Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam?
Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šībrīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa (saruna notiek 6. maijā, saskaņota - 19. maijā)? Cik gatavi pa šiem četriem gadiem esat kļuvuši iespējamajām krīzes situācijām? Kas, iespējams, ir pietrūcis šajā laikā?
Kristīne Skrīvere: Četru gadu laikā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā drošības jautājumi muzeju vidē ir kļuvuši ne tikai aktuāli, bet eksistenciāli svarīgi. Latvijas Kara muzejam [LKM] būtu jābūt vienam no spēcīgākajiem spēlētājiem, kurš vai nu rāda piemēru, vai vismaz aktualizē šos jautājumus. To arī cenšamies darīt.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā LKM darbs ir būtiski mainījies gan saturiski, gan institucionāli. Mēs cenšamies sekot līdzi aktualitātēm sabiedrībā, un es teiktu, ka karš ir aktualizējis arī muzeju, ne tikai LKM, lomu.
Ja mēs runājam konkrēti par LKM, mēs saprotam, ka esam ne tikai vēstures liecību glabātāji, bet kļūstam par aktīvākiem sabiedrības izglītotājiem drošības, sabiedrības noturības un demokrātisko vērtību jautājumos. Es redzu, ka esam kļuvuši par aktīvāku platformu sabiedrības dialogam par drošību, vēsturi un aizsardzību. To pierāda arī mūsu pieaugošais apmeklētāju skaits. Piemēram, 2022. gadā mums bija 94 579 apmeklētāji, savukārt 2025. gadā – 152 181 apmeklētājs. Tas parāda, ka mēs aktīvi komunicējam par sabiedrībai tiešām svarīgiem jautājumiem.
Karš Ukrainā ir ievērojami mainījis mūsu krājuma komplektēšanas politiku. Muzejs aktīvi dokumentē mūsdienu kara pieredzi un arī Latvijas sabiedrības reakciju uz notikumiem Ukrainā. Tiek vāktas dažādas liecības, ekipējumi, stāsti, kas saistīti gan ar karu Ukrainā, gan Latvijas palīdzību šajā bruņotajā konfliktā.
No krājuma drošības viedokļa, šajos gados esam būtiski stiprinājuši savu gatavību dažādām krīzes situācijām. Esam pārskatījuši un pilnveidojuši rīcības plānus ārkārtas gadījumiem, vērtējuši krājuma prioritātes, uzlabojuši sadarbību ar drošības dienestiem. Īpaša uzmanība pievērsta tam, lai mūsu kultūrvēsturiskās vērtības būtu pasargātas ne tikai no fiziskiem apdraudējumiem, bet arī no informācijas kara un manipulācijas riskiem.
Vai esam pilnībā gatavi? Droši vien neviena institūcija nevar apgalvot, ka ir pilnībā gatava visiem iespējamajiem scenārijiem. Taču mēs esam daudz gatavāki nekā pirms četriem gadiem. Un pats svarīgākais – mums ir izpratne, ka gatavība nav vienreizējs uzdevums, bet nepārtraukts process.
Ja runājam par to, kas vēl pietrūkst, tad jāatzīst – kultūras mantojuma aizsardzībai krīzes apstākļos joprojām nepieciešams lielāks valsts atbalsts, īpaši infrastruktūras, digitalizācijas un specializētu mācību jomā. Tāpat svarīgi turpināt stiprināt sabiedrības izpratni par to, kāpēc kultūras mantojuma saglabāšana ir daļa no valsts drošības.
Mēs, protams, strādājam arī pie plāna krīzes situācijā. Tas varbūt neiet tik ātri, cik mēs to vēlētos, jo mēs paši meklējam un skatāmies dažādu valstu muzeju pieredzes. Es arī pati esmu bijusi Ukrainā, runājusi ar Ukrainas kolēģiem, uzklausījusi viņu ieteikumus, kas būtu jāņem vērā.
Tāpat meklējām speciālās krājuma evakuācijas kastes un beidzot esam tās iegādājušies.
IZS: Jā, tā dēļ daudzi muzeji jūs pozitīvi apskauž. Kastes ir profesionālas, drošas, bet dārgas – ne visi muzeji šobrīd tās var atļauties, īpaši reģionos.
KS: Mēs vēlamies palīdzēt citiem kolēģiem, tāpēc dalāmies ar informāciju par piemērotu materiālu, aprīkojuma meklēšanu un mūsu pieredzi. Pie mums norisinājās Latvijas muzeju direktoru ikgadējā sapulce, kuras laikā šīs kastes prezentējām, nosūtījām kolēģiem saites, kur šādas kastes var iegādāties. Jāatzīst, ka mēs specializētās kastes meklējām ļoti ilgi. Pirms vairākiem gadiem es biju Igaunijā, Baltijas Muzeoloģijas skolā, un kolēģi stāstīja, ka viņi ir iegādājušies speciālas kastes, kas ir hermētiski noslēdzamas un triecienizturīgas, ugunsdrošas. Kad pēc šiem parametriem meklējām Latvijā, neko tādu nevar atrast. Mēs atradām vienu piegādātāju no Vācijas un šobrīd esam iegādājušies kastes prioritārā krājuma evakuācijai. Ja muzeju kolēģi pie mums nāk pēc padoma, mēs vienmēr dalāmies ar savu pieredzi, stāstām, kā mēs šim procesam pieejam, un tas savā ziņā ir arī mūsu pašu eksperiments. Mēs visu krīzes plānu veidojam paši, bez ārējas iesaistes. Šobrīd plāns tiek līdz galam finalizēts, pēc tam to sūtīsim Aizsardzības ministrijai, lai tas tiktu pārskatīts no viņu puses, iespējams, viņiem varētu būt kādi ieteikumi. Tad mēs vēlamies plānu dzīvē izmēģināt ar neatkarīgiem novērotājiem, lai pēc tam vēlreiz to izanalizētu, uzlabotu un apmācītu darbiniekus. Tas mums šobrīd vēl nav noticis. Bet es ļoti vēlos, lai darbiniekiem ir šī praktiskā pieredze, kā rīkoties krīzes situācijā. Tas ir būtiski.
IZS: Visas minētās ir muzeja iniciatīvas. Kā šī krīzes komunikācija jeb gatavošanās iespējamai krīzes situācijai ir notikusi pēdējo četru gadu laikā, kādi ir bijuši papildu atbalsta mehānismi? Zinām, ka ir bijušas sākotnējās vadlīnijas muzejiem no Kultūras ministrijas [KM], lūgums sastādīt prioritāro priekšmetu sarakstu, ikgadējā muzeju direktoru sanāksme, pasākums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ko organizē KM. Kas vēl? Es pieņemu, ka jums kā Aizsardzības ministrijas [AM] pakļautībā esošam muzejam situācija varētu nedaudz atšķirties no KM pakļautības vai pašvaldību muzejiem.
KS: LKM šajā ziņā tiešām ir nedaudz specifiska situācija, jo mūsu institucionālā piederība AM dod ciešāku sasaisti ar valsts drošības un aizsardzības sektoru. Tas ļauj daudz tiešāk iesaistīties kopējās drošības plānošanas diskusijās un ātrāk saņemt profesionālu informāciju vai rekomendācijas. Taču vienlaikus tas uzliek arī lielāku atbildību – būt ne tikai muzejam klasiskā izpratnē, bet arī institūcijai, kas palīdz sabiedrībai skaidrot drošības, vēstures un noturības jautājumus.
Ļoti būtiska pēdējos gados bijusi arī starptautiskā sadarbība. Ukrainas muzeju pieredze mums ir devusi ļoti konkrētas mācības – kā organizēt krājuma evakuācijas prioritātes, kā dokumentēt kara liecības, kā uzturēt muzeja darbu apdraudējuma apstākļos un kā stiprināt sabiedrības morālo noturību. Šī pieredzes apmaiņa ir bijusi nenovērtējama.
Vienlaikus jāatzīst, ka muzeju nozare kopumā joprojām atrodas attīstības procesā attiecībā uz krīžu pārvaldību. Ir uzlabojusies izpratne un koordinācija, bet ilgtermiņā vēl nepieciešami ieguldījumi infrastruktūrā, krājuma telpu drošības jautājumos, digitalizācijā un regulārās praktiskās mācībās. Krīzes gatavība nevar būt tikai dokuments mapē – tai ir jābūt dzīvai un regulāri trenētai sistēmai.
No AM tādas konkrētas vadlīnijas, kā tas bijis no KM, mums atsevišķi nav bijušas, bet te ir jāsaprot arī tas, ka tā nav AM kompetence. Tas, kas ir bijis, ir ļoti liels atbalsts mūsu iniciatīvām – piemēram, mūsu izstāžu darbībai, konferencēm, diskusijām, kuras mēs organizējam. Brīžos, kad ir pietrūcis budžets un mēs esam prasījuši papildu finansējumu, AM mūs tiešām ir atbalstījusi. Arī jau iepriekš minēto kastu iegādi. Ja mēs šajos krīzes apstākļos spējam pamatot nepieciešamību, piemēram, nodrošināt fizisko drošību mūsu krājumam, no AM vienmēr ir bijis atbalsts. Ja man ir bijušas nepieciešamas konsultācijas, piemēram, krīzes plāna izstrādē vai citos jautājumos, gan no Bruņotajiem spēkiem, gan no AM attiecīgajiem speciālistiem esmu atbalstu saņēmusi. AM un Bruņotie spēki tiešām ir bijuši ļoti atvērti un ieinteresēti LKM palīdzēt.
Runājot par prioritāro priekšmetu sarakstu, jāatzīst, ka KM izstrādātās vadlīnijas bija nozīmīgs pirmais solis, tomēr muzeju nozarē sākotnēji pastāvēja diezgan daudz jautājumu par to praktisko piemērošanu. Arī muzeju direktoru sanāksmēs kļuva skaidrs, ka daudzām institūcijām nebija līdz galam vienotas izpratnes par kritērijiem – kā noteikt, kuri ir tie 100 prioritārie priekšmeti, kas krīzes situācijā būtu glābjami vispirms.
Tas ir jautājums, ko arī mums kolēģi profesionālajās sarunās uzdod visbiežāk – tieši par šo izvēles kritēriju definēšanu. Tāpēc mēs meklējām papildu starptautisko pieredzi un balstījāmies ne tikai nacionālajās vadlīnijās, bet arī ārvalstu praksē. Mēs izmantojām vairākas starptautiskas rokasgrāmatas un rekomendācijas, tostarp Francijas Kultūras ministrijas izstrādāto metodisko materiālu par gatavošanos krīzes situācijām un krīzes plānu izstrādi muzejiem.
Ja runājam par to, kas varbūt pietrūka šajā procesā, tad, manuprāt, ļoti vērtīgas būtu bijušas vēl konkrētākas praktiskās vadlīnijas un regulāras mācības tieši no valsts puses. Es to nesauktu par virsvadību, drīzāk par strukturētu profesionālu atbalstu – praktiskiem kursiem, simulācijām un kopīgām mācībām, kas palīdzētu muzejiem vienotāk un pārliecinošāk sagatavoties dažādiem krīžu scenārijiem.
Vienlaikus jāatzīst, ka ļoti daudz mēs iemācījāmies tieši procesā – analizējot, diskutējot un praktiski darot paši. Un, manuprāt, tas ir devis arī labu rezultātu. Šodien mēs esam daudz skaidrāk definējuši savas prioritātes un rīcības mehānismus nekā pirms dažiem gadiem.
Vienīgais, ko varu teikt, – būtu gribējies, lai šie procesi attīstītos ātrāk un intensīvāk jau kara sākumposmā, nevis ceturtajā kara gadā. Taču vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka institucionāla gatavība un noturība veidojas pakāpeniski, un būtiskākais ir tas, ka šis process ir noticis un turpinās arī šobrīd.
IZS: Tu esi arī Latvijas Muzeju padomes [LMP] pārstāve, esi vadījusi pašvaldības muzeju un zini, kā veidojas pašvaldības un muzeju attiecības. Pašlaik vadi valsts muzeju, tāpēc uzdošu tev jautājumu – kuram, tavuprāt, jāuzņemas atbildība par muzeju gatavību un kāda ir LMP loma? Sanāca gandrīz vai militārs jautājums šobrīd – arī tev kā LKM direktorei.
KS: Es daļēji piekrītu, ka vajadzētu būt proaktīvākai darbībai gan no LMP puses, gan no KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas. Tajā pašā laikā es redzu, kā un cik daudz ar dažādiem jautājumiem strādā gan Muzeju nodaļa, gan LMP, un tas vienmēr atduras pret kapacitātes un cilvēkresursu jautājumu. Bet savu iespēju robežās viņi šīs vadlīnijas arī ir izsūtījuši muzejiem. Cits jautājums, cik mēs katrs tās esam sapratuši un uztvēruši un vai, ja, piemēram, neesam sapratuši, kā muzeji papildus esam vērsušies pie KM Muzeju nodaļas pēc skaidrojumiem? Tādā ziņā Muzeju nodaļa ir ļoti atbalstoša, un, piemēram, ja mums ir bijuši kādi jautājumi par lietām, ko mēs neesam sapratuši, skaidrojums ir zvana vai e-pasta attālumā un šie jautājumi tiek atrisināti. Attiecības ir abpusējs process. Es negribētu aizvainot vai pārlikt šo jautājumu uz pašvaldību muzejiem, bet jautājums – vai neskaidrību gadījumā pašvaldību muzeji vēršas pie Muzeju nodaļas vai LMP un paši ir proaktīvi? Es katrā ziņā neesmu dzirdējusi par šādām situācijām.
IZS: Iespējams, ne daudzi, bet noteikti vairāki muzeji nemaz nezina, ko LMP vispār dara un ar ko tā atšķiras piemēram no Latvijas Muzeju biedrības [LMB]. Un šeit laikam vietā būtu runa par abpusēju kritiku – cik vieni par savu darbu stāsta un cik otri, īpaši miera situācijā, par LMP vai LMB darbību ikdienā interesējas.
KS: Jā, komunikācijas problēma varētu būt atbilde, proti, ka mēs nezinām, ko katrs dara. Un, iespējams, daži pat nezina, pie kā var vērsties pēc padoma.
IZS: Mani ļoti priecē tevis teiktais, ka jūs esat gatavi pabeigt un notestēt savu drošības plānu un tad dalīties pieredzē ar citiem muzeju kolēģiem.
Daži muzeji, runājot par krājuma komplektēšanas izmaiņām kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā un dronu parādīšanās arī Latvijas teritorijā, saka – mēs ļoti labprāt dronu atliekas vai kādus citus priekšmetus iekļautu savā krājumā, bet līdz mums jau tas nenonāk. Un tad es mierinu, ka tā vai citādi, agrāk vai vēlāk, viss nonāks LKM un muzeji varēs šos priekšmetus no jums deponēt.
KS: Tieši tā. Krājuma komplektēšanas politikā liela nozīme ir muzeja specifikai, un katram muzejam nav nepieciešams komplektēt, piemēram, dronu atlūzas. Vienmēr ir deponēšanas iespēja. Es domāju, ka karš Ukrainā ir ietekmējis ļoti daudzu muzeju komplektēšanas politiku, bet, ja mēs skatāmies no militāri vēsturiskā un politiskā konteksta, tas ir LKM krājuma komplektēšanas politikas jautājums un specifika. Noteikti nākotnē neatteiksim, ja kāds muzejs vērsīsies pie mums ar lūgumu deponēt kādus no priekšmetiem. Mums krājumā ienāk ekipējums, formas tērpu paraugi, droni, Krievijas propagandas skrejlapas, kas tiek mestas ierakumos ukraiņu karavīriem, dažādi dezinformācijas materiāli utt.
IZS: Un ar pavadošo stāstu…
KS: Ko mēs īpaši uzsveram – muzejam nav svarīgs tikai pats priekšmets kā fizisks objekts, bet arī stāsts, ko tas nes sev līdzi. Mūs interesē ne vien tas, kur konkrētais drons vai tā atlūzas ir atrastas, bet arī plašāks konteksts – piemēram, kura vienība to ir neitralizējusi, kādas pretdronu sistēmas izmantotas, kādos apstākļos tas noticis. Tādējādi priekšmets kļūst par liecību ne tikai konkrētam notikumam vai cilvēkiem, bet arī mūsdienu karadarbības attīstībai, tehnoloģijām un drošības izaicinājumiem.
Šie priekšmeti ļauj dokumentēt ļoti būtisku 21. gadsimta kara dimensiju – dronu tehnoloģiju un pretdronu sistēmu nozīmi mūsdienu konfliktos. Tieši tāpēc mums ir svarīgi saglabāt ne tikai pašu priekšmetu, bet arī tā izcelsmes, izmantošanas un nonākšanas muzeja krājumā stāstu.
Viens no šādiem priekšmetiem – Krievijas drons Orlan-10 – šobrīd ir eksponēts arī muzeja vestibilā, un apmeklētāji to var apskatīt klātienē.
Vienlaikus mēs ļoti apzināti neveidojam kolekciju pēc principa “savākt visu”. Ne katra atlūza automātiski kļūst par muzeja priekšmetu. Mums ir būtiski, lai katram eksponātam būtu dokumentēts stāsts, konteksts un nozīme vēstures izpratnē.
Esam sev formulējuši ļoti svarīgu nākotnes uzdevumu – pēc kara beigām un Ukrainas uzvaras izveidot izstādi, kas caur šiem priekšmetiem un cilvēku stāstiem vēstīs par Ukrainas cīņu un uzvaru. Jo muzeja uzdevums nav tikai saglabāt priekšmetus – muzeja uzdevums ir saglabāt laikmeta pieredzi un tās nozīmi nākamajām paaudzēm.
IZS: Par krājuma digitalizāciju. Vai ir kaut kas mainījies, reaģējot uz pēdējo gadu notikumiem?
KS: Digitalizācijai ir ļoti būtiska loma, un tā, starp citu, ir viena no lietām, ko uzsvēra arī Ukrainas kolēģi, proti, pievērst uzmanību ne tikai krājuma priekšmetu digitalizācijai, bet arī krājuma dokumentācijas digitalizācijai. Mēs LKM ļoti aktīvi strādājam gan pie krājuma, gan pie krājuma dokumentācijas digitalizācijas. Esam digitalizējuši gandrīz visas krājuma inventāra grāmatas, nākamās rindā ir arī kolekciju grāmatas. Tāpat aktīvi attīstām dažādas digitālās datu bāzes un mūsu tiešsaistes saturu. Piemēram, datubāzi “Latviešu karavīri”, kuru mēs šogad plašāk prezentējām sabiedrībai. Veidojam digitālās izstādes. To darām, jo kara un dezinformācijas apstākļos pieaug nepieciešamība nodrošināt uzticamu digitālu piekļuvi vēstures avotiem un arī muzeja krājumam. Papildus runājam par digitālā krājuma izveidi.
IZS: Un digitālā materiāla drošības aspekts?
KS: To mēs arī esam pārdomājuši, mūsu digitālais materiāls glabājas uz serveriem un uz atsevišķiem fiziskiem datu nesējiem. Izskatām arī iespēju glabāt datus uz ārvalstu serveriem. Lai to nodrošinātu, tam esam pieprasījuši papildu finansējumu.
IZS: Vai jūsu kolekcija tiek papildināta arī ar kara bēgļu, palīdzības organizāciju stāstiem?
KS: Šobrīd mūsu uzmanības centrā vairāk ir nevis individuālie bēgļu pieredzes stāsti, bet stāsti, kas saistīti ar muzejam nodotajiem priekšmetiem un to kontekstu. Mūs interesē konkrētu vienību darbība, karavīru pieredze, šo priekšmetu ceļš un nozīme kara apstākļos. Tādējādi mēs cenšamies dokumentēt ne tikai pašus artefaktus, bet arī plašāku laikmeta liecību – mūsdienu kara realitāti un cilvēku pieredzi tajā.
Vienlaikus muzeja darbība pēdējos gados ir kļuvusi daudz plašāka nekā tikai tradicionāla krājuma veidošana vai izstāžu organizēšana. Mēs arvien aktīvāk organizējam konferences, diskusijas, publiskas lekcijas un prezentācijas par drošības, informatīvā kara un medijpratības jautājumiem. Īpaši būtiski mums šķiet skaidrot, kā Krievijas propaganda cenšas ietekmēt Latvijas informatīvo telpu un sabiedrības uztveri, kā arī stiprināt kritisko domāšanu un medijpratību.
Ļoti skaidri redzam – sabiedrības interese par šiem jautājumiem ir ievērojami pieaugusi. Un man gribas domāt, ka cilvēki LKM arvien vairāk uztver ne tikai kā vietu, kur iepazīt vēsturi, bet arī kā uzticamu platformu sarunām par drošību, valsts noturību un Latvijas nākotni.
Tāpēc arī mūsu izstāžu un publiskās komunikācijas fokuss ir mainījies – vairāk pievēršamies mūsdienu drošības jautājumiem, NATO lomai, Latvijas sabiedrotajiem, informatīvā kara aspektiem un tam, kā mainās mūsdienu karadarbība. Kopumā mūsu pieeja šobrīd ir ļoti skaidra – cenšamies sekot līdzi sabiedrībā aktuālajiem jautājumiem un runāt par tēmām, kas cilvēkus patiešām interesē un ietekmē. Fakts, ka muzeja apmeklētāju skaits pēdējos gados ir pieaudzis, mums apliecina, ka šis virziens ir pareizs.
Protams, vienmēr var darīt vairāk un aktīvāk. Taču es patiesi lepojos ar kolēģu paveikto šajā periodā. Neskatoties uz ierobežotiem resursiem, mūsu komanda ir darījusi maksimumu, lai muzejs būtu mūsdienīgs, sabiedriski nozīmīgs un profesionāli spēcīgs.
Vienlaikus jāatzīst, ka muzeju nozare kopumā joprojām saskaras ar nopietniem izaicinājumiem. Atalgojums muzeju nozarē bieži nav samērojams ar speciālistu kompetenci, atbildību un darba apjomu. Tas apgrūtina gan jaunu profesionāļu piesaisti, gan pieredzējušu darbinieku noturēšanu. Taču, neskatoties uz to, muzeju cilvēki turpina darīt ļoti nozīmīgu darbu – un mēs arī Kara muzejā pierādām, ka ar profesionālu komandu un skaidru misijas apziņu iespējams paveikt ļoti daudz.
IZS: Atalgojums un speciālistu motivācija noteikti ir atsevišķas sarunas vērts jautājums, it īpaši šobrīd.
KS: Tas patiešām ir ļoti būtisks jautājums, un, manuprāt, tas jau sen vairs nav tikai muzeju nozares iekšējs jautājums. Tas ir jautājums par to, kādu nozīmi valsts piešķir kultūras mantojumam, izglītībai un sabiedrības noturībai kopumā. Pēdējo gadu notikumi ir ļoti skaidri parādījuši, ka muzeju speciālisti nav tikai “krājuma glabātāji” klasiskajā izpratnē. Viņi strādā ar sabiedrības vēsturisko atmiņu, kritisko domāšanu, drošības izpratni un identitātes jautājumiem. Īpaši šodienas ģeopolitiskajā situācijā tas ir ārkārtīgi nozīmīgs darbs. Taču vienlaikus jāatzīst, ka motivāciju ilgtermiņā nevar balstīt tikai entuziasmā un misijas apziņā. Muzeju nozarē strādā ļoti profesionāli, augsti izglītoti un starptautiski konkurētspējīgi cilvēki, un atalgojumam būtu jāatspoguļo gan viņu kompetence, gan atbildības līmenis.
Protams, muzeju cilvēkus ļoti motivē pārliecība par sava darba jēgu – un es to redzu arī savos kolēģos. Taču ilgtermiņā nozarei ir nepieciešams stabilāks atbalsts, lai mēs spētu piesaistīt jaunus speciālistus, noturēt pieredzējušos profesionāļus un nodrošināt muzeju attīstību nākotnē.
IZS: Muzejs kā medijs – to līdz šim, miera apstākļos, ne muzeji paši, ne arī pārvaldošās institūcijas nebija līdz galam novērtējušas.
Iespējams, provokatīvs, bet tiešs jautājums noslēgumā – vai jūs zināt, kur X stundā jūs vestu krājumu?
KS: Manuprāt, šis ir viens no tiem jautājumiem, kas valstiskā līmenī vēl līdz galam nav pietiekami skaidri sakārtots. Arī Ukrainas kolēģu pieredze rāda, ka tā sauktajā X stundā bieži vien vairs nav reālu iespēju pilna apjoma krājuma evakuācijai ārpus muzeja. Tāpēc daudz lielāka nozīme ir iepriekš sagatavotiem risinājumiem – drošām slēptuvēm muzeja teritorijā vai tuvākajā apkārtnē. Ukrainā praksē tiek izmantotas arī iepriekš identificētas drošas vietas noteiktā attālumā no muzeja, par kurām informēts ir tikai ļoti ierobežots cilvēku loks.
Taču šeit mēs nonākam pie ļoti būtiska juridiska un institucionāla jautājuma – cik plašas pilnvaras ārkārtas situācijā ir muzeja vadītājam. Šobrīd normatīvais regulējums nav pietiekami skaidrs attiecībā uz situācijām, kad nepieciešama operatīva rīcība krājuma pārvietošanai vai evakuācijai. Faktiski muzeju direktori šādās situācijās var nonākt ļoti sarežģītā atbildības zonā, tostarp riskējot ar juridiskām sekām par pieņemtajiem lēmumiem.
Tāpēc, manuprāt, viens no būtiskākajiem nākotnes uzdevumiem ir tieši muzeju vadītāju pilnvaru un atbildības skaidra definēšana ārkārtas situācijās. Ir nepieciešams valstiskā līmenī saprast un noteikt – kādos apstākļos, cik lielā apjomā un kādā kārtībā muzeji drīkst rīkoties, lai glābtu krājumu. Tas ietver arī daudz plašākus scenārijus – piemēram, Lietuvas kolēģi jau analizējuši modeļus attiecībā uz iespējamu krājuma evakuāciju ārpus valsts robežām. Šādi lēmumi ir atkarīgi no daudziem faktoriem: cik savlaicīga ir informācija par apdraudējumu, kāda ir situācijas attīstības dinamika un kādas pilnvaras konkrētajā brīdī ir institūcijām un to vadītājiem.
Tāpēc es uzskatu, ka muzeju direktoru pilnvaras un rīcības algoritmi X stundā ir jautājums, kas steidzamības kārtā būtu jārisina centralizēti un valstiski, lai krīzes situācijā nebūtu jāpieņem kritiski lēmumi juridiskas neskaidrības apstākļos.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs