Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šībrīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Mēs varētu sākt sarunu, parunājot par muzeja fizisko drošību. Cik jūs jūtaties droši šeit, pierobežā, kā muzejs? Cik droši jūtas darbinieki, vai, jūsuprāt, drošībā ir krājums?
Milāna Bule: Es gribētu domāt, ka mums nekas nedraud. Bet viss var gadīties. Piemēram, pirms kādām divām nedēļām (saruna notiek 20.04.) deviņos vakarā visi saņēma ārkārtas stāvokļa ziņojumu, un daudzi, īpaši veci cilvēki, nezināja, ko darīt. Parasti pavasaros nāca brīdinājumi par plūdiem, un arī man pirmā doma bija, ka tas ir par plūdiem, bet šogad plūdu apdraudējuma taču nebija. Tāpēc jārēķinās, ka viss var gadīties.
Es domāju, ka no valsts jābūt kaut kādam atbalstam. Piemēram, es gribētu, lai pie muzeja būtu kāds speciāls metāla konteiners, kurā neparedzētos krīzes gadījumos varam pārvietot vērtīgāko krājuma daļu. Zemessardzei ir tādas metāla garāžveidīgas konstrukcijas. Mums arī kaut kas līdzīgs noderētu, lai, ja gadījumā kaut kas notiek, vismaz primāri varam tur novietot krājuma dokumentāciju. Muzejiem noteikti no valsts vajadzētu atbalstu fiziskās drošības nodrošināšanai.
IZS: Neilgi pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, 2022. gadā martā, domnīca Creative Museum Latvijas Kara muzejā organizēja diskusiju ciklu “Kā muzejā runāt par karu?”, kurā toreizējais Kultūras ministrijas [KM] valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš teica, ka instrukcijas muzejiem tiek gatavotas, informācija sekošot. Ir pagājuši četri gadi. Vai šādas instrukcijas muzeji nav saņēmuši?
MB: Nē, nekas tāds līdz šim nav bijis. Mums pat Ludzas novada priekšsēdētājs jautāja, vai no KM ir bijuši kādi norādījumi, uz ko man nācās atbildēt, ka nekas nav bijis.
IZS: Bet jūs paši, piemēram, Latgales reģiona muzeji, neesat tiekoties apsprieduši šo jautājumu un kādu plānu izstrādājuši?
MB: Nē. Pagājušajā nedēļā [saruna notiek 20.04.] mums bija Latgales reģiona muzeju pārstāvju sanāksme, kurā piedalījās arī KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas pārstāvji, bet par šo jautājumu netika runāts.
Raivis Sīmansons: Acīmredzot visi jūtas droši.
IZS: Kurš Latgales reģiona muzejus šobrīd pārstāv Latvijas Muzeju padomē [LMP]?
MB: Naujenes muzeja vadītāja Evita Kusiņa-Koļesņika.
IZS: Varbūt tā ir iespēja Latgales muzejiem nodefinēt problēmjautājumus un savas vajadzības ar savu pārstāvi virzīt izskatīšanai LMP? Jo tas, ka nav bijušas ne instrukcijas, ne mācības muzejiem, ko darīt krīzes situācijā, ir kritiski. Es biju domājusi, ka tu gari un plaši stāstīsi, kādas mācības pa šiem četriem gadiem ir bijušas un cik sagatavoti potenciālai krīzei jūs esat.
MB: Mums bija tikai seminārs, ko pagājušajā nedēļā organizēja pašvaldība, kurā runāja Ilga Šuplinska, pārstāvot Zemessardzi, un uzstājās sieviete, kas atbraukusi no Ukrainas, stāstot savu pieredzi. Tas bija par pieredzēm, bet ne par to, ko reāli darīt, īpaši iestādēm, ja gadījumā šāda krīze iestātos.
RS: Tad, pavisam praktiski runājot, tavuprāt, jums noderētu drošs konteiners krājuma dokumentācijas un krājuma vienību novietošanai.
MB: Jā. Mēs par to muzejā esam daudz runājuši. Mums arī pašvaldībai bija jāiesniedz ziņas, piemēram, ja ir ārkārtas situācija, kādu transportu mums vajadzētu. Piesakot muzeja budžetu 2026. gadam, bijām plānojuši arī speciāla skapja iegādi pamatkrājuma grāmatu novietošanai, bet pašvaldība to neapstiprināja.
Protams, arī valsts līmenī bija izveidota darba grupa, un vadlīnijas mums tika sūtītas, bet vairāk tur ir teorija, bet ne praktiska informācija, kur vest, ko darīt ārkārtas situācijā.
IZS: Varbūt muzejiem pašiem, vismaz pierobežas muzejiem, jāapvienojas un jāprasa šādas praktiskas mācības, kā reaģēt un ko darīt ārkārtas situācijās?
MB: Iespējams.
IZS: Bet papildfinansējums no pašvaldības muzejam tieši reaģēšanai krīzes situācijās vai sagatavošanās darbiem nav.
MB: Nav.
RS: Starp citu, kur ir tuvākā patvertne?
MB: Mums – Tautas nams, ugunsdzēsēju depo.
RS: Tas taču ir tālu, pašā pilsētas centrā pie domes.
MB: Jā.
RS: Jūs paši laikam esat modelējuši situāciju, ko darīt, ja ir apdraudējuma situācija, ar dokumentāciju un svarīgākajiem krājuma priekšmetiem. Vai ir plāns, kas ir pats pirmais, ko darīt?
MB: Jā, to esam izrunājuši ar galveno krājuma glabātāju. Pirmais ir krājuma dokumentācijas evakuācija.
IZS: Ir saraksts, kas ir tie svarīgākie priekšmeti, kuri evakuējami pirmie?
MB: Šķiet, pirms gada bija aicinājums no KM sastādīt un sūtīt 100 priekšmetu sarakstu, kas ir primāri glābjamie krājuma priekšmeti. Mums ir saraksts ar 100 galvenajiem muzeja priekšmetiem. Bet šeit arī ir “bet”. Šobrīd tie priekšmeti glabājas atsevišķās kolekcijās: numismātikas priekšmeti – numismātikas kolekcijā, gleznas – pie gleznām, bet būtu loģiski, ka šiem 100 priekšmetiem būtu jābūt kopā – vienā lokācijā. Bet pašlaik šis jautājums ir iepauzējies.
IZS: Iespējams, pašvaldība neapzinās, cik sarežģīts process ir krājuma profesionāla pārvietošana un ka tas nav “izņemt no skapja un salikt kastēs” process, un arī muzejam būtu vairāk pašvaldībai jāskaidro šis process.
Bet, pārejot no fiziskās drošības un sagatavotības ārkārtas situācijai pie satura, – kādas jaunas muzeja iniciatīvas pa šiem gadiem ir notikušas krājuma komplektēšanā, pētniecībā, izstāžu darbībā, komunikācijā? Jūs kaut kādā veidā dokumentējat pierobežā un novadā notiekošos procesus, kas saistīti ar 2022. gada Krievijas iebrukumu Ukrainā, bēgļu un robežu situāciju?
MB: Neko daudz. Mums muzejā 2024. gadā bija viena izstāde par ukraiņu rušnikiem (dvieļiem). Agrāk Ludzā oficiāli bija reģistrēta Ukraiņu biedrība, bet biedrības dibinātāja pirms vairākiem gadiem pārcēlās uz Daugavpili un vada Ukraiņu biedrību tur. Mēs sadarbojāmies un muzejā notika izstāde.
Bet vispār mēs esam novērojuši, ka cilvēki izvairās runāt par karu, un muzejs arī nekā īpaši neuzstāj uz to. Jāsaka godīgi, mēs šobrīd neko nekomplektējam un nepierakstām.
RS: Ludzā un Ludzas novadā laikam Ukrainas bēgļu nav, viņi šeit nepaliek, dodas tālāk?
MB: Nē, ir ģimenes. Šobrīd strādā, bērni mācās skolās, labi apgūst valodu.
IZS: Nu re, tātad iespēja vākt stāstus muzejam būtu.
MB: Iespējams.
IZS: Izstādei par ukraiņu tradicionālajiem dvieļiem bija liela apmeklētāju atsaucība?
MB: Bija, jā. Izstādi apmeklēja salīdzinoši daudz ukraiņu tautības interesentu. Tas vispār bija ļoti foršs projekts, jo bija gan izstāde, gan koncerts.
RS: Interesanti, vai kāds pierobežas muzejs dokumentē notiekošo pierobežā? Tā gan ir militāra tēma. Laikam tas šobrīd vairāk attiecas tikai uz mutvārdu materiālu un liecību vākšanu. Bet tad ir nākamais jautājums. Visiem muzejiem ir vēsturiskā ekspozīcija, kas stāsta stāstu arī līdz Otrajam pasaules karam, vienreiz kartē skatījos, kur ir Masļenki, kur ir robežkontroles punkts. Kādā veidā pierobežas vēsturiskās ekspozīcijas pievēršas vēstures notikumiem, momentiem, kuri ir bijuši kritiski, un mūsu reakcijai uz ārkārtējām situācijām? Vēstures piemēriem, kas mums izskaidro provokāciju scenāriju variantus, kādi var tikt izspēlēti. Tas – domājot par muzeja izglītojošo funkciju.
MB: Man pašai ļoti nepatīk militārā vēsture.
IZS: Atbildot uz Raivja teikto, tas droši vien ir jautājums ne tikai par muzeja plāniem un iecerēm, bet arī par iespējām piesaistīt finansējumu. Viena lieta, ka muzejs izstrādā ekspozīcijas stāsta papildināšanas konceptu vai izstādes projektu, cita lieta – vai pašvaldība būtu gatava šādu iniciatīvu finansiāli atbalstīt, vai muzejs būtu spējīgs piesaistīt finansējumu no citiem avotiem. Manuprāt, šobrīd kritiski svarīgi būtu, ka arī pašvaldība muzejus apzinās un redz kā medijus, kuros caur kultūras mantojuma prizmu var izglītot vietējos.
MB: Vienreiz gadā ir kopienu projektu konkurss. Pirms diviem gadiem mums bija ideja ukraiņu kultūras dienām muzejā, vārīt boršču, pierakstīt atmiņas. Rakstījām projektu, bet mūs neatbalstīja, un šis pasākums izpalika.
IZS: Vai šobrīd, domājot par krājuma drošību, saglabātību un pieejamību, esat pastiprināti pievērsušies muzeja krājuma digitalizācijai?
MB: Jā. Mēs cenšamies. Digitalizējam visus jaunieguvumus un arī jau esošās krājuma vienības operatīvāk apstrādājam. Šogad mums sākas arī krājuma esības pārbaudes, kuras likumā paredzētajā kārtībā jāveic ik pēc desmit gadiem, un komisijā jābūt vismaz trīs speciālistiem.
IZS: Vai pa šo laiku muzeja krājumu vairāk pēta un par to interesējas pētnieki “no malas”, arī studenti, novadpētnieki, kuri pēta pierobežas vēsturi, militāro vēsturi?
MB: Nē. Lielākā daļa pieprasījumu nāk no tiem, kas pēta savu dzimtu vēsturi. Tas masveidīgāk sākās jau kovida laikā un tagad turpinās.
RS: Ludzas muzejs jau galvenokārt nodarbojas ar etnogrāfiju, nevis militāro vēsturi, un tas ir saprotami. Visi lietišķie militārie priekšmeti, ja arī tie būtu, visdrīzāk, pēc piederības nonāk Latvijas Kara muzejā.
IZS: Savukārt pierobežas vai reģionālajiem muzejiem ir vienreizēja iespēja, īstenojot izstāžu projektus savos muzejos, sadarboties ar Latvijas Kara muzeju un veikt deponējumus.
MB: Jā, tā ir iespēja. Muzeji savā starpā regulāri sadarbojas.
IZS: Tas būtu vērienīgs projekts, ja visi pierobežas akreditētie muzeji – Viļaka, Balvi, Baltinava, Upīte, Ludza, Rēzekne, Daugavpils, Krāslava – apvienotos un īstenotu vai nu ceļojošās izstādes, vai publisko pasākumu programmu, runājot par militāro un sociālo vēsturi, drošības jautājumiem.
RS: Jā, nu tas ir jautājums, vai kāds no muzejiem ir sācis specializēties šīs laikmetīgās vēstures un notikumu dokumentēšanā un krājuma papildināšanā. Un – vai kādam šobrīd ir iespēja veidot ekspozīciju vai izstādi par šīm tēmām.
MB: Paldies par idejām, mēs tās ņemsim vērā un apspriedīsim.
RS: Noslēdzot sarunu, ir skaidrs – pašlaik nav ne tādu īstu, praktisku vadlīniju ar piesaistīto finansējumu, ne papildu finansējuma saturam, lai runātu par drošības, militārās vēstures un konfliktu tēmām pierobežā.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs