Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šībrīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa?
Toms Ķikuts: Mēs Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā [LNVM] visiem iespējamajiem scenārijiem esam izgājuši cauri, visu analizējuši. Dažreiz publiskajā telpā var šķist, ka muzeji par to nedomā, bet vismaz lielajos muzejos pēdējās desmitgadēs ir bijušas instrukcijas, kā rīkoties krīzes gadījumos, ir izskatīti iespējamie algoritmi. Tā ir normāla prasība, un muzeja speciālisti par to ir domājuši. Pēc 2022. gada krīzes vadlīnijas tika atjauninātas, fokusējoties tieši uz militārā iebrukuma draudu iespējamību, kas līdz tam nebija bijis tik aktuāls. Viena lieta ir instrukcijas, bet pagājušajā gadā krājuma kolēģi piedalījās nosacītās mācībās jeb kopīgā sarunā, lai visi saprastu, kas instrukcijās ir un kas katram ir jādara.
IZS: Kas to organizēja?
TĶ: Pats muzejs. Mēs to organizējām iekšēji un paši testējām savas instrukcijas. Bieži priekšplānā, protams, tiek izvirzīts jautājums par prioritāri glābjamajiem priekšmetiem. Šis saraksts pagājušajā gadā ir tapis. Debates paliek atklātas – kas notiks ar valsts sarakstu, vai un kad tas būs. Izskatās, ka Kultūras ministrija [KM] pie tā strādās, lai būtu arī viens superprioritārais valsts mēroga saraksts. Par apjomu es vēl precīzi nezinu, bet acīmredzot tāds saraksts taps. Kā jau minēju, mūsu pašu muzeja saraksts ir tapis, bet, iespējams, vēl jādomā par kādiem A un B variantiem, tā ka mēs ar kolēģiem šo sarunu noteikti turpināsim. Mums tagad ir jauna direktora vietniece krājuma darbā, Līga Ločmele, un mēs esam apņēmušies vēlreiz iziet cauri algoritmiem un sarakstam, kamēr tēma ir svaiga, tostarp – paskatīties uz variantu, ka ir stundas vai trīs stundu rīcības saraksts, ka ir diennakts rīcības saraksts utt. Šobrīd mēs esam tādā praktiskā fāzē, kad definējam, ko fiziski glabātavās darīt, vai priekšmeti stāv vienviet, vai tie atrodas vai neatrodas seifā, kur un kā ir salikta šo priekšmetu topogrāfija, kā priekšmeti identificējami.
Kā mēs zinām no Rīgas Pilsētas bibliotēkas katastrofālā 1941. gada ugunsgrēka, izdzīvoja tas, kas bija seifā. Tieši tik vienkārši. Neviens neko nekur neevakuēja, viss sadega pelnos, bet palika tas, kas bija metāla skapjos. Tātad ļoti vienkāršs secinājums, mācība no pagātnes. Mūsu muzeja gadījumā ir vēsturiskā pieredze ar šo ēku, Rīgas pili, – bija 1944. gadā pagrabos iemūrētie priekšmeti, kas pārdzīvoja evakuācijas un varu maiņas haosu un izvazāšanu, bet vērtības tika izvazātas pēc tam, kad padomju vara pagrabā un citur noglabātos priekšmetus izņēma, veidoja specfondu, veica pārbaudes, norakstīšanu, pārkausēšanu. Evakuētas tika (šeit varam padomāt par cilvēku loģiku – 1944. gadā viņi apzināti evakuēja, un viņus piespieda evakuēt vācu varas iestādes) mazāk vērtīgas mantas. Sudrabu viņi tomēr iemūrēja, noslēpa.
Mums ir vēsturiskās mācības, mums ir Ukrainas mācības, bet svarīgi neaizmirst, ka šīs ārkārtas situācijas var būt ļoti dažādas. Mēs esam piedzīvojuši arī ugunsgrēka situāciju. Mums jākoncentrējas ne tikai uz militāro apdraudējumu, bet jāparedz arī citi varbūtējie algoritmi. Jāsaprot, ka tas nav evakuējamo priekšmetu saraksts, bet prioritāri glābjamo priekšmetu saraksts. Un, ja ir evakuējamo priekšmetu saraksts un tas top valsts līmenī (acīmredzot taps), tas ir vēl nedaudz kaut kas cits.
IZS: Nedaudz mulsina tas, ka ir pagājuši jau četri gadi kopš kara sākuma Ukrainā, bet mēs joprojām sakām, ka valsts līmenī šāds saraksts vēl top. Vai, tavuprāt, tas nozīmē, ka pirmais posms ir izdarīts un tagad ir iestājies atslābums?
TĶ: Es domāju, ka mēs vienkārši esam kaut kādā jaunā posmā – tas nozīmē apzināšanos, ka ir daudz praktisko jautājumu. Lielai daļai muzeju ir sakārtotas visas instrukcijas, un pašlaik mēs esam pie fāzes, kā un kas praktiski notiks kādā konkrētā situācijā. To apliecināja arī Vidzemes muzeju mācības, kas notika 2025. gadā un kurās tika skarti ļoti praktiski jautājumi, piemēram, par instrumentu kastēm, kas stāv, lai var izdauzīt vitrīnā stiklu ārkārtas situācijā. Es ar interesi klausījos šo pieredzi, un šķita svarīgi, ka ir nonākts jau līdz konkrētām detaļām, šķēršļiem, kas varētu būt jāpārvar ārkārtas situācijā. Šobrīd mēs esam nonākuši ļoti praktiskā stadijā un arī mūsu muzejā iekšēji uzdodam tieši šos praktiskos jautājumus – kur likt prioritāros priekšmetus, kur tie atradīsies, kur atradīsies pakojamais materiāls. Pakojamais materiāls ir sagādāts, bet jāsaprot vai un kur tam ir jābūt pieejamam pa stāviem. Man šķiet, ka viens aplis ir noiets uzdodamo jautājumu ziņā un tagad ir praktiski veicami darbi, kas būs jāatkārto un jāprecizē atkal un atkal.
IZS: Vai muzejs ir saņēmis vadlīnijas ārkārtas krīzes situācijai no pārvaldošās institūcijas, respektīvi, Kultūras ministrijas?
TĶ: Pagājušajā gadā bija uzdevums par prioritārajiem priekšmetiem. Ir bijušas vairākas lekcijas, sarunas, semināri, tostarp debates Latvijas Nacionālajā bibliotēkā [LNB] par prioritāro priekšmetu kritēriju sagatavošanu, kuru iniciēja KM kolēģi. Tas nav instruktāžas līmenī, bet tomēr jautājums visu laiku ir turēts aktuāls. Es, iespējams, neesmu objektīvs, jo esmu par to vairāk dzirdējis un Latvijas Muzeju padomē [LMP] vienā vai citā kontekstā tas ir izskanējis.
IZS: LMP un informācijas aprites kontekstā – vai varētu būt, ka informācija līdz dažiem muzejiem, īpaši reģionos, nenonāk? Daži muzeji zina tikai par sākotnējām kopējām vadlīnijām un par to, ka jāiesūta 100 nozīmīgāko muzeja priekšmetu saraksts.
TĶ: Es šobrīd nevarēšu restaurēt izsūtīto e-pastu hronoloģiju. Es arī saprotu tās mazāko muzeju gaidas pēc praktisko soļu algoritma, ko katrs tiecas saņemt.
IZS: Runājot par LMP lomu, vai tev šķiet, ka pierobežas muzejiem, īpaši, ņemot vērā to atrašanos kritiskajā zonā, vajadzētu apvienot spēkus un signalizēt LMP vairāk par savām vajadzībām, ja viņi jūtas nesadzirdēti vai nedroši?
TĶ: Es saprotu un varu iedomāties, ka tāda sajūta varētu būt, bet neesmu drošs, vai LMP ir tas formāts, kurš varētu palīdzēt un konsultēt ļoti praktiski. Mūsu spēkos būtu aktualizēt jautājumu. Praktisko atbilžu sniedzējs drīzāk būtu KM darba grupa kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzēs, kurā strādā gan muzeju, gan arhīvu un bibliotēku, gan Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvji un kuras dienaskārtībā ir bijušas gan instrukcijas, gan vadlīnijas iebrukuma gadījumā. Pagājušajā gadā bija iesaiste arī “Namejā”, bet es nezinu par komunikāciju ar pierobežas muzejiem ārpus šī sarakstu sagatavošanas procesa. Katrā ziņā, nedomāju, ka muzejiem ir iedota kāda gatava shēma, ko darīt krīzes situācijā. Mēs, protams, varam instruēt līdz uzvedinošu jautājumu līmenim, bet līdz risinājumu līmenim droši vien to nav iespējams izdarīt, jo situācijas var būt ļoti atšķirīgas. Situācijas pašvaldībās var atšķirties arī gatavības līmenī – ir pašvaldības, kas panorāmu redz plašāk, bet ir arī tādas, kas muzeju savā saimniecībā vispār neierauga. Debatēs LNB, kad bija runa par prioritāri glābjamajiem priekšmetiem un piedalījās dažādu muzeju pārstāvji, varēja secināt, ka situācijas tieši pašvaldību mērogā ir ļoti dažādas. Dažas pašvaldības un muzeji ir teju vai apzinājuši brīvprātīgos un palīgus krīzes situācijā, citos gadījumos tā sajūta ir ļoti vientuļa. Es piekrītu, ka kopējās nozares sajūtas ir starp nostalģiju un nepieciešamību pēc instrukcijām no augšas, pēc muzeju pieskatīšanas no muzeju pārvaldes institūcijām un jauno situāciju, kurā muzeji šo palīdzību un nepieciešamību pēc konsultācijām uztver mazāk tieši.
Manuprāt, tieši akreditācija, ko īsteno KM, vedina muzejus domāt, ka viss atbalsts visās jomās nāks no KM. Es pieņemu, ka ir pašvaldības, kurās, izņemot budžeta plānošanu, saskare ar muzejiem ir maza. Ir, protams, tādi muzeji, kas strādā roku rokā ar pašvaldību, īsteno vienu Eiropas projektu pēc otra un ir piecus soļus priekšā valsts muzejiem šajā sazobē ar dibinātāju. Bet akreditācijas sajūta – mani šeit kontrolē, iesaka un pārrauga – varētu būt tā, kas rada mulsumu. Par aktuāliem un stratēģiskiem problēmjautājumiem noteikti ir vērts domāt arī LMP formātā, jo padomē šīm vajadzībām no reģioniem būtu jāizskan caur tiem muzeju speciālistiem, kas pārstāv konkrēto reģionu LMP.
IZS: Bet ja muzeji savās reģionālo muzeju ikgadējās sanāksmēs par drošības jautājumiem nerunā, tad ir skaidrs, ka līdz LMP reģiona viedoklis un vajadzības nenonāk…
TĶ: Jā, Latgales muzeju drošības jautājums šādā ceļā līdz LMP nav nonācis. Tas vairāk ir diskutēts, runājot par KM darbību un stratēģiju.
IZS: Šeit droši vien izgaismojas jautājums par to, vai un kā novadu muzeji, īpaši pierobežas muzeji, izrāda iniciatīvu un šajā jautājumā sadarbojas gan savā starpā, gan ar savām pašvaldībām, pamatojot savas vajadzības krīzes un ārkārtas situācijās, un paralēli virza vai nevirza šos jautājumus arī uz LMP un KM. Jautājums – cik pašvaldības ir informētas un zinošas par muzeju, īpaši par muzeju krājuma darbu un saglabāšanas, pārvietošanas specifiku?
TĶ: Man šķiet, ka situācijas pašvaldībās ir ļoti dažādas. Šajā brīdī bez tiešās, centralizētās, cieši uzraugošās nozares pārvaldības daudz lielāka ir dibinātāju loma un atbildība. Te parādās tas, ka mēs, muzeji, esam ļoti atšķirīgi. Šīs atšķirības arī kopējās sanāksmēs ne vienmēr ļauj panākt vienojošu toņkārtu – to, kas būtu aktuāla kā vienam, tā otram un trešajam. Dažreiz garlaikojas lielie muzeji, jo viņi sen jau tādu vai citu darbu ir izdarījuši un viņiem tas ir pašsaprotami, un ir citi, arī akreditētie, muzeji, kuros dienaskārtība ir pilnīgi citādāka. To panorāmu un dažādību vislabāk var redzēt muzeju akreditācijās. Tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc muzeju kopienā nav spēcīgas kopējās stratēģijas ārkārtas situācijām un ne tikai ārkārtas situācijām. Tas ir lielās situāciju un interešu daudzveidības dēļ.
IZS: Jā, pašlaik kritiskākā situācijā ir pierobežas muzeji, bet, tos vērtējot, jāatzīst, ka (ar dažiem izņēmumiem) tie ir muzeji ar vissliktāko infrastruktūru un satura interpretāciju. Lielas cerības varam likt uz Daugavpils muzeju un to, ka, apvienojot Daugavpils muzeju un Rotko muzeju, taps jauna un mūsdienu standartiem un laikmeta izaicinājumiem atbilstoša ekspozīcija un infrastruktūra, bet pašlaik tās ir tikai cerības. Neteiksim, ka pārējos reģionos viss ir kārtībā, bet atsevišķi Latgales muzeji dažādu iemeslu dēļ jau ilgstoši atpaliek no citiem Latvijas akreditētajiem muzejiem.
Pārejot no jautājumiem tev kā LMP pārstāvim pie jautājumiem tev kā LNVM direktoram, parunāsim par saturu. Vai un kā pa četriem gadiem ir mainījusies muzeja krājuma komplektēšanas politika? Vai papildināt krājumu ar priekšmetiem vai citām liecībām, atmiņām, stāstiem?
TĶ: Jā, mēs komplektējam nemainīgi arī aktuālo, tostarp pārmaiņas pēc pilna mēroga kara sākuma. Pirmais un lielākais uzrāviens bija sākuma posmā, kad darbojāmies divos virzienos. Viens virziens bija ikdienas parādības šeit Latvijā, kad sākās protesta akcijas, ziedojumu vākšana, – tas bija, vairāk no pilsoniskās aktivitātes, mazāk no Ukrainas militārās darbības viedokļa raugoties. Paralēli tam notika arī Ukrainas notikumu sākuma liecību mērķtiecīgi meklējumi un skatīšanās pēc tā, kas apliecināja šo pirmo šoka brīdi. Notikumu sākumposmā piestrādājām un sadarbojāmies ar Valda Dombrovska biroju, lai iegūtu zīmīgu Ukrainas premjerministra dāvanu Dombrovskim – šāviņu atliekas no pirmā uzbrukuma viļņa Kijevai, kas bija trāpījuši Hostomeļas lidostas angārā un iznīcinājuši pasaulē lielāko lidmašīnu. Tā ir vienīgā tiešā militārā liecība par šo karu, bet vienlaikus plašāka, arī diplomātiju apliecinoša liecība – kā Ukraina meklē palīdzību visā pasaulē, un tur, Eiropas līmenī, ir Valdis Dombrovskis, latvietis. Ar visām peripetijām šīs detaļas dabūjām, jo no ASV šo “diplomātisko dāvanu” ar militārajām detaļām, kā dzirdējām, nebija tik vienkārši izvest, bet tomēr viss nokārtojās. Tā ir viena epizode, bet mums likās svarīgi to priekšmetu dabūt, jo tas ir pats konflikta eskalācijas sākums 2022. gada februārī un marta sākumā.
Runājot par komplektēšanu kopumā, tālākais aizgāja pilsoniskās iesaistes tēmā – tā jau tāpat tiek dokumentēta, tikai pievienojās arī Ukrainas notikumu konteksts. “Gadsimta stāstos” mēs atvērām iespēju dalīties ar bēgļu palīdzības stāstiem, bet tur aktivitāte nebija pārāk liela. Kopumā es teiktu, ka tēma ir ienākusi krājumā, bet pati komplektēšanas politika nav pārāk aktīva.
IZS: Secinot, ka LNVM pētniecības dienaskārtībā Ukrainas situācija neko daudz nav mainījusi, kādus uzsvarus tā tomēr likusi uz militāro, konfliktu, provokāciju vēsturi, situāciju salīdzināšanu vai analīzi toreiz un tagad? Šādas tēmas, protams, piestāvētu arī pierobežas muzejiem.
TĶ: Eksplicīti un īpaši mēs tam neesam pievērsušies, bet visi, kas domājam par vēstures atainojumu un stāstīšanu, varbūt pat neapzināti pēc kara sākuma dzīvojam citā mentālajā dienaskārtībā. Es to nevaru eksakti pierādīt, bet, piemēram, kaut vai mūsu stāsts par okupācijas mantojumu ir nedaudz mainījies. Caurviju motīvs, kas mums liek pašiem mainīt rakursu, kā mēs uz to skatāmies. Piemēram, jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” man šķita svarīgi pie 19. gadsimta nacionālās kustības, kur izstādīti daži eksponāti, tomēr ielikt rusifikācijas tēmu. Es nevaru atbildēt uz jautājumu, vai līdz 2022. gada notikumiem man šķistu, ka bez tā nekādi nevar iztikt un ka pie tiem burtiski trim eksponātiem, kas tur ir par 19. gadsimta latviešu nacionālo kustību, obligāti jābūt arī kauna plāksnei “Я сегодня говорил по латышки” [“Es šodien runāju latviski”] – to kā kauna zīmi lika nēsāt tiem, kas skolā runāja latviski.
Tas nav tāds konkrēts lēmums, ka mums noteikti jārīko vai nav jārīko pasākumi vai kaut kas pastiprināti jāpēta tāpēc, ka karš Ukrainā notiek. Tā īsti nav. Šaubas mums 2022. gadā bija par vienu izstādi Dauderos, šobrīd mēs pat, iespējams, to būtu atklājuši. Izstāde bija plānota par dažām krievu tirgotāju dzimtām Rīgā, bija diezgan vērtīgas liecības, arī gleznas un citi priekšmeti. Bet 2022. gadā mums šķita, ka tomēr labāk šādu izstādi neatklāt, jo to varētu dažādi interpretēt, nesaprast. Mēs jau saprotam, ka 19. gadsimta krievi Rīgā nav vainīgi pie tā, kas notiek šobrīd, bet tik un tā šķita, ka tēma šobrīd nav īsti vietā.
Runājot par publiskām aktivitātēm, mums nav bijusi tāda programma kā Latvijas Kara muzejā, dažādos formātos mēģinot reflektēt par karu. 2022. gada februārī mums bija tāds mini lekciju cikls, jo bija iestājies mulsums: Ukraina un Krievija – kādai daļai virspusēji domājošas sabiedrības bija licies, ka tur gandrīz var likt vienādības zīmi, tāpēc bija svarīgi skaidrot un palīdzēt saprast, kāpēc tā nav, kāpēc tur ir tik daudz atšķirību un galīgi nav vienādības zīmes. Mēs to ciklu tālāk neizvērsām, pēc tam bija pāris publikācijas. Piemēram, bija publikācija par Ukrainas latviešu biedrībām, kas tapa tieši tāpēc, ka Ukrainas notikumi bija dienaskārtībā.
Tas, kas mūs šobrīd tieši ir ietekmējis un ietekmē, ir krievu valoda un ekspozīcijas. Krievu valodas ekspozīcijā nav. Savukārt audiogids ir ukraiņu valodā, nevis krievu valodā. Bet tā ir iniciatīva, kas nāk no Ukrainas vēstniecības. Tas ir pils apskates maršrutam, bet būs arī pārējām tēmām laika gaitā. Tā bija Ukrainas prezidenta kundzes iniciatīva, tāda kopēja akcija, proti, Eiropas muzejos likt pretsvaru krievu valodas klātbūtnei. Viņa rosināja – ja nevar izņemt krievu valodu no ekspozīcijām, tad var pievienot ukraiņu valodu audiogidos. Sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību mēs šo iniciatīvu realizējām. Bija arī atklāšanas pasākums ar Ukrainas vēstnieku Latvijā, ukraiņu jauniešiem. Šobrīd šķiet, ka krievu valoda no mājaslapas un audiogida ir pazudusi uz neatgriešanos. Tā nav tikai mūsu muzeja nostādne – mēs esam vidē, kurā mūsu kopējā attieksme pret šo valodu lietojumu ir mainījusies.
IZS: Vai jūs intervējat ukraiņus, kas Latvijā raduši patvērumu, apmetušies šeit, strādā, zina valodu, bērnus sūta skolās?
TĶ: Nē, šie stāsti nav īpaši komplektēti. Es no galvas nevaru pateikt, vai aktuālajā krājuma politikā tas ir vai nav ierakstīts. Bet, cik atceros krājuma apriti, nekas daudz no priekšmetiem mums krājumā nav, vairāk ir informācija no pasākumiem un ukraiņu atbalsta organizāciju darba Latvijā.
IZS: Kā un vai šie notikumi ir ietekmējuši digitalizācijas politiku un procesu? Vai digitalizējat intensīvāk, domājot par krājuma pieejamību, drošību, ilgtspēju?
TĶ: Es teiktu, ka šobrīd tas ir visaktuālākais jautājums, kurš palicis tāds pusrisināts. Vispār tas ir globāls jautājums par mūsu valsts kultūras nozares datu saglabāšanu – un tas ir neatrisināts. Ja visas citas instrukcijas, kā katram ir jārīkojas vai kas jāizdara, mums ir, tad par digitālo risinājumu un drošību mums ir liela neskaidrība. Valsts līmenī nav informācijas katram muzejam, kas notiek ārkārtas gadījumā. Mēs varam domāt, ka kopkatalogs ir drošs veids glabāšanai visās krīzēs, bet es par to simtprocentīgi neesmu drošs. Mēs ar paļāvību varam pievienot labas kvalitātes attēlus un teikt, ka tie tur saglabāsies, bet es, godīgi, nezinu, vai tā ir. Centralizēta servera piedāvājuma A, B, C varianta – kaut Latvijas robežās – digitalizētu un safotografētu priekšmetu attēlu glabāšanai mums nav. Mēs varam meklēt LNB datu centru, Latvijas Kara muzejs var meklēt Aizsardzības ministrijas datu centru, cits muzejs – vēl kaut ko. Turklāt ir jautājums par kādu rezerves datu glabāšanas iespēju arī ārpus Latvijas teritorijas, kas tika aktualizēts arī Baltijas kultūras ministru klātienes sarunā Rīgā. Tajā tika teikts, ka tas ir vajadzīgs Eiropas līmenī, bet šobrīd vēl ir procesa sākums. Tātad digitālā un digitalizētā mantojuma drošība, manuprāt, ir visneskaidrākais un kritiskākais punkts. Mēs esam ierakstījuši arī digitāli radīto krājumu kā iespējamu muzeja priekšmetu formātu Noteikumos par nacionālo muzeju krājumu, bet instrumentu, skaidrības un informācijas par to, kas un kā šo procesu risina, nav. Vismaz es kā muzeja direktors varu teikt, ka tā nav. Tā ir mana atbildība – nodrošināt vismaz primitīvāko – ka ir viens ārējais disks seifā, ka ir kopkatalogā ielādēti faili un ka ir vēl trešā lokācija, lai būtu droši.
IZS: Tas būtu LMP dienaskārtības jautājums.
TĶ: Jā, mēs par to esam debatējuši vairākkārt, arī Kultūras informācijas sistēmu centra [KISC] un kopkataloga jautājumu sakarā.
IZS: Vai pats KISC un tā darbība nav īstā problēma? Vai nav tā, ka viņu pusē ir bumbiņa un viņi jau ilgstoši nav izdarījuši savu primāro darbu līdz galam?
TĶ: Es domāju, ka valsts, šajā gadījumā KM, muzeju pilnīga “atbruņošana” no digitālās attīstības iespējām (mums nevar būt pat savs datorspeciālists, un mēs paši pat nevaram nopirkt datoru) nav bijis īsti labs lēmums. Mēs pagaidām tiekam ar to galā, bet patiesībā viss, kas mums ir digitāli izveidots, ir izveidots pašu spēkiem un lielākoties pirms šī centralizācijas rīkojuma. Šobrīd es šaubos, vai mēs varētu izdarīt kaut ko tādu kā eMuzejs. Tagad ir jautājums, kas ar to notiks tālāk, jo mēs vairs paši attīstīt nedrīkstam. Tajā pašā laikā to, kā nodrošināt elektronisku biļešu tirdzniecību muzejā, jāatrisina muzejam pašam. Mēs, protams, to spītīgi esam arī risinājuši, jo tā, manuprāt, ir norma, ka tu vari nopirkt biļeti attālināti. Iespējams, būtu pat loģiskāk, ka valsts muzejiem būtu kopīgi izveidota sistēma un platforma, ar kuras tehnoloģiju mēs katrs varētu realizēt biļešu tirdzniecību. Mēs neesam elastīgi digitālo jautājumu risināšanā, kaut mūsu lietotājs, mūsu klients to ļoti gaida.
IZS: Jā, no tik praktiskas lietas kā biļešu tirdzniecības sistēmas sakārtošanas līdz tam, ka ne bez sarūgtinājuma muzejus pārsteidza fakts, ka mums pašlaik ir nevis Digitālais muzejs, bet Digitālā bibliotēka, kurā atrodami arhīvu, bibliotēku un muzeju digitalizēti materiāli.
TĶ: Jā, mēs to nezinājām pirms šī resursa atklāšanas. Es to esmu teicis arī publiski, ka tā attīstība un ieviešana bija nepareizs scenārijs. Mēs kā LMP mēģinājām par to diskutēt un runāt ar projekta īstenotājiem, LNB, bet tas nebeidzās ne ar kādu rezultātu un bija arī post factum.
IZS: Vai krājuma un muzeja drošības pasākumu nodrošināšanai ir arī papildu finansiāls atbalsts? Tu teici, ka jums ir sagatavoti iepakojuma materiāli – vai tas ir esošajā budžetā vai arī ir piešķirts papildu finansējums? Ir pašvaldības, kurās muzejiem šāda finansiālā palīdzība nav bijusi.
TĶ: Es varu atbildēt tikai par KM resora muzejiem. Pagājušajā gadā bija informācijas apkopošana par nepieciešamajiem kopējiem un katras institūcijas resursiem. KM resora iestādēm šogad ir iezīmēti papildu finansiālie resursi šo primāro vajadzību segšanai. Par to ir domāts. Kā katrs to risinās vai kas katram ir prioritātes – tas jau ir cits jautājums.
IZS: Modelējot situāciju – ja tu tagad teiktu KM kā savai pārvaldošajai institūcijai, ka muzejs grib īstenot kādu aktuālu pētījumu, izstādi vai pasākumu, kas saistīts ar pašreizējo militāro apdraudējumu, konfliktsituācijām un drošības jautājumiem, vai tas varētu tikt finansiāli atbalstīts?
TĶ: Es nedomāju, ka šajos saspringtajos finansējuma apstākļos vēstule ministrijai būtu atrisinājums. Bet es pieļauju, ka, ja projekts tiktu iesniegts KM projektu konkursā un būtu fokusēts uz šiem jautājumiem, tas varētu tikt atbalstīts, jo ministrija ļoti labi saprot pašreizējo situāciju. Cits jautājums, vai ministrija raida šādus signālus, ka mums pie tā būtu jāstrādā un jāvēsta sabiedrībai. Nē. Bet atbalsts un izpratne, ka tas ir svarīgi, – noteikti.
IZS: Signālu raidīšana varētu būt nedaudz divdomīgs moments, jo to varētu iztulkot arī kā politisku iejaukšanos muzeja autonomijā.
TĶ: Protams.
IZS: Noslēdzošais jautājums atkal tev kā LMP pārstāvim – ko darīt mazajiem muzejiem, īpaši pierobežā, kuri, iespējams, joprojām pārāk daudz gaida norādes un instrukcijas no valsts un nespēj vai nevar pārliecināt savus tiešos pārvaldītājus, piemēram, pašvaldības?
TĶ: Es esmu pārliecināts, ka šobrīd mēs diemžēl esam mežonīgā kapitālisma apstākļos arī šajā jomā. Muzeji, kuriem ir saikne ar pašvaldību un kuri to ir izveidojuši, arī spēj sadarboties un vienoties par atbalstu. Nedomāju, ka jelkas šajā jautājumā būtiski mainīsies. Diemžēl tas atstāj arī negatīvas sekas. Liela ietekme ir tam, kas un kāds ir muzeja vadītājs. Tam ir ļoti liela nozīme – līdz pat tik praktiskiem apsvērumiem, kā direktors personīgi ir iesaistīts un līdzdalīgs novada vai pilsētas kultūras dzīvē, kā sevi pozicionē. Un otrādi – vai un kā dibinātājs spēj ieraudzīt muzeju kā resursu. Valstī ir ļoti labi sadarbības piemēri, kad, piemēram, muzejos ir neskaitāmi vairāk Eiropas projektu nekā valsts muzejos, bet ir arī negatīvi piemēri. Šķiet, ka šī disproporcija diemžēl paliks arī turpmāk un mēs nonāksim arī situācijās, kurās būs runa par muzeju slēgšanu. Ticu nevis apkārtrakstiem, kas pamāca dibinātājus, kā pareizi apieties ar savu muzeju, bet gan labajiem piemēriem, kuros muzejs spoži uzmirdzējis kā konkrētā novada resurss un rada pozitīvu skaudību citiem.
IZS: 20. gadsimta 30. gados tika veidoti reģionālie muzeji kā jaundibinātās valsts Vēstures muzeja filiāles ar no tā izrietošo metodisko palīdzību un konsultācijām; viens no pirmajiem tādiem muzejiem bija Ludzas muzejs. Vai, analizējot gan pašreizējo drošības situāciju, gan to, ka reģionu muzejos, īpaši pierobežā, ar pētniecību ir tā, kā ir, tu redzi kādas iespējas, kā LNVM varētu palīdzēt (profesionāli sagatavotas izstādes, deponējumi, konsultācijas)? Tās varētu būt tēmas un samērā nelielas iniciatīvas, kurās jums ir resursi un liela pieredze, bet reģionu muzejiem, īpaši mazākiem, tā būtu milzīga palīdzība.
TĶ: Tos sadarbības un pieredzes pārneses piedāvājumus, iespējams, neesam tā skaļi postulējuši. Mēs atšķirībā no LNB vai Nacionālā arhīva savā nozarē neesam ne institucionāli, ne kā citādi pārvaldošā muzeju institūcija, nevienas tādas nav. Tas, protams, muzeju nozarē rada tādu horizontālu sajūtu, ka brīžiem trūkst velkošā vai dzenošā spēka. Tomēr pastāv koleģiāla sadarbība starp muzejiem, aktīviem pētniekiem, krājuma glabātājiem, kuri vēlas šajā pieredzes apmaiņā piedalīties, būt paši pie mums vai aicināt mūs pie sevis. Mēs esam pietiekami atsaucīgi un noteikti tādi būsim. Man ir pārliecība, ka sadarbībai jābūt. Deponēšana ir elementārākais, kas var būt, un priekšmetu aprite starp muzejiem notiek. LNVM deponējuma līgumi ar Latvijas muzejiem, kurus mēs noslēdzam gada griezumā, ir mērāmi desmitos, un priekšmetu skaits katru gadu ir vismaz 2000–3000, ko mēs izdodam citiem. Arī paši deponējam no citiem muzejiem. Sajūtas par LNVM kā metodisko centru pašlaik nav, vienīgi – caur Latvijas Kultūras akadēmijas kursiem, kas atnāk pieredzes apmaiņā uz LNVM. Tur varbūt ir loģika, ka studenti, mācoties muzeju pamatus, apskata arī reālus muzejus, un mēs parādām un pastāstām par muzeja praktisko darbību. Tādā ziņā tas notiek.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs