Domnīcas interviju cikls “Sarunas par drošību” ar muzeju vadītājiem un kultūrpolitikas veidotājiem notiek laikā, kad katra nozare Latvijā spiesta sev uzdot šos kritiskos jautājumus.
Ko nacionālas nozīmes valsts muzeji Rīgā un pašvaldību muzeji, īpaši valsts austrumu pierobežā, domā par drošību? Kādas ir nozares kopīgi uzturētā un valsts aizsardzībā esošā Nacionālā muzeju krājuma fiziskās saglabāšanas iespējas hipotētiskas ārkārtas situācijas gadījumā, kas neatšķirtos pilsētu un lauku teritorijai, akreditēta valsts, pašvaldības, autonoma vai privāta muzeja krājumam? Kāda šobrīd veidojas centra un perifērijas dinamika mantojuma saglabāšanā un vēsturiskās atmiņas sagrozīšanas prevencijā – krīzes plāns un pieejamie resursi proaktīvam izstāžu, ekspozīciju un muzejpedagoģijas darbam? Kāda ir digitalizācijas loma un vai akreditācijas process atspoguļo drošības jautājumus muzeju stratēģiskajā plānošanā? Kādā stadijā ir darbs pie valsts mēroga prioritāri glābjamo krājuma priekšmetu saraksta?
Nedaudziem pirmās brīvvalsts laikā dibinātiem Latvijas muzejiem vietā ir arī jautājums, ko institucionālā atmiņa liecina par 20. gadsimta militāro konfliktu (ar sekojošajām okupācijām) pārdzīvošanu un kādas atziņas šī pieredze sniedz?
Visbeidzot, kā muzeji redz savu lomu sabiedrībā šībrīža informatīvā kara apstākļos – kā statūtos noteiktus krājuma komplektēšanas, pētīšanas un komunicēšanas tiešos darba pienākumus vai kā brīvprātīgi īstenojamu papildu uzdevumu?
Sarunas par drošību dokumentē muzeju nozares situāciju Latvijā mobilizācijas apstākļos – lai cikla noslēgumā rīkotu forumu jautājuma plašākai publiskai apspriešanai.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Tiem, kas nezina, kas ir Ontona Slišāna Upītes Kultūrvēstures muzejs, iespējams, der īsi iezīmēt muzeja specifiku.
Ligita Spridzāne: 2025. gadā muzejs ir izgājis atkārtotu akreditāciju, 2020. gadā izgājām pirmo akreditāciju. Antons muzeju sāka veidot jau 90. gadu sākumā, 2002. gadā viņš mēģināja iziet akreditāciju, bet toreiz tas neizdevās. 2010. gadā Antons Slišāns nomira, mēs pārņēmām viņa muzeja veidošanas stafeti.
IZS: Galvenā muzeja misija ir caur Antona Slišāna mantojumu saglabāt un dokumentēt Ziemeļlatgales kultūras mantojumu.
LS: Jā. Vairāk uzsvaru liekam uz nemateriālo kultūru, jo mēs kopš 2015. gada pārveidojām un pārsaucām šo māju par Nemateriālās kultūras mantojuma centru [NKMC] “Upīte”, un mums zem šī centra ir trīs struktūrvienības – muzejs, bibliotēka un tautas nams. Šīs trīs iestādes strādā rokrokā. Cita starpā, ar muzeja līdzstrādnieces Kates (kura ir beigusi Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikologus un ar pētniecību ir iepazinusies) palīdzību veicām Antona ierakstu pētniecību. Kate izdomāja veidu, kā informāciju, kas mums pārsvarā ir digitālā formā, strukturizēt tepat muzeja darbībā. Jauni cilvēki mums šeit, centrā un muzejā, ir ļoti svarīgi, jo viņi rada arī jaunas, mūsdienīgas idejas. Centra darbībā svarīga loma ir biedrībai “Upītes jauniešu folkloras kopa”, ar kuru rakstām un piesaistām projektus, un caur projektiem pārsvarā visas aktivitātes arī ienāk. Antons Slišāns bija cilvēks orķestris, bet viņa laikā muzeja ideja bija iestrēgusi finansējuma neesamības dēļ. Viņš šeit bija pirmais cilvēks, kas sāka rakstīt projektus un piesaistīt pasākumiem finansējumu, un viņa dēls Andris Slišāns, kurš šobrīd ir NKMC “Upīte” direktors, šajā darbā iesaistījās, pārņēma tēva iesākto, turpina un ir mūsu menedžeris visas jomās.
Muzeja dibinātājs Antons Slišāns bija rakstnieks, mums krājumā ir viņa grāmatas un rokraksti, vēstules, kā arī viņa savāktā Upītes puses folklora un garīgās dziesmas. Un tas ir svarīgākais muzeja kodols.
Par centru un vērtībām runājot – mēs ne tikai vācam materiālus par vēsturi, bet arī dokumentējam mūsdienu folkloru un tradīcijas. Pēdējo trīs gadu laikā mēs dokumentējam arī Upītē dziedātās kolhoza laika dziesmas. Vienai no mūsu etnogrāfiskā ansambļa sievām ir vairākas klades, kas rakstītas viņas jaunības dienās. Viņa tās šķir un uzreiz var dziedāt. Bet viņa arī vairs nav jauna, tāpēc mēs dokumentējam. Esam gan viņu, gan viņas dziesmas ierakstījuši sadarbībā ar folkloras kopu “Upīte” – tādās mūsdienīgās versijās.
IZS: Šobrīd mēs, esot Upītes muzejā, fiziski esam pavisam, pavisam tuvu robežai. Ir pagājuši četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā muzejs pašlaik jūtas gan no krājuma, gan darbinieku drošības viedokļa? Un kā mainījies redzējums par to, kas muzejs ir pierobežā, kas ir jūsu muzeja krājums un ko ar to darāt?
LS: Šobrīd, paskatoties laukā, pie horizonta mēs redzam mežus, un tie jau ir Krievijas meži. Ejot pa taisno, tie ir apmēram divi kilometri līdz robežai. Par krīzes situācijām un to, kā muzejs reaģē, pastiprināti domājam pēdējā gada laikā. Esam iesaistījušies vienā lielā Nacionālā kultūras centra starptautiskajā projektā, kurā Latvijas galvenie partneri ir Latvijas Nacionālā bibliotēka [LNB] un NKMC “Upīte”, bet ir iesaistītas arī daudzas citas valstis. Tātad šajā projektā tiek skartas drošības tēmas par lielo LNB krājumu un salīdzinoši mazo mūsu krājumu, kurš atrodas tepat pie robežas. Caur šo projektu esam izstrādājuši arī drošības plānu. Kad tuvojās atkārtotā akreditācija, es sapratu, ka man ir nepieciešams dokuments, kur visas drošības lietas ir iekļautas. Projekta ietvaros 2025. gadā pie mums Upītē notika viens labs pasākums. Līdz tam pārsvarā visas diskusijas un plānošanas pasākumi bija Rīgā. Projekta ietvaros mums notikusi sadarbība un pārrunas ar visiem dienestiem, jo mums bija gan lekcijas, gan praktiskās nodarbības par tēmu “Kopienu informētība un prevencija drošībai potenciālu risku un militāro konfliktu situācijās”. Pasākumā piedalījās Zemessardze, robežsardze, policija, ugunsdzēsēji, arī arhīvu speciālists utt. Tika apskatītas ne tikai kara draudu situācijas, bet drošības pasākumi kopumā. Tas bija ļoti vērtīgs divu dienu lekciju un praktisko nodarbību cikls gan mums kā iestādei, gan mums kā kopienai. Pasākumā piedalījās arī visas novada kultūras mantojuma institūcijas – muzeju un bibliotēku kolēģi. Nedaudz iekustinājām arī patvertņu jautājumu.
IZS: Cik jūs vadlīniju un mācību izstrādē un sagatavošanā sadarbojaties ar pašvaldību, cik – ar Kultūras ministriju [KM]? Saņemat no viņiem instrukcijas?
LS: Patiesībā līdz mūsu projekta pasākumam es varētu teikt, ka nekas nenotika. Tieši ar šo projektu arī Balvu novadā šis jautājums tika iekustināts.
IZS: Vai jums bija pieprasījums no KM iesūtīt savu prioritāro krājuma priekšmetu sarakstu?
LS: 100 gluži nē, mums vajadzēja sastādīt, šķiet, desmit priekšmetu sarakstu. Desmit lietas, kuras mēs ārkārtas situācijā glābjam.
Raivis Sīmansons: Vai viņi uzreiz iedeva arī profesionālu, speciālu kasti šo desmit krājuma priekšmetu glabāšanai?
LS: Nē. Par kasti mēs paši esam domājuši. Esam iegādājušies kasti, kurā novietot primārās lietas, kas nepieciešamas, ja nu kaut kas notiek – ne tikai kara draudi, bet arī ugunsgrēks vai plūdi.
RS: Metāla kasti, vai ne?
LS: Nē. Bet kastu jautājums tika izrunāts arī ar arhīva ekspertu pasākumā. Viņš minēja vērtīgas lietas un dalījās ar reālām situācijām, ar ko ir saskāries arhīvs.
RS: Tie viedokļi ir būtiski, un mēs tos apkoposim, runājot ar muzejiem un veidojot vajadzību sarakstu.
IZS: Visas instrukcijas, vadlīnijas un muzeja praktiski darāmie darbi nes līdzi arī vajadzību pēc papildu finansējuma muzejiem no pārvaldošajām institūcijām, jo nevar laikam prasīt, lai muzejs to dara esošā budžeta ietvaros.
LS: Esošais budžets mums tāpat ir ļoti mazs, šos drošības pasākumus var veikt, tikai piesaistot finansējumu no ārpuses.
IZS: Bet plāns, ko jūs krīzes situācijā darītu, muzejam pašam ir nodefinēts un skaidrs?
LS: Jā, ir izstrādāts. Bet, ja, piemēram, šodien tas notiktu, mēs nebūtu ļoti sagatavoti. Diemžēl tas tā ir. Mēs apzināmies, ka ar glābējiem no ārpuses, kas nāktu un palīdzētu, mēs nerēķināmies, jo cilvēki glābtu ko citu un par muzeju tajā brīdī neviens nedomātu. Tikai tik, cik mēs, paši darbinieki, spētu noreaģēt.
IZS: Situācijas jau var būt pilnīgi neparedzamas.
LS: Piemēram, ir jautājums, uz kurieni tādus prioritāros priekšmetus ārkārtas situācijā vest. Mums uz to netika atbildēts. Kā tas notiks, kas vedīs un kur vedīs? Šobrīd par to skaidrības nav.
IZS: Ir skaidrs, ka pašlaik valsts prioritāro nacionālo vērtību saraksts vēl joprojām top.
LS: Es domāju, ka, iespējams, lielie muzeji ir tikuši tālāk ar šī jautājuma risināšanu. Un tomēr – vislielākā problēma ir finansējums.
IZS: Kā lasām Creative Museum sarunā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Tomu Ķikutu, KM pakļautības muzeji ir saņēmuši drošības pasākumu īstenošanai papildu finansējumu no savas pārvaldošās institūcijas – KM. No tā izriet, ka pašvaldību muzejiem būtu jāvēršas ar papildu finansējuma pieprasījumu pie savām pašvaldībām.
Pārejot pie muzeja satura lietām un tā, kā muzejs uz šiem notikumiem reaģē ar komplektēšanu, programmām, izstādēm, pasākumiem, – pirmais jautājums ir par digitalizāciju un digitalizētā materiāla glabāšanas drošību.
LS: Jā, tas mums arī ir aktuāls jautājums. Šī gada budžetā mēs prasījām finansējumu papildu servera iegādei, jo esam saskārušies gan ar tehniskām problēmām, gan neērtībām, ka digitalizētais materiāls ir jāglabā vairākās vietās. Taču mums prasīto finansējumu nepiešķīra. Tomēr Balvu muzejam šobrīd ir serveris, kuru viņi piedāvā izmantot arī visiem pārējiem novada muzejiem – mums, Baltinavai, Viļakai. Jautājums, kā mēs šo digitalizēto materiālu glabājam, uzturam un pārbaudām, ir aktuāls. Apjomi palielinās, bet tie regulāri ir arī jāpārbauda.
IZS: Vai pa šiem četriem gadiem esat kaut ko mainījuši savā krājuma papildināšanas politikā?
LS: Nē, īpaši nekas nav mainījies. To nemateriālā mantojuma kodolu, kas mums visu laiku ir bijis svarīgs, arī cenšamies pētīt un attīstīt.
Mums Upītē dzīvo viena sieviete, kas ir ukrainiete, ukraiņa meita. Viņas tēvs šeit bija atbraucis dzīvot jau padomju laikos. Kad braucām apzināt tautas muzikantus, iepazināmies arī ar vienu vīrieti, kurš ir piedzimis Ukrainā, jaunības gados pārcēlies uz Latviju, dzīvo šeit, skaisti spēlē garmošku un bajanu, runā latgaliski. Viņa spēles maniere, spēlējot latviešu dziesmas, ir tāda, ka tur izpaužas tā viņa ukraiņa mentalitāte. Mums krājumā ir viņa spēlētās dziesmas, kas ir ļoti feinas.
RS: Kā muzejs dokumentē nemateriālo kultūras mantojumu? Kas ir krājuma vienība? Tās ir digitālās vienības?
LS: Jā, mēs braucam pie cilvēkiem, ierakstām intervijas un pēc tam tās transkribējam. Tad vēl ir arī klausāmais materiāls, ir digitāli pieejamais materiāls, bet mēģinām drošībai arī izkopēt.
RS: Tas jau ir noticis samērā nesen, kad Muzeju likums ļāva arī digitālās vienības iekļaut muzeja krājumā.
LS: Jā. Kad sākām veidot muzeju, mēs ar to vairāk arī saskārāmies, jo mūsu svarīgākās lietas ir saistītas ar nemateriālo kultūras mantojumu. Protams, ienāk arī materiālas lietas, bet nemateriālais mantojums mums ir ļoti svarīgs.
RS: Kā šādus materiālus var atjaunināt? Nākas atjaunot ik pēc kāda laika?
LS: Jā, tehnoloģijas mainās. Sākotnēji mums ieraksti bija diskos, pēc tam mēs kopējām no diskiem cietajā diskā. Tagad pārsvarā viss materiāls ir cietajā diskā.
RS: Vai Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs atbalsta šādu digitālo failu ievietošanu?
LS: Es līdz tam vēl neesmu tikusi, pašlaik esam savadījuši muzeja priekšmetus muzeja dokumentācijā.
IZS: Kā ir ar pasākumiem, izstādēm, programmām? Tie kaut kā pēdējo četru gadu notikumu kontekstā ir mainījušies? Vai esat organizējuši kādus ukraiņu–latgaliešu kultūras apmaiņas projektus?
LS: Pašā kara sākumā mums bija tādi atbalsta pasākumi tieši koncertu formā. Mēs kā folkloras kopa esam bijuši ārzemju festivālos. 2016. gadā bijām vienā no saviem pirmajiem lielajiem starptautiskajiem festivāliem, un tur bija arī ukraiņu studentu grupa, kuri jau toreiz nobažījušies runāja par situāciju Ukrainā. Mēs ar viņiem sadraudzējāmies – kad sākās tās šausmas Ukrainā, tas bija briesmīgi, jo viņi taču bija medicīnas studenti, mediķi, tieši tie, kas tagad glābj cilvēkus.
IZS: Kā jūs izjūtat robežas tuvumu no apmeklētāju viedokļa? Apmeklētāji nebaidās pie jums braukt? Apmeklētāju skaits nesarūk?
LS: Ārzemju apmeklētāji pārsvarā tiek piesaistīti caur projektiem, kurus mēs paši rakstām. Mēs paši ik pēc diviem gadiem rīkojam starptautisko festivālu “Lipa kust”, uz kuru parasti aicinām arī ārzemju folkloras kopas. Tāpat pie mums no ārzemēm brauc grupiņas, kuriem interesē valodas un folklora, – valodnieki, folkloristi, mūziķi. Runājot par bailēm no pierobežas – jā un nē. Te var minēt mūsu pašu starptautiskos projektus, piemēram, no 2017. gada sadarbojamies ar vienu Sardīnijas grupu. Viņi ļoti gribēja atbraukt pie mums, bet sākās karš, un, lai gan jau bija plānojuši braucienu, viņi ieraudzīja, cik mēs tuvu Krievijas robežai dzīvojam, un neatbrauca. Tā ka bieži vien potenciālie viesi ierauga mūsu lokāciju un pārdomā. Pirms diviem gadiem uz festivālu mums bija viesi no Latīņamerikas, Kostarikas. Sadraudzējāmies, un pagājušo gadu mēs bijām pie viņiem aizbraukuši, un savukārt viņi vēl grib braukt pie mums. Vispār visi, kas pie mums atbrauc, grib atgriezties. Jā, ir robeža, bet ir arī cilvēcīgais faktors. Te nevar tā, garām braucot, iebraukt, te parasti brauc mērķtiecīgi. Pirms četriem gadiem ļoti aktīvi bija gājēju kustības dalībnieki, jo mēs tieši trāpāmies “Apkārt Latvijai” maršrutā. Mums ir arī 57. paralēle tepat Zelčos. Mēs esam pašā Latvijas maliņā, bet nejūtamies maliņā. Paši smejamies – visi ceļi ved uz Upīti!
Grafiskais dizains: Edvards Percevs