
IS: Mums ir 50 priekšmetu saraksts. Mēs, viss muzeja kolektīvs, gājām cauri muzeja krājumam, līmējām bumbulīšus (signējumu) pie priekšmetiem, ko kurš uzskata par svarīgākajiem, diskutējām.
JV: Katram muzeja darbiniekam tika izsniegti desmit balsu žetoni, un tad gājām pa ekspozīciju, muzeja krātuvēm.
RS: Jums bija pat sava atlases metodoloģija.
JV: Jā. Es kolēģiem izstāstīju, kur, kas krātuvē atrodas, kolēģi izvēlējās priekšmetus, un tad notika balsojums. Palikām pie 50 svarīgākajiem priekšmetiem, jo TOP 100 ir liels skaits. Vērtējām, vai mums ārkārtas situācijā pietiks cilvēkresursu, lai šos 100 priekšmetus glābtu; tas ir izvērtējams jautājums. Tāpēc veidojām tādu koncentrētāku sarakstu.
IS: Jā, tas ir attiecībā uz krājumu, bet šajā laikā mērķtiecīgāk notiek ugunsdzēsības mācības un instrukcijas, apzinoties, ka primārais ir speciālistu drošība. Ārkārtas situācijā iepriekš minētie signējumi pie priekšmetiem, pat ja muzeja speciālisti ir spiesti drošības nolūku dēļ būt ārā no muzeja, ir skaidras norādes, piemēram, ugunsdzēsējiem, kas ir priekšmeti, kas primāri evakuējami. Pašvaldības vadībai regulāri notiek mācības, bet šajā laikā ir aicinātas piedalīties arī iestādes. Upītes Nemateriālā kultūras mantojuma centrā 2025. gadā sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi Balvu novada kultūras darbiniekiem tika rīkotas mācības. Tur arī piedalījās visi dienesti – ugunsdzēsēji, robežsargi –, un katrs no savas pozīcijas situācijas arī skaidroja. 2025. gada beigās ikgadējā direktoru sanāksmē, kas notika Latvijas Kara muzejā [LKM], arī tika izspēlēti scenāriji ārkārtas situācijām. Mums muzejam pagrabā ir arī patvertne, iespējams, šobrīd vēl nav pavisam ideālā stāvoklī, bet viens no drošības punktiem, par ko ir domāts, tā noteikti ir.
JV: Un patvertnē ārkārtas situācijas gadījumā ir iespēja, ka cilvēki un muzeja krājums ir atdalītās telpās, tā nav atvērta tipa telpa. Mums arī signalizācija krājumam ir autonoma no pārējām telpām, kas rada papildu drošību krājumam.
IS: Tomēr viens ir mācības un vadlīnijas, bet reālā situācija, ja kaut kas notiek, vienmēr ienes arī korekcijas, ko mēs nevaram iepriekš paredzēt, un algoritms, pat ja ir perfekti izstrādāts, var strādāt un var konkrētajā situācijā nestrādāt.
IZS: Kad KM jums pagājušajā gadā lūdza sastādīt valsts nozīmes priekšmetu sarakstu jūsu muzejā (valsts līmenī tāds vēl tikai top), vai jūs tas nesamulsināja, jo daži muzeji samulsa, sakot, ka viņiem ir reģionālas nozīmes krājums?
IS: Nē, mēs esam valsts nozīmes priekšmetu un stāstu glabātāji. Mūsu muzeja krājums veido nacionālo muzeja kopkrājumu un ir tā sastāvdaļa.
JV: Mēs par šo 50 priekšmetu sarakstu vispār sākām domāt un to sastādījām jau pirms KM aicinājuma šādu sarakstu iesniegt. Ministru kabineta noteikumi jau sākotnēji paredz, ka muzejiem jābūt rīcības plānam krīzes situācijās, un muzejiem tas ir vienmēr bijis izstrādāts, tomēr iepriekš, iespējams, tas bijis vairāk tāds formāls dokuments. Uzreiz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai un brīdī, kad sāka runāt, ka būs Ministru kabineta grozījumi, mēs sapratām, ka būs nepieciešams šāds priekšmetu saraksts un jāpārskata savi iekšējie kārtības noteikumi. Es kā muzeja krājuma glabātāja lēnām to sāku darīt, skatījos citu valstu pieredzes. Ļoti palīdzošs bija ICOM buklets par muzeju krājuma evakuāciju, tur bija gan saraksts, kā to labāk darīt, gan minēti materiālie resursi, kas ir nepieciešami sagatavošanās darbiem. Situācijas bija tik labi aprakstītas, ka arī mazie muzeji no tā kaut ko varēja mācīties. Plāns mums bija gatavs jau 2024. gadā, priekšmetus apzinājām 2025. gadā, un tad arī KM ziņoja, ka šāds saraksts ir vajadzīgs.
IS: Arī krājuma digitalizācija ir viens no svarīgiem komponentiem, lai, ja kaut kas ārkārtējs notiek, mums ir vismaz digitālās liecības. Balvu muzejs saņēma ziedojumu, un par šo ziedojumu iegādājāmies nelielu serveri, lai mūsu novada – Ziemeļlatgales – muzeji varētu drošībā glabāt savu digitalizēto krājumu paralēlās kopijas. Tas vēl ir procesā, tas nenotiek šausmīgi ātri. Tas ir tāds nepieciešams drošības pasākums, jo ir pieredze gan ar Nacionālā kopkataloga nobrukšanu, gan ar bibliotēku digitālās sistēmas traucējumiem.
RS: Tas būs centralizēts serveris visiem muzejiem?
IS: Serveris atradīsies fiziski pie mums, bet arī Viļakas, Upītes un Baltinavas muzeji varēs savus digitālos krājumus uz tā glabāt.
JV: Mēs nevis tikai paši lietosim serveri, bet, apzinoties, ka mazākiem muzejiem ir grūtāk šādu iniciatīvu realizēt, koleģiāli piedāvājam šiem muzejiem šādu iespēju izmantot.
IZS: Jā, tā ir laba ideja, domājot par digitalizēto materiālu glabāšanas drošību un nodrošināšanos, lai materiāls neglabātos tikai vienā vietā. Šis ir viens no ļoti aktuāliem, bet joprojām valstiski neatrisinātiem jautājumiem.
Pievērsīsimies muzeja saturam un tam, kā šajos četros gados ir vai nav mainījusies muzeja krājuma komplektēšanas politika, pasākumi, izstāžu politika. Starp citu, vai ir bijis kāds papildu finansējums no pašvaldības krājuma priekšmetu saiņošanai, materiālu iegādei, pasākumiem?
IS: Nē. Arī minētais serveris ir iegādāts par ziedojuma līdzekļiem. Visu pārējo darām esošā budžeta ietvaros. Vēl viena nopietna un kritiska lieta, par kuru būtu jādomā valsts līmenī, ir pierobežas iztukšošanās. Cilvēku kļūst mazāk, cilvēki aizbrauc, skolas tiek slēgtas, nav darba. Līdz ar to muzejam arī ir liels izaicinājums, nav cilvēku, mēs zināmā mērā kļūstam “nevajadzīgāki”, kaut gan realitātē vajadzība pēc muzeja un atmiņu glabāšanas un komunicēšanas šādā situācijā ir vēl jo lielāka. Kas tad ir šī drošā robeža, ja tā paliek tukša?
IZS: Jā, pierobežas muzejs ir būtisks spēlētājs, varētu pat teikt – medijs un informācijas avots šajā dezorientācijas un nedrošības laikā. Bet, piemēram, domājot par pierobežas muzeju balsi un vajadzībām, cik tas izskan Latvijas Muzeju padomē [LMP] vai Latvijas Muzeju biedrībā, kur Latgales muzejiem ir savi deleģēti pārstāvji? Un vai vispār izskan? Cik LMP ir dzirdējusi par pierobežas muzeju vajadzībām, viedokļiem un problēmām? Viena lieta – ne vienmēr muzejus sadzird pašvaldības, jo dažreiz pašvaldībām šķiet, ka, ja jau valsts akreditē muzejus, tai arī jāpiešķir muzejiem papildu finansējums.
IS: Jā, tādas situācijas gadās.
IZS: Iespējams, pierobežas muzejiem vismaz neformāli būtu jāapvienojas un par muzeju krājuma drošību un muzeju drošību kopumā būtu kopā jāpauž viedoklis? Tas izskanētu daudz pārliecinošāk, ja to darītu kopā.
IS: Tas pat nav tikai šaurs muzeju jautājums. Tas vispār ir pierobežas jautājums un situācijas izvērtējums valstiskā līmenī. Pierobežai aktuāla problēma ir apdzīvotība, darba vietas, tostarp skolas, muzeji utt. Par to ir jādomā plašākā kontekstā.
IZS: Šajā kontekstā ir arī muzeja lomas pārvērtēšana pierobežā – muzejs veic arī sociālu funkciju, ne tikai kultūras mantojuma glabātāja un komunicētāja funkciju.
IS: Jā, protams. Lielā mērā arī sociālās funkcijas nonāk mūsu darbības laukā.
RS: Vai no valsts, jūsuprāt, varētu nākt kāds deleģējums muzejiem, īpaši šajā laikā, kādas īpašas funkcijas veikt? Ar to es nedomāju kādu uzspiestu, obligātu tematisko līniju, bet tie būtu resursi, ar kuriem varētu, teiksim, pastiprināti pievērsties mežabrāļiem. Balvi ir neformālais mežabrāļu centrs, protams, arī Viļaka. Piemēram, tā varētu būt viena kopizstāde par kādu tēmu. Reizumis mēs dzirdam par tādām aktivitātēm. Laikam Baltinavā bija skatāms Masļenku makets un neliela izstāde, bet nav bijusi viena tāda centralizēta izstāde, kas par šo jautājumu ar valsts deleģējumu varētu informēt sabiedrību. Tas ir pirmais, kas, pat neesot dziļi iekšā tēmā, nāk prātā. To tēmu apskata vienīgi Okupācijas muzejs Rīgā.
IS: Nepiekritīšu, ka vienīgi Okupācijas muzejs. Mēs regulāri skolām piedāvājam programmas gan par mežabrāļiem, kas teju desmit gadus pēc Otrā pasaules kara vietējos mežos cerēja sagaidīt Latvijas neatkarību, gan par Latgales partizānu pulku, kas saistās ar brīvības cīņām Latvijā 1919. un 1920. gadā. Varbūt šodienas situācija šo jautājumu ir aktualizējusi, bet mums brīvības un neatkarības tēma vienmēr ir bijusi klātesoša. Šobrīd valsts līmenī 2. marts ir atzīts par īpašo dienu, kad mēs runājam par nacionālajiem partizāniem, par Stompaku kauju, kas tiek uzskatīta par lielāko Baltijā saistībā ar pretošanās kustību. Stompaku kauju vietās ir izveidota laipa, dabas taka, atjaunoti vairāki bunkuri, ir arī papildu informācija tur uz vietas.
RS: Esam tur bijuši. Vai tā ir jūsu filiāle?
IS: Tā ir patstāvīga vieta, vairāk pieguloša un tuvāka Viļakai. Viļakas muzejs un Abrenes istabu vadītājs Dzintars Dvinskis arī vairāk uz turieni ved ekskursijas. Mums šobrīd ir ģenerāļa [Valda] Matīsa piemiņas istaba, Latgales partizānu pulkam veltīta izstāde.
RS: Jums ir laba virtuālā izstāde par Staņislava pieminekli.
IS: Jā, arī tā. Bija arī izstāde par 7. Siguldas kājinieku pulku, par diviem šī pulka biedriem un viņu likteņiem – kā vienu dzīve aizveda emigrācijā un viņš visu laiku Latviju mīlēja, organizēja dziesmu svētkus un bija viens no “Daugavas Vanagu” kopas vadītājiem, bet otrs – Kārlis (kuram šogad būtu bijuši 120 gadi) – aizgāja mežabrāļos un Madonas pusē bija viens no mežabrāļu vadītājiem. Šī izstāde pie mums bija skatāma vairāk nekā gadu, un šobrīd notiek izstāžu maiņa. Bet šī tēma mums ir visu laiku muzejā. Muzejam ir uzticēta gan Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu (25. marts, 14. jūnijs) atceres pasākumu, gan Barikāžu pasākumu organizēšana. Šogad mums bija Barikāžu muzeja buss, bija liels koncerts un speciālas nodarbības bērniem. Ar programmu “Barikādes 45 minūtēs” ar Janīnu izbraucām lielāko daļu novada skolu, un to apmeklēja kopumā vairāk nekā 800 skolnieku, kas mums ir liels skaitlis.
IZS: Vai pa šiem četriem gadiem muzejam ir mainījusies krājuma komplektēšanas politika? Vai to ir aktualizējis šis apdraudējuma vai bēgļu jautājums, atmiņu stāsti?
JV: Kā pētniecības tēmu vai krājuma papildināšanas aspektu šo mēs tā apzināti neesam iekļāvuši savā ikdienas darbā. Vietējā presē parādās intervijas, un mēs tās piefiksējam. Bet priekšmetu ziņā nekas tāds mums nav gadījies.
IS: Mums ir vietējais laikraksts “Vaduguns”, un to izmantojam par vienu no avotiem, kas raksta par aktualitātēm, – saglabājam vienu eksemplāru muzejam. Bet tā speciāli šo tēmu paši mēs nekomplektējam. Kaut arī es pati esmu braukusi kā brīvprātīgā uz robežu un viena ukraiņu ģimene pie manis nakšņoja, pirms devās tālāk uz Vāciju.
JV: Ukrainas bēgļu ģimenes, kas pie mums nonāk Balvos, ekonomisko apstākļu dēļ neuzkavējas. Balvi ir tikai sākotnējais posms.
IS: Bet tomēr ir dažas ģimenes, kas Balvos ir palikušas uz dzīvi, vecāki strādā, bērni mācās skolā, nedaudz iesaistās Balvu teātrī, tiek aicināti piedalīties talkās un dažādos pasākumos.
JV: Mēs pirms tam runājām par mežabrāļu tēmu, bet, manuprāt, ekonomiskās situācijas dēļ cilvēkiem nacionālās piederības savai valstij sajūta diemžēl sāk zust. Muzejs par to stāsta, mēs par to cīnāmies, bet viens tu nevari cīnīties par šīs piederības saglabāšanu.
RS: Vai jūs šeit, esot pierobežā un Latgalē, no centra gaidāt kādus resursus un palīdzību, lai varētu to darbu veikt aktīvāk?
IS: Mēs gribētu sagaidīt.
JV: Bet kompleksi, ne tikai muzejam.
IZS: Varbūt šeit atgriežamies pie tā, ka dažreiz valsts un pat pašvaldības nezina, ka muzeji kaut ko no viņiem gaida? Dažreiz pārvaldošai institūcijai, atnākot tikai uz izstādes atklāšanu vai pasākumu, šķiet, ka muzejā viss notiek un ir kārtībā. Iespējams, muzeja darba specifiku un sarežģītību, īpaši krājuma glabāšanas specifiku, ne visi spēj izprast un novērtēt.
IS: Es piekrītu, ka zināmā mērā tā varētu būt arī muzeju atbildība, ka mēs nepietiekami “uzmācīgi” stāstām par muzeja ikdienu un darba specifiku. Bet mēs tomēr mēģinām stāstīt un arī tūlīt pēc valsts svētkiem [saruna notiek 1. maijā] gaidām jauno Kultūras un tūrisma pārvaldes vadītāju, lai iepazīstinātu ar muzeja darbību.
JV: Krīzes plāna ziņā jāsaka paldies mūsu pašvaldībai, jo viņi vismaz divas reizes ir zvanījuši un jautājuši, lai atsūtām savu algoritmu, lai viņi pārvaldības līmenī civilās aizsardzības komisijas veidolā ir informēti, ko muzejs plāno. Mums pašvaldība pirmo algoritmu palūdza vēl pirms tam, kad mums bija norādes no KM.
RS: Tehnisko pusi mēs it kā saprotam, un ir kaut kādi resursi no pašvaldības, kaut arī joprojām nepietiekami, bet tā ir gandrīz visos mazajos muzejos, ar kuriem mēs runājam, un tai balsij būtu jābūt vienotai. Bet tad ir jautājums, vai tā vienotā balss nevarētu prasīt no centra resursus, lai varētu uztaisīt kādu kopizstādi. Kā piemēru varētu minēt 2024. gadā organizēto ceļojošo izstādi “1944”, kas bija skatāma vairākās pašvaldībās – Rīgā, Rēzeknē, Gulbenē, Valmierā, Bauskā, Jelgavā, Salaspilī – un bija ārtelpas mobilā izstāde, kuru uzlikām pilsētu centros. Bija tā, ka katras vietas muzejs deva arī savu ieguldījumu saturam, LU Vēstures institūta un LKM kolēģi to apkopoja, un mēs kā domnīca to koordinējām un izpildījām. Tas bija kas tāds, kas vienoja visu šo muzeju kopienu ar satura darbu un arī pavadošo programmu. Vienas vasaras laikā tēma izskanēja no Brīvības pieminekļa Rīgā, kur izstāde tika atklāta, līdz reģioniem, atgriežoties laukumā pie Okupācijas muzeja un Rīgas domes. Domājot par pierobežu, ir sajūta, ka katrs kaut ko dara un dara labi, zinot savu tēmu, bet šobrīd būtu vietā kaut kas visus muzejus vienojošs, kas izstāstītu stāstu plašākai auditorijai. To gan viens nevar izdarīt, tur ir vajadzīgi resursi.
IS: Jā, tur vajadzīgi resursi un kopdarbība, kā arī projekta lokomotīve.
RS: Varbūt jums ir kāda laba ideja tēmai šādai muzeju krājuma izstādei! Es joprojām visu laiku domāju par Masļenkiem, kur varētu uztaisīt tādu algoritma anatomiju, kā uz robežas notiek provokācija.
IS: Režisors Streičs ļoti interesējās par šo tēmu, bet laikam nepaspēja realizēt savu ideju. Bet par Masļenkiem izstāde bija. Arī tā, ko organizēja robežsardze kopā ar Okupācijas muzeju un kas ir pašlaik vēl joprojām skatāma Baltinavas muzejā (pirms tam bija skatāma Rēzeknē).
RS: Materiāls jau tā kā būtu – ir monogrāfija un pētījumi. Atbraucot uz Latgali, kādā muzejā gribētos redzēt šī konflikta anatomiju izstādes formā, īpaši šajā ģeopolitiskajā situācijā, jo ar kaut kādu provokāciju jau vienmēr konflikti sākas.
IS: Jā, tas būtu vērtīgi. Mēs gan izmantojam arī Latvijas Nacionālā arhīva veidotās ceļojošās izstādes par Latvijas vēsturi.
IZS: Izstādes “1944” pieredze parādīja, cik svarīga ceļojošajām izstādēm ir forma (grafiskais dizains) un pavadošā programma, kas pieskaņota katrai konkrētai vietai, kur izstāde tiek izstādīta, tā piesaistot papildu un pat lielu vietējās kopienas interesi. Svarīga arī tēmas un stāsta sasaiste ar mūsdienām. Atvest planšetes, uzlikt un “nāciet skatīties” – šis princips sevi, šķiet, jau pasen ir izsmēlis.
IS: Jā, pavadošā programma – tas ir ļoti būtiski.
RS: Jūs pieminējāt 2. martu, kas tagad ir iedibināts kā atceres pasākums par godu nacionālajiem partizāniem, kad pilsētas mērogā notiek pasākums.
IS: Jā, visa novada mērogā, arī ar prezidenta vizīti. Katru gadu ir arī pavadošā konference, kad no Latvijas Universitātes brauc lektori. Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kas ir šīs tēmas pētnieks, katru gadu stāsta, ko jaunu ir atklājuši, jo, lai cik tas nebūtu paradoksāli, ir pagājis tik ilgs laiks, bet arvien kaut kas jauns tiek atklāts.
RS: Tātad valsts līmenī viss notiek un ir institucionāli iedibināta diena, kad pasākumi ap to var būt un tiek organizēti, arī muzeju pasākumi.
IZS: Kad es jūsu Facebook kontā ieraudzīju pieteikumu un afišu mākslas skolas izstādei “Pāri robežām” un dzelteno norobežojuma lentu afišas dizainā, man uzreiz bija doma, ka tā ir jauniešu refleksija par kara un pierobežas tēmu. Tā ir?
IS: Tas ir par dažādām robežām, robežām mūsos, saskarsmes robežām, robežām mākslā un uzdrīkstēšanos, arī par fiziskām robežām. Par robežām visplašākajā izpausmē.
IZS: Bet ideja nāca no pašiem jauniešiem?
IS: Jā.
IZS: Vai šī situācija ar Ukrainu un muzeja atrašanās pierobežā ir atstājusi iespaidu uz tūrisma plūsmu? Es pieņemu, ka jums ārzemju tūristu arī līdz tam nebija pārāk daudz, bet vietējie tūristi varēja būt diezgan. Kā tas ir mainījis apmeklētāju dinamiku? Vai viņiem ir bail apmeklēt pierobežu?
IS: Balvu jauniešu centrs sadarbojas ar starptautisko brīvprātīgo jauniešu centru, kas ik pa laikam te atbrauc kaut ko padarīt, piedalīties kādā projektā, un viens no pirmajiem jautājumiem pirms braukšanas ir, vai te ir droši. Pirms kara tajos pāris gados, kad bija sakārtots pierobežas ceļš, jutām, ka cilvēki izmanto pierobežas ceļu, piemēram, maršrutu Viļaka–Baltinava. Mēs tā nedaudz tālāk, bet tā stīga ar labo ceļu veicināja tūrisma plūsmu, un cilvēki brauca apkārt Latvijai. Arī tad, kad bija kovids un nevarēja izbraukt no valsts, bija vietējo tūristu pieplūdums. Tagad šī situācija un “kaimiņa” tuvums aiz robežas tomēr ļoti daudziem cilvēkiem rada nedrošības sajūtu. Un ne tikai ārzemniekiem, bet arī Latvijas cilvēkiem.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs