Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šī brīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Un kā mainījies redzējums par to, kas muzejs ir pierobežā, kas ir muzeja krājums un ko ar to darāt?
Alla Lomanovska: 2023. gadā notika muzeja kārtējā akreditācija, un tās ietvaros aktualizējām visu dokumentāciju, tostarp arī drošības plānus. Cilvēki dzīvo savu ikdienu – zemnieki sēj, skolotāji māca bērnus, bet muzeju darbinieki veido izstādes un ekspozīcijas – strādājam kā parasti. Nav tā, ka sēžam, neko nedarām un dzīvojam bailēs. Protams, ikdienā, braucot uz darbu, īpaši tiem, kuri dzīvo ārpus pilsētas, nākas redzēt robežsargus. Nereti automašīnas tiek apturētas un pārbaudītas, redzam arī armijas tehniku un karavīrus, kas patrulē šajā teritorijā. Vai tas mums sagādā grūtības? Nē. Mēs to uztveram kā drošības pasākumu, nevis apgrūtinājumu. Cilvēki, kuri dzīvo tieši pie Baltkrievijas robežas, mēdz no savu māju logiem redzēt nelegālo migrantu pārvietošanos. Arī došanās mežā vairs nav tik droša kā agrāk. Sākotnēji lielākas bažas radīja šeit parādījušies lāči, taču pašlaik iedzīvotāji daudz piesardzīgāk raugās uz nelegālajiem migrantiem un kopējo situāciju pierobežā. Protams, pierobežas zona ir paplašināta, un ir teritorijas, kuras agrāk varējām apmeklēt bez īpašām atļaujām, bet šobrīd tas vairs nav iespējams. Pie mums jau divas reizes notikušas Drošības dienas, ko organizēja pašvaldība. Tajās piedalījās armijas pārstāvji, ugunsdzēsēji un citas drošības struktūras, kā arī notika diskusijas, kurās savu viedokli pauda novada iedzīvotāji.
IZS: Vai no visa šī esat kaut ko plānojuši iekļaut muzeja stāstā (papildinot krājumu, organizējot pasākumus)?
AL: Jā, par šo esam konsultējušies ar pašvaldību. Piemēram, mums 25. martā (saruna notiek 5. maijā - IZS) Svariņu pagastā nokrita drons. Vaicājām, vai varam dabūt krājumā. Mums tika paziņots, ka tādas iespējas nav.
Raivis Sīmansons: Bet jūs interesējāties…
AL: Jā, tas ir nopietni. Man šķiet, ka cilvēki ne vienmēr līdz galam apzinās, cik nedrošā vidē dzīvojam. Ikdiena bieži turpinās ierastajā ritmā, un tas rada sajūtu, ka apdraudējums ir tālu vai teorētisks, lai gan realitāte ir mainījusies kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šādos apstākļos īpaši svarīga kļūst gan informētība, gan gatavība – kā apzināta spēja saprast rīcību krīzes situācijās. Taču vienlaikus jāatzīst, ka ārkārtas situācijām, īpaši kara draudiem, pilnībā sagatavoties nav iespējams – var tikai samazināt riskus un stiprināt spēju reaģēt.
IZS: Jūs minējāt, ka pašvaldība organizēja divas drošības tikšanās, bet vai ir bijušas arī vadlīnijas un instrukcijas no Kultūras ministrijas [KM], papildu informācija no pašvaldības?
AL: Pašvaldība par drošības jautājumiem informēja visas pašvaldības iestādes kopumā. Ļoti vērtīgs bija arī 2025. gada maijā notikušais Latvijas Nacionālās bibliotēkas pasākums, ko organizēja KM un kurā īpaša uzmanība tika pievērsta tieši krājuma drošībai. Jau pirms tam muzejā bijām izveidojuši prioritāro priekšmetu sarakstu – sākotnēji tajā tika atlasīti tūkstoš priekšmetu.
IZS: Tas bija vēl pirms tam, kad KM katram muzejam 2025. gadā prasīja iesniegt prioritāro priekšmetu sarakstu.
AL: Jā. Toreiz mēs īsti nespējām iztēloties, kā šādu tūkstoš priekšmetu evakuācija varētu notikt praksē. Arī pašvaldībai nebija skaidras izpratnes par to, kā šādu procesu organizēt. Pašvaldības pārstāvji uzreiz norādīja, ka ārkārtas situācijā prioritāte būs cilvēku drošība un krīzes brīdī nebūs iespējams nodrošināt muzeja krājuma glābšanu. Vienlaikus viņi pauda gatavību iegādāties drošu kasti šo priekšmetu uzglabāšanai.
IZS: Atgriežoties pie prioritāro priekšmetu sarakstiem – vai pēc KM aicinājuma jūs sastādījāt simts prioritāro priekšmetu sarakstu?
AL: Jā, saraksts no tūkstoš priekšmetiem samazinājās līdz simts. Tagad mums ir izstrādāts gan plāns A, gan plāns B. Kultūras ministrijai sagatavotajā prioritāro priekšmetu sarakstā pārsvarā iekļauti rokraksti, dokumenti un iespieddarbi, kas aizņem salīdzinoši maz vietas. Tās ir vietējai kopienai nozīmīgas vēstures liecības, kuras uzskatām par īpaši svarīgām – 18. gadsimta rokraksti un iespeddarbi, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Artura Apartnieka apbalvojumi. Protams, šādu apbalvojumu komplekti ir daudzos muzejos, taču mums svarīgs ir tieši šī cilvēka stāsts. 1940. gadā viņš tika arestēts un notiesāts uz 15 gadiem, izdzīvoja Sibīrijā. 1956. gadā atgriezās Latvijā, sāka strādāt par būvinženieri un bija viens no Rīgas autoostas projekta autoriem. Savukārt 1966. gadā viņš saņēma atļauju izbraukt pie meitas uz ASV – tas Padomju Savienībā bija ļoti netipisks gadījums. Muzejam dāvinājumā tika nodoti viņa apbalvojumi, un līdzās tiem atradās arī karote, ko viņš pats bija izgatavojis Sibīrijā un glabājis kā vērtīgu liecību kopā ar saviem apbalvojumiem.
Runājot par drošu glabāšanas vietu – vai zināt, cik drošā vietā tika atrastas 1812. gadā grāfiem Plāteriem adresētas vēstules? Tās bija paslēptas pilī zem jumta sijas un tika atrastas tikai 1985. gadā. Šie stāsti ir ārkārtīgi interesanti – katram priekšmetam ir savs iegūšanas, saglabāšanas un izdzīvošanas stāsts cauri dažādiem laikiem. Piemēram, mūsu muzejā eksponēts robežstabs, kas savulaik atradās uz Latvijas un Polijas robežas – šādas robežas mūsdienās vairs nav. Robežstabs atradās starp Piedruju un Druju un visu padomju laiku stāvēja vietējā iedzīvotāja Boļeslava Sokola mājas pagalmā. Nezinu, vai ciema padomes cilvēki bija labvēlīgi noskaņoti vai vienkārši nezināja, kas tas ir, taču viņam izdevās šo robežstabu saglabāt, un 20. gadsimta 90. gados tas nonāca muzeja krājumā.
IZS: Pašvaldība ir gatava šādu papildu finansējumu jums piešķirt kastu iegādei, ja jūs pieprasāt?
AL: Jā, pašvaldība norādīja, ka, viņi būtu gatavi to iegādāties. Starp citu, muzeju krājumniekiem ir savs čats, kur mēs sazināmies par krājuma jautājumiem. Tajā vēl pagājušogad rudenī kāds muzejs jautāja, kur var iegādāties drošas metāla kastes, taču, lai gan citi norādīja, ka šāda informācija it kā visiem esot zināma, konkrētas atbildes par piegādātājiem tā arī netika sniegtas. Pašvaldība arī uzsvēra, ka būtu labāk, ja mēs šo procesu organizētu kopīgi – atrastu piemērotas kastes krājuma glabāšanai, un tad pašvaldība segtu izdevumus. Jo katram atsevišķi tās meklēt un pasūtīt ārzemēs ir darbietilpīgi, neracionāli un sarežģīti. Savukārt dalīšanās ar praktisku informāciju un risinājumiem būtu daudz efektīvāka un lietderīgāka
RS: Neliels precizējums – vai ir runa par kasti, kurā glabāt krājuma dokumentāciju vai pašus priekšmetus?
AL: Priekšmetus. Par krājuma dokumentāciju runājot, visas krājuma grāmatas mums ir digitalizētas – to paveicām jau 2025. gadā. Kopumā 75 procenti muzeja krājuma ir digitalizēti un iekļauti Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā. Darbu sākām ar fotogrāfijām, fotonegatīviem, mākslas krājumu, dokumentiem un iespieddarbiem, bet šobrīd digitalizējam arī palīgkrājumu. Daļa krājuma lietisko priekšmetu vēl gaida savu kārtu. Taču būtisks jautājums ir arī digitalizētā materiāla un serveru drošība.
RS: Tad kaste prioritāro priekšmetu glabāšanai tomēr ir ļoti ietilpīgs jēdziens, tā nav gluži kastīte, bet drīzāk konteiners?
AL: Jā, šajā gadījumā “kaste” ir drīzāk nosacīts apzīmējums. Precīzāk būtu runāt par konteineru vai speciālu drošas glabāšanas sistēmu, kas tehniski ir sarežģītāka nekā vienkārša kaste.
IZS: Ja ir ātrā krīzes situācija, tad priekšmeti no dažādām ekspozīcijas daļām un krājuma vēl uz šo konteineru jāpaspēj pārvietot.
AL: Mums šajā ziņā ir labi, jo mums viss, ko mēs esam paredzējuši prioritāri evakuēt, atrodas vienviet tādā pagaidu seifā.
IZS: Tad jūsu prioritārais saraksts ir gandrīz drošībā. Un jūs kā muzeja darbinieki esat puslīdz instruēti dažādām varbūtējām krīzes situācijām.
AL: Mēs esam salīdzinoši mazs muzejs un varam operatīvi reaģēt.
IZS: Atgriežoties pie muzeja krājuma komplektēšanas jautājuma – vai un kā ir mainījusies komplektēšanas politika un uzsvari?
AL: Jauns izaicinājums šobrīd ir atmiņu un stāstu vākšana. Piemēram, pie robežas bieži notiek migrantu pārvietošanās. Esmu interesējusies pašvaldībā, vai mēs varētu viņus intervēt, taču atbilde bija, ka labāk to nedarīt. Tādējādi arī došanās tieši uz robežu šobrīd nav ieteicama. Tomēr tas, ko mēs varam darīt, ir dokumentēt cilvēku atmiņas, kuri ir saskarušies ar šiem migrantiem, – protams, ja viņi ir gatavi dalīties savā pieredzē, jo ne par visām tēmām cilvēki vēlas runāt. Pagājušajā gadā Krāslavā notika Daugavpils Universitātes maģistrantu un doktorantu mutvārdu vēstures ekspedīcija, un ne visi vietējie iedzīvotāji bija gatavi sniegt intervijas. Ja muzejs vēlēsies vākt stāstus par drošības jautājumiem, jāņem vērā, ka cilvēku vēlme runāt par šīm tēmām var būt vēl mazāka.
IZS: Vai pa šo laiku esat organizējuši pasākumus, izstādes, kas reflektē tieši par drošības tēmu, robežu?
AL: Speciāli un specifiski par krīzes situācijām neesam neko rīkojuši. Pašvaldībā gan bija seminārs par provokācijām, kura mērķis bija rosināt pārdomas un refleksiju par to, cik daudz un kādu informāciju par sevi, savu institūciju un tās ikdienu mēs publiski atklājam, tostarp arī par sensitīvas informācijas izpaušanu un iespējamiem vervēšanas mēģinājumiem.
IZS: Vai ir arī izstādes, pasākumi, kur, runājot par kādiem reģionāliem vēstures notikumiem, var sasaistīt tos ar mūsdienu situāciju?
AL: Jā, tematiskās izstādes un pasākumus, kuros tiek stāstīts par vēstures notikumiem, bieži ir arī vērtīgi sasaistīt ar mūsdienu situāciju. Tas palīdz apmeklētājiem labāk saprast, kā vēsturiskie procesi ietekmē tagadni un kādas paralēles var saskatīt mūsdienu sabiedrībā.
IZS: Kā krievu valodas lietojums ir vai nav mainījies izstādēs, ekspozīcijās?
AL: Pēdējā ekspozīcijā, kuru atklājām šogad 8. janvārī, krievu valodā teksti nav iekļauti. Krāslavā vienmēr ir bijusi daudznacionāla vide, mums arī pilsētas ģerbonī ir pieci airi – piecas tautības –, tas tā vēsturiski ir izveidojies. Daļa iedzīvotāju ir bilingvāli un zina divas vai vairāk valodas – latviešu, latgaliešu, krievu vai poļu. Diemžēl joprojām ir arī tādi, kuri zina tikai krievu valodu. Bet, ja runājam par tūristiem, ekspozīcijā “Pieci airi” ievadteksts ir pieejams latgaliešu, latviešu, poļu, jidiša, krievu, baltkrievu un angļu valodā – kopumā septiņās valodās, savukārt saturs ir latviešu, poļu, vācu un angļu valodā. Ekspozīcijā “Pie viena galda” ievadteksts arī ir septiņās valodās, bet saturs – sešās valodās. Jaunajā ekspozīcijā “Koka kods” ir trīs valodas – latgaliešu, latviešu un angļu.
IZS: Nelietot krievu valodu ekspozīcijā izlēmāt paši vai sekojāt pašvaldības, valsts ieteikumam?
AL: Tas ir vairāku faktoru kopums. Šeit tomēr gribu atzīmēt, ka mums brauc tūristi no Lietuvas, no Polijas un vecāka gadagājuma cilvēki labāk pārvalda sarunvalodā krievu, nevis angļu valodu.
IZS: Jā, šeit es jums piekrītu, ka tas nav tik viennozīmīgs solis, ja runājam par apmeklētājiem un informācijas pieejamību. Iespējams, tikai lielie muzeji var atļauties teikt, ka visiem, kuriem interesē viņu ekspozīcijas, jāprot angļu, nevis krievu valoda, vai tad, ja nesaprot, jātulko ar mobilo ierīču palīdzību ekspozīcijas vēstījums. Šis ir diskutabls jautājums, īpaši pierobežā un īpaši saistībā ar tūristiem. Runājot par tūristiem, vai šo četru gadu laikā jūs izjūtat, ka samazinājies tūristu (gan ārvalstu, gan vietējo) skaits un interese par pierobežu? Vai viņiem ir bail braukt uz pierobežu?
AL: Ārzemniekiem noteikti ir bail. Apmeklētāju skaita pieaugums mums bija uzreiz pēc pandēmijas, palielinājās Latvijas vietējo tūristu skaits, laikā, kad vēl nevarēja izbraukt no valsts. Pašlaik jūtams tūristu skaita samazinājums, ārzemnieku pagājušajā gadā bija pavisam nedaudz pāri 300.
RS: Vēl par mediju lomu. Daugavpilī tikko Latvijas Sabiedriskais medijs atvēra savu Latgales filiāli. Ja es pareizi saprotu, tad mediju politika ir veidot saturu pārsvarā latviešu valodā, bet ne izslēdzoši latviski, lai tomēr sasniegtu krieviski runājošo auditoriju. Vai muzeji kā izstāžu veidotāji varētu būt atšķirīgā situācijā? Kādi signāli jums nāk no pašvaldības – ir strikti pateikts, ka krievu valoda ekspozīcijās nav vēlama?
AL: Pēdējā ekspozīcija ir pašvaldības projekts Interreg programmā. Tur jau projektā bija ierakstīts, kādās valodās būs apraksti. Mūsu pozīcija ir, ka krievu valodai nav obligāti jābūt ekspozīciju aprakstos. Arī mūsu ekspozīcijā “Pieci airi”, kura veidota jau 2007. gadā, krievu valoda ir tikai ievadtekstā. Mūsdienās viedtālruņos pieejami arī tulkotāji, kas var palīdzēt iztulkot tekstus daudzās valodās, tādēļ informācija apmeklētājiem kļūst pieejamāka arī bez visu valodu iekļaušanas pašā ekspozīcijā. Vienlaikus tas ļauj saglabāt vienotu ekspozīcijas koncepciju un ievērot valsts valodas politiku.
RS: Kas ir jūsu tuvākie sadarbības partneri, īstenojot pārrobežu projektus? Laikam Lietuva?
AL: Lietuva. Šogad beidzam lielo pārrobežu projektu kopā ar kolēģiem no Anīkščiem un Panevēžas. Līdz 2020. gadam sadarbojāmies arī ar Braslavas muzeju Baltkrievijā un varējām redzēt tur notiekošos procesus – kolēģi ar atšķirīgiem uzskatiem vai citādu domāšanu nereti nonāca sarežģītā situācijā, un daļa zaudēja iespēju strādāt savā profesijā.
IZS: Noslēgumā tomēr uzdošu kopsavelkošu jautājumu – vai jūs kā akreditēts muzejs saņemat visu, jūsuprāt, jums nepieciešamo informāciju par muzeja darbību krīzes situācijā muzejā – vai jūs zināt, kam zvanīt, kam prasīt, kur vest?
AL: Jā, kopumā kā akreditēts muzejs mēs saņemam būtisko informāciju. Pamata rīcības algoritmi krīzes situācijās ir saprotami, un mēs zinām, kur vērsties dažādos gadījumos. Mums ir ārkārtas situāciju plāns, taču tajā kara darbības scenārijs nav iekļauts un, kur vest evakuējamos krājuma priekšmetus, nav nolemts. Par servera drošību arī nav zināms. 3. februāra direktoru sanāksmē mēs iepazināmies ar Turaidas muzejrezervāta un Madonas muzeja sagatavoto prezentāciju “Krīzes vadības plāna izstrāde: praktiskie soļi, lomas un gatavība”, kā arī izspēlējām simulācijas spēli krājuma glābšanai. Tomēr jautājumi joprojām paliek, un būtu vēlams organizēt papildu mācības vai semināru par ārkārtas situāciju plāna izstrādi, iekļaujot arī kara draudu scenārijus. Tas palīdzētu izvairīties no situācijas, ka mums savstarpēji jāvaicā kolēģiem, vai viņiem ir šāds plāns un kā tas ir izstrādāts.
IZS: Katram reģionam ir savs pārstāvis Latvijas Muzeju padomē [LMP], Latgali šobrīd padomē pārstāv Naujenes muzeja vadītāja, un tā ir Latgales un pierobežas muzeju iespēja paust savu viedokli un paprasīt iespējamo padomu.
AL: Jā, ikgadējā muzeju vadītāju sanāksmē ar Naujenes muzeja direktori par muzeju drošības plāniem runājām, un viņai arī bija jautājumi par to.
IZS: Viņai ir visas tiesības un pat pienākums šos jautājumus kā Latgales muzeju reģionu pārstāvei virzīt izskatīšanai LMP. Vai Latgales muzeji ir pauduši šo gadu laikā savu viedokli, vajadzību pēc papildu atbalsta vai informācijas, īpaši ņemot vērā pierobežas situāciju? Šķiet, nav! Ja neziņo par vajadzībām, tad arī nav vajadzību – ir labi, ka neko neprasa…
AL: Jā, šķiet, ka šo iespēju līdz šim neizmantojam.
RS: Mēs nepieskaramies tam, ka muzeju visā šajā situācijā neuzskata par kritisko infrastruktūru. Tāpēc arī nekļūst skaidrs, kur tad ārkārtas situācijā krājumu liksim.
AL: Tas ir liels jautājums – kur mēs prioritāros krājuma priekšmetus pārvietosim ārkārtas situācijā? Kur būs tā drošā vieta?
IZS: Joprojām paliek daudz jautājumu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs