Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šībrīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Cik gatavi pa šiem četriem gadiem esat kļuvuši iespējamajām krīzes situācijām? Kas, iespējams, ir pietrūcis pa šo laiku?
Anastasija Strauta: Jā, ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Mēs kā mantojuma iestāde jau krietni pirms tam esam strādājuši pie krīzes situāciju plāna. Mums tāds ir izstrādāts. Protams, tas bija vairāk koncentrēts uz dabas stihijām, plūdiem un ugunsgrēkiem. Muzejā arī praktiski esam saskārušies ar plūdiem, ūdensvada plīsumiem un izgājuši tam cauri. Mums ir ļoti labs Saimniecības daļas vadītājs, kurš katru gadu mums ne tikai novada prezentācijas par teoriju, bet izejam arī praktiskās mācības. Visi darbinieki, ieskaitot vadītāju, speciālistus un tehniskos darbiniekus, zina, kur ir elektrības kloķi, kas jāatslēdz krīzes situācijā, kur un kā jānoslēdz ūdens, kur ir lielie hidranti, lai varētu parādīt ugunsdzēsējiem nepieciešamības gadījumā. Esam mēģinājuši arī reāli darboties ar ugunsdzēšamajiem aparātiem, kas, izrādās, nav nebūt tik vienkārši, īpaši stresa situācijās. Šādas praktiskās mācības mēs izejam katru gadu. Minētajā ūdensvada plīsuma situācijā, kas notika pirms kādiem pieciem gadiem, ātri reaģējām, izsaucām visus dienestus, visi atbildīgie darbinieki bija klāt. Arī pagājušajā gadā bija neliels starpgadījums vienā no krājuma telpām. Mums ir mitrinātāji, kas jau pēc projektēšanas plāna pieslēgti pie ūdensvada. Protams, ir vārstuļi, kuriem būtu jānostrādā, bet tas bija gadījums, kad vārstulis nenostrādāja. Bet situācija operatīvi tika atrisināta. Krātuvēs arī priekšmetus neturam uz grīdas, bet novietojam tos augstāk, lai nodrošinātos pret iespējamajiem negadījumiem.
Bet situācija, kas sākusies pēc 2022. gada ar karu Ukrainā, protams, visu ir mainījusi. Esam diskutējuši, krīzes plānu pārskatījuši, sataisījuši prioritāro priekšmetu sarakstu. Protams, pie šī saraksta vēl ir nopietni jāpiestrādā, jo mums saraksts šobrīd ir paplašs, ja domājam par evakuāciju. Bet muzejā ir arī ļoti labi pagrabi, un, izejot pa muzeju ar pašvaldības civilās aizsardzības pārvaldnieku, esam vienojušies, ka viens no variantiem krīzes situācijā ir pagraba izmantošana krājuma glabāšanai.
Jāatzīst, ka pēdējais mēnesis [saruna notiek 18. maijā] ir vēl saasinājis visu situāciju. Mums pierobežā aizvien biežāk skan šūnapraides brīdinājumi. Īpaši pēc 7. maija nakts notikumiem [drona sprādzieni Rēzeknē] situāciju sāku uztvert ļoti emocionāli un citādāk. Ja līdz tam visi šie notikumi likās tālu no mums un ar lielu cerību, ka pie mums tā nekad nevar būt, tad tajā brīdī tas lika saprast, ka tas viss ir reāli, tuvu un dramatiski.
IZS: Līdz ar to jūs citādāk skatāties arī uz krājuma drošību.
AS: Jā, gan mēs – uz krājuma drošību, gan pašvaldība krietni vairāk sarosījās. Pagājušajā nedēļā uz muzeju vēlreiz bija atnācis pašvaldības civilās aizsardzības pārvaldnieks. Mēs pašvaldībai arī esam aizsūtījuši savu priekšmetu sarakstu. Muzejs kā iestāde ir iekļauts pašvaldības sarakstā, jo sākotnēji nebija. Mums ir apvienotā Valstspilsētas un Rēzeknes novada civilās aizsardzības komisija, bet pašreizējie notikumi rāda, ka nepieciešama sava atsevišķa Valstspilsētas civilās aizsardzības komisija, lai būtu ātrāka, reaģējošāka un efektīvāka komunikācija un lēmumu pieņemšana.
Raivis Sīmansons: Es gribētu pajautāt par šo pašvaldības sarakstu. Vai tas ir kritiskās infrastruktūras saraksts, kurā tagad muzejs ir iekļauts?
AS: Jā, pēc visiem šiem dramatiskajiem notikumiem.
IZS: Vai jūsu minētie prioritārie krājuma priekšmeti ietilps kādā vienā noteikta izmēra kastē vai konteinerā?
Renāte Vancāne: Nē, noteikti ne. Ņemot vērā, ka mēs, kā jau minēts, esam piedzīvojuši dažādas iekšējās infrastruktūras krīzes, kad plīst ūdensvadi vai nepareizas būvniecības rezultātā lietus ūdens tek iekšā krājuma telpās, mēs esam sagatavojuši konteinerus (tie, protams, nav ne triecienizturīgi, ne ugunsdroši), lai mēs varētu pēc iespējas ātrāk reaģēt un šos priekšmetus dabūt ārā no krājuma glabātavām.
IZS: Un kur šie konteineri pašlaik fiziski atrodas?
RV: Krājuma glabātavās. Bet mēs esam ielikuši budžetā un arī runājuši ar civilās aizsardzības pārvaldnieku, ka mums nepieciešami triecienizturīgie dažāda izmēra konteineri. Bet tie ir tikai pāris konteineri, un visi priekšmeti, kas ir mūsu sarakstā, tur joprojām neietilpst. Tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Būtu tikai loģiski, ka muzejiem varētu tikt veidots vienots iepirkums šādu kastu iegādei, jo mums kā budžeta iestādei nav iespējas šādas kastes Anglijā vai Vācijā pašiem iegādāties.
AS: Pašvaldībai ir vairākas mantojuma iestādes – bibliotēka, muzejs, arhīvs –, šāds aprīkojuma iepirkums, iespējams, varētu būt centralizēts. Mēs pašvaldībā runājām, ka mums visiem jāsanāk kopā un šo neseno situāciju jāizrunā.
IZS: Jautājums par Latgales un īpaši pierobežas muzeju pārstāvniecību Latvijas Muzeju padomē [LMP] – cik daudz jūs caur savu reģionālo pārstāvi uzzināt par LMP aktualitātēm un cik daudz stāstāt par pierobežas muzeju vajadzībām un situāciju? Ne jau tā, ka viņi visas pierobežas muzeju problēmas atrisinātu, bet vismaz būtu informēti par stāvokli.
AS: Varbūt, ka šī dramatiskā situācija, kas šobrīd notiek pierobežā, ir īstais brīdis, lai Latgales muzeji par to vairāk komunicētu ar Latvijas Muzeju biedrību [LMB] un arī LMP.
IZS: Cik es zinu, arī Latgales reģiona muzeju ikgadējā sanāksmē, kur piedalās arī Kultūras ministrijas [KM] Muzeju nodaļas pārstāvji, par drošības situāciju pierobežā nerunājāt.
AS: Aprīļa beigās šī sapulce notika, bet – jā, par drošību nerunājām. Kaut gan pēc tā, kā tagad izskatās, noteikti vajadzēja runāt. Laikam līdz šim esam domājuši, ka pašiem jātiek galā, jārunā ar savu pašvaldību.
IZS: Par drošību un muzeja gatavību krīzes situācijās – ir bijušas vadlīnijas no KM, aicinājums sastādīt prioritāro priekšmetu sarakstu, dalība direktoru sanāksmē, pasākums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet vai ir bijušas kādas pašvaldības mācības?
AS: Novada pašvaldībā ir bijušas mācības iestādēm, bet muzejs netika aicināts. Iespējams, nostrādāja tas, ka ir tik liela krīzes komisija, pilsēta kopā ar novadu, un ir bijušas komunikācijas grūtības.
IZS: Vai jums pašiem pa šo laiku ir pieticis palīdzības, vadlīniju, konsultāciju no valsts vai pašvaldības?
RV: Kad sākās karš Ukrainā, es no pirmās dienas sapratu, ka mums krīzes plānā militārais uzbrukums vispār nav paredzēts. Tad es aktīvi iesaistījos dažādos vebināros, lai uzzinātu, kā krājuma glābšana notiek Ukrainā. Arī no ministrijas tika piedāvāti dažādi semināri, un es mēģināju visos “ielekt”. Mēs izspēlējām dažādus A, B, C variantus ar kolēģiem. Ir teiciens “Gribi mieru, gatavojies karam”. Es uzskatu, ka neviens muzejs, neviena ministrija mums nepalīdzēs, ja mēs paši to neizspēlēsim, ja mēs paši nesapratīsim, kas ir jāglābj, kā ir jāglābj un kur ir jāglābj. Mums pašiem ir jābūt drošiem, jāstāv uz savām kājām, lai saprastu un zinātu, kā rīkoties dažādās situācijās. Muzejā katru gadu ir bijuši salīdzinoši mazi krīzes brīži, kad saslēdzas visa muzeja komanda, metodiski pareizi sadala pienākumus, mierīgi, bez steigas, un krīzes situācijas kopīgiem spēkiem pārvar, jūtot katra muzeja kolēģa aizmuguri. Tāpēc katrā muzejā ir svarīgi izspēlēt krīzes situācijas, lai saprastu, kā rīkoties reālā situācijā, ja tāda notiktu.
AS: Esam konsultējušies arī ar Vidzemes muzeju kolēģiem – gan ar Turaidas muzejrezervātu, gan ar Madonas muzeju, kuri daudz ko ir izstrādājuši, pārrunājuši projekta ietvaros. Pēc 7. maija mēs muzejā vēlreiz esam izrunājuši tīri praktiskās lietas par nepieciešamajiem instrumentiem, kastēm utt., ja jāreaģē ārkārtas situācijā.
IZS: Vai visi muzeja darbinieki zina, kas ir prioritāri glābjamie priekšmeti un kur tie krīzes situācijā atrodas?
RV: Ir saraksts ar attēliem. Tas, ko mēs gaidām un ko ministrija ir solījusi, ir luminiscējošās identifikācijas zīmes, ar kurām signēt šos prioritāros priekšmetus.
IZS: Bet tad ir jautājums – vai tā mēs palīdzam glābšanas dienestiem vajadzības gadījumā ātrāk atrast šos priekšmetus vai arī iebrukuma gadījumā norādām potenciālajam ienaidniekam, kuri ir muzeja vērtīgākie priekšmeti?
RV: Par to mēs arī esam diskutējuši. Ir viedoklis – jo par šo sarakstu mazāks skaits personu zinātu, jo drošāk.
IZS: Mūsu saruna droši vien atšķirtos vēl pirms četrām nedēļām, kad uzsākām šo sarunu ciklu ar pierobežas muzejiem, un tagad, kad Latgalē šī apdraudējuma situācija ir “jaunā līmenī”. Un vēl ir jautājums, vai muzeja vadītājs vienpersoniski var izlemt, piemēram, par krājuma evakuāciju krīzes situācijā. Šībrīža likumdošana to neparedz, ir jābūt krīzes noteikumiem arī šādā situācijā.
AS: Tas gan.
IZS: Nākamais jautājums – kur muzeji liks šos evakuētos priekšmetus, ja tāda situācija būtu? Vai jums ir zināms, uz kurieni jūsu krājums būtu jāevakuē? Ja zināt, to nevajag publiskot, bet – vai zināt? Vai ministrija, aicinot sastādīt šo prioritāro priekšmetu sarakstu, ir devusi norādījumus vai skaidrojumus, ko darīt ar priekšmetiem krīzes situācijā?
AS: Nav zināms.
RV: Tādēļ es minēju, ka man liktos drošāk sagatavoties situācijai, ka priekšmeti drošās kastēs paliek šeit pat muzejā. Ir tik daudz pieredzes stāstu arī no Ukrainas kolēģiem, ka, kolīdz priekšmets iziet ārpus muzeja, tu to vari pazaudēt uz visiem laikiem.
IZS: Vai pa šiem gadiem ir mainījušās prioritātes krājuma digitalizēšanā?
RV: Šobrīd Nacionālā Muzeju krājuma kopkatalogā mums ir savadīti jau 59 procenti krājuma, kas, es domāju, ir ļoti labs rādītājs. Un digitalizāciju šobrīd esam izvirzījuši par vienu no savām prioritātēm. Sākumā ievadījām Latgales keramikas kolekciju, kas ir mūsu zīmols, un mums šķita svarīgi, lai šī kolekcija aiziet arī uz Europeana datubāzi. Apmeklētāji lieto arī Digitālās bibliotēkas datubāzi, ja viņiem kaut kas jāuzzina par mūsu muzeja krājumu. Cits jautājums, protams, ir, kā šī sistēma darbojas. Tas ir ļoti sāpīgs jautājums, kuru mēs esam pacēluši arī LMB krājuma darba grupā. Esam aptaujājuši kolēģus visā Latvijā par viņu pieredzi ar kopkatalogu – šīs komunikācijas problēmas starp Kultūras informācijas sistēmu centru [KISC] kā sistēmas uzturētāju un muzejiem kā sistēmas lietotājiem ir ļoti samilzušas, tāpēc šo jautājumu aktualizējam. Piemēram, sistēmas lietotāji netiek brīdināti, ka sistēmā notiek kādi tehniskie darbi – izrādās, pazūd dati – utt.
IZS: Sadarbība ar KISC nevis uzlabojas, bet regresē…
AS: Tā izskatās.
RV: Tieši tā. Pēc pagājušā gada kiberuzbrukuma sistēmai daudzi dati ir zuduši. Sistēma strādā ļoti lēni, un mēs zaudējam ļoti daudz laika resursu.
IZS: Tas ir ļoti saistīts ar datu glabāšanas drošības jautājumu. Digitalizētos datus glabājat vairākās vietās, vairākos nesējos?
RV: Jā. Mēs nodrošināmies. Mums ir iekšējais datu serveris. Bet par kopkatalogu – tas tomēr būtu jārisina valsts līmenī, lai šie digitālie metadati glabātos arī ārpus Latvijas. Par mūsu muzeju esam runājuši ar pašvaldības informācijas tehnoloģiju speciālistiem, ka mēs gribētu vēl vismaz nedaudz nodrošināties arī paši.
IZS: “Attiecību” un komunikācijas uzlabošanā ar KISC es jums novēlu visas veiksmes!
AS: Pašvaldība papildus ir iekļāvusi budžetā, ka mums būtu nepieciešams vēl viens serveris. Tāpat pašvaldības šī gada budžetā ir iekļautas arī krājuma kastes. To gan būs par maz, tāpēc pēc pēdējiem notikumiem pašvaldības civilās aizsardzības pārvaldnieks sarakstā iekļāva vēl papildu kastu nepieciešamību. Kā tas reāli tiks īstenots, redzēsim.
IZS: Arī krājuma uzskaites grāmatas esat digitalizējuši?
RV: Jā, to esam digitalizējuši jau prioritārā kārtā.
IZS: Kā un vai šo gadu laikā ir mainījusies muzeja krājuma komplektēšanas politika?
RV: Lielos vilcienos nav mainījusies. Bet tas, kas ir ienācis krājumā, sākot ar 2022. gadu, ir tēlniecības objekti, kas emocionāli stāsta par Ukrainas karu.
IZS: Un tie ir vietējo mākslinieku darbi?
RV: Jā, vietējo mākslinieku.
AS: Mums ir tradicionālā Rudens izstāde, un tajā mākslinieki ļoti aktīvi šo tēmu atspoguļo. Pašvaldība piešķīra finansējumu kolekciju papildināšanai, un komisija izvēlējās trīs darbus no izstādes.
RV: Gada sākumā vienu Ivo Folkmaņa tēlniecības objektu muzejam arī uzdāvināja. Brīnišķīga dāvana.
IZS: Vai muzejs pats nosaka Rudens izstāžu tēmu?
AS: Jā, mēs izsludinām nākamā gada tēmu.
IZS: Vai vēl kādi priekšmeti, saistīti ar Ukrainas notikumu tēmu, ir nonākuši muzeja krājumā?
RV: Vāze, kuru pie podnieka Viktora Pankova veidoja no Ukrainas atbraukusī māksliniece un uz kuras šeit dzīvojošie Ukrainas cilvēki atstāja savus autogrāfus.
Rēzeknē ir diezgan daudz ukraiņu, un mēs mērķtiecīgi sadarbojamies ar kopienu, mēģinot integrēt viņus Rēzeknes vidē. Ukraiņi atbrauc uz Rēzekni, atnāk uz muzeju, lai iepazītu vidi, kurā viņi kādu laiku dzīvos.
IZS: Tā ir muzeja iniciatīva?
RV: Sākās ar to, ka šie cilvēki paši sāka nākt uz muzeju; pēc tam mūsu kolēģei izveidojās ar viņiem jauks dialogs, kas attīstās pamazām. Vietējā ukraiņu kopiena nāk arī uz izstāžu atklāšanām, kopā braucām uz Podnieku dienām, radot pozitīvas emocijas. Kolēģe kopienas pārstāvjiem lasīja lekcijas par Latvijas vēsturi, lai palīdzētu saprast, kur viņi dzīvo, kāda ir vietas vēsture.
AS: Tā ir ukraiņu kopiena, kas dzīvo Rēzeknes novadā un arī Rēzeknē. Minētās lekcijas notika projekta ietvaros, ko organizēja muzejs.
IZS: Pierakstāt ukraiņu kopienas locekļu stāstus, atmiņas?
RV: Tas ir sāpīgs jautājums, jo viņi ne vienmēr atveras. Bet kolēģe ir iesākusi veiksmīgu komunicēšanu, lai cilvēki pierastu pie mums un pamazām atvērtos stāstiem, jo tie visbiežāk ir sāpīgi. Un mums pašiem vēl jāsagatavojas, lai saprastu, kā pareizi intervēt un pierakstīt šos stāstus.
AS: Mēs kā muzeja kolektīvs esam dažas ukraiņu ģimenes atbalstījuši. Ir izveidojušās nelielas draudzības un siltas attiecības. Viņi nāk pie mums uz pasākumiem, izstāžu atklāšanām, bija uz keramikas tradicionālo konferenci.
RV: Bija arī ukraiņu mākslinieces Marijas Kovaļas un viņas dēla Oleksandra gleznu un zīmējumu izstāde “Tā redz mana dvēsele”.
AS: Pavasarī muzejā šī izstāde tika atvērta. Autore ir zobārste, bet viņas vaļasprieks ir gleznošana. Ukrainā viņai bijušas vairākas izstādes. Darbi ir veidoti naivisma stilā. Savukārt dēls strādā grafikas tehnikā. Tas bija sirsnīgs un silts pasākums ar vietējo ukraiņu kopienu. Pasākumā uzstājās Latgales ukraiņu biedrības ansamblis “Vesņanka”, kuru vada Valērijs Stavskis.
Jā, pasākumi notiek, bet intervēšanu mēs plānojam uzmanīgi. Ir vairāki cilvēki uzrunāti, kas neatsaka, bet ir saprotams, ka vēl jānogaida, jāpagaida.
IZS: Domājot par krājuma papildināšanu un notikumu dokumentēšanu, īpaši pēc 7. maija notikumiem, kad bija daudz reakciju sociālajos medijos, ziņu sižetu, vietējo saziņas, – ko no šī visa muzejs varētu ievākt? Šādi notikumi muzejam arī jādokumentē, domājot par laikmetīgo vēsturi un šīsdienas situācijas piefiksēšanu.
RS: Tehniski jau tas nav aizliegts – muzejs var krājumā iekļaut arī nemateriālā mantojuma vienības, kas ir, piemēram, mediju informācija. Vajadzīgs tikai nesējs, kurš ik pa laikam jāatjauno, lai to nemateriālo mantojumu saglabātu. Tīri tehniski tas ir jauns lauks, un nemaz ne tik daudzi muzeji ar to nodarbojas.
RV: Jā, visas intervijas un raidījumi vai sarakste sociālajos tīklos ir ļoti labs vēstures atspoguļojums, kā konkrētā brīdī jūtas cilvēki, ko domā, kāda propaganda tiek izplatīta.
IZS: Tā ir un būs jauna un interesanta pieredze, kā, miera laikos dzīvojot, mēs kā mantojuma institūcijas šādas intervences dokumentējam.
RS: Tas būtībā ir efemēri un saglabājas tikai fakta veidā, kam obligāti nav jābūt materiālam priekšmetam.
IZS: Vai šie pēdējo četru gadu notikumi ir ietekmējuši apmeklētāju, īpaši tūristu, plūsmas dinamiku? Vai jūtat apmeklētāju bailes doties uz pierobežu?
AS: Tūristu skaits ļoti krasi samazinājās kovida laikā. Tad pamazām sāka atjaunoties, un mēs jau gandrīz bijām sasnieguši to apmeklētāju skaita līmeni, kāds bija pirms kovida. Kopumā robežas un agresora tuvums ietekmē apmeklētāju skaitu. Tagad, īpaši pēc pēdējiem dramatiskajiem dronu notikumiem, tas droši vien to ietekmēs vēl vairāk, un cilvēki domās, vai tiešām ir droši braukt uz Latgali.
Par apmeklētāju un vietējo tūristu skaitu līdz šim sūdzēties nevarējām, jo, kad viņi atbrauca uz Rēzekni, muzejs bija apmeklējamo objektu sarakstā. Ļoti daudzi brauc uz “Goru” un pirms koncerta apmeklē muzeju. Mēs pat, tam pielāgojoties, esam mainījuši muzeja darba laiku. Lai cilvēki pirms koncerta var apmeklēt muzeju, muzejs vakaros strādā līdz 18.00. Mēs novērojām, ka, braucot uz “Goru”, cilvēki Rēzeknē ierodas pēcpusdienā, kaut kur paēd, tad pirms koncerta, kas sākas 18.00 vai 19.00, apmeklē muzeju un citas kultūrvietas.
RV: Man šķiet, ka pagaidām tie, kas dzīvo Rīgā, pat nenojauš, kā tas ir dzīvot šeit un naktīs dzirdēt trauksmes ziņas.
AS: Mums pat ir nācies atcelt izstādes atklāšanu ārkārtas situācijas dēļ.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs